Sieviete lauva. Eriks Fosness Hansens

norvēģu literatūra, vēsturiskais romāns

Atēna 2009. gads, 336 lpp.

Pirmo reizi ar Hansenu man gāja savādi. Novērtēju viņa erudīciju, bet ne visai patika grāmatas saturs. Hansens vispār raksta tā, ka reizēm šķiet – tas ir nevis zinošs rakstnieks, bet kāds zinātnieks (mākslas vai medicīnas, piemēram) ar lielu literāta talantu. Es Hansenu redzu kā nopietnu, pavecu kungu ar brillēm, bārdu, labi piegrieztā uzvalkā uzstājamies tādas pašas nopietnas auditorijas priekšā. Kungi smēķē, dāmu tur nav. Viņš lasa traktātu par bišu savstarpējo komunikāciju vai dvēseles esamības pierādījumiem. Maldīgs iespaids (autors dzimis 1965. gadā), ko rada viņa literāro darbu spēcīgā vēstures elpa.

Ar tādu zinātnisku aizrautību un zināmu emocionālu distanci, Hansens pēta kāda neparasta bērna dzīvi no piedzimšanas līdz pusaudzes gadiem. Ieva piedzimst kādas Norvēģijas pilsētiņas dzelceļa stacijas priekšnieka ģimenē. Bērns ir spalvains kā mazs kaķēns un tēvam un ārstam drīz kļūst skaidrs, ka meitene apspalvojumu nezaudēs. Ar tādu slimību nav viegli sadzīvot, tomēr, ar tēva un dažu laipnu cilvēku palīdzību, meitene aug noslēgtā, bet ne nožēlojamā vidē. Protams, Ievu ļoti reti izved sabiedrībā, jo pieaugušie vienkārši šokā un ziņkārē blenž, bet bērni ir atklāti rupji un nežēlīgi. Pārsteidzoši, ka, apzinoties, kādi pazemojumi viņu sagaida, Ieva tomēr izvēlas iet skolā.

Sākumā iedomājos, ka romānā būs mistika vai maģiskā reālisma elementi. Uz tādu domu mani ievirzīja “Sievietes lauvas” piesaukšana kā līdzīgu “Eivas Lavenderas savādajām un skaistajām skumjām”. Abu stāstu līdzība ir tikai tajā, ka galvenās varones ir savādas, sabiedrības nepieņemtas būtnes. Eiva ir sapņaina meitene ar iedomu spārniem mazliet maģiskā pasaulē, bet Ieva – ģenētiska anomālija, klīniski pētāms gadījums, ko dakteri labprāt izpreperētu, bet vienkāršie ļautiņi ieliktu krātiņā kā mērkaķi. 20. gs. sākumā cilvēki ar dažādiem fiziskiem defektiem uzstājās cirkā un visi pārējie nāca par viņiem pašausmināties un paņirgt.

Hansens ne tik daudz analizē, cik vienkārši parāda, kāda dzīve ir/bija citādajiem. Grūti šos indivīdus uztvert kā cilvēkus, daudziem tie šķiet riebīgi, bīstami, atbaidoši, dumji, apsmejami. Ārsti un zinātnieki, kuriem tā kā būtu jāsaprot, ka šie citādie ir cilvēki, nevis velna izdzimumi, nav daudz labāki – viņiem šie cilvēki ir tikai eksotiski izpētes objekti, kurus var izģērbt, spaidīt, pētīt, graizīt un citādi apstrādāt bez emocijām. Bet ko gan var gribēt, ja pat miesīgiem vecākiem ir grūtības “sagremot” savas “nestandarta” atvases. Ievu sargā tēvs, kalpone un viņas pašas spēcīgais raksturs, tomēr beigas atstāja daudzus jautājumus un man neviļus vēl pāris dienas bija jādomā kā varētu izvērsties Ievas dzīve. Viņai dzīves sākumā ir ļoti paveicies (dzelzceļa stacijas priekšnieks tolaik bija svarīga un cienījama persona), bet ko viņa darīs tad, kad tēva vairs nebūs?

Noteikti negaidīju, lasot daiļliteratūru, iepazīt Morzes kodu, bet Ieva sadraudzējas ar telegrāfistu (tik jauki sastapt cilvēku bez aizspriedumiem) un viņš iemāca meitenei saprast ziņojumus un pašai tos noraidīt. Vēl romānā var uzzināt par 20. gs. sākuma dzelzceļa darbību, cilvēka matiņu folikulu īpatnībām un to laiku ārstu konferencēm, bet vispār romānā ir tik daudz nianšu, tik daudz informācijas, ka vieglāk izlasīt nekā man tagad pārstāstīt. Pāris reizes Hansens aizbrien garākos reliģijas līkločos, bet tiem pārbraucu pāri un labo romāna iespaidu nesabojāju.

Vispār man šo romānu ļoti gribas ieteikt izlasīt, tomēr Hansena stils ir īpatnējs un pats romāns nopietns, augstā literārā kvalitātē, tāpēc baidos, ka ne visiem varētu patikt. Līdzīgi kā ar Pamuka “Sniegu” – to arī gribēju ieteikt pa labi un pa kreisi, bet neiedrošinājos. Šoreiz vismaz ar mani turciski nerunā vārnas. Paldies Spīganai par Ziemassvētku dāvanu.

Vērtējums: 4,5/5

Mums neredzamā gaisma. Entonijs Dors

vēsturisks romāns

Zvaigzne ABC 2016. gads, 544 lpp.

Entonija Dora romāns “Mums neredzamā gaisma” jau labu laiku ārzemju grāmatu blogeru aprindās tiek slavēts kā ļoti labs, izcils, neaizmirstams un tamlīdzīgi. Romāns par aklu meiteni okupētajā Francijā ir aizkustinājis daudzu sirdis, ieguvis vairākus apbalvojumus un pēc grāmatas motīviem tapšot filma. Tāpēc nav brīnums, ka Dora veikums nonācis arī līdz latviski lasošajiem. Paskatīsimies, kas tad “lācītim vēderā”.

Romānu veido divas sižeta līnijas, kas vēlāk savijas kopā un aptver laika posmu no 2. pasaules kara sākuma līdz tā beigām, pēc tam pārlec laikā uz priekšu un pastāsta kā daži varoņi dzīvo pēc daudziem gadiem. Tāpēc noteikti neskatieties grāmatas pēdējās nodaļas. Pirmā sižeta līnija pieder padsmitgadīgajai aklajai Marīlorai, kuras tēvs ir Parīzes Nacionālā dabaszinību muzeja atslēgu meistars. Ļoti, ļoti talantīgs sava aroda pratējs, godīgs un mazliet naivs. Karam sākoties, viņam tiek uzticēts kāds muzeja dārgums un abi ar meitu bēg no Parīzes uz nelielu piekrastes pilsētiņu Senmalo pie pustraka tēvoča. Kas bija domāts kā dažu nedēļu patvērums kļūst par vairāku gadu neziņas un satraukumu pilnu dzīvi sešstāvu namā Senmalo vecpilsētā. Otrā sižeta līnija stāsta par Verneru – sīciņu vācu bāreni ar milzīgu interesi un talantu veidot radioaparātus. Viņš (vēl galīgi bērns!) nonāk elitārā vācu karaskolā, kur profesora vadībā izveido jaunu radio raidītāju atrašanās vietas noteicēju. Ilgu laiku Verners akli eksistē propagandas radītajā ilūzijā par to, kas ir pareizi, un tikai krietni vēlāk viņš saņemas lemt pats un dzīvot, pat, ja tas nozīmē mirt.

Katru reizi, kad paņemu lasīt grāmatu par karu, domāju, kāpēc sevi tā spīdzinu, jo parasti sižets ir smags un sāpīgs un man galīgi negribas visu to ārprātu laist caur sevi. Savādi, bet “Mums neredzamā gaisma” emocionālais smagums nespiež pie zemes, jo lasītājs ir nolikts novērotāja pozīcijā. Stāstījums veidots trešās personas tagadnē bez plašiem emociju izklāstiem vai morālu dilemmu analīzes. Cilvēki rīkojas saskaņā ar savu pārliecību un tā brīža apstākļiem; viņi ir personības, katrs ar savām sāpēm un sapņiem, bet autors neliek par radītajiem tēliem īpaši pārdzīvot. Šo vērotāja no malas sajūtu pastiprina lakoniskais teksts, īsie teikumi un nodaļas. Dors rūpīgi izvēlējies vārdus, lai ar pēc iespējas mazāk vārdiem pateiktu pēc iespējas vairāk. Kā dzīvi pretī pa ielu nāk francūži no maiznīcas, garām iet vācu karavīri, sals kniebj vaigos, debesīs mirdz zvaigznes līdz tās aizsedz lidmašīnas. Tad pienāk brīdis, kad jāizvēlas kā rīkoties un vai rīkoties. Par šo ir brīnišķīga epizode starp tēvoci Etjēnu un viņa saimniecības vadītāju. Vēl ir otra epizode, kurā Marīlora neuzskata, ka ir drosmīga, viņa vienkārši dzīvo un rīkojas, jo citu variantu nav. Būdama akla, viņa redz skaidrāk par redzīgajiem.

Ļoti gribas pieminēt otrā plāna tēlus. Mazrunīgais milzenis Folkheimers – ārēji ideāla vācu kara mašīna, kurš nedomājot ziemas spelgoņā var gūsteknim atņemt ziemas drēbes un apavus, ja pašam der, vai nogalināt pa labi un pa kreisi. Galīgi nesimpātisks tips, bet tad autors parāda, kas ir zem viņa ārējās čaulas – klasiskā mūzika un biezi meži tēva saimniecībā, – un tēla melnums lasītāja acīs ieplaisā. Smalkais, vardarbīgajai pasaulei nepiemērotais Frederiks ar spēcīgu morālo kompasu aizkustina daudz vairāk par Verneru, kuram it kā būtu jājūt līdzi. Vēl ir dumpinieciskās franču kundzītes ar Etjēna saimniecības vadītāju priekšgalā. Tie sīkumi, ko viņas dara (pārgroza ceļazīmes, nosūta oficierim puķes, no kurām viņam alerģija) it kā neko nemaina, bet viņas iegūst sajūtu, ka nav bezspēcīgas, ka ir kaut ko darījušas, lai pretotos. Un Marīlora, aklā Marīlora, kuras mierinājums un glābiņš ir Žila Verna grāmata un velve pilsētas mūrī pilna ar gliemežiem. Lasiet un iedomājieties sevi viņas vietā.

Autoram var pārmest kara estetizāciju un nonivelēšanu. Izņemot atsevišķas vardarbības ainas un Senmalo bumbošanu, viss ir diezgan skaisti un pat sentimentāli. No otras puses, romāns nav strīdīgs, tas necenšas traumatizēt, parāda notikušo no citas perspektīvas, ir viegli lasāms un tāpēc patīk tik daudziem. Citējot Verna darbu, laikam ir gribēts ienest stāstā kādu smalku filozofisku stīgu, ko īsti neuzķēru. Mazliet mulsināja glabāšanā uzticētā dārgakmeņa mistiskais piesitiens. Manuprāt, pārspīlēts triks.

Ir grāmatas, kuras kļūst labākas pēc izlasītā apdomāšanas. Man tāda ir “Mums neredzamā gaisma”. Sajūsmā nelauzīšu krēslus, bet romāns liek aizdomāties un tikai pēc izlasīšanas nāk apjausma par stāsta skaisto traģiku. Stāsts, kas plašāks par grāmatas 544 lappusēm, tas ir vesels laikmets, veselas dzīves (un nav svarīgi, ka izdomātas, jo varētu būt arī īstas). Romāns, kas māca skatīties, domāt, ticēt, saglabāt cerību un nezaudēt cilvēcību.

Vērtējums: 4,5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Spāre dzintarā. Diāna Gabaldone

spare

“Spāre dzintarā, 1. daļa” Zvaigzne ABC 2016. gads, 447 lpp.
“Spāre dzintarā, 2. daļa” Zvaigzne ABC 2016. gads, 624 lpp.
Outlander #2

“Outlander” grāmatu sērijas pirmā grāmata “Svešzemniece” pie latviešu lasītājiem nonāca 2013. gadā. Tolaik tā neguva lielu popularitāti un izdevniecība ilgi šaubījās par turpinājumu izdošanu. Iespējams, ka potenciālās lasītājas nobaidīja ceļošana laikā, lai gan es teiktu, ka tas ir tikpat reālistiski ticams elements, kā daudz kas cits kārtīgos dāmu romānos, kur mūsdienu Pelnrušķīte satiek mūsdienu Princi. Interesi par “Svešzemnieci” noteikti uzlaboja seriāla parādīšanās.

Lai kā tur būtu, šīs vasaras sākumā pie lasītājiem nonāca sērijas otrā grāmata “Spāre dzintarā”, ko izdevniecība sadalīja divās daļās. Es abas daļas apskatīšu vienā atsauksmē, jo oriģinālversijā tā ir viena grāmata, vienots stāsts.

“Spāre dzintarā” turpinās Džeimija, Klēras, viņu draugu, radu un ienaidnieku piedzīvojumi. Viņi kādu laiku dzīvo Parīzē, iesaistās aristokrātijas saviesīgajos pasākumos un mēģina izdibināt prinča Čārlza nolūkus un iespējas atgūt Skotijas troni. “Spāre dzintarā” 1. daļa ir salīdzinoši idilliska un mierīga, bet uz beigām sākas traks skrējiens no viena piedzīvojuma otrā. Tiklīdz no vienas ķezas laukā, tā jau nākamā klāt. Savukārt, 2. daļa sākas cerīgi ar Džeimija un Klēras laimīgu atgriešanos Skotijā, lai saimniekotu Lelibrokā. Mierīga dzīve gan nav ilgstoša un drīz sākas smagi notikumi, jo princis Čārlzs nolemj uzsākt karu ar angļiem un ierauj tajā visus skotu klanus.

Tik daudz par sižetu. Tagad par manām izjūtām. Es ļoti gaidīju sērijas turpinājumu, jo mani savaldzināja pirmās grāmatas notikumi, vide un varoņi. Tāpēc jo sāpīgāk nāk atzīšanās, ka “Spāre dzintarā” sagādāja zināmu vilšanos. Reizēm autores izdoma atgādina sadistisku rīcību, grūžot Džeimiju un Klēru aizvien jaunās nepatikšanās. Ne vienmēr katrs jauns un traks sižeta pavērsiens šķita loģisks, ņemot vērā, ka abi galvenie varoņi veidoti kā kaislīgas, tomēr racionālas un saprātīgas būtnes.

Ar dažām izņēmumu epizodēm, man ļoti patika Francijas daļa un Skotijas sākums, jo tur bija gan traki piedzīvojumi, gan romantiski un jautri brīži. Attiecībā uz karadarbību (kas aizņem lielāko daļu no “Spāre dzintarā” 2. daļas) godīgi teikšu, ka lielai daļai braucu pa diagonāli pāri. Apnika tā grafomānija un vēlmi iedziļināties stipri mazināja jau no paša sākuma zināmais iznākums. Vēstures entuziastiem gan būs interesanti palasīt, jo autore veikusi pamatīgu izpēti, lai gan, pieļauju, ne vienmēr turas pie akurātiem faktiem (atcerēsimies ziedošos aprikožu kokus pils dārzā Skotijas kalnienē), bet šī ir daiļliteratūra, atkāpes var piedot.

Beigas salauza manu sirdi divreiz un par tādu spēju es Gabaldoni gan mīlu, gan ienīstu. Paldies vismaz, ka šoreiz iztika bez tik grafiski pretīgas ainas kā “Svešzemnieces” beigās. Vairāk gribēju mierīgu ģimenes dzīvi, nevis notikumus, kas nemitīgi apdraud varoņu dzīvību. Bija prieks iepazīties ar dažiem jauniem varoņiem, kas spēlēs nozīmīgu lomu sērijas turpmākajās daļās.

Varu sūdzēties par to un par šo, bet esmu uz Gabaldones āķa, jo autore raksta tā, ka lasot ieej tekstā un kļūsti par daļu no stāsta. Kad grāmata beidzas, sirdī paliek ilgas pēc mājām – pēc Skotijas, pēc cilvēkiem, kas kļuvuši par draugiem, pēc tā, kas sen zudis.

Vērtējums: 1. daļa – 4/5, 2. daļa – 3/5

Grāmatu eksemplāri no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Miniatūriste. Džesija Bērtone

Džesijas Bērtones "Miniatūriste"

Zvaigzne ABC 2016. gads, 384 lpp.

“Miniatūriste” ir Džesijas Bērtones debija literatūrā. Ar debijām ir kā ar bitēm – riskanti. Starp viduvējām gadās izcilas, bet to grūti paredzēt. Šī nav izcila debija, toties ambicioza un kopumā interesanta.

Pirmo nodaļu var saprast, izlasot romānu līdz beigām (arī tad paliek neatbildēti jautājumi), tāpēc tas ir mulsinoši, tomēr intriģējoši. Tālāk seko parastā lineārā notikumu gaita. Steigā apprecējusi bagātu tirgotāju Johannesu Brantu, viņa jaunā sieva Petronella Ortmana ierodas no laukiem Amsterdamā. Greznajā namā viņu sagaida skarbā vīra māsa Marina un divi kalpotāji. Vēlāk ierodas arī Johanness, bet vairāk izturas kā tēvs, nevis vīrs un uzdāvina viņai leļļu māju. Lai to iekārtotu, Nella uzraksta pasūtījumu miniatūru meistaram. Pamazām viņa saņem lietas mājai, kādas nemaz nav pasūtījusi un viss kļūst aizvien dīvaināk. Interesanti, ka tādas leļļu mājas bija reālas, dārgas bagātnieku izpriecas. Miniatūra leļļu māja (aprīkota ar 700 priekšmetiem) maksāja ap 30 000 guldeņu. Par tādu summu varēja nopirkt dzīvojamo māju pie kanāla. Bagāts tirgotājs gadā nopelnīja apmēram 40 000 guldeņu (neskaitot īpašumus). Starp citu, Petronella Ortmana un Johanness Brants bija reālas personas, tikai viņu dzīves bija savādākas. Petronellas leļļu māja ir apskatāma Amsterdamas Rijksmuseum.

17. gadsimta Amsterdama ar kanāliem, aktīvo tirdzniecību un stingrajiem, reliģijas ietekmētajiem uzskatiem par piedienīgu rīcību ir savdabīgi valdzinoša vieta. Ne tāda, kurā ļoti gribētos dzīvot, vien pētīt caur stiklu kā eksotisku radību. Kā jau parasts tiem laikiem, sievietēm nekāda teikšana nav, toties baznīcai ir liela vara. Tā kā Amsterdama ir nozīmīga tirdzniecības pilsēta, tad liela vara ir arī pilsētas pārvaldei un ģildēm. Johanness Brants ir bagāts un veiksmīgs tirgotājs, no kura biznesa autore diemžēl mums ļauj uzzināt vien to, ka viņš daudz braukā apkārt, prot dibināt sakarus un kaut kādu iemeslu dēļ negrib pārdot lielu cukura kravu savā pilsētā. Sievietes tirgoties nedrīkst, vismaz pašas uz savu roku ne. Te nu nonākam līdz Johannesa māsai Marinai, kura man šķita visinteresantākais tēls romānā. Dzīvodama brāļa aizbildniecībā, viņa apzināti izvēlas neprecēties, lai saglabātu relatīvu brīvību. Viņa interesējas par tirdzniecību, vada saimniecību, dod brālim padomus. Tajā pašā laikā viņa dzīvo askētiski un sabiedrības acīs uztur stingru morālo stāju, jo pareizs tēls ir ārkārtīgi svarīgs. Marinā slēpjas tāda traģika un tāds noslēpums, ko neparedzēju, bet kas vēl vienu reizi izgaismoja drausmīgos sabiedrības aizspriedumus un nejēdzīgos aizliegumus.

Ja reiz sāku par noslēpumiem, tad to ir daudz. Marinai vairāki, Johannesam viens milzīgs un iznīcinošs. Savi noslēpumi ir arī kalpotājiem – melnādainajam Oto un Kornēlijai. Tikai nabaga Nella neko nezinoša pa vidu ar pārāk bagātu iztēli un tomēr neredzoša. Nelle iedomājas, ka miniatūrām ir kāda vara pār viņu, bet patiesībā tā nav. Viss ir viņas pašas rokās un prieks, ka beigās viņa to apzinās. Baidījos, ka Nella paliks par nevarīgu zostiņu, tomēr meitenei izrādījās stingrāks mugurkauls un vairāk smadzeņu kā sākumā šķita. Man radās jocīga sajūta, ka grāmatas tēli pa īstam atdzīvojas, kad uz tiem skatās vien ar acs kaktiņu. Skatoties tieši virsū, tie šķiet plakani un tikai ieskicēti, jo autore neko daudz par viņiem nepastāsta.

Visi noslēpumi, visa drāma “Miniatūristē” balstās uz klusēšanu, meliem un izvairīšanos no atbildēm. Autore ļoti ietur nestāstīšanas pozu, tāpēc man gandrīz katrā nodaļā bija sajūta, ka iztrūkst teikumi un dialogu daļas. Man tas nešķita forši. Nezinu, vai tas ir autores stils vai tulkotāja darbs, bet teksts kopumā šķiet kokains. Bērtone izvēlējusies stāstīt trešajā personā tagadnē:”viņa iet”, “viņa skatās”. Ir faktu konstatācija, bet iztrūkst emocionālais pārdzīvojums. No otras puses, stāsts ir traģisks un cita autora rokās varēja izvērsties par punķainu dāmu romānu.

Dažus noslēpumus uzminēju, dažus nē, tomēr pašu galveno noslēpumu autore atrisina čābīgi. Ņemot vērā centrālo ideju, autore varēja papūlēties vairāk un izdomāt ko labāku. Negribu maitekļot, bet anotācija sola mistiku vai noziegumu, kura romānā nav. Varbūt es vienkārši neuztvēru, ka miniatūristei ir tik liela loma kā autore iedomājusies un anotācija cenšas uzsvērt. Kopumā tomēr interesants vēsturiskais romāns, jo Amsterdamā ir kas vilinošs. Man patika, ka jaunā rakstniece paņēmusi reālu vēsturisku priekšmetu, sīki (cik var nojaust) izpētījusi tā laika Amsterdamu un tās tikumus, un ap to uzbūvējusi skumju stāstu par nenodzīvotām dzīvēm.

Vērtējums: 3/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Bites. Mēliss Frīdentāls

Mēlisa Frīdentāla "Bites"

Mansards 2015. gads, 248 lpp.

Ir kaut kas noslēpumaini vilinošs vāka dizainā un nosaukumā, kas liek šo grāmatu paņemt rokās un sākt lasīt. Kad sākts, atliek vien turpināt, jo drūmā noskaņa ievelk lasītāju dubļu un smaku jūklī. No seniem laikiem izkāpis romāns caur jauna studenta Laurencija ciešanām pēta 17. gadsimta teoloģijas un medicīnas teorijas par cilvēka dvēseli un tās saistību ar veselību.

17. gadsimta vide ļauj ar gandarījumu un atvieglojumu priecāties par cilvēces attīstību, mūsu sasniegumiem sadzīves apstākļu uzlabošanā, tumsonības apkarošanā un ārstniecībā. Lai gan tā laika Tērbatā virmo modernas vēsmas, ko noteikti veicina universitātes klātbūtne, ilgstošo lietavu radītais bads un vispārēja apstākļu pasliktināšanās padara Tērbatu par nemīlīgu vietu. No laukiem uz pilsētu plūst pusdzīvi, skrandaini, bada mocīti ļaudis, viss ir drūms, dubļains, auksts un slapjš. Ideāla augsne slimībām, kurām kā labu pretlīdzekli iesaka asins nolaišanu. Ja pie bārddziņa ietrāpa asins nolaišanai nelabvēlīgā laikā, viņš ar lielu entuziasmu un prieku piedāvā veikt klizmu, kas ļoti labi attīrot organismu. Bārddziņa piedāvājums nešķiet vilinošs? Var doties pie aptiekāra nopirkt kādu no viņa brūvējumiem. Varbūt pat palīdzēs, ja nenomirsiet.

Bet kāpēc vispār cilvēks top slims? Jo izjaukts humoru līdzsvars organismā, vai ļauna acs uzsūtījusi slimību. Ļauna acs, savukārt, ir tiem, kam kaut kādu iemeslu dēļ dvēsele kļuvusi slikta, samaitāta. Laurentijam šķiet, ka tā noticis ar viņu, jo bērnībā pieredzējis briesmīgas lietas, tāpēc tagad savas studijas velta dvēseles pētīšanai. Galvenais varonis cenšas izdibināt vairākus filozofiskus jautājumus. Kas ir dvēsele, kas atmiņas? Vai bez tām cilvēks ir dzīvs, spēj pastāvēt? Veselā miesā vesels gars, vai tomēr ar veselu garu vesela miesa? Viņu moka melanholija, iekšas pilnas ar melnu žulti, kas sagandē ķermeni un prātu. Tādam cilvēkam drūmā Tērbata ir slikta dzīvesvieta, tomēr viņam nav izvēles. “Bitēs” mēs sekojam Laurentijam Hilam sešas dienas – no viņa ierašanās brīža Igaunijā līdz kādai satraucošai atklāsmei universitātes laboratorijā un atvieglojumu nesošam sapnim.

Teksts nešķiet sarakstīts mūsu laikā. Vides apraksts, tēli, Laurentija domas un rīcība – tas viss atstāj diezgan autentisku 17. gs. sajūtu, pareizāk sakot, ticamu interpretāciju par to, kā tas varēja būt. Mēliss Frīdentāls ir teologs un literāts, pēta 17. gadsimta ideju vēsturi, romānu balstījis uz patiesiem faktiem, izmantojis tālaika zinātnes un filozofijas idejas, ko īsumā paskaidro grāmatas pēcvārdā. Pēcvārds piedod romānam dziļāku nozīmi un ļauj labāk izprast literārā darba jēgu. Autors ļoti rūpīgi izmanto izteiksmes līdzekļus, lai radītu pretīgu vidi. Reti kurš teksts ir tā piesūcies ar mitrumu, dubļiem, smakām, tumsu un ārprātu.

Kas ir ar tām bitēm? Kāpēc romāna nosaukums ir “Bites”? Kāpēc tēla sejai priekšā dzeltena puķe? Tieši šie ziņķārīgie jautājumi mani mudināja izlasīt Frīdentāla romānu. Izrādās, vairāki antīkie un viduslaiku domātāji pauda ideju, ka dvēsele ir bites, kas piepilda cilvēka ķermeni kā stropu. Skaisti, par to ir vērts padomāt.

Romāna beigas ir neviennozīmīgas. Lasītājam pašam jālemj, vai tā ir atpestījoša katarse, vai pēdējais elpas vilciens. Šī neskaidrība ir traucējoša, bet filozofiskāk noskaņotam lasītājam droši vien nesagādās grūtības. “Bitēs” savijas zinātnes sasniegumi ar māņticību, atmiņas ar fantāzijām, dažādas filozofiskas idejas ar visu iznīcinošo lietu un Laurentija slimību. Kopumā interesants un spilgts vēstures laikposma atspoguļojums tepat mums kaimiņos. Vērts izlasīt.

Vērtējums: 3/5