Jeb par mūsu līdz šim garāko velopiedzīvojumu –> Mujāni – Zilaiskalns – Dikļi – Augstroze. Ar startu un beigām Valmierā sanāca gandrīz 79 km.
Pa ceļam izpētījām Mujānu balto torni. Žēl, ka no kādreiz lielās muižas teritorijas gandrīz nekas nav palicis pāri. Grezno kungu māju nojauca 1975. gadā. Tālāk mūsu ceļš veda uz Zilokalnu.
Godīgi sakot, Zilaiskalns atstāja nožēlojamu iespaidu. Tornis nav publiski pieejams, ja negribas barot odus un nolikt ziedus uz svētakmeņa, tad tur nav ko darīt. Krietni interesantāks ir Zilākalna ciemats, kur vienlaikus pastāv divas paralēlās pasaules – mūsdienas un padomju gadi. Pašā raksta sākumā redzams kolorītais Zilākalna veikals. Ja iepatiksieties pārdevējai, viņa jums iedos labāko žāvētas gaļas gabalu. Staļina laika klasicisma paraugi mijas ar vēlāku gadu trīsstāvenēm un citiem veidojumiem. Kaut kādu dzīvību ciematā uztur kūdras purvs. Papriecājāmies par šaursliežu dzelzceļa atzara sliedēm un braucām tālāk uz Dikļiem.
No izdaudzinātās Dikļu pils gaidīju iespaidīgāku parku, bet prieks par sakoptu un publiski pieejamu vietu. Šeit atradām klusāku stūrīti pusdienām. Dikļos apskatījām Neikenkalna estrādi un “Skaņu birzi”. Ļoti simpātiska estrāde. Gribētos šeit kādreiz atbraukt uz koncertu.
Zemes ceļš uz Augstrozi bija izaicinājumu pilns – lietus, trepe, smiltis un dusmīgi suņi. Pakomunicējām arī ar draudzīgām un ziņkārīgām govīm.
Pie Augstrozes pamatīgi izlijām, Augstrozes Lielezeru neatradām (dikti viltīgi tur tie celiņi), toties atklājām citas interesantas vietas, ko vajadzētu citreiz apskatīt kārtīgāk – Krusta kalnu, pilskalnu, Liepleju elku ozolus, Augstrozes muižu. Šoreiz tikai papriecājāmies par lapegļu aleju un baznīcu. Baznīcai diemžēl ieliktas nesimpātiskas plastmasas durvis.
Atpakaļceļā debesis palika tik draudīgas, ka ar steigu meklējām glābiņu zem kokiem.
Ainava, ko 40 min. vēroju no plēves apakšas, ir viena no maniem šīs vasaras mīļākajiem skatiem. Vienkārši sēdēt, neko nedomāt, skatīties, kā līst un vējš kustina smilgas…