Es, Katrīna. Ķeizarienes grēksūdze. Laila Hirvisāri

vēsturisks romāns, izklaidējoša grāmataLauku Avīze 2017. gads, 512 lpp.

Krievijā valdījušas daudzas spilgtas personības. Darītas gan apbrīnojamas, gan šausminošas lietas. Par Katrīnu II nebiju lasījusi gandrīz neko, tāpēc nelaidu garām iespēju izlasīt par viņu sarakstītu romānu. Prātīgāk būtu lasīt dokumentālu darbu, nevis daiļliteratūru, bet gribējās ko vieglāku un to arī dabūju.

Autore izvēlējusies Katrīnas II stāstu rakstīt sarunas veidā starp Katrīnu un viņas uzticamo virskambarkungu Leonu Augustu Deņikinu. Katrīnai ir drusku pāri sešdesmit, kad viņa nokrīt pa kāpnēm un salauž kāju. Ārsti ir nemākulīgi, kāja slikti dzīst. Lai gulēšanu padarītu mazāk mokošu, ķeizariene nolemj ar Leona palīdzību sakārtot dokumentus un pierakstīt savu dzīvesstāstu. Tā kā Leons viņai bijis līdzās jau kopš brīža, kad viņa tikai taisījās braukt uz Krieviju, lai precētos ar lielkņazu Pēteri, tad viņš zina daudzus notikumus un var pielabot, vai atsaukt atmiņā to, ko ķeizariene ne visai grib atcerēties. Paralēli ritot ikdienas dzīvei, lasītājs tiek iepazīstināts ar Katrīnas ērkšķiem kaisīto ceļu no bērnības Anhaltes-Cerbstes firsta ģimenē līdz patvarīgai kāpšanai Krievijas tronī, nostumjot no tā savu infantilo, pustrako vīru ķeizaru Pēteri III.

Pret lielkņazieni Katrīnu visi izturas tik slikti, ka jābrīnās, kā viņa vispār tos daudzos gadus iztur. Sava loma ir gan spēcīgajam raksturam un ārkārtīgai vēlmei kļūt par Krievijas valdnieci, gan dažiem viņas uzticamajiem kalpotājiem, kas mazliet atgādina supervaroņu komandu. Vēl ir daži kungi, kam smukā un nelaimīgā lielkņaziene dikti simpatizē. Ienaidnieku tomēr ir vairāk. Katrīna savā stāstījumā velk uz svētās mocekles pusi, nu, ja neskaita viņas mīlas dēkas. Leons ik pa laikam pātrauc viņas runas plūdus un par kaut ko ķeizarieni apsūdz. Tas, acīmredzot, ir Lailas Hirvisāri ieplānots, lai veidotos nosaukumā pieminētā grēksūdze, bet tā arī nesapratu – autore tik nemākulīgi raksta, vai tulkojumā kas pazudis, bet man šī viņu polemika šķita gaužām samākslota, neveikla un nesaprotama. Vispār dialogi šķita vāji uzrakstīti, ķeizariene pārāk bieži atkārtojas un skaidro Leonam faktus, kas nebūtu jāskaidro, jo viņi abi tos zina. Arī ķeizarienes iekšējais monologs ir pārbāzts ar taisnošanos, kas visu laiku atkārtojas. Saprotu, ka autore šādi mēģinājusi padziļināt tēlu, bet īsti nav izdevies.

Nobīdot malā vājos dialogus un dīvainos monologus, romānā ir krietna deva interesantas vēsturiskas informācijas. Manās acīs “Es, Katrīna” lielākā vērtība ir Krievijas galma dzīves aprakstos. Grandiozās un mokošās pārcelšanās no pils uz pili (vairāki tūkstoši cilvēku, līdzi veda mēbeles), galma intrigas, mīļākie – politikas noteicēji, sadzīves sīkumi un tā tālāk. Greznība pilīs bija žilbinoša, bet pārbraucienos galms mēdza gulēt krogus telpās uz soliem un nedēļām ilgi nemazgāties. Pa nakti izvirtības, pa dienu gājiens uz baznīcu. Ne visi galmā prata lasīt. Ārsti kā labāko metodi 18. gs. slimnieku ārstēšanai izmantoja asins nolaišanu. Dažkārt ar letālām sekām. Krievijas galms tolaik atstāja ļoti greznu, bet neizglītotu un prastu iespaidu.

Ļoti centos šo romānu nesalīdzināt ar pēdējā laikā lasītiem citas kategorijas literārajiem darbiem, bet laikam īsti nesanāca. Maz lasu “Es, Katrīna” līdzīgus romānus, tāpēc domāju, ka vērtēju pārāk skarbi un citiem attiecīgās literatūras lasītājiem patiks vairāk. Romāns lasījās raiti un viegli, izklaidējoši kā “privātās dzīves” stila žurnāls un kādreiz tieši tāda smadzeņu košļene ir vajadzīga.

Vērtējums: 2,5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Advertisements

Sieviete lauva. Eriks Fosness Hansens

norvēģu literatūra, vēsturiskais romāns

Atēna 2009. gads, 336 lpp.

Pirmo reizi ar Hansenu man gāja savādi. Novērtēju viņa erudīciju, bet ne visai patika grāmatas saturs. Hansens vispār raksta tā, ka reizēm šķiet – tas ir nevis zinošs rakstnieks, bet kāds zinātnieks (mākslas vai medicīnas, piemēram) ar lielu literāta talantu. Es Hansenu redzu kā nopietnu, pavecu kungu ar brillēm, bārdu, labi piegrieztā uzvalkā uzstājamies tādas pašas nopietnas auditorijas priekšā. Kungi smēķē, dāmu tur nav. Viņš lasa traktātu par bišu savstarpējo komunikāciju vai dvēseles esamības pierādījumiem. Maldīgs iespaids (autors dzimis 1965. gadā), ko rada viņa literāro darbu spēcīgā vēstures elpa.

Ar tādu zinātnisku aizrautību un zināmu emocionālu distanci, Hansens pēta kāda neparasta bērna dzīvi no piedzimšanas līdz pusaudzes gadiem. Ieva piedzimst kādas Norvēģijas pilsētiņas dzelceļa stacijas priekšnieka ģimenē. Bērns ir spalvains kā mazs kaķēns un tēvam un ārstam drīz kļūst skaidrs, ka meitene apspalvojumu nezaudēs. Ar tādu slimību nav viegli sadzīvot, tomēr, ar tēva un dažu laipnu cilvēku palīdzību, meitene aug noslēgtā, bet ne nožēlojamā vidē. Protams, Ievu ļoti reti izved sabiedrībā, jo pieaugušie vienkārši šokā un ziņkārē blenž, bet bērni ir atklāti rupji un nežēlīgi. Pārsteidzoši, ka, apzinoties, kādi pazemojumi viņu sagaida, Ieva tomēr izvēlas iet skolā.

Sākumā iedomājos, ka romānā būs mistika vai maģiskā reālisma elementi. Uz tādu domu mani ievirzīja “Sievietes lauvas” piesaukšana kā līdzīgu “Eivas Lavenderas savādajām un skaistajām skumjām”. Abu stāstu līdzība ir tikai tajā, ka galvenās varones ir savādas, sabiedrības nepieņemtas būtnes. Eiva ir sapņaina meitene ar iedomu spārniem mazliet maģiskā pasaulē, bet Ieva – ģenētiska anomālija, klīniski pētāms gadījums, ko dakteri labprāt izpreperētu, bet vienkāršie ļautiņi ieliktu krātiņā kā mērkaķi. 20. gs. sākumā cilvēki ar dažādiem fiziskiem defektiem uzstājās cirkā un visi pārējie nāca par viņiem pašausmināties un paņirgt.

Hansens ne tik daudz analizē, cik vienkārši parāda, kāda dzīve ir/bija citādajiem. Grūti šos indivīdus uztvert kā cilvēkus, daudziem tie šķiet riebīgi, bīstami, atbaidoši, dumji, apsmejami. Ārsti un zinātnieki, kuriem tā kā būtu jāsaprot, ka šie citādie ir cilvēki, nevis velna izdzimumi, nav daudz labāki – viņiem šie cilvēki ir tikai eksotiski izpētes objekti, kurus var izģērbt, spaidīt, pētīt, graizīt un citādi apstrādāt bez emocijām. Bet ko gan var gribēt, ja pat miesīgiem vecākiem ir grūtības “sagremot” savas “nestandarta” atvases. Ievu sargā tēvs, kalpone un viņas pašas spēcīgais raksturs, tomēr beigas atstāja daudzus jautājumus un man neviļus vēl pāris dienas bija jādomā kā varētu izvērsties Ievas dzīve. Viņai dzīves sākumā ir ļoti paveicies (dzelzceļa stacijas priekšnieks tolaik bija svarīga un cienījama persona), bet ko viņa darīs tad, kad tēva vairs nebūs?

Noteikti negaidīju, lasot daiļliteratūru, iepazīt Morzes kodu, bet Ieva sadraudzējas ar telegrāfistu (tik jauki sastapt cilvēku bez aizspriedumiem) un viņš iemāca meitenei saprast ziņojumus un pašai tos noraidīt. Vēl romānā var uzzināt par 20. gs. sākuma dzelzceļa darbību, cilvēka matiņu folikulu īpatnībām un to laiku ārstu konferencēm, bet vispār romānā ir tik daudz nianšu, tik daudz informācijas, ka vieglāk izlasīt nekā man tagad pārstāstīt. Pāris reizes Hansens aizbrien garākos reliģijas līkločos, bet tiem pārbraucu pāri un labo romāna iespaidu nesabojāju.

Vispār man šo romānu ļoti gribas ieteikt izlasīt, tomēr Hansena stils ir īpatnējs un pats romāns nopietns, augstā literārā kvalitātē, tāpēc baidos, ka ne visiem varētu patikt. Līdzīgi kā ar Pamuka “Sniegu” – to arī gribēju ieteikt pa labi un pa kreisi, bet neiedrošinājos. Šoreiz vismaz ar mani turciski nerunā vārnas. Paldies Spīganai par Ziemassvētku dāvanu.

Vērtējums: 4,5/5

Īsās atsauksmes #12

Ar šausmām pamanīju, ka man par pēdējiem gadiem ir sakrājušās daudzas neuzrakstītas grāmatu atsauksmes. Tas nozīmē tikai vienu – laiks atkal ķerties pie īsajām atsauksmēm.

fantāzijas romāns, vēstules, maģija

Apburtā šokolādes krūze. Patrīsija S. Rīda, Kerolaina Stīvermēra

Zvaigzne ABC 2009. gads, 279 lpp. Cecelia and Cate #1

Šī ir jauka, neliela grāmatiņa ar divu jaunu lēdiju saraksti par skandāliem, kas saistīti ar burvestībām 19. gs. sākuma Anglijā. Galvenās varones ir māsīcas Sesīlija un Keita. Sesīlija paliek lauku muižā, kamēr Keita tiek ievesta Londonas augstākajā sabiedrībā. Meitenes apmainās aizraujošām vēstulēm, kas no augstākās sabiedrības garlaikotās ikdienas sīkumiem ātri pievēršas aizdomīgām personām un savādiem notikumiem. Neiztikt bez noslēpumaina un suģestējoša svešinieka un pāris ļaundariem. Viss, protams, beidzas laimīgi un ārkārtīgi romantiski.

Šis romāns radies neparasti – autores uzsākušas literāru vēstuļu spēli un tā nejauši radījušas “Apburto šokolādes krūzi”. Cik tur leģendas, cik patiesības, bet iznākums ir viegls, varbūt mazliet naivs izklaides romāns, kas man gāja pie sirds stipri vairāk nekā gaidīju. Daļēji Ostinisko noskaņu dēļ (reizēm gan varones runā un uzvedas diezgan mūsdienīgi), daļēji tāpēc, ka galvenās varones ir tik dzīvelīgas un darbīgas. Daļēji arī tāpēc, ka reizēm man gribas romantiskas muļķības vēsturisku romānu izpildījumā. Esot arī turpinājums, bet latviski nav. Tā nav liela bēda, jo romānu var uztvert kā noslēgtu.

Vērtējums: 3,5/5

Giver, jauniešu romāns, distopija, filma

Devējs. Luisa Lorija

Zvaigzne ABC 2012. gads, 192 lpp. The Giver Quartet #1

Kurš gan nezina “Devēju”? Īpaši pēc tam, kad iznāca filma. Man sanāca vispirms noskatīties filmu un jāsaka, ka šī ir viena no retajām reizēm, kad varu teikt – filma ir gandrīz labāka par grāmatu.

Tātad, stāsts par ideālu, kontrolētu pasauli bez emocijām un izvēlēm. Katram cilvēkam kopienā uz mūžu iedalīta loma. Jona 12 gadu vecumā tiek izraudzīts saņemt īpašu apmācību pie Devēja. Devējs vienīgais glabā atmiņas par patiesām emocijām, ko var sniegt dzīve. Vai tiešām labāk dzīvot, katru dienu iedzerot tableti, kas notrulina jūtas un visas alkas? Tāda mierīga, bezkrāsaina dzīve sākumā var izskatīties ideāla – ne stresa, ne agresijas, – tomēr Jona grib just un seko tas, kas parasti seko šādos distopiju stāstos.

Vienkārši uzrakstīts stāsts ar spēcīgu vēstījumu par cilvēka izvēles brīvību. “Devējs” tiek uzskatīts par vienu no visu laiku ietekmīgākajiem bērnu un jauniešu literatūras darbiem. Man bija doma lasīt arī turpinājumus, bet laikam to nedarīšu, jo Jona stāsts ir pabeigts.

Vērtējums: 4/5

spāņu literatūra, romantisks romāns, Barselona

Vēja ēna. Karloss Ruiss Safons

Zvaigzne ABC 2010. gads, 526 lpp. The Cemetery of Forgotten Books #1

Romāns, ko var dēvēt par grāmatmīļu saldo ēdienu, jo tajā ir slepena bibliotēka, daudzas grāmatas, rakstnieks ar traģisku dzīvesstāstu un grāmatnīca. Stāsts sākas 1945. gada agrā rītā Barselonā, kad Daniels Sempere dodas tēvam līdzi uz Aizmirsto grāmatu kapsētu. Tur viņš atrod savādu grāmatu “Vēja ēna”, kas viņam turpmāk jāsargā. Gadiem ejot ap šo grāmatu savijas satraucoši notikumi, pamazām atklājas skumji noslēpumi un pat tiek apdraudētas dzīvības.

Romānā ir viss – noslēpumi, mīlestība, draudzība, naids, greizsirdība, spāniskas kaislības, politiskas briesmas, interesantas vēsturiskas detaļas, pakaļdzīšanās un visādi piedzīvojumi. Atmosfēra ir gotiski krāšņa, Barselonas ielas gandrīz ar kāju pēdām sataustāmas un notikumi liek asinīm satraukumā straujāk ritēt. Izlasīju dažās dienās ar lielu baudu. Man patika gan sižets (šo to uzminēju, bet ne viss bija paredzams), gan varoņi un autora stils. Tagad pat šķiet, ka varētu pārlasīt. Runā, ka turpinājumi neesot vairs tik labi.

Vērtējums: 5/5

klasika, obligātā literatūra, romantika

Džeina Eira. Šarlote Brontē

Liesma 1991. gads, 447 lpp.

Klasiskā klasika. Tik slavens romantiski vēsturiskais romāns, ka īsti vairs nav ko piebilst. Stāsts man šķita tik pazīstams, ka nākas secināt – agrā jaunībā pāris reizes jau būšu izlasījusi. Īsumā – bārene Džeina tiek izskolota labdarības skolā, pieņem guvernantes vietu Tornfīldā, iemīlas tās saimniekā misterā Ročesterā, kurš ir krietni vecāks par viņu un izrādās arī izmisīgi negodīgs. Seko traka melodrāma.

Vietām garlaikojos, bet kopumā, par spīti dažiem iebildumiem, “Džeina Eira” ir brīnišķīga lasāmviela, savam laikam drosmīga, pat feministiska, sliecas uz ārkārtēju melodramatismu, bet tas piedien gotikai. Džeina un Ročesters ir vieni no spilgtākajiem personāžiem, kādus literatūrā gadījies sastapt. Neteiktu gan, ka viņi vienmēr rīkojas saprātīgi, bet viņi ir sava laika tradīciju pārstāvji.

Vērtējums: 4/5

Brīnišķīgā draudzene. Elena Ferrante

Neapoles cikls. ģimenes sāga, grāmata par Itāliju

Zvaigzne ABC 2016. gads, 336 lpp. L`amica geniale #1, The Neapolitan Novels #1

Noslēpumainās Elenas Ferrantes “Neapoles cikls” iemantojis lielu popularitāti gan Itālijā, gan citur pasaulē un nonācis arī līdz latviešu lasītājiem. Šo romānu slavu kaldina autores talantīgais stāstījums par divām meitenēm, pagātnes sāpju, tradīciju, klusas agresijas un atklātas vardarbības caurstrāvotā 1950. gadu Neapolē. Kritiķi un tie, kuri centās noskaidrot (un varbūt noskaidroja) Elenas Ferrantes īsto personu, apgalvo, ka romānu cikls ir autobiogrāfisks. Iespējams, jo tas, kā viņa raksta,  – tas nav romāns, tā ir dzīve, atkailināta līdz nervu galiem, pretrunīgām emocijām un dzīviem cilvēkiem pilna.

“Brīnišķīgā draudzene” ir Elenas (galvenās varones vai grāmatas autores) absolūti nesentimentālās atmiņas par kluso iepazīšanos ar kaimiņmājas meiteni Lilu un ciešo draudzību, kas izaug no kopējām spēlēm. Pirmajā grāmatā viņām ir 5 līdz 16 gadi. Šī ir neparasta draudzība, jo reizēm meitenes nedēļām nesarunājas, reizēm šķiet, ka viņas nevis draudzējas, bet sacenšas mācībās. Šķiet, ka Lilai Elenu nemaz nevajag, kamēr gandrīz viss, ko dara Elena ir tā vai citādi saistīts ar Lilas ietekmi. Elena ir blonda, apaļīga, cītīgi mācās, klausa vecākus un ir vispārēji laba un smuka. Lila turpretim sīka, kalsna, tumsnēja, stūraina, asa, stūrgalvīga un neparasti gudra. Viņa patstāvīgi apgūst grieķu valodu un citus mācību priekšmetus, ko Elena mācās skolā. Un tikai beigās nav īsti skaidrs, vai tas ir ārkārtīgi talantīga bērna ziņkārais prāts vai arī meitenes izmisīgā vēlēšanās neatpalikt izglītībā no draudzenes. Elena domā, ka Lila ir krietni pārāka par viņu, bet varbūt Lila domā tāpat par Elenu. Lila ir lepna, mērķtiecīga un dramatiska, pārāk pieaugusi saviem gadiem. Kopā viņas aug, cenšas saprast pasauli un sevi, cer, mīl un atbalsta viena otru. Pieaugšana ir sarežģīta padarīšana.

Stāsts nav tikai par meitenēm. Caur Elenas bērnības atmiņām ieraugām nabadzīgu Neapoles kvartālu, kur vardarbība ir katrā elpas vilcienā. Strīdi un kautiņi mājās, ģimeņu naids vēl no kara gadiem, goda diktētas atriebības, kaislības un trakojoši hormoni ir tā vide, kurā Elena un Lila dzīvo, mācās un sāk iet uz dejām. Meitenei apprecēties 16 gados skaitījās ļoti labi un, ja teikšana būtu tikai Elenas vecākiem, nekādās augstākās skolās tērēt naudu viņa neietu. Elena par vecākiem stāsta tā, it kā viņi būtu veci, bet īstenībā viņiem ir tikai drusku pāri par 30 gadiem. Dzīve ir skarba tiem, kas mazāk turīgi. Sižetā ir daudzi svarīgi brīži par dažādu dzīves līmeņu un uzskatu, sapņu un realitātes sadursmi: kad pusaudži ieiet bagāto kvartālā, izglītības radīta plaisa, vēlme būt ar kādu/jebkuru kopā, un pati nozīmīgākā – kāzu beigu aina.

Elena Ferrante raksta bagātīgi un ļoti detalizēti. Viņa ir ļoti rūpīgi izpētījusi cilvēku dabu, jo tādu pretrunīgu, bet patiesu emociju gammu tēlos sen nebija nācies lasīt. Viss šķita ļoti reāli, izņemot epizodi ar dzejnieku uz salas. Tā šķita izdomāta, jo bija tik paredzami klišejiska. Lai gan man romāns patika, līdz galam tomēr nespēju iejusties tēlos un vidē. Domāju, ka cikla nākamās daļas man patiks labāk, jo meitenēm sāksies pieaugušo dzīve. Man vispār bija sajūta, ka šo ciklu vislabāk lasīt visas četras grāmatas pēc kārtas – līdzīgi kā klausīties garu dzīvesstāstu. Ceru, ka nākamo daļu izdos drīz.

Vērtējums: 4,5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

The Folding Knife. K. J. Parker

alternatīvā vēsture, vēsturisks romāns, nazis

Orbit 2010, 516 lpp.

Kopš brīža, kad Andris man uzdāvināja “The Folding Knife”, zināju, ka mani gaida kas aizraujošs un labs. Pie lasīšanas gan tiku tikai apmēram pēc gada, bet grāmata no tā sliktāka nepalika.

“The Folding Knife” ir no tām grāmatām, kurām nevajag 50 vai 100 lpp ielasīšanos, āķis lūpā tiek iecirsts ar pirmajiem teikumiem. Zināma loma tajā ir romāna apļveida uzbūvei: notikumi sākas no beigām, tad aizved lasītāju galvenā varoņa atmiņu ceļojumā un beidzas apmēram turpat, kur sākās. Tāds triks švakāka stāstnieka rokās sabojātu stāsta intrigu, bet, ticiet man, šoreiz pēc pāris pirmajām lapām jūs ļoti gribēsiet zināt, kāda ir bijusi dzīve cilvēkam, kurš tagad, sēžot uz karietes jumta, pa putekļainu ceļu kratās nezināmā virzienā.

Iepazīstieties – Basso Lieliskais, Basso Diženais, Vesani Republikas vadītājs, spožu prātu apveltīts baņķieris, šķietami racionāls un godīgs valstsvīrs, amorāls aprēķinātājs, karsti ienīsts brālis un mīlēts tēvocis. Kungs, kurš vada valsti kā savu banku, domā par vispārējo labumu, bet neaizmirst arī par sevi. Kas gan kļūs par viņa klupšanas akmeni? Šis jautājums mani stipri nodarbināja, jo es redzēju vairākas iespējas un lēmumus, kas Basso varētu iegāzt. Tagad domāju, ka Basso krišanā vismaz daļēji vainīga bija viņa pārāk lielā pašpārliecinātība un nespēja apstāties.

Izdomātā Vesani Republika atgādina atspulgu no viduslaiku Itālijas pilsētvalstīm. Laiks varētu būt agrie viduslaiki, bet varētu būt arī vēlāk, dažas lietas šķita pat ļoti modernas. Tiek kalta nauda, aktīvi darbojas bankas, notiek sparīga tirdzniecība ar citām valstīm, būvē kuģus, rīko gaiļu cīņas. Pastāv universitātes un algotņu armija. Pasaule un viss notiekošais šķiet ļoti pazīstams un reāls, ļaujot viegli aizmirst, ka “The Folding Knife” ir daiļliteratūra. Alternatīvās vēstures dēļ šo romānu pieskaita fantāzijas žanram, tomēr nekā īsti fantastiska šeit nav – ne burvestību, ne pūķu, ne runājošu putnu vai elfu. Pilnīgi nekā tāda. Toties ir daudz politikas un ekonomikas. Ne visus darījumus sapratu, tad vajadzētu iedziļināties banku darbībā. Tas gan netraucēja uztvert kopainu, bez tam autors prot lieliski skaidrot Basso pieņemtos lēmumus.

K.J. Parker (īstajā vārdā Tom Holt) vispār raksta fantastiski labi. Katrs vārds, katra nianse, katra sīkākā darbība ir pārdomāta, loģiska un iederīga. Bauda lasīt tādu tekstu. Manu sajūsmu pastiprināja autora humora izjūta. Basso autoram sanācis dzīvāks par dzīvu – spēcīgs, bet ar vājām vietām, cilvēks, kurš ne vienmēr rīkojas ētiski, tomēr nav slikts savā būtībā un katru sarežģījumu uztver kā jaunu iespēju. Viennozīmīgi viens no interesantākajiem tēliem kādu pēdējā laikā nācies sastapt. Pārējie tēli nav tik daudzšķautnaini, tomēr kā otrā plāna varoņi labi izveidoti, katrs ar savu personību un ticamu rīcību. Basso māsas naids gan šķita pārspīlēts, bet norakstīšu uz to, ka viņai bēniņos drusku sagriezies un augstdzimušai dāmai nekā cita tāpat nav ko darīt. Māsas dēls sākumā šķiet mazsvarīgs, bet viņa vēstules grāmatas beigās ir ārkārtīgi spēcīgas. Šīs vēstules ir visa stāsta morālā kulminācija, manuprāt. Ļoti patika arī ģenerālis Aelius un bankas klerks Antigonus – patīkami lasīt par viscaur godīgiem un uzticamiem cilvēkiem, kurus vada pienākums nevis alkatība.

Iespējams, ka nazis uz vāka mani uzvedināja uz neprecīzu priekšstatu par iespējamo sižetu. Gaidīju brutālus un asiņainus notikumus, saņēmu ļoti interesantu un samērā mierīgu baņķiera un valstsvīra dzīvesstāstu, bet es nesūdzos. Mierīguma sajūtu rada tas, ka autors necenšas šokēt vai pārspīlēt emocijas, pārsvarā arī lasītājs nav tiešs notikumu aculiecinieks, par notikušo uzzinot no atstāstītā vai vēstulēm. Atkārtošos sakot, ka šo romānu ir bauda lasīt. Lasīt gan sanāca lēni, jo teksts ir “biezs” – svarīgs katrs vārds. Pārbrauksi ar acīm pāri un palaidīsi garām kādu būtisku niansi. Beigas pamanījās pārsteigt neskatoties uz to, ka iznākums bija virspusēji zināms jau no paša sākuma. Šis ir romāns, kur gandrīz vairāk par sižetu jāsajūsminās par to, cik gudri autors visu izdomājis un cik lieliski uzrakstījis.

Vērtējums: 5/5