Aptiekārs Melhiors un bendes meita. Indreks Hargla

Zvaigzne ABC 2022. gads, 380 lpp. Apteeker Melchior #3

Vēl nesen kaut kur izteicos, ka gribētos sagaidīt kārtējo aptiekāra Melhiora tulkojumu. Mans pārsteigums bija liels, kad novembra beigās ieraudzīju – ir iztulkots un jau pārdošanā. Skrēju pakaļ un ķēros pie lasīšanas. Šī bija patīkama atkaltikšanās ar apķērīgo aptiekāru, dažiem viņa draugiem un kolorīto viduslaiku Tallinas vidi. Rudens Tallinā iesākas nelāgi: gadatirgus laikā notiek slepkavības mēģinājums. Upuris izdzīvo, bet neko neatceras. Visi nesapratnē kasa galvas, arī Melhiors apjucis.

Apmēram līdz grāmatas vidum sižets virzās ļoti lēni. Tiek spriests, ko par atmiņas zudumiem raksta dominikāņiem pieejamās grāmatās, tiek iztaujāts nelaimīgais puisis un bendes meita, kura redzēja uzbrukumu, bet šķiet, ka autors vairāk aizrāvies ar vēlmi padalīties ar visiem faktiem, ko uzzinājis par to laiku politisko saspīlējumu, naudas maiņu, teoloģiskiem disputiem un tādā garā. Gandrīz sāku garlaikoties, jo vienīgā izklaide bija viduslaiku ārstniecības metodes. Toties ap grāmatas vidu sākas strauja darbība, kas neatlaiž lasītāju līdz pat pēdējai lapai un noved pie asprātīga atrisinājuma. Te beidzot ir mans mīļais Melhiors visā savā varenībā un traģiskumā.

Lai gan sākumā drusku piktojos par autora vēlmi tik pamatīgi stāstīt par to seno laiku dzīvi, tomēr tieši daudzās detaļas, ko uzzinu no šīs detektīvsērijas, man patīk un vilina. Kur gan vēl es tik viegli uzzinātu par pilsētnieku pirts paražām un noteikumiem, par pusaizliegtām kauliņu un kāršu spēlēm, bendes darbu, siļķu tirgu un daudz ko citu? “Man kā vēsturniecei” ļoti patīk. Protams, man patīk arī Melhiors un viņa godīguma un taisnīguma izjūta, kas gan netraucē būt viltīgam, kad tas vajadzīgs. Viņa dzimtas lāsts šķiet diezgan traks autora fantāzijas auglis. Interesanti, vai Harglam ir padomā tam kāds atrisinājums.

Starp visiem brutālajiem un vardarbīgajiem skandināvu detektīviem sērija par Melhioru ir patīkams izņēmums. Protams, slepkavo un diezgan brutāli, bet noskaņa ir savādāka. Gaidu un ceru, ka iztulkos un izdos arī ceturto daļu.

Vērtējums: 3,5/5

Avots. Gābriels Skots

Izdevniecība u.c. 2019., 152 lpp.

Vieni pašlaik literatūrā meklē pandēmijas vai apokalipses atspoguļojumu, citi lasa izklaidējošus romānus, daži nespēj lasīt nemaz, bet varbūt vēl citi grāmatās meklē mieru. Šiem pēdējiem varētu derēt “Avots”. 1918. gadā pirmo reizi publicētais norvēģu rakstnieka Gābriela Skota epistolārais romāns ir kā miera osta satrauktam prātam. Stāstījums par pieticīga norvēģu zvejnieka Markusa dzīvi ir apcerīgs un paļāvību iedvesošs.

Lai gan Markusam nekas daudz nepieder, viņam pieder kas īpašs – laba sirds un prasme būt mierā ar dzīvi. Tikai beigās viņam mazliet samisējas, bet tā jau dzīvē gadās. Viņš dzīvo savā būdiņā uz klints, iekopj dārzu, brauc zvejā un priecājas par debesīm un jūru. Tieši Markusa prieks un dabas skaistuma attēlojums ļauj lasītājam atvilkt elpu un ar gaišāku skatu paraudzīties apkārt.

Reizēm teksts aiziet filozofiski reliģiskā virzienā un autors, kurš ir mācītāja dēls, caur Markusa stāstu pauž protestantiskos uzskatus. Es personīgi nemīlu šādus tekstus, tomēr vienkāršā zvejnieka pasaules uztverē reliģijas un dabas misticisms iekļaujas organiski un saprotami. Skaidri jūtama arī autora kritika vēlmei pēc mantas vairošanas, kas reizēm jau balansē uz didaktisma robežas.

Interesanti, protams, arī palasīt par 20. gs. sākuma zvejnieku ciemata sadzīvi, zvejas paradumiem. Piemēram, tagad es zinu kā tolaik zvejoja zušus.

Vēl jāpiemin tīkamais grāmatas mākslinieciskais noformējums: ar audumu apvilkts vāks, lakoniskas ilustrācijas. Beigās ir Maijas Burimas pēcvārds, kas iepazīstina ar autoru un analizē viņa veikumu. Tas vispār ir retums mūsdienu izdotajās grāmatās.

Esmu lasījusi vairākas grāmatas par “mazā cilvēka” dzīvi, un “Avots” noteikti ir gaišākā no tām. Man šķiet, ka skaistākais šajā literārajā darbā ir spēka smelšanās no dabas un priecāšanās par ikdienas sīkumiem.

Vērtējums: 4/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Asinis zilas, debesis pelēkas. Undine Radzevičūte

Jāņa Rozes apgāds 2019. gads, 320 lpp.

Iedomājieties tik – romāns par viduslaikiem, turklāt mūsu vēsturi. Vēl interesantāk ir tas, ka romāns tapis gandrīz nejauši, kad, radu pamudināta, Undine Radzevičūte sākusi meklēt dzimtas saknes un atklājusi radniecību ar Livonijas ordeņa mestru Bernhardu fon der Borhu, kuram, savukārt, rados paši Bordžijas.

Tāds vēsturiskais fons mani ļoti sakārdināja un priecājos, ka šo grāmatu izlasīju. Romāns ļāva nokļūt 15. gadsimta Livonijā, kas bija diezgan drūma, atpalikusi un kašķīga vieta, kur dažādas grupas cīnījās par ietekmi pār zemēm un pilsētām. Kā jau gadās – aiz ticības plīvura slēpjas alkatība un izvirtība. Lai gan romāna galvenais varonis ir mestrs Bernhards fon der Borhs, tomēr viņš, tāpat kā pārējie, šķiet tikai bandinieki laikmeta ritumā, jo šodienas veiksme nākamajā dienā pagriež muguru un uzvaras kļūst bezjēdzīgas.

Radzevičūte izvairījusies iet plašiem aprakstiem piesātināto vēsturiskā romāna ceļu. Tā vietā ir spraigs teksts, īsiem, aprautiem teikumiem veidoti dinamiski dialogi un notikumu apraksti. Rodas sajūta, ka rakstījis ironisks hronists, kuram riebās rakstīt gari un izskaistināti, bet piemita melnā humora dzirksts, kas ielavījusies arī tekstā. Kādam šāds stils varētu neiet pie sirds (kur “normāli”, paplašināti teikumi?!), bet man patika, jo piedeva stāstījumam īpašu savdabību. Aiz šī iemesla grāmata arī lasās ļoti ātri.

Liktu 4 zvaigznes, ja romāns emocionāli vairāk iesaistītu lasītāju, bet šeit lasītājs ir pasīvs novērotājs no malas. Tas pats par sevi nav slikti un pieļauju, ka bija nepieciešams, lai vispār stāstu par mestru Borhu un Livoniju varētu uzrakstīt, neizplūstot uz 1000 lapām. BET gribu uzsvērt, ka tas ir mans subjektīvais viedoklis. Saņēmu komentāru, kur cilvēkam bija tieši pretējs iespaids par teksta emocionālo iesaisti.

Beigās man gribas uzslavēt grāmatas vāku – smuks un atbilstošs. Tāpat prieks par ievietotajām Livonijas kartēm, jo tie laiki bija sen, nevar uzreiz tā atcerēties, kur bija Rēvele un kur Zēgevolde. Protams, Daces Meieres tulkojums ir īpaša kvalitātes zīme un liekus vārdus neprasa. Vai tante Lucina bija mierā ar Undines atklājumiem? Domāju, ka nē, jo senči uzvedās ne pārāk smuki un dižciltīgi. Toties sanāca dzīvelīgs un reālistisks stāsts.

Vērtējums: 3,5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.