Skandāla piezīmes. Zoe Helere

Izdevniecība AGB, 2005.g., 246 lpp

Vēl viena no 2008. gadā lasītajām grāmatām. Draudzība, nodevība un pikants skandāls.

Galvenā varone Seba sāk strādāt skolā un sadraudzējas ar Barbaru, kura ātri kļūst par tuvu cilvēku. Tad Seba ielaižas dēkā ar vienu no skolēniem. Viss, protams, nāk gaismā un Barbara aizstāv Sebu, bet viss nav tik vienkārši kā šķiet…. Prese un sabiedrība un (it kā) draugi kāri tver katru skandāla sīkumu, “barojas” no tā.

Es negaidīju, ka Sebai jutīs līdzi. Tomēr nemūžam nevarēju paredzēt reakcijas histērisko miesaskārību. Tīkami satraukto niknumu.

Lasot mani neuztrauca padzīvojušas sievietes un pusaudža dēka. Vairāk aizdomājos par to, cik bieži cilvēki, kurus uzskatām par draugiem vai vismaz labiem paziņām, ir gatavi iedurt tev dunci mugurā vai apmētāt ar dubļiem tiklīdz pakrīti. Vai arī tēlot draudzīgumu, bet slepus tīksmināties par tavām nedienām.

Jāsaka godīgi, grāmatu neizlasīju līdz beigām. Garlaikoja, tāpēc vērtējums 3/5. Varbūt es kaut ko nesapratu?

Advertisements

Kontrabass. Patriks Zīskinds

Izdevniecība AGB, 2005.g., vāciski 1984.g., 96 lpp.

Kontrabass ir milzu instruments, neparocīgs nēsāšanai, būtībā nepatīkams pēc skaņas, ja atskaņots viens pats un parasti nobāzts orķestra aizmugurē. Ar to ir jārēķinās cilvēkam, kurš pievēršas kontrabasa spēlei – kontrabass vienmēr būs starp šo cilvēku un pārējo pasauli, aizņems vietu, bet nesniegs tā spēlētājam nekādu cieņu un ievērību. Par to visu monologā runā Zīskinda romāna varonis – vācu standartpilsonis mākslinieks. Viņš reizē mīl un ienīst šo instrumentu. Un tā ir visa viņa dzīve, pat iecerēto meiteni viņš iztēlojas kā kontrabasu.

Man gribētos arī tiesības vienreiz runāt skaidru valodu, lai neviens nedomātu, ka Valsts orķestra dalībniekam nav šādu problēmu. Jo man jau divus gadus nav bijis sievietes, un vainīgs ir viņš! Pēdējā reize bija 1978.gadā, toreiz es viņu paslēpu vannas istabā, bet tas neko nelīdzēja, viņa gars lidinājās virs mums kā fermāta…

“Kontrabass” ir pēdējos gados vācu valodā visbiežāk inscinētais darbs, jo kontrabasu simboliski varētu uzskatīt par šī cilvēka dzīves cietumu. Viņš ir tā piesaistīts savam darbam, ka nespēj neko mainīt savā dzīvē. Visu mūžu būt kontrabasistam, spēlēt orķestrī – tā ir tāda drošības sajūta par savas dzīves nemainīgumu, kas viņam uzdzen bailes. Nekad viņš nebūs kas cits, nekas viņa dzīvē nemainīsies…

Vērtējums: 4/5. Mani tomēr mazliet garlaikoja šis monologs.

Ceļā. Džeks Keruaks

Izdevusi izdevniecība “AGB” 2003.g., pirmo reizi izdota 1955.g., 295 lpp., “Vēja suņa klasikas” sērijā.

Savā laikā noteiktai paaudzei – bītņikiem, “Zudušajai paaudzei”, no kuriem vēlāk radās hipiji – šī grāmata bija Bībele. Tagad daļai lasītāju tā ir vienkārši klasika, savdabīgs amerikāņu sapnis, daļai vienkārši romāns par klaidoņiem, brīvdomātājiem. Toreiz bītņiki bija cilvēku grupa, kas centās atrast jaunu veidu kā dzīvot, kā komunicēt, kā veidot attiecības ar citiem cilvēkiem. Tur bija cenšanās būt absolūti godīgiem visā un pret visiem, klejošana, alkohols, narkotikas, meklējumi, radošās izpausmes. Tā bija 50. gadu Amerika, apjukusi un jaunu attīstības ceļu meklējoša.

Romāns ir autobiogrāfisks. Keruaks raksta to, ko pats un viņa draugi pieredzēja klejojot ar stopiem un autobusiem pa Ameriku, skraidot pa dažādiem bāriem un tamlīdzīgi. Sols Paradaizs ir autors pats un Dīns Moriartijs ir trakais ceļinieks Nīls Kasadijs, vēl viena tā laika kulta figūra.

“Dīns ir Denverā. Es tev izstāstīšu.” Un viņš man pastāstīja, ka Dīns guļot ar divām meičām vienlaikus, proti, ar savu pirmo sievu Merilū, kas gaida viņu viesnīcas istabā, un ar savu jauno mīļāko Kamillu, kas gaida viņu viesnīcas istabā. “Un abām pa starpu viņš vēl pieskrien pie manis, lai strādātu pie mūsu pašu nepabeigtā projekta.”

“Un kas tas par projektu?”

“Mums ar Dīnu ir sācies satriecošs laiks. Mēs cenšamies komunicēt absolūti godīgi, izsakot viens otram absolūti visas domas. Tiesa, ir nācies iedzert benzedrīnu.”

Šiem puišiem dzīve noteikti nebija garlaicīga, lai gan beigās draudzība izjuka kā jau tas mēdz notikt. Varat palasīt grāmatas fragmentu. Ak jā, grāmatai izsmeļošu ievadu par autoru un bītņikiem uzrakstījis Jānis Elsbergs. Iesaku ar to arī sākt, būs labāk iespējams izprast pašu grāmatas saturu.

Vērtējums: 5/5. Var teikt, ka romāns ir par neko, kā kāds norādījis komentārā par šo grāmatu. Ja neliekas saistošs “kā es stopoju uz turieni un kā dzērām tajā krogā”, tad varbūt nevajag lasīt. Tomēr notiekošais ir tik aizraujošs un patiess, ka es nespēju atturēties šo grāmatu neizlasot gandrīz vienā elpas vilcienā. Nu labi, es pārspīlēju. Svētku dēļ man lasīšana ievilkās uz vairākām dienām.

Pasaules vēsture desmit ar pus nodaļās. Džuljens Bārnss

Izdevusi izdevniecība “AGB” 2005.g., pirmo reizi izdota 1989.g., 336 lpp, “Vēja suņa klasikas” sērijā.

Šī ir savdabīga pasaules vēsture, tādas kā neoficiālas pieturzīmes. Autors uz notikumiem paraugās no savādāka skatu punkta. Noass ir vienkārš vecis, žūpa un viņa šķirsts arī ir savādāks (reālāks?) nekā Bībelē tiek skaisti pasniegts. Un tā ar visiem notikumiem. Katra nodaļa ir atsevišķs stāsts, bet visas nodaļas ir asprātīgi saistītas ar galvenajiem tēliem, ja tā varētu teikt: ķirmji, jūrasbrauciens, Noass un viņa šķirsts, reliģija un Dievs.

Kā lielākoties Vecajā Derībā, tur dominē kroplīgs gribas brīvības trūkums – vai pat gribas brīvības ilūzija. Dieva rokās ir visi trumpji, viņam izdodas jebkurš triks. Vienīgais, kas nav īsti skaidrs, kādu spēles taktiku Viņš kuroreiz izvēlēsies […] Un, tā kā ar paranojāliem šizofrēniķiem nekad neko nevar zināt, šis elements piešķir svētajiem tekstiem spriedzi.

Tomēr nepārprotiet, grāmata nav par reliģiju, vienkārši pasaules vēsture ir cieši ar to saistīta. Tā ir autora izpratne par to, kas ir svarīgs, kas īstenībā varētu būt nepatiess. Neviens nevar 100% apgalvot, ka Bībeles Noasa stāsts ir ticams, bet Bārnsa interpretācija nekādīgi nav iespējama. Autors ir pietiekoši izglītojies ar vēsturi saistītās disciplīnās, lai viņu nevarētu saukt par meli un fantastu. Dažas nodaļas balstās uz patiesiem notikumiem. Neiztikt arī bez laba humora. Nodaļas ir sarakstītas atšķirīgā noskaņā – viena var būt uzjautrinoša, bet cita gandrīz sauss zinātnisks pārspriedums. Kokteilis, kas vietām mani drusku garlaikoja, bet grāmatas ideja ir apsveicama. Īpaši patika pirmā nodaļa par Noasa šķirstu un pēdējā nodaļa par pēcnāves dzīvi. Lūk ķirmju apsūdzība mums:

Uzvelt vainu kādam citam – tas arvien bijis jūsu galvenais instinkts. Ja tas nav iespējams, jūs lūkojat izlikties, ka attiecīgā problēma nav nekāda problēma.

Vērtējums: 4/5. Kaut kas pietrūka līdz pilnībai, kaut kas mani nepārliecināja. Varat palasīt grāmatas fragmentu.

Džuljens Bārnss ir dzimis 1946.g. Anglijā. Ar izcilību beidzis moderno valodu studijas Oksfordā. Sarakstījis 9 romānus, esejas un stāstus. Saņēmis vairākas prestižas literārās balvas.

Ceļojums uz Tralalā. Vladimirs Kaminers

Izdevusi izdevniecība “AGB” 2003.gadā, 144 lpp, sērijā “Vēja suņa romāns”.

Īsts dēku romāns (ja tā var saukt grāmatu, kas sastāv no stāstiem, kurus saista autors kā personāžs) ar notikušiem un nenotikušiem ceļojumiem sanācis Vladimiram Kamineram (dzimis 1967.g. Maskavā), kurš ir viens no zināmākajiem Berlīnes krieviem, žurnālists, dīdžejs, rakstnieks. “Ceļojums uz Tralalā” sastāv no vairākiem pārsteidzošiem, vietām gandrīz neticamiem ceļojumu atstāstiem: kā autors ar draugu taisās uz Parīzi, bet tā arī neaizbrauc, toties tur nokļūst citi krievi un kā tad viņiem tur iet, par tēvoci Borisu, kurš nokļūst pavisam savādā Parīzē, kā vācieši Krimā atrod daudzas jo daudzas Jozefa Boisa pēdas no kara gadiem un tā tālāk. Paradoksi un brīnīšanās. Labs humors. Stāsti, ko varētu stāstīt labā draugu kompānijā kaut ko malkojot. Atgādina filmu “Nacionālās makšķerēšanas īpatnības”.

Par Ameriku:

[…] pie pirmā “makdonalda” Puškina laukumā uzreiz izveidojās trīsarpus kilometrus gara rinda – tā nenoturējās pat gadu.

Par Dāniju:

Mēs ar Andreju īstenībā bijām domājuši stopojot izbraukāt Dāniju un apmeklēt arī dažas salas, lai iepazītu zemi. Nekas no tā neiznāca, divas nedēļas tā arī palikām iestiguši Kristiānā, šajā dīkdieņu paradīzē. Tur bija garlaicīgi un reizē aizraujoši. Es iemācījos dziedāt afrikāniski, un Andrejs tur sastapa ļaudis, kuriem nebija ne jausmas par “Yesterday” un vispār par ” bītliem”. Viņi uzskatīja Andreju par mūzikas ģēniju. Viņi paši bija ieradušies no zemēm, par kurām mums savukārt nebija ne jausmas.

Grāmata atklāj interesantus faktus par 90-to gadu sākuma Eiropas sabiedrību un vēl senākiem notikumiem (par Parīzi ir trakākais no tiem, bet lasiet paši, lai paliek intriga) un parāda domāšanas atšķirības starp Austrumiem un Rietumiem.

Vērtējums: 5/5 Žēl, ka tik īss.