Dzīve notiek: vasaras pirmā puse

pļava

Nekas daudz nav mainījies kopš 8. jūnija, kad publicēju provizorisko vasaras lasāmo grāmatu sarakstu. “Voldenu” un “Kūrviesi” izmocīju, tad pieķēros pie divām neplānotām grāmatām, ārkārtīgi cītīgi lasīju Jāņu brīvdienās (paldies odiem un lietum, kas ļāva ilgstoši uzturēties teltī) un pēc tam viss. Piesēdos zīmēt apjomīgāku darbu un lasīšanai vairs laika neatlika.

zimejums

Daudz mazu otas triepienu pļavas ziedu pušķī. Akvarelis, A3

Bijām uz Dabas koncertzāli Burtnieku pļavās. Šogad pasākums bija veltīts dižsliekai.

dabas koncertzāle Burtniekos

Vizuāli, muzikāli un izglītojoši par dižsliekām Dabas koncertzālē

Muzikāli un vizuāli pasākums bija tīri baudāms, bet domāju, ka bērniem tur ir krietni interesantāk – visas tās darbnīcas un izglītojošās spēles bija ļoti apmeklētas. Es pielīdu tikai paklausīties kā Māris Olte stāsta par līņiem un tagad zinu, kāpēc līņiem no viena ezera var atšķirties krāsa. Ievēroju arī, ka rūdīti šī pasākuma apmeklētāji ierodas gumijniekos, ar krēsliem, guļammaisiem un teltīm. Vesela kustība nevis vienkāršs pasākuma apmeklējums.

satellites LV koncerts Valmiermuižas dzīvās mūzikas vakarā

Satellites LV uz Valmiermuižas skatuves.

Otrs muzikālais pasākums, ko apmeklējām, bija Satellites LV koncerts Valmiermuižas dzīvās mūzikas vakarā. Vispār esam regulāri šo mūzikas vakaru apmeklētāji un jāsaka, ka šis bija viens no foršākajiem koncertiem. Neesmu liela latviešu mūzikas zinātāja, bet izrādās, ka vairākas Satelītu dziesmas zināju tīri labi. Tā “Policija brauc!” par sporta čībām vispār ir super: Jānopērk jaunas sporta čības, Lai var iespert un ātri skriet. Viņi spēlēja arī vairākas dziesmas no jaunā (topošā) albuma. Nekā novatoriski jauna, tie paši ierastie meldiņi, bet tas nav slikti. Man vislabāk patika tās roķīgākās dziesmas, Satelītiem piestāv tāda dauzonība. Publika izlūdzās vēl pēdējo dziesmu un aktīvākie pat lēkāja līdzi. Ko esmu ievērojusi – latviešu publika pamostas tikai tad, kad mūziķi beidz uzstāšanos, tad skan grandiozi aplausi, tiek saukts, lai spēlē vēl, negrib laist prom.

Vēl daži vasaras pasākumi priekšā – tie paši dzīvās mūzikas vakari Valmiermuižā, Mālēdiena festivāls (notiks pirmo otro gadu Vaidavā), kurā uzstāsies Kārlis Kazāks un tātad ir obligāts apmeklējums, Valmieras pilsētas svētki. Valmieras vasaras teātra festivāla programma gan galīgi šogad neuzrunā, bet varbūt trāpīsies kāds cits apmeklējams pasākums.

balkons

Balkona birojs ar Albertu 😀

Izmīti arī daži līkumi ar riteņiem un izskrieti daži aplīši ar suni. Pastaigāts gar jūru, bet peldēties šogad laikam nesanāks. Tā kā atvaļinājums man šovasar nespīd, tad pārāk neskumstu par mēreni siltiem laika apstākļiem. Puķes izzied lēnāk un var par tām ilgāk papriecāties. Uz balkona gan šogad viss švaki aug. Baziliks izlīda un nosprāga, pētersīļi nīkuļo, tikai dilles izauga, jau noēstas un jāsēj pa otram lāgam. Pirmo reizi tā. Acīmredzot kaut ko daru nepareizi, jo mammai tomāti uz balkona jau gatavojas. Iedeva man arī vienu balkontomāta stādiņu, ko pašai vairs nav vietas izstādīt. Nosaucu par Albertu, auklēšu.

Gribēju rakstīt par divām izlasītajām grāmatām, bet sanāca par dzīvi. Par grāmatām būs citreiz, apsolu, jo šis taču ir grāmatu blogs. Man ir iesākta viena dikti dāmīga un viegla “bilžu” grāmata “How to be Parisian” un viena jauna fantāzijas/fantastikas sērija ar traki interesantu pasauli. Pirmā grāmata saucas “Too Like the Lightning”. Esmu romānam gandrīz pusē un joprojām neņemos apgalvot, ka vispār saprotu, kas patiesībā notiek – daudzi pasaules likumi vēl nezināmi, kuri ir sliktie un vai vispār tādi ir šajā romānā, kas galu galā notiks un tādā garā. Man patīk.

Izlasīt vasarā

Ceriņi pēc lietus

Reizēm izeju ārā piecos no rīta. Vienā tādā reibinoši smaržīgā un putnu balsīm piepildītā rītā pēc lietus tapa šī ceriņu bilde. Izrādās, ir taču vasara!

Citus gadus esmu taisījusi vairāk vai mazāk garus grāmatu ieteikumu sarakstus vasaras baudīšanai. Ja meklējat iedvesmu, tad varat papētīt tos rakstus.

Šī vasara būs savādāka un tā kā iet pašlaik – izlasu “Voldenai” pāris lapas un aizmiegu, tad varbūt ar vienu grāmatu man pietiks līdz rudenim. Bet vispār neliels plāns man ir un varbūt ierosmei noder arī jums.

grāmatas 2017. gada vasarai

Kaudzītē savācu vairākas bibliotēkas grāmatas un no saviem nebeidzamajiem krājumiem. Dažas ir pavisam jaunas, dažas pavecas, vai jau sen krāj putekļus lasāmsarakstā.

  • Iesāktā Mārtina sāgas otrā grāmata “A Clash of Kings” – dikti patīk, bet kā nolieku, tā nepaceļu.
  • “The First Fifteen Lives of Harry August”, ko man uzdāvināja Andris. Nosaukums diezgan izsmeļošs. Jābūt labai.
  • “Books for Living” – arī šeit nosaukums pasaka priekšā. Ceru, ka šī sasildīs manu grāmatmīļa sirdi.
  • “Hitler and Churchill: secrets of leadership” priekšnieks uzdāvināja vārda dienā ar piezīmi, ka noderēs man darbā. Paldies, boss!
  • Heses “Kūrviesis” kaut kā ir aizķēries manā prātā ar domu, ka vajag izlasīt. Pat iespējams, ka šī būs vasarai atbilstoša grāmata.
  • “Voldena jeb Dzīve mežā” – iesākta, bet tā pirmā nodaļa, ko autors nosaucis par “Ekonomiku” un tur visu ko filozofē, man uzdzen miegu. Gaidu, kad viņš beigs pļāpāt un līdīs mežā.
  • “Aleksandrijas kvarteta” pirmo grāmatu “Justīne” paņēmu ar domu, ka šī būs vasaras noskaņām atbilstoša lasāmviela. Nezinu, kāpēc domāju, ka šis būs kārtējais gabals par Darela dzīvi pie Vidusjūras, bet lasu, ka tas ir “eksperimentāls romāns par noslēpumu, mīlestību un spiegošanu”. Nu labi….
  • Tikai balstoties uz vienu jūsmīgu atsauksmi Goodreads, paņēmu “Zili stikli, zaļi ledi”. Ceru, ka būs interesanti palasīt trimdas latvieša skatījumu uz padomju gadu Rīgu.

Reizē ar abiem slavenajiem večiem man uzdāvināja romānu par Katrīnu II, ko jau izlasīju un aprakstīju savus iespaidus maijā. Lai nebūtu kreņķis dāvinātājam, ka dāvana nederīga, apmainīju to pret “Omce sūta sveicienus un atvainojas”. Bonusā tiku pie divām smukām koka grāmatzīmēm.

Omce

Par Omci esmu lasījusi tik daudz labu atsauksmju, ka šī būs vēl viena grāmata, ko mēģināšu izlasīt šovasar. Tāpat gribu izlasīt Ferrantes romānu cikla trešo grāmatu “Aizbēgt vai palikt”. Tikai vispirms jāatrod pazudušais lasītprieks.

Arī blogs varētu pāriet klusākā vasaras režīmā, tāpēc nebrīnieties, ja kādas nedēļas rakstu nebūs vispār. Baudiet vasaru!

 

Sapņu sala: Stāsts par dzīvi un mīlestību Grieķijā. Dženifera Bārkleja

Dženifera Bārkleja "Sapņu sala"

BaibaBooks 2014. gads, 279 lpp.

Iespējams, tieši kārtējā lietainā un vēsā vasaras diena pamudināja mani ķerties pie “Sapņu salas”, lai tā mani aizvestu uz saulaino Grieķiju. Neesmu bijusi Grieķijā, bet iemīlējos Itālijas dienvidu maigajā siltumā un gaismā kāda pasena septembra beigās. Tagad, pēc šīs grāmatas izlasīšanas, es labprāt pati izstaigātu Tilos, vietējā restorānā ēstu astoņkāji, no zemniekiem pirktu dārzeņus un bezgalīgi vērotu jūru.

Grieķija ir autores mūža mīlestība un to ļoti var just viņas sirsnīgajā stāstījumā par Tilos salu un tās iedzīvotājiem.Ļoti interesanti lasīt par ikdienišķu dzīvi mazā salā. Gadu gaitā vietējo iedzīvotāju skaits ir pamatīgi samazinājies, nesezonā liela daļa vietējo uzņēmumu tiek slēgti, lai klusām pārlaistu ziemas mēnešus. Vasarā dzīvību ienes tūristi, lai gan Tilos nav tik populāra kā dažas citas Grieķijas salas, kuras ir vieglāk un ātrāk sasniedzamas. Salinieki audzē kazas un bites, dārzeņus un augļus, ķer zivis. Iedomājieties, kā noejat lejā līdz ceļam no savas mājas, lai no piebraukušā vietējā grieķa nopirktu tomātus, kazas sieru, medu un jūras veltes, bet, atpakaļ nākot, gar takas malu saplūktu garšaugus. Apmēram tā darīja Dženifera Bārkleja, kad apmetās Tilos uz dzīvi. Viņa īsumā pastāsta arī par salas vēsturi. Īpaši interesants fakts saistās ar ziloņiem – senatnē salā dzīvojuši pundurziloņi.

Starp iesaistīšanos vietējās sabiedrības ikdienā, garām pastaigām un peldēm Vidusjūrā, autore turpina attālināti strādāt kādā Anglijas firmā. Gandrīz perfekta dzīve, bet pirms tam bija garāka un īsāka ciemošanās salā, vairāki vīrieši un privātās dzīves nedienas, kas pamudināja viņu vairāk pievērsties saviem sapņiem un vēlmēm.

Ar vīriešiem viņai neveicas. Viņa gadu ir kopā ar vīrieti, ar kuru viss pēc viņas vārdiem esot super (!), viņa domā par kopīgu nākotni, bet baidās viņam to teikt, lai neaizbiedētu. Tiešām?! Īsteni stabilas un mīlošas attiecības. Tad nākamais ar tik daudz sarkanām brīdinājuma zīmēm, kuras viņa spītīgi izliekas nemanām ilgu laiku. Šis kungs vismaz bija ļoti interesants tipāžs. Viņas lielā vēlme pēc attiecībām ir saprotama, jo pulkstenis tikšķ un tādā garā. Cepuri nost par viņas drosmi savu mīlas dzīvi izlikt uz papīra, lai gan, manis pēc, varēja to krietni saīsināt, jo Tilos un grieķi ir krietni interesantāki. Ceru, ka vēlāk ar vīriešiem viņai veicies labāk, vai arī viņa par to raksta mazāk, jo es labprāt izlasītu arī Dženiferas otro grāmatu par Tilos: “An Octopus in my Ouzo”. Starp citu, autore raksta blogu, kur var sekot līdzi kā viņai klājas. Dženifera joprojām dzīvo Tilos, ik pa laikam aizbraucot arī uz citām Grieķijas salām. Godīgi sakot, es viņu mazliet apskaužu, bet nesatraucieties – zinu, ka nekur dzīve nav rožaina un katrā vietā savas problēmas.

Neteikšu, ka Dženifera Bārkleja ir talantīga rakstniece, bet par Grieķiju viņa raksta jauki. Diemžēl, autores ne pārāk izcilās spējas sastādīt smukus teikumus mazinās, tiklīdz stāstījumā uzpeld kārtējais vīrietis. Bet varbūt teksta daļa ir pazudusi tulkojumā, radot maldīgu iespaidu par autores ierobežoto vārdu krājumu. Tracināja stāstījuma vienkāršās tagadnes/pagātnes lietošana (vietām haotiski, vietām varēja pārprast darbības laiku) un nevaru piekrist, ka “ej uz to virzienu, uz kuru raugies”. Parasti neievēroju tulkošanas sīkās kļūdas, ja teksts ir aizraujošs un ātri lasāms, bet šo pērli nespēju ignorēt.

Lasot ceļojumu atmiņas, ļoti gribas redzēt tās vietas, kurās autors bijis. “Sapņu salā” nav fotogrāfiju, bet Dženiferas blogā to ir diezgan daudz. Labas fotogrāfijas un daudz informācijas par Tilos atrodamas šajā vietnē, bet visreālākās bildes var atrast Instagramā.

Kopumā “Sapņu sala” ir viegli un ātri lasāma grāmata, piemērota pludmalei un liek ilgoties pēc Vidusjūras.

Vērtējums: 3/5

Atpakaļ pagātnē, draudzīgas govis un nikni suņi

ZilaiskalnsJeb par mūsu līdz šim garāko velopiedzīvojumu –> Mujāni – Zilaiskalns – Dikļi – Augstroze. Ar startu un beigām Valmierā sanāca gandrīz 79 km.

Kāda no Mujānu muižas ēkām?

Mujānu baltais tornisPa ceļam izpētījām Mujānu balto torni. Žēl, ka no kādreiz lielās muižas teritorijas gandrīz nekas nav palicis pāri. Grezno kungu māju nojauca 1975. gadā. Tālāk mūsu ceļš veda uz Zilokalnu. Zilaiskalns. Tornis slēgts

Zilākalna ģeodēziskais atbalsta punkts

Zilākalna ģeodēziskais atbalsta punkts.

Viss, kas redzams no Zilākalna

Vienīgā spraudziņa kokos, pa kuru paveras “skats” no Zilākalna.

Godīgi sakot, Zilaiskalns atstāja nožēlojamu iespaidu. Tornis nav publiski pieejams, ja negribas barot odus un nolikt ziedus uz svētakmeņa, tad tur nav ko darīt. Krietni interesantāks ir Zilākalna ciemats, kur vienlaikus pastāv divas paralēlās pasaules – mūsdienas un padomju gadi. ZilaiskalnsŠaursliedīša pievads uz ZilokalnuPašā raksta sākumā redzams kolorītais Zilākalna veikals. Ja iepatiksieties pārdevējai, viņa jums iedos labāko žāvētas gaļas gabalu. Staļina laika klasicisma paraugi mijas ar vēlāku gadu trīsstāvenēm un citiem veidojumiem. Kaut kādu dzīvību ciematā uztur kūdras purvs. Papriecājāmies par šaursliežu dzelzceļa atzara sliedēm un braucām tālāk uz Dikļiem. Dikļu pilsDikļu pils parksNo izdaudzinātās Dikļu pils gaidīju iespaidīgāku parku, bet prieks par sakoptu un publiski pieejamu vietu. Šeit atradām klusāku stūrīti pusdienām. Dikļos apskatījām Neikenkalna estrādi un “Skaņu birzi”. Ļoti simpātiska estrāde. Gribētos šeit kādreiz atbraukt uz koncertu. Neikenkalna estrāde DikļosNeikenkalna estrāde DikļosZemes ceļš uz Augstrozi bija izaicinājumu pilns – lietus, trepe, smiltis un dusmīgi suņi. Pakomunicējām arī ar draudzīgām un ziņkārīgām govīm. Dikti draudzīgas govisPie Augstrozes pamatīgi izlijām, Augstrozes Lielezeru neatradām (dikti viltīgi tur tie celiņi), toties atklājām citas interesantas vietas, ko vajadzētu citreiz apskatīt kārtīgāk – Krusta kalnu, pilskalnu, Liepleju elku ozolus, Augstrozes muižu. Šoreiz tikai papriecājāmies par lapegļu aleju un baznīcu. Baznīcai diemžēl ieliktas nesimpātiskas plastmasas durvis. Augstrozes baznīcaNetālu no Augstrozes baznīcasAtpakaļceļā debesis palika tik draudīgas, ka ar steigu meklējām glābiņu zem kokiem. Būs gāziens. Limbažu šoseja pa ceļam uz ValmieruGaidām, kad pāries lietus

Ainava, ko 40 min. vēroju no plēves apakšas, ir viena no maniem šīs vasaras mīļākajiem skatiem. Vienkārši sēdēt, neko nedomāt, skatīties, kā līst un vējš kustina smilgas…

Tūja – Veczemju klintis

Tūja - Veczemju klintis. PārgājiensTūja - Veczemju klintis. Pārgājiens

Tūja - Veczemju klintis. Pārgājiens

Ķurmraga bāka. Celta 1923. gadā. Bāka izpostīta 1967. gada orkānā un uguns pēc tam nodzēsta.

Tūja - Veczemju klintis. Pārgājiens

Ķurmraga bāka. 2005. gada janvāra orkāna laikā bāku ar postamentu ieskaloja jūrā.

Tūja - Veczemju klintis. Pārgājiens

Tūja - Veczemju klintis. Pārgājiens

Tūja - Veczemju klintis. PārgājiensTūja - Veczemju klintis. Pārgājiens

Tūja - Veczemju klintis. PārgājiensTūja - Veczemju klintis. Pārgājiens

Pārgājienā gar jūru ir kaut kas īpašs. Liekas – tā varētu iet dienām ilgi. Ceru reiz tā arī izdarīt. Šoreiz gan bijām vienas dienas pārgājienā ar maniem darba kolēģiem. Gājām pa Vidzemes akmeņaino jūrmalu ~ 12 km no Tūjas līdz Veczemju klintīm. Fantastiski saulaina un mierīga diena, vienīgi aukstais vējš nemudināja peldēties.

Viegls maršruts, kuru var iziet arī basām kājām, vien vietām uzmanīgi pakāpelējot pa akmeņiem. Pie Veczemju klintīm ir kempings “Klintis”, kur var paēst un nakšņot, ja ir vēlme. Pa ceļam – Ķurmraga bāka, Ežurgu klintis, Zivtiņu atsegumi un skaistās Veczemju klintis.