Atpakaļ pagātnē, draudzīgas govis un nikni suņi

ZilaiskalnsJeb par mūsu līdz šim garāko velopiedzīvojumu –> Mujāni – Zilaiskalns – Dikļi – Augstroze. Ar startu un beigām Valmierā sanāca gandrīz 79 km.

Kāda no Mujānu muižas ēkām?

Mujānu baltais tornisPa ceļam izpētījām Mujānu balto torni. Žēl, ka no kādreiz lielās muižas teritorijas gandrīz nekas nav palicis pāri. Grezno kungu māju nojauca 1975. gadā. Tālāk mūsu ceļš veda uz Zilokalnu. Zilaiskalns. Tornis slēgts

Zilākalna ģeodēziskais atbalsta punkts

Zilākalna ģeodēziskais atbalsta punkts.

Viss, kas redzams no Zilākalna

Vienīgā spraudziņa kokos, pa kuru paveras “skats” no Zilākalna.

Godīgi sakot, Zilaiskalns atstāja nožēlojamu iespaidu. Tornis nav publiski pieejams, ja negribas barot odus un nolikt ziedus uz svētakmeņa, tad tur nav ko darīt. Krietni interesantāks ir Zilākalna ciemats, kur vienlaikus pastāv divas paralēlās pasaules – mūsdienas un padomju gadi. ZilaiskalnsŠaursliedīša pievads uz ZilokalnuPašā raksta sākumā redzams kolorītais Zilākalna veikals. Ja iepatiksieties pārdevējai, viņa jums iedos labāko žāvētas gaļas gabalu. Staļina laika klasicisma paraugi mijas ar vēlāku gadu trīsstāvenēm un citiem veidojumiem. Kaut kādu dzīvību ciematā uztur kūdras purvs. Papriecājāmies par šaursliežu dzelzceļa atzara sliedēm un braucām tālāk uz Dikļiem. Dikļu pilsDikļu pils parksNo izdaudzinātās Dikļu pils gaidīju iespaidīgāku parku, bet prieks par sakoptu un publiski pieejamu vietu. Šeit atradām klusāku stūrīti pusdienām. Dikļos apskatījām Neikenkalna estrādi un “Skaņu birzi”. Ļoti simpātiska estrāde. Gribētos šeit kādreiz atbraukt uz koncertu. Neikenkalna estrāde DikļosNeikenkalna estrāde DikļosZemes ceļš uz Augstrozi bija izaicinājumu pilns – lietus, trepe, smiltis un dusmīgi suņi. Pakomunicējām arī ar draudzīgām un ziņkārīgām govīm. Dikti draudzīgas govisPie Augstrozes pamatīgi izlijām, Augstrozes Lielezeru neatradām (dikti viltīgi tur tie celiņi), toties atklājām citas interesantas vietas, ko vajadzētu citreiz apskatīt kārtīgāk – Krusta kalnu, pilskalnu, Liepleju elku ozolus, Augstrozes muižu. Šoreiz tikai papriecājāmies par lapegļu aleju un baznīcu. Baznīcai diemžēl ieliktas nesimpātiskas plastmasas durvis. Augstrozes baznīcaNetālu no Augstrozes baznīcasAtpakaļceļā debesis palika tik draudīgas, ka ar steigu meklējām glābiņu zem kokiem. Būs gāziens. Limbažu šoseja pa ceļam uz ValmieruGaidām, kad pāries lietus

Ainava, ko 40 min. vēroju no plēves apakšas, ir viena no maniem šīs vasaras mīļākajiem skatiem. Vienkārši sēdēt, neko nedomāt, skatīties, kā līst un vējš kustina smilgas…

Advertisements

Mežā

Mežā pa ceļam uz SietiņieziMežā pa ceļam uz Sietiņiezi

Mežā pa ceļam uz SietiņieziMežā pa ceļam uz Sietiņiezi. Mēslvabole

Mežā pa ceļam uz SietiņieziMežā pa ceļam uz Sietiņiezi

Skats no Sietiņieža uz Gauju

Skats uz Gauju no Sietiņieža.

Mežā pa ceļam uz Sietiņiezi. Avots

Avots. Noslēpies stāvas kraujas apakšā. Uz takas meklējams vietā, kur paplašinājums mašīnām kur apstāties un uz koka uzzīmēta zila bulta uz leju.


Man vajag mežu. To klusumu, smaržas, zaļumu, mieru, ogas, sēnes, putnus. Mežā vari būt pats ar sevi. Prāts attīrās, nervi atslābst. Nekur nav jāsteidzas.

Šīs ir bildes no meža, caur kuru vijas velo taka no Valmieras uz Sietiņiezi. Vakar atkal turp un atpakaļ aizmināmies ar velosipēdiem. Pa ceļam salasījām gailenes un mellenes.

Uz Sietiņiezi

Pa ceļam uz SietiņieziPa ceļam uz Sietiņiezi

Jaunās informācijas zīmes. Daudz, izglītojoši, patīkami

Jaunās informācijas zīmes – labi izdomātas.

Pa ceļam uz Sietiņiezi

Glodene

Glodenei gandrīz nepaveicās.

Strautiņš

Mežacūkas pastrādājušasTaka uz Sietiņiezi

Sietiņiezis ir viena no manām mīļākajām vietām Valmieras apkaimē un dodos turp diezgan regulāri visos gadalaikos. Sietiņieža mežos var patīkami pastaigāties un paelpot svaigu gaisu. Šoreiz turp devāmies ar velosipēdiem. Bija tveicīga diena un es reibu no meža un pļavas smaržām.

Braucām pa dabā iezīmēto Valmiera – Cēsis velomaršrutu. Maršruts sākas pļavā pretī Bykolat. Sākumā tā ir tikai šaura taka pļavā un mežā, kas ar laiku pāraug meža ceļā. No Valmieras centra līdz Sietiņiezim un atpakaļ pa grants ceļu, kas ved uz/no Cēsīm, sanāk apm. 33 km. Mēs šoreiz izmetām lielāku līkumu pa vienu meža ceļu uz Rubenes pusi un beigās sanāca 40 km. Līdz rudenim ir slēgta pieeja pašam Sietiņiezim – LVM atjauno takas un kāpnes gar iezi.

Noderīgi: Cēsis – Valmiera velomaršruta kartePar Sietiņiezi

Trikātas baznīca

Trikātas baznīcaTrikātas baznīca

Trikātas baznīcaTrikātas baznīca

Ēka pie Trikātas baznīcasDurvis ēkai pie baznīcas

Trikātas baznīcaTrikātas baznīca

Esmu samīlējusies Trikātas baznīcā. Savu lomu noteikti spēlē “īstais laiks un īstā vieta”. Tur un tobrīd bija tāds miers, ka negribējās doties prom. Ja pie baznīcas būtu soliņš, mēs piesēstu un paliktu tur kādu stundu vai divas. Ziedošo zvārguļu pļava pie ieejas. Zaļojoši koki visapkārt. Vecās durvis un logi. Detaļas. Pojeņu pumpuri, kas tūlīt, tūlīt atsprāgs smeldzošā skaistumā. Baltais mūris. Klusums un saule. Un trīs vārdi virs durvīm – skaistākais teikums, ko jebkad ticības un baznīcu sakarā esmu sastapusi. Kā kāds būtu noglāstījis galvu ar vieglu roku.

Lai gan mūrī ir pavisam sens gadskaitlis, baznīca ir vairākkārt nopostīta un atkal atjaunota, tāpēc paļaušos uz interneta resursiem, kas saka, ka pašreizējā Trikātas evaņģēliski luteriskā Sv. Jāņa baznīca celta 1607. gadā un pēc tam vairākkārt pārbūvēta un rekonstruēta. Ārkārtīgi žēl, ka nevarējām apskatīt iekštelpu interjeru un baroka mākslas darbus – 18. gs. kanceli, altāri, ērģeles. Turpat blakus baznīcai slejas lielā mācītājmuiža, kas celta 1804. gadā. Mūs samulsināja ēkas tuvums baznīcai, sākotnēji pat domājām, ka mācītājmuiža ir viena no vairāk atstatus esošām apdzīvotajām mājām.

Trikāta. Ar granti zobos

Kolhoza laika arhitektūra Saulē

Abuls pa ceļam uz Trikātu

Trikāta

Trikātas pamatskola

Iekšpagalma pārsteigums

Iekšpagalma pārsteigums.

Skaistas durvis

Durvis saglabājušās cauri laikiem.

Brenguļi

Brenguļi mums jau kļuvuši par ierastu galamērķi un tam noteikti ir zināms sakars ar garšīgo alu. Jūnija vidū nolēmām doties tālāk. No Brenguļiem līdz Trikātai tāds nieks vien ir, bet briesmīgais grants ceļš padarīja šo velobraucienu krietni “aizraujošāku”. Tūlīt aiz Brenguļiem sapratām, ka labi nav un, pēc īsas apspriešanās ar navigāciju, nolēmām mest līkumu pa zemes ceļu caur Saulēm un turpināt pa to līdz otram ceļam no Brenguļiem uz Trikātu cerībā, ka tas būs labāks. Nekā nebija. 4 km līdz Trikātai riteņus stūmām pa nogalinošu grants+smilts+pamatīga trepe sajaukumu. Toties cik smuki lauki! Trikātas apkārtne vispār rada ļoti latviskas vides sajūtu.

Klusais Trikātas pilskalns noderēja par lielisku pusdienu vietu un priecēja ar skatu uz ezeru. Aizripinājām arī līdz Trikātas pamatskolai, kas stipri līdzinās muižai. Ja sanāk būt Trikātā, noteikti aizbrauciet līdz Trikātas baznīcai (asfaltēts ceļš V233, Trikāta -> Smiltenes šoseja). Burvīga! Vēlāk pastāstīšu vairāk par baznīcu. Tā kā negribējām braukt atpakaļ pa šoseju, no V233 nogriezāmies atkal uz grants ceļa, kas ved uz Brenguļiem. Par laimi, tas briesmīgs palika tikai apmēram pusceļā, kad varējām no tā mazliet aizmukt, atkal izmantojot “apvedceļu” caur Saulēm. Brenguļi pienāca most welcome. Pat alu nevajadzēja, iztikām ar avota ūdeni. Kopā Valmiera – Brenguļi – Trikāta – Valmiera nobraucām 54 km.