American Vampire. Scott Snyder

Pienācis laiks noslēgt rēķinus ar Skota Snaidera izdomātajiem, Rafael Albuquerque un citu ilustratoru uzzīmētajiem vampīriem. Šī ir ļoti asiņaina un nežēlīga komiksu sērija, nedodiet to lasīt maziem bērniem. Brīdinu arī, ka tālāk tekstā iespējami maitekļi.

Par “American Vampire” pirmo daļu jau uzrakstīju:

Stāstam jāļauj ieskrieties, bet beigās jau bija “super, kas būs tālāk?” sajūta. Vol. 1 paralēli stāsta par to kā bandīts Skiners un jaunā aktrise Pērle kļūst par vampīriem un saķeras ar vampīru aristokrātiju. Grūti prognozēt, kas notiek turpinājumos, bet domāju, ka tie ir veltīti tālākiem Skinera un Pērles piedzīvojumiem.

Tātad, sākums man patika, šķita daudzsološs, bet ar trešo daļu vilciens sāka braukt no kalna lejā. Par otro daļu pastāstīšu vairāk, par pārējām īsāk, lai nesanāk pārāk daudz maitekļot. Nu tad braucam!

American Vampire, Volume 2. Scott Snyder, Rafael Albuquerque, Mateus Santolouco. Vertigo 2011, 160 lpp. American Vampire #2

Šajā daļā turpinās Skinera un Pērles stāsts, bet tas tiek atšķaidīts un savīts ar jauniem varoņiem – gan cilvēkiem, gan dažādiem vampīriem. Stāsta centrā ir Lasvegasas šerifs Kešs, kurš meklē dambja būvētāju slepkavu. Īsta izmeklēšana tā nav, drīzāk tāda nevienlīdzīga un emocionāla sacensība, kurš pirmais nonāks līdz nākamajam upurim. Keša stāsts beidzās uz tādas nots, ka paredzēju viņam nozīmīgu lomu komiksa turpinājumos. Skiners šoreiz drusku atraujas. Pērles dzīve rit salīdzinoši mierīgi kopā ar savu vīru Henriju (cilvēks), bet komiksa beigas ir diezgan satraucošas un sola viņu ģimenes idilles drīzu galu.

Kaut kur ir nozudis Stīvens Kings un līdz ar to sižetam trūkst melnā humora dzirksts un psiholoģisku šausmu sajūta. Ir asinis, ir vardarbība, bet izpaliek tās tīkami biedējošās sajūtas, kas bija Vol 1. Sižets lēkā starp varoņiem un vairākiem laika periodiem 19. un 20. gs., radot diezgan haotisku stāstījumu, kuram jāpiepūlas izsekot līdzi. Pirmajā komiksa krājumā tas šķita veiksmīgāk atrisināts. Mākslinieciskajā ziņā turpinās ieskicētais un izkrāsotais stils. Piedalās jauns un stila ziņā līdzīgs mākslinieks, kurš zīmē “precīzākas” līnijas, nešvīkājas tik daudz pa papīru.

Gandrīz gribēju likt 3 zvaigznes, bet uz beigām palika tiešām interesanti un atsevišķie stāsti daudzmaz savijās kopā, tāpēc vērtējums: 4/5

American Vampire, Volume 3. Scott Snyder, Rafael Albuquerque, Sean Murphy. Vertigo 2012, 288 lpp. American Vampire #3

Divi apjomīgi stāsti par II pasaules karu. Pirmajā stāstā centrā ir novecojošais Henrijs, kuram sagribas varoņdarbus un Rīta zvaigznes vasaļi (nu gan nosaukums tai vampīrus ķerošai organizācijai!) noorganizē viņam “ekskursiju” kopā ar elitāru kareivju grupu uz nelielu salu okeānā. Tur viņus sagaida īpašs japāņu/vampīru pārsteigums. Otrajā stāstā šo pašu vasaļu divi riktīgi kruti aģenti dodas uz nacistu okupēto Rumāniju meklēt zāles pret vampīrismu. Miniet trīs reizes, kā viņiem tur iet. Pareizi, sūdīgi!

Te nu pienāca brīdis, kad sāku uztraukties par komiksu. Politisku lielvaru iesaistīšana darīja mani nemierīgu, bet sižets gana interesants un spraigs, tāpēc lasīju bez piespiešanās. Kopumā gan palika tāds pompozas vardarbības iespaids. Snaiders sāk mest katlā visu, kas ienāk prātā, tomēr atrauties grūti un ieliku vērtējumu: 3,5/5.

American Vampire, Volume 4. Scott Snyder, Rafael Albuquerque, Jordi Bernet. Vertigo 2012, 208 lpp. American Vampire #4

Lasītājs tiek atmests atpakaļ laikā un iepazīstināts ar Skinera jaunību un gadiem pirms viņš kļuva par bandītu. Protams, neiztikt arī bez vampīra. Šoreiz tā ir smuka un plika indiāniete. Krājuma otrais stāsts iepazīstina ar jaunu personāžu Trevisu (izskatās kā Elvisa jaunākais brālis), kurš ir trakulīgs vampīru galinātājs. Jautrs džeks.

Top skaidrs, ka Skineru tik viegli nevar novākt. Kāds viņu nogalina, bet autors šo ņem un atkal atdzīvina. Es gan nežēlojos, man Skiners patīk, viņam ir iekšas, bet tādi gājieni izskatās pēc klavieru stumšanas no krūmiem. Vēl rodas jautājums – vai vampīri noveco? Mākslinieku maiņa no krājuma uz krājumu liek sašķobīties jau ierastām sejām. Vērtējums: 3/5

American Vampire, Volume 5. Scott Snyder, Rafael Albuquerque, Dustin Nguyen. Vertigo 2013, 243 lpp. American Vampire #5

To, kas notiek šajā krājumā, es pat negribu aprakstīt. Tas viss izskatījās pēc klavieru stumdīšanas bez atbildēm uz jautājumiem. Snaiders ir nolēmis, ka vampīrstāstu laiks pacelt vispasaules ļaunuma cīņas līmenī, tāpēc no vasaļu “noliktavas” tiek izzagts visvisspēcīgākais vampīrs, lai to nogādātu Padomju Savienībā, bet nekas neiet kā plānots. Tiešām, tiešām?! Kāda velna pēc krieviem to vampīru vajag? Nē, vēl svarīgāk – kāda velna pēc vasaļi jau pirms 100 gadiem to vampīru nesacirta gabalos, ja reiz viņš ir tik spēcīgs, ka apdraud visu pasauli? Man tas nešķiet loģiski un nevaru šai sižeta līnijai īsti noticēt īpaši pēc tam, kā tas viss turpinās. Labi, ka vismaz Skiners paliek uzticīgs savām vērtībām. Vērtējums: 2/5

American Vampire, Volume 6. Scott Snyder, Rafael Albuquerque un daudzi citi. Vertigo 2014, 144 lpp. American Vampire #6

Šis ir dažādu īsu stāstu krājums, kas papildina “Amerikāņu vampīra” universu. Daži stāsti tīri jauki, daži neko neizsaka. Ilustrācijas dažādos stilos un kvalitātē, jo piedalās vairāki autori un vairāki ilustratori. Īstu pienesumu kopējam stāstam nejutu. Vērtējums: 2/5

Ar īsstāstu kompilāciju pielieku treknu punktu šai vampīrsērijai. Ar katru krājumu Snaidera veikums patika aizvien mazāk. Stāsts plešas plašumā, bet paliek haotisks un bezjēdzīgi ļauns. Lai sižets virzītos uz priekšu, tiek ieviesti jauni varoņi, bet sajūta, ka vilciens strauji brauc no sliedēm nost un viss beigsies ar to, ka a) visi izrādīsies vampīri vai b) vispasaules ļaunuma vārdā pasaule pārklāsies ar asiņainu putru un izdzīvos droši vien tikai Skiners, kurš visu laiku tiek atdzīvināts. Man Skiners patīk, viņam ir kaut kāda domāšana, sava ideja, savs ļaundara kodekss. Pārējie vairāk izskatās pēc marionetēm autora rokās. Visvairāk mani kaitināja tas, ka atveru nākamo lapu un tur bez kāda paskaidrojuma pēkšņi ir pilnīgi kaut kas cits. Dažkārt tas izrādījās sapnis, dažkārt atmiņas vai vēl kas cits. Lasīt visas komiksa daļas vienu pēc otras bija vienīgā iespēja kaut cik saprast, kurš ir kurš, ar ko un kāpēc.

Amerikāņu vampīri un latviešu vilkači

No šī rudens R.I.P. lasīšanas palikušas divas grāmatas, par kurām neesmu pastāstījusi. Pasaku krājums nāca neplānoti un labi aizstāja “The Folding Knife”, kas bija ļoti labs romāns, bet tomēr neiederējās tumšā laika literatūras rāmjos.

American Vampire, Volume 1. Scott Snyder, Stephen King, Rafael Albuquerque

Vertigo 2010, 192 lpp. American Vampire #1

Vai-vai-vampīri, ņam-ņam-cilvēki, ā-ā-asinis. Apmēram tāds ir “American Vampire” īsais kopsavilkums. Vampīri šeit ir brutālas būtnes, slepkavas, cilvēki – viņu gaļa un izklaides objekti, pats sižets krietni asiņains un “zarnains”. Nekādu sentimentālu vampīru, kuri mokās sirdsapziņas pārmetumos. Viņi gadu simtiem dzīvo mums līdzās, vada bankas, filmu studijas un aukstasinīgi nogalina visus, ko vēlas. Kādā reizē, ko varētu dēvēt par “darba drošības noteikumu pārkāpumu” rodas amerikāņu vampīrs – vēl brutālāks, vēl “psihāks” un amorālāks par vecās pasaules vampīriem. Pats trakākais, ka viņš mierīgi var staigāt saules gaismā (ne tikai nemirst, bet arī nemirdz!). Vecie sākumā nesaprot, kas tas par frīku un domā, ka no viņa ātri tiks vaļā. Nekā, Skinner Sweet nav tik viegli uzveicams. Ballīte pa īstam var sākties, kad uzrodas vēl viens jaunā tipa vampīrs.

Komiksa idejas autoram Skotam Snaideram pieder viss stāsta skelets un viņš rakstījis nodaļas par Pearl. Savukārt Stīvens Kings, balstoties uz Snaidera idejām, iedvesis dzīvību Skineram. Manuprāt, Kinga pienesums ļoti jūtams Skinera humorā un asiņainajās epizodēs. Priekšvārdā viņš kautrīgi izteicies, ka šī ir viņa pirmā komiksa rakstīšanas pieredze un viņš īsti nemākot. Es teiktu, ka šeit viņš ir labāks kā “N.” un labāks arī par Snaideru, kura rakstītajās daļās pietrūka dzirksteles.

Vizuālais izpildījums ir acij tīkams, pārsvarā ieturēts brūnganīgi sarkanos toņos. Detaļu nav pārāk daudz un ilustrācijas tīkami papildina tekstu. Tēlu sejas vaibsti gan ne vienmēr savilkti dabiskās grimasēs. Grimases tiek pārspīlētas, lai uzsvērtu varoņu emocionālo stāvokli. Dažas ilustrācijas ir riktīgi foršas un pasaka vairāk par vārdiem. Viena no tādām ir epizode ar Skineru ūdenī – riktīgas šausmas, kas vienlaikus izraisa sajūsmu.

Stāstam jāļauj ieskrieties, bet beigās jau bija “super, kas būs tālāk?” sajūta. Vol. 1 paralēli stāsta par to kā bandīts Skiners un jaunā aktrise Pērle kļūst par vampīriem un saķeras ar vampīru aristokrātiju. Grūti prognozēt, kas notiek turpinājumos, bet domāju, ka tie ir veltīti tālākiem Skinera un Pērles piedzīvojumiem.

Vērtējums: 4/5

Raganas jāj mēnesi maitāt. Latviešu tautas teikas un pasakas

Jumava 2015. gads, 144 lpp.

Ļoti sen nebija lasītas latviešu tautas pasakas un teikas, tāpēc, lai izpētītu e-GRĀMATU bibliotēkas funkcionalitāti, izvēlējos lasīt “Raganas jāj mēnesi maitāt”. Vienlaicīgi šī grāmata neplānoti, bet jauki iekļāvās R.I.P. lasīšanas izaicinājumā.

Nelielais pasaku un teiku krājums sadalītas nodaļās par burvjiem, pūķiem, vilkačiem, vadātājiem, veļiem (velnu), lietuvēnu un raganām. Saturu ilustrē Ivara Vimbas zīmējumi.

Mūsu folklorā ir diezgan daudz tumšajam laikam un biedējošiem stāstiem derīgu radību, fantastisku parādību un notikumu. Vairākās pasakās tiek glābti noburti ķēniņdēli, ar viesuli aiznestas meitas, uzdarbojas vilkači un to paveidi – ezītis un kaziņa, prātu jauc jods un lietuvēns. Pie jūras var sastapt nāras un jūras govis. Dažiem veiksminiekiem mantu nes pūķis, citiem izdodas atrast apraktu un noburtu mantu. Tāpat krājumā sastapsiet muļķa velnu, ļaunās pamātes raganas ar visādām burvestībām un sērdieņus, kuri tiek atalgoti par labu sirdi un labiem darbiem.

Īpaši noderīgas varētu būt pamācības kā tikt pie sava pūķa vai pārvērsties par vilkaci. Ar pūķi vispār ir ļoti vienkārši – tikai jāatrod 9 gadus vecs gailis un jāpagaida, kad tas izdēs olu. Ja par olu pareizi rūpēsieties, drīz no tās izšķilsies mazs pūķītis.

Pasaka dundadznieku izloksnē “Jērgaļ a kāļiem lab smeķ!” bija dikti feina un arī iznākums savādāks nekā parasti, jo parasti tas, kurš atklāj vilkati, dara visu, lai tam ieriebtu vai nomaitātu. Šī pasaka un informācija par pūķiem iespiedusies atmiņā. Pārējās pasakas ne ar ko nepārsteidza, jo bērnībā man mājās bija vairāki latviešu pasaku un teiku krājumi, kurus regulāri pārlasīju.

Pasaku un teiku izvēle, krājuma sakārtojums šķita mazliet samocīts. Sadaļā par veļiem stāstīts gandrīz tikai par velnu. Sadaļa par lietuvēnu tāda aiz matiem pavilkta, tur gan lietuvēns, gan velns, gan jods, gan stiprinieks ūdenī. Pasakā “Dievs piekaļ velnu pie klints” bija ļoti jūtama kristīgās baznīcas ietekme un, manuprāt, pasaka galīgi neiederējās krājumā.

Kopumā kā tematiskais krājums “Raganas jāj mēnesi maitāt” ir tīri labs.

Vērtējums: 3/5

Abas grāmatas izrādījās ļoti piemērotas šim lasīšanas izaicinājumam. “American Vampire” vispār bija 100% trāpījums – vampīri, asinis, ļoti tumšas noskaņas. Teiku un pasaku krājums piedāvāja klasiskus krēslas laika stāstus, ko saime stāsta lielajā istabā vakarējot.

Nakts sardze. Sergejs Lukjaņenko

Jumava 2005. gads, 455 lpp. Дозоры #1

Ir tādas grāmatas, par kurām nekas konkrēts nav zināms, tomēr tās šķiet pazīstamas. Tā man bija ar Sergeja Lukjaņenko “Nakts sardzi”, ko pamanīju, klīstot gar bibliotēkas plauktiem. Pamanīju un nolēmu, ka pienācis laiks izlasīt. Vēlāk sāku šaubīties, tomēr iesāku un ātri aizrāvos.

Lukjaņenko raksta viegli, vienkārši un ātri lasāmi. Vide šķiet ļoti pazīstama no agrāk skatītiem mentu seriāliem un kaut kādām filmām. Līdz saproti, ka neko nesaproti, ka redzamā Maskava ir tikai viens realitātes slānis, blakus pastāv citi slāņi, kuros uzturas Citādie. Nakts sardze, Dienas sardze, mijkrēslis, magi, vilkači, vampīri, raganas. Mūžīgā cīņa starp labo un ļauno. Jau kādus 100 gadus starp Gaismas un Tumsas spēkiem ir noslēgts pamiera līgums, izstrādāti stingri noteikumi par pieļaujamo iejaukšanos otras puses darbā, lai saglabātu spēku līdzsvaru. Pārsvarā abas sardzes uzmana viena otru un pārējos Citādos, tomēr neizpaliek bez šaha gājienu cienīgām intrigām. Grāmatas beigās lasītājs kopā ar galveno varoni Antonu var sākt šaubīties, cik patiesībā labi ir gaišie, vai tiešām mērķis attaisno līdzekļus.

Antons ir mazliet dumpinieks un nav sevišķā sajūsmā par saviem operatīvā darbinieka pienākumiem, jo uzskata sevi par nepiemērotu tādam darbam un vāju magu. Vēlāk pierādās, ka tieši šī šaubīšanās ļauj viņam domāt un rīkoties savādāk, atrisināt dažas intrigas un palīdzēt nodaļas šefam plānu īstenošanā.

Grāmata sastāv no trim saistītiem stāstiem. Katram stāstam ir noteikta centrālā problēma. Pirmo divu stāstu notikumi noved pie lielās intrigas trešajā stāstā. Pārsteidzoši, ka “Nakts sardze” nebeidzas ar cliffhanger. Protams, gaismas un tumsas pretstāvēšana turpināsies mūžīgi, tomēr grāmatas notikumus var uzskatīt par noslēgtiem.

Autors neielaižas dziļos skaidrojumos. Viņš raksta, ko varoņi dara, kādi ir, pamet pa kādai Nakts sardzes vēstures druskai, bet neskaidro kā tas viss ir iespējams. Daļai cilvēku ir kādas īpašas spējas, tad viņiem jāizvēlas gaisma vai tumsa un pa lielam viss. It kā pietiek un tomēr gribas zināt vairāk. Droši vien, izlasot “Dienas sardzi” un “Mijkrēšļa sardzi”, aina “izzīmējas” precīzāka. Interesants ir spēku līdzsvara princips – izdarot ko labu, tiek dota iespēja izdarīt ko ļaunu. Jo lielāks labais darbs, jo lielāku slikto darbu drīkst paveikt tumšā puse. Trešajā stāstā Lukjaņenko sapludina un sajauc labā un ļaunā robežas – gaišo plāns neko labs neizklausās un tumšie mīl, ne tikai savtīgi izmanto.

Vai var pastāvēt labais bez ļaunā? Ja nebūs ļaunums, kā tad mēs zināsim, kas ir labs? Grāmatas vidū man zuda interese, jo sapratu, ka būtībā abu pušu cīņa ir nebeidzama, uzvara neiespējama un varbūt pat nevajadzīga. Kamdēļ turpināt lasīt šo vāveres riteni? Tomēr sižets ir interesants un, atsākot lasīt, bez piespiešanās grāmatu pabeidzu, jo, kad “Nakts sardze” iesākta, grūti atrauties.

Kopumā jāsaka, ka Lukjaņenko radījis aizraujošu urbāno fantāziju ar cilvēcīgiem varoņiem, pat, ja viņiem risināmas pilnīgi cita līmeņa problēmas.

Vērtējums: 3,5/5