Nozagtā laulība. Diāna Čemberlena

nozagta-laulibaApgāds “Kontinents” 2018. gads, 480 lpp.

Vēsturiski romantiskos romānus lasu reti, bet varbūt vajadzētu biežāk, jo šī bija patīkama izklaide, turklāt uzzināju šo to jaunu. Diānai Čemberlenai romāna ideja radusies, uzzinot, ka 1944. gadā nelielā ASV pilsētiņā Hikorijā 48 stundu laikā brīvprātīgie uzcēla un iekārtoja slimnīcu poliomielīta epidēmijas skarto ārstēšanai. Tomēr šie notikumi ir tikai daļa no attiecību drāmas, ko veido liktenīgi lēmumi, klusēšana un sabiedrības diktētie uzvedības modeļi.

Romāns sarakstīts no jaunas sievietes Tesas skatupunkta. Viņa mācās par medmāsu, ir saderinājusies ar savu bērnības draugu – topošo ārstu, un turpmākā dzīve šķiet pilnīgi skaidra. Tad pāris kļūmīgu lēmumu un dzīve sagriežas ar kājām gaisā.

Lai gan stāstījums veidots pirmajā personā, tomēr Tesas pārdomas un iedziļināšanās emocijās ir mazāk kā varētu gaidīt. Tas ļauj izvairīties no pārlieku sakāpinātas emocionalitātes sižetā. Tesa vispār ir saprātīga sieviete, sakarīgi domājoša, un tas ļoti palīdz iztikt bez sejas pļaukāšanas lasīšanas laikā. Protams, viņa pieņem vairākus kļūdainus lēmumus, bet dzīvē ne tādi vien brīnumi notiek. Man patika, ka autore ne brīdi neaizmirsa, par kādu vēsturisko periodu viņa raksta. Lasot nācās sev atgādināt, ka ir 1944. gads un tāpēc ir normāli, ka sievietes uzvedas tā un vīrieši šitā.

Intriģējošs ir Tesas vīrs Henrijs, kura dzīve izrādās vēl sarežģītāka par Tesas problēmām. Man bija teorija par viņa “skeletu skapī”, kas labi izskaidrotu divas vienīgās īsās seksa ainas, tomēr autore mani pārsteidza ar citādāku pavērsienu. Tā dēļ apšaubīju loģiskumu liktenīgajai ainai Vašingtonā, tomēr kopumā tieši Henrija noslēpums un sižeta atrisinājums lika man romānu novērtēt augstāk par 3 zvaigznēm. Vēl otrā dienā pēc izlasīšanas domāju, kā viss izvērtās Henrijam un pārējiem, un cik necilvēcīgi tolaik bija uzskati un noteikumi.

“Nozagtā laulība” lasās raiti un viegli, bez izteiktas spriedzes, kas ļauj atslābināti baudīt sižeta virzību un varoņu pārdzīvojumus bez asaru birdināšanas. Tēli varēja būt drusku dziļāk izstrādāti, jo manā iztēlē tie nekādi nespēja ieņemt stingras formas. Kāds traģisks notikums man šķita pilnīgi lieks, jo tam nebija nekāda loma tālākajos notikumos, tikai  papildus drāmas elements. Teikums uz grāmatas vāka, manuprāt, ir drusku pārspīlēts, jo Tesa nav bezpalīdzīga pienenīte. Savu iespēju robežās viņa panāk daudz. Sliecos domāt, ka romānus par medmāsām vispār var droši lasīt, jo tās ir saprātīgas, patstāvīgas un apķērīgas sievietes.

Kopumā bija interesanti lasīt gan par varoņu romantisko attiecību līkločiem, gan uz vēsturiskiem faktiem balstītiem notikumiem. Starp to mazumiņu šī žanra darbu, ko esmu lasījusi, šis man patika.

Vērtējums: 3,5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi. 

Advertisements

Īsās atsauksmes #16

Turpinu cīņu ar neuzrakstītajām atsauksmēm. Šīs vēl no 2014. gada.

Geišas atmiņas. Arturs Goldens – nu kā var viens ne-japānis tik labi uzrakstīt romānu par Japānu?! Viņš ļoti prasmīgi ieved lasītāju sarežģītajā un noslēpumainajā geišu pasaulē pirms 2. pasaules kara. Šī, protams, ir daiļliteratūra, bet domāju, ka autors pamatīgi izpētījis tēmu un man bija sajūta, ka lasu īstu dzīvesstāstu, lai gan jāpieļauj, ka varētu būt izpušķojumi un sagrozījumi lielāka efekta radīšanai. Vērtējums: 5/5

Geiša – mana dzīve. Mineko Ivasaki, Renda Brauna – šis ir reāls atmiņu stāsts un, protams, faktu ziņā interesants, bet Mineko personība pabojāja grāmatas baudīšanu. Starp citu, Mineko Ivasaki iesūdzēja Arturu Goldenu tiesā par viņas dzīvesstāsta izmantošanu romāna tapšanā un viņas identitātes atklāšanu intervijās. Vērtējums: 3/5

Degošais pilskalns, Krusts virs pilskalna. Laimonis Purs – neko īsti neatceros no pirmajām divām Laimoņa Pura vēsturiskā cikla grāmatām. Labi, ka ir pieraksti. Cikla pirmā grāmata stāsta par 15 gadus veco Gunvaldi un vēl pavisam jauno valdnieku Nameju. Dzīvot traucē vācieši un nodevēji no pašu vidus. Otrajā grāmatā visi ir vecāki un zemgaļi paraksta miera līgumu ar Bīskapiju. Vērtējums: 4/5 (pirmā grāmata), 3,5/5 (otrā grāmata)

Sound-Rage. A Primer of the Neurobiology and Psychology of a Little Known Anger Disorder. Judith T. Krauthamer – medicīnisks pētījums tieši par to, kas norādīts virsrakstā. Bija laiks, kad noteiktas skaņas mani pamatīgi “besīja” (tas vēl ir maigi teikts) un šī grāmata ļāva saprast, kas notiek un ko darīt. Nē, šī nav pašpalīdzības grāmata. Vērtējums: 5/5

Saga. Brian K. Vaughan, Fiona Staples, Volume 1, 2, 3 – superīgs komikss par pāri, kurš nedrīkstētu būt, tāltālu, dziļdziļu kosmosu kaut kad nākotnē. Superīgi uzzīmēts un superīgi izstāstīts. Vērtējums visām daļām: 5/5

Baltā nama augšstāvā. Dzīve prezidenta namā. J.B. Vests – kurš gan negribētu ieskatīties Baltā nama aizkulisēs? Bijušais Baltā nama pārziņa palīgs un kādu laiku arī pārzinis ļauj mums to izdarīt. Vests atklājas kā taktisks un patīkams stāstnieks, kurš ļoti interesanti stāsta par Rūzveltiem, Trūmeņiem, Eizenhaueriem, Kenedijiem, Džonsoniem un Niksoniem. Piemēram, Eizenhaueri dārzeņus audzēja savā fermā un gaļu pārveda no medībām, jo prezidentiem bija pašiem jāmaksā par ģimenes un savu viesu uzturu (varbūt tā ir arī tagad, nezinu). Pārziņa kabinetā bija signālu sistēma uz plāksnes virs darba galda, lai zinātu, kad kāds no prezidenta ģimenes vai viesiem izkustējies. Vērtējums: 5/5

Бронебойщик. Алекс Орлов (Бронебойщик #1) – ar šo romānu iepeldēju sev nezināmajos fantastiskā bojevika ūdeņos. Tāla nākotne pēc atomkara, divi varoņi – jaunietis Džeks, kurš sapņo par kaujas robotu, un jau pieredzējis bijušais algotnis Ferlins, kurš viņam palīdz. Džeks tiek līdz armijai, viņu aizsūta uz citu planētu un sākas jautrība. Krievu armijas komēdija, tikai kosmosā. Apmēram tā. Godīgi sakot, labi atpūtināju smadzenes, jo Orlovs ir jautrs un veikls stāstnieks. Vērtējums: 4/5

Ar šo noslēdzu 2014. gadu. Tas bija ražens gads – 95 izlasītas grāmatas.

Īsās atsauksmes #15

Vienreiz jāpieliek punkts tām daudzajām neuzrakstītajām grāmatu atsauksmēm, kas jau gadiem nospiež manu blogera sirdi! Agrāk biju cītīgāka un lasot veicu piezīmes kladēs, tomēr daudz kas ir zudis no manas atmiņas.

Zilā pils. Lūsija Moda Montgomerija – viena no manām visvisvismīļākajām grāmatām, kuru esmu pārlasījusi daudzas reizes gan latviski, gan angliski. Ja agrāk man šis stāsts vienkārši šķita jauki romantisks, tad tagad es vairāk novērtēju galveno varoņu drosmi dzīvot pēc savas gribas. Šī ir mana labsajūtas grāmata. Vērtējums: 5/5

Artura Konana Doila piedzīvojumi. Rasels Millers – man ļoti patīk stāsti par Šerloku Holmsu, tāpēc noteikti bija jāizlasa šī biogrāfija, kurā izmantots plašais rakstnieka arhīvs. Par šo grāmatu man ir piezīmes! Ironiskā kārtā Doils uzskatīja, ka Holmsa tēls iznīcinājis viņa kā nopietna literāta reputāciju. Kad viņš Holmsu “nogalināja”, lasītāji bija tik sašutuši, ka kāda dāma pat piedraudēja cienījamo rakstnieku iekaustīt ar somu. Vai zinājāt, ka Doilam bija maģistra grāds ķirurģijā, bet mūža otrajā pusē viņš pilnīgi lētticīgi nodevās spiritismam un sāka pat pravietot? Vispār ļoti interesanta un faktiem bagāta biogrāfija. Vērtējums: 4/5

Leviatāns. Boriss Akuņins (Detektīva Erasta Fandorina piedzīvojumi #3) – par šo atceros tikai to, ka darbība notiek uz kuģa, tātad ierobežotā telpā. Pēc vērtējuma spriežu, ka bija aizraujoši un laba intriga. Vispār man patīk šī Akuņina detektīvromānu sērija, kurā viņš spēlējas ar dažādiem žanra standartiem un klišejām. Vērtējums: 4,5/5

English Passengers. Matthew Kneale – šo literāro pērli pilnīgi nejauši uzgāju bibliotēkā un esmu jau ieteikusi vairākiem cilvēkiem. Brīnišķīgs vēsturiskais piedzīvojumu romāns ar antropoloģisku ievirzi. Bagātīga valoda, labs humors, turklāt autors ļauj varoņiem stāstīt, nevis dara to pats. Romānam ir divas paralēlas sižeta līnijas: kontrabandistu kuģa nedienas 1857. gadā un notikumi Tasmānijā sākot no 1820. gada. Lielu lomu nospēlē kuģa cūka. Lasiet, iesaku! Vērtējums: 5/5

Kad dievs bija trusis. Sāra Vinmane – lasīju un domāju, ka tieši tādu grāmatu jau sen meklēju un pēc izlasīšanas bija sajūta, ka kāds mani ir uzklausījis un samīļojis. Tik… cilvēcīgi, patiesi. It kā vienkāršs stāsts par priecīgiem un traģiskiem brīžiem Ellijas, viņas ģimenes un draugu dzīvē, rādot kā maza, jūtīga meitene izaug par sievieti. Gribu, bet baidos pārlasīt. Ja nu nebūs vairs tā pati sajūta? Vērtējums: 5/5

Through the Language Glass: How Words Colour your World. Guy Deutscher – skats uz sabiedrību un kultūru caur valodas prizmu. Viena no grāmatas tēmām – vai un kā dzimtā valoda ietekmē pasaules uztveri. Daudz tika apskatīta krāsu nosaukumu rašanās vai to neesamība valodās, valodu sarežģītība un vienkāršošanās. Pašlaik tik aktuālā kašķa ap “gender” sakarā varu teikt, ka grāmatā minēts sekojošais: sākotnēji “gender” nebija nekāda sakara ar “sex”. Dažās valodās dzimte (dzimums?) nav vispār, savukārt dažās Āfrikas, Austrālijas tautu valodās ir pat 10 – 13 dzimtes (vīriešu, sieviešu, dārzeņu, šķēpu utt.). Šo grāmatu varu ieteikt visiem tiem, kuri interesējas par lingvistiku. Vērtējums: 4/5

Ar šo esmu tikusi apmēram pusē 2014. gadam. Turpinājums sekos.

Lizete, dzejniekam lemtā: Lizetes un Kārļa Skalbes dzīvesstāsts. Inguna Bauere

Inguna Bauere, Kārlis Skalbe, biogrāfisks romānsLauku Avīze 2009. gads, 288 lpp.

Latviešu literatūras mēnesi beidzu ar ļoti atbilstošu lasāmvielu – stāstu par Kārli Skalbi un viņa sievu Lizeti. Tas ir arī stāsts par Latviju, jo Kārļa Skalbes dzīve ir nesaraujami saistīta ar Latvijas valsts tapšanu un Skalbes piedzīvo arī tās bojāeju. Lizete ir viņa uzticamākais draugs un praktiskās dzīves vedēja, kura stingri paliek uz zemes, kamēr dzejnieks lidinās mākoņos.

Abu attiecību sākumā Lizete ir mūza un karstasinīga sapņotāja, bet trūkums un bērni ātri piezemē, un visu atlikušo mūžu viņa pavada rūpēs un raizēs par savu ģimeni. Tipisks sievietes liktenis. Tomēr Lizete Skalbe ir kas vairāk par slavenā dzejnieka sievu. Viņa ir tulkotāja – tulko skandināvu un franču autoru darbus. Tiesa, visraženāk viņa to dara trimdā, kad Kārļa jau vairs nav.

Inguna Bauere raksta ļoti iejūtīgi, bez ieslīgšanas intīmās detaļās, kuras labāk lai paliek vēsturei. Tekstā ir daudz iederīgu Skalbes dzejoļu un citātu no pasakām, vēstuļu un atmiņu fragmenti, fotogrāfijas. Jūtams, ka autore iedziļinājusies pētāmajā tēmā. Rakstot par Lizeti, viņa daudz pastāsta par Kārli Skalbi, jo abu dzīves ir cieši saistītas. Reizēm pat šķita, ka labāk var iepazīt Kārli un Lizete paliek noslēpums. Varbūt tāpēc, ka ar gadiem viņa vairāk noslēdzas sevī.

Kaut kāda iemesla pēc autore praktiski izlaiž laika periodu starp 1934. un 1940. gadu, pieminot vien īsumā “Saulrietu” tapšanu. Var nojaust, ka jaunajai varai Skalbe nav vajadzīgs, bet kāpēc? Man tomēr prasījās šo “balto” periodu drusku vairāk aizkrāsot. Nekas arī netiek teikts par Lizetes tēvu un māsu. Kur viņi paliek? Lizete tulko, bet kas šos tulkojumus un cik daudz Latvijā izdod? Ļoti sīki aprakstīts laiks no Lizetes un Kārļa iepazīšanās līdz 1920. gadam, bēgļu gaitas un trimda, bet pa vidu diezgan tukšs. Nekas nenotika, Lizete neko nesapņoja un nedarīja? Skaidrs, ka visu neuzrakstīt, ja negrib grāmatu pārvērst par biezu biogrāfiju, tomēr tukšais vidusposms pārāk kontrastē ar detalizēto sākumu un beigām.

Pa īstam gan traucēja kas cits. Grāmata sarakstīta pirmajā personā, it kā Lizete pati pierakstītu savu dzīvi. Pa starpām šim tekstam ir autores piebildes par kādu faktu un notikumu, vai tāda jocīga “sarunāšanās” ar Lizeti. Man šie autores personīgo emociju iespraudumi šķita lieki. Šīs piebildes un papildinājumi (reizēm kāds citu cilvēku atmiņu fragments), rakstīti slīprakstā, lai atšķirtu no pamatteksta, sadrumstalo vēstījumu.

Kopumā grāmata ir interesanta un caur Skalbju dzīvi tiek pastāstīts vesels laika posms Latvijas vēsturē. Viņu liktenis bija daudzu liktenis. Man neiziet no prāta Skalbju došanās bēgļu gaitās. Kā viņiem lielā mērā paveicās, pateicoties znota uzņēmībai un apķērībai. Kā neviens no daudzajiem paziņām Skalbem laikus nedeva ziņu, ka no Kurzemes tiek organizētas bēgļu laivas uz Gotlandi. Kā laivās beigās tika ātrākie, veiklākie, nekaunīgākie un veiksmīgākie. Kad jāglābj dzīvība, paliec tikai tu un tavi tuvākie.

Vērtējums: 3,5/5

Es, Katrīna. Ķeizarienes grēksūdze. Laila Hirvisāri

vēsturisks romāns, izklaidējoša grāmataLauku Avīze 2017. gads, 512 lpp.

Krievijā valdījušas daudzas spilgtas personības. Darītas gan apbrīnojamas, gan šausminošas lietas. Par Katrīnu II nebiju lasījusi gandrīz neko, tāpēc nelaidu garām iespēju izlasīt par viņu sarakstītu romānu. Prātīgāk būtu lasīt dokumentālu darbu, nevis daiļliteratūru, bet gribējās ko vieglāku un to arī dabūju.

Autore izvēlējusies Katrīnas II stāstu rakstīt sarunas veidā starp Katrīnu un viņas uzticamo virskambarkungu Leonu Augustu Deņikinu. Katrīnai ir drusku pāri sešdesmit, kad viņa nokrīt pa kāpnēm un salauž kāju. Ārsti ir nemākulīgi, kāja slikti dzīst. Lai gulēšanu padarītu mazāk mokošu, ķeizariene nolemj ar Leona palīdzību sakārtot dokumentus un pierakstīt savu dzīvesstāstu. Tā kā Leons viņai bijis līdzās jau kopš brīža, kad viņa tikai taisījās braukt uz Krieviju, lai precētos ar lielkņazu Pēteri, tad viņš zina daudzus notikumus un var pielabot, vai atsaukt atmiņā to, ko ķeizariene ne visai grib atcerēties. Paralēli ritot ikdienas dzīvei, lasītājs tiek iepazīstināts ar Katrīnas ērkšķiem kaisīto ceļu no bērnības Anhaltes-Cerbstes firsta ģimenē līdz patvarīgai kāpšanai Krievijas tronī, nostumjot no tā savu infantilo, pustrako vīru ķeizaru Pēteri III.

Pret lielkņazieni Katrīnu visi izturas tik slikti, ka jābrīnās, kā viņa vispār tos daudzos gadus iztur. Sava loma ir gan spēcīgajam raksturam un ārkārtīgai vēlmei kļūt par Krievijas valdnieci, gan dažiem viņas uzticamajiem kalpotājiem, kas mazliet atgādina supervaroņu komandu. Vēl ir daži kungi, kam smukā un nelaimīgā lielkņaziene dikti simpatizē. Ienaidnieku tomēr ir vairāk. Katrīna savā stāstījumā velk uz svētās mocekles pusi, nu, ja neskaita viņas mīlas dēkas. Leons ik pa laikam pātrauc viņas runas plūdus un par kaut ko ķeizarieni apsūdz. Tas, acīmredzot, ir Lailas Hirvisāri ieplānots, lai veidotos nosaukumā pieminētā grēksūdze, bet tā arī nesapratu – autore tik nemākulīgi raksta, vai tulkojumā kas pazudis, bet man šī viņu polemika šķita gaužām samākslota, neveikla un nesaprotama. Vispār dialogi šķita vāji uzrakstīti, ķeizariene pārāk bieži atkārtojas un skaidro Leonam faktus, kas nebūtu jāskaidro, jo viņi abi tos zina. Arī ķeizarienes iekšējais monologs ir pārbāzts ar taisnošanos, kas visu laiku atkārtojas. Saprotu, ka autore šādi mēģinājusi padziļināt tēlu, bet īsti nav izdevies.

Nobīdot malā vājos dialogus un dīvainos monologus, romānā ir krietna deva interesantas vēsturiskas informācijas. Manās acīs “Es, Katrīna” lielākā vērtība ir Krievijas galma dzīves aprakstos. Grandiozās un mokošās pārcelšanās no pils uz pili (vairāki tūkstoši cilvēku, līdzi veda mēbeles), galma intrigas, mīļākie – politikas noteicēji, sadzīves sīkumi un tā tālāk. Greznība pilīs bija žilbinoša, bet pārbraucienos galms mēdza gulēt krogus telpās uz soliem un nedēļām ilgi nemazgāties. Pa nakti izvirtības, pa dienu gājiens uz baznīcu. Ne visi galmā prata lasīt. Ārsti kā labāko metodi 18. gs. slimnieku ārstēšanai izmantoja asins nolaišanu. Dažkārt ar letālām sekām. Krievijas galms tolaik atstāja ļoti greznu, bet neizglītotu un prastu iespaidu.

Ļoti centos šo romānu nesalīdzināt ar pēdējā laikā lasītiem citas kategorijas literārajiem darbiem, bet laikam īsti nesanāca. Maz lasu “Es, Katrīna” līdzīgus romānus, tāpēc domāju, ka vērtēju pārāk skarbi un citiem attiecīgās literatūras lasītājiem patiks vairāk. Romāns lasījās raiti un viegli, izklaidējoši kā “privātās dzīves” stila žurnāls un kādreiz tieši tāda smadzeņu košļene ir vajadzīga.

Vērtējums: 2,5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.