Skandāla piezīmes. Zoe Helere

Izdevniecība AGB, 2005.g., 246 lpp

Vēl viena no 2008. gadā lasītajām grāmatām. Draudzība, nodevība un pikants skandāls.

Galvenā varone Seba sāk strādāt skolā un sadraudzējas ar Barbaru, kura ātri kļūst par tuvu cilvēku. Tad Seba ielaižas dēkā ar vienu no skolēniem. Viss, protams, nāk gaismā un Barbara aizstāv Sebu, bet viss nav tik vienkārši kā šķiet…. Prese un sabiedrība un (it kā) draugi kāri tver katru skandāla sīkumu, “barojas” no tā.

Es negaidīju, ka Sebai jutīs līdzi. Tomēr nemūžam nevarēju paredzēt reakcijas histērisko miesaskārību. Tīkami satraukto niknumu.

Lasot mani neuztrauca padzīvojušas sievietes un pusaudža dēka. Vairāk aizdomājos par to, cik bieži cilvēki, kurus uzskatām par draugiem vai vismaz labiem paziņām, ir gatavi iedurt tev dunci mugurā vai apmētāt ar dubļiem tiklīdz pakrīti. Vai arī tēlot draudzīgumu, bet slepus tīksmināties par tavām nedienām.

Jāsaka godīgi, grāmatu neizlasīju līdz beigām. Garlaikoja, tāpēc vērtējums 3/5. Varbūt es kaut ko nesapratu?

Kontrabass. Patriks Zīskinds

Izdevniecība AGB, 2005.g., vāciski 1984.g., 96 lpp.

Kontrabass ir milzu instruments, neparocīgs nēsāšanai, būtībā nepatīkams pēc skaņas, ja atskaņots viens pats un parasti nobāzts orķestra aizmugurē. Ar to ir jārēķinās cilvēkam, kurš pievēršas kontrabasa spēlei – kontrabass vienmēr būs starp šo cilvēku un pārējo pasauli, aizņems vietu, bet nesniegs tā spēlētājam nekādu cieņu un ievērību. Par to visu monologā runā Zīskinda romāna varonis – vācu standartpilsonis mākslinieks. Viņš reizē mīl un ienīst šo instrumentu. Un tā ir visa viņa dzīve, pat iecerēto meiteni viņš iztēlojas kā kontrabasu.

Man gribētos arī tiesības vienreiz runāt skaidru valodu, lai neviens nedomātu, ka Valsts orķestra dalībniekam nav šādu problēmu. Jo man jau divus gadus nav bijis sievietes, un vainīgs ir viņš! Pēdējā reize bija 1978.gadā, toreiz es viņu paslēpu vannas istabā, bet tas neko nelīdzēja, viņa gars lidinājās virs mums kā fermāta…

“Kontrabass” ir pēdējos gados vācu valodā visbiežāk inscinētais darbs, jo kontrabasu simboliski varētu uzskatīt par šī cilvēka dzīves cietumu. Viņš ir tā piesaistīts savam darbam, ka nespēj neko mainīt savā dzīvē. Visu mūžu būt kontrabasistam, spēlēt orķestrī – tā ir tāda drošības sajūta par savas dzīves nemainīgumu, kas viņam uzdzen bailes. Nekad viņš nebūs kas cits, nekas viņa dzīvē nemainīsies…

Vērtējums: 4/5. Mani tomēr mazliet garlaikoja šis monologs.

Ceļā. Džeks Keruaks

Izdevusi izdevniecība “AGB” 2003.g., pirmo reizi izdota 1955.g., 295 lpp., “Vēja suņa klasikas” sērijā.

Savā laikā noteiktai paaudzei – bītņikiem, “Zudušajai paaudzei”, no kuriem vēlāk radās hipiji – šī grāmata bija Bībele. Tagad daļai lasītāju tā ir vienkārši klasika, savdabīgs amerikāņu sapnis, daļai vienkārši romāns par klaidoņiem, brīvdomātājiem. Toreiz bītņiki bija cilvēku grupa, kas centās atrast jaunu veidu kā dzīvot, kā komunicēt, kā veidot attiecības ar citiem cilvēkiem. Tur bija cenšanās būt absolūti godīgiem visā un pret visiem, klejošana, alkohols, narkotikas, meklējumi, radošās izpausmes. Tā bija 50. gadu Amerika, apjukusi un jaunu attīstības ceļu meklējoša.

Romāns ir autobiogrāfisks. Keruaks raksta to, ko pats un viņa draugi pieredzēja klejojot ar stopiem un autobusiem pa Ameriku, skraidot pa dažādiem bāriem un tamlīdzīgi. Sols Paradaizs ir autors pats un Dīns Moriartijs ir trakais ceļinieks Nīls Kasadijs, vēl viena tā laika kulta figūra.

“Dīns ir Denverā. Es tev izstāstīšu.” Un viņš man pastāstīja, ka Dīns guļot ar divām meičām vienlaikus, proti, ar savu pirmo sievu Merilū, kas gaida viņu viesnīcas istabā, un ar savu jauno mīļāko Kamillu, kas gaida viņu viesnīcas istabā. “Un abām pa starpu viņš vēl pieskrien pie manis, lai strādātu pie mūsu pašu nepabeigtā projekta.”

“Un kas tas par projektu?”

“Mums ar Dīnu ir sācies satriecošs laiks. Mēs cenšamies komunicēt absolūti godīgi, izsakot viens otram absolūti visas domas. Tiesa, ir nācies iedzert benzedrīnu.”

Šiem puišiem dzīve noteikti nebija garlaicīga, lai gan beigās draudzība izjuka kā jau tas mēdz notikt. Varat palasīt grāmatas fragmentu. Ak jā, grāmatai izsmeļošu ievadu par autoru un bītņikiem uzrakstījis Jānis Elsbergs. Iesaku ar to arī sākt, būs labāk iespējams izprast pašu grāmatas saturu.

Vērtējums: 5/5. Var teikt, ka romāns ir par neko, kā kāds norādījis komentārā par šo grāmatu. Ja neliekas saistošs “kā es stopoju uz turieni un kā dzērām tajā krogā”, tad varbūt nevajag lasīt. Tomēr notiekošais ir tik aizraujošs un patiess, ka es nespēju atturēties šo grāmatu neizlasot gandrīz vienā elpas vilcienā. Nu labi, es pārspīlēju. Svētku dēļ man lasīšana ievilkās uz vairākām dienām.