Avots. Gābriels Skots

Gābriels Skots. Avots. Norvēģu literatūraIzdevniecība u.c. 2019., 152 lpp.

Vieni pašlaik literatūrā meklē pandēmijas vai apokalipses atspoguļojumu, citi lasa izklaidējošus romānus, daži nespēj lasīt nemaz, bet varbūt vēl citi grāmatās meklē mieru. Šiem pēdējiem varētu derēt “Avots”. 1918. gadā pirmo reizi publicētais norvēģu rakstnieka Gābriela Skota epistolārais romāns ir kā miera osta satrauktam prātam. Stāstījums par pieticīga norvēģu zvejnieka Markusa dzīvi ir apcerīgs un paļāvību iedvesošs.

Lai gan Markusam nekas daudz nepieder, viņam pieder kas īpašs – laba sirds un prasme būt mierā ar dzīvi. Tikai beigās viņam mazliet samisējas, bet tā jau dzīvē gadās. Viņš dzīvo savā būdiņā uz klints, iekopj dārzu, brauc zvejā un priecājas par debesīm un jūru. Tieši Markusa prieks un dabas skaistuma attēlojums ļauj lasītājam atvilkt elpu un ar gaišāku skatu paraudzīties apkārt.

Reizēm teksts aiziet filozofiski reliģiskā virzienā un autors, kurš ir mācītāja dēls, caur Markusa stāstu pauž protestantiskos uzskatus. Es personīgi nemīlu šādus tekstus, tomēr vienkāršā zvejnieka pasaules uztverē reliģijas un dabas misticisms iekļaujas organiski un saprotami. Skaidri jūtama arī autora kritika vēlmei pēc mantas vairošanas, kas reizēm jau balansē uz didaktisma robežas.

Interesanti, protams, arī palasīt par 20. gs. sākuma zvejnieku ciemata sadzīvi, zvejas paradumiem. Piemēram, tagad es zinu kā tolaik zvejoja zušus.

Vēl jāpiemin tīkamais grāmatas mākslinieciskais noformējums: ar audumu apvilkts vāks, lakoniskas ilustrācijas. Beigās ir Maijas Burimas pēcvārds, kas iepazīstina ar autoru un analizē viņa veikumu. Tas vispār ir retums mūsdienu izdotajās grāmatās.

Esmu lasījusi vairākas grāmatas par “mazā cilvēka” dzīvi, un “Avots” noteikti ir gaišākā no tām. Man šķiet, ka skaistākais šajā literārajā darbā ir spēka smelšanās no dabas un priecāšanās par ikdienas sīkumiem.

Vērtējums: 4/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Asinis zilas, debesis pelēkas. Undine Radzevičūte

lietuviešu romāns, vēsturiskais romāns, LivonijaJāņa Rozes apgāds 2019. gads, 320 lpp.

Iedomājieties tik – romāns par viduslaikiem, turklāt mūsu vēsturi. Vēl interesantāk ir tas, ka romāns tapis gandrīz nejauši, kad, radu pamudināta, Undine Radzevičūte sākusi meklēt dzimtas saknes un atklājusi radniecību ar Livonijas ordeņa mestru Bernhardu fon der Borhu, kuram, savukārt, rados paši Bordžijas.

Tāds vēsturiskais fons mani ļoti sakārdināja un priecājos, ka šo grāmatu izlasīju. Romāns ļāva nokļūt 15. gadsimta Livonijā, kas bija diezgan drūma, atpalikusi un kašķīga vieta, kur dažādas grupas cīnījās par ietekmi pār zemēm un pilsētām. Kā jau gadās – aiz ticības plīvura slēpjas alkatība un izvirtība. Lai gan romāna galvenais varonis ir mestrs Bernhards fon der Borhs, tomēr viņš, tāpat kā pārējie, šķiet tikai bandinieki laikmeta ritumā, jo šodienas veiksme nākamajā dienā pagriež muguru un uzvaras kļūst bezjēdzīgas.

Radzevičūte izvairījusies iet plašiem aprakstiem piesātināto vēsturiskā romāna ceļu. Tā vietā ir spraigs teksts, īsiem, aprautiem teikumiem veidoti dinamiski dialogi un notikumu apraksti. Rodas sajūta, ka rakstījis ironisks hronists, kuram riebās rakstīt gari un izskaistināti, bet piemita melnā humora dzirksts, kas ielavījusies arī tekstā. Kādam šāds stils varētu neiet pie sirds (kur “normāli”, paplašināti teikumi?!), bet man patika, jo piedeva stāstījumam īpašu savdabību. Aiz šī iemesla grāmata arī lasās ļoti ātri.

Liktu 4 zvaigznes, ja romāns emocionāli vairāk iesaistītu lasītāju, bet šeit lasītājs ir pasīvs novērotājs no malas. Tas pats par sevi nav slikti un pieļauju, ka bija nepieciešams, lai vispār stāstu par mestru Borhu un Livoniju varētu uzrakstīt, neizplūstot uz 1000 lapām. BET gribu uzsvērt, ka tas ir mans subjektīvais viedoklis. Saņēmu komentāru, kur cilvēkam bija tieši pretējs iespaids par teksta emocionālo iesaisti.

Beigās man gribas uzslavēt grāmatas vāku – smuks un atbilstošs. Tāpat prieks par ievietotajām Livonijas kartēm, jo tie laiki bija sen, nevar uzreiz tā atcerēties, kur bija Rēvele un kur Zēgevolde. Protams, Daces Meieres tulkojums ir īpaša kvalitātes zīme un liekus vārdus neprasa. Vai tante Lucina bija mierā ar Undines atklājumiem? Domāju, ka nē, jo senči uzvedās ne pārāk smuki un dižciltīgi. Toties sanāca dzīvelīgs un reālistisks stāsts.

Vērtējums: 3,5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Mājās pārnāca basa. Andra Manfelde

andra manfelde, atmiņu stāstiLatvijas Mediji 2018. gads, 208 lpp.

Šādu stāstu ir tūkstošiem. Citi izstāstīti un pierakstīti, citi nē, varbūt arī neizstāstāmi. Tās ir sāpīgas atmiņas, tik dažādas un reizē tik vienādas. “Mājās pārnāca basa” Andra Manfelde ir iemūžinājusi astoņpadsmit sāpju mirkļus un gadus, ko viņai uzticējuši izsūtītie vai to tuvinieki. Pārsvarā stāsti tapuši no klātienes sarunām, daži no tuvinieku atmiņām, dienasgrāmatām un vēstulēm. Priekšvārdā autore nosauc šo stāstu krājumu par veltījumu, cieņas apliecinājumu un piemiņu tiem cilvēkiem, kuri izturēja Sibīrijā par spīti visam un vēl centās palīdzēt citiem. Man kamols savilkās kaklā jau ar šīm pirmajām rindām un neatlaidās vēl brīdi pēc grāmatas pabeigšanas.

Teikšu godīgi, ka nebūtu ņēmusi šo grāmatu lasīt, ja man neatsūtītu drukai sagatavoto failu “iemest acis”. Iemetu un tā arī paliku. Kāpēc nebūtu ņēmusi? Jo negribas tādas sāpes caur sevi laist. Kāpēc tomēr lasīju? Jo ar pirmajām rindām man iepatikās kā Manfelde raksta, viņa mani emocionāli savalgoja ar savu stilu: mazliet lirisks, mazliet skarbs, bez pārspīlētiem epitetiem un salīdzinājumiem. Viņa pati saka, ka rakstījusi nevis “fotogrāfiski dokumentāli, bet gleznieciski brīvi”. Rezultāts ir vairāki stāsti, kuros aprakstīta vien kāda īsa izsūtījuma  epizode, kas iesit pakrūtē sāpīgāk par garu sāpju ceļa atstāstu un koncentrētā veidā izsaka visas ilgas, pārestības un šausmas, kas bija jāpiedzīvo. Rakstniece radījusi noskaņu un daudz ko pateikusi neuzrakstot.

Stāstītāju pieredze ir līdzīga, tomēr nianses atšķiras un tie nesaplūst vienā masā. Vai tas tā nejauši, vai varbūt autore speciāli atlasījusi – nezinu. Izsūtīto atmiņas vieno bads, trūkums, taiga un stepe, tad lēna iekārtošanās un lielākas vai mazākas rocības iegūšana. Tas – kā paveicas, bet nozīme arī Latvijā palikušo radu sūtītajām paciņām un pašu apķērībai, izturībai un darba spējām. Bērnu sapņi par āboliem, mātes vai tēva mājās nestās maizes druskas. Nāve. Arī citu skaudība un stukačošana. Pat tur, tajos nežēlīgajos plašumos.

Es nevaru saprast un atsakos saprast to alkatību un naidu, kas lika nodot kaimiņu, aizvest no mājām, nodzīt darbā, nomērdēt badā, nošaut tūkstošus. Kas tā ir par bezsirdību? Šajā tumsā kā mazas zvaigznītes iemirdzas tie cilvēki, kuri klusām un cik nu varēdami palīdzēja izsūtītajiem. “Mājās pārnāca basa” ir sāpīgi lasīt, bet stāstos ir arī mazliet gaismas un cerības.

Priecājos, ka varēju stāstus izlasīt. Pamanīju dažas drukas kļūdas, bet varbūt tās būs izķertas nodrukātajā versijā. Klusām cerēju, ka varbūt būs arī kāds “otrās puses” stāsts – no tiem, kuri palīdzēja izsūtīt, bet nav. Ja ir vēlme lasīt izsūtīto atmiņu stāstus, tad šo grāmatu varu ieteikt. Nebūs simtprocentīgi dokumentāls vēstures vēstījums, jo cauri stāstītāju balsīm jūtamas arī Manfeldes literārās izpausmes, bet domāju, ka tam šoreiz nav nozīmes. Atmiņu vērtība nemazinās, lai gan tās ir subjektīvas tāpat kā pierakstīto stāstu izvēle.

Vērtējums: 5/5 (lai gan šādiem stāstiem diez vai vajag vērtējumu un komentārus).

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.