Mājās pārnāca basa. Andra Manfelde

Latvijas Mediji 2018. gads, 208 lpp.

Šādu stāstu ir tūkstošiem. Citi izstāstīti un pierakstīti, citi nē, varbūt arī neizstāstāmi. Tās ir sāpīgas atmiņas, tik dažādas un reizē tik vienādas. “Mājās pārnāca basa” Andra Manfelde ir iemūžinājusi astoņpadsmit sāpju mirkļus un gadus, ko viņai uzticējuši izsūtītie vai to tuvinieki. Pārsvarā stāsti tapuši no klātienes sarunām, daži no tuvinieku atmiņām, dienasgrāmatām un vēstulēm. Priekšvārdā autore nosauc šo stāstu krājumu par veltījumu, cieņas apliecinājumu un piemiņu tiem cilvēkiem, kuri izturēja Sibīrijā par spīti visam un vēl centās palīdzēt citiem. Man kamols savilkās kaklā jau ar šīm pirmajām rindām un neatlaidās vēl brīdi pēc grāmatas pabeigšanas.

Teikšu godīgi, ka nebūtu ņēmusi šo grāmatu lasīt, ja man neatsūtītu drukai sagatavoto failu “iemest acis”. Iemetu un tā arī paliku. Kāpēc nebūtu ņēmusi? Jo negribas tādas sāpes caur sevi laist. Kāpēc tomēr lasīju? Jo ar pirmajām rindām man iepatikās kā Manfelde raksta, viņa mani emocionāli savalgoja ar savu stilu: mazliet lirisks, mazliet skarbs, bez pārspīlētiem epitetiem un salīdzinājumiem. Viņa pati saka, ka rakstījusi nevis “fotogrāfiski dokumentāli, bet gleznieciski brīvi”. Rezultāts ir vairāki stāsti, kuros aprakstīta vien kāda īsa izsūtījuma  epizode, kas iesit pakrūtē sāpīgāk par garu sāpju ceļa atstāstu un koncentrētā veidā izsaka visas ilgas, pārestības un šausmas, kas bija jāpiedzīvo. Rakstniece radījusi noskaņu un daudz ko pateikusi neuzrakstot.

Stāstītāju pieredze ir līdzīga, tomēr nianses atšķiras un tie nesaplūst vienā masā. Vai tas tā nejauši, vai varbūt autore speciāli atlasījusi – nezinu. Izsūtīto atmiņas vieno bads, trūkums, taiga un stepe, tad lēna iekārtošanās un lielākas vai mazākas rocības iegūšana. Tas – kā paveicas, bet nozīme arī Latvijā palikušo radu sūtītajām paciņām un pašu apķērībai, izturībai un darba spējām. Bērnu sapņi par āboliem, mātes vai tēva mājās nestās maizes druskas. Nāve. Arī citu skaudība un stukačošana. Pat tur, tajos nežēlīgajos plašumos.

Es nevaru saprast un atsakos saprast to alkatību un naidu, kas lika nodot kaimiņu, aizvest no mājām, nodzīt darbā, nomērdēt badā, nošaut tūkstošus. Kas tā ir par bezsirdību? Šajā tumsā kā mazas zvaigznītes iemirdzas tie cilvēki, kuri klusām un cik nu varēdami palīdzēja izsūtītajiem. “Mājās pārnāca basa” ir sāpīgi lasīt, bet stāstos ir arī mazliet gaismas un cerības.

Priecājos, ka varēju stāstus izlasīt. Pamanīju dažas drukas kļūdas, bet varbūt tās būs izķertas nodrukātajā versijā. Klusām cerēju, ka varbūt būs arī kāds “otrās puses” stāsts – no tiem, kuri palīdzēja izsūtīt, bet nav. Ja ir vēlme lasīt izsūtīto atmiņu stāstus, tad šo grāmatu varu ieteikt. Nebūs simtprocentīgi dokumentāls vēstures vēstījums, jo cauri stāstītāju balsīm jūtamas arī Manfeldes literārās izpausmes, bet domāju, ka tam šoreiz nav nozīmes. Atmiņu vērtība nemazinās, lai gan tās ir subjektīvas tāpat kā pierakstīto stāstu izvēle.

Vērtējums: 5/5 (lai gan šādiem stāstiem diez vai vajag vērtējumu un komentārus).

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Īsās atsauksmes #16

Turpinu cīņu ar neuzrakstītajām atsauksmēm. Šīs vēl no 2014. gada.

Geišas atmiņas. Arturs Goldens – nu kā var viens ne-japānis tik labi uzrakstīt romānu par Japānu?! Viņš ļoti prasmīgi ieved lasītāju sarežģītajā un noslēpumainajā geišu pasaulē pirms 2. pasaules kara. Šī, protams, ir daiļliteratūra, bet domāju, ka autors pamatīgi izpētījis tēmu un man bija sajūta, ka lasu īstu dzīvesstāstu, lai gan jāpieļauj, ka varētu būt izpušķojumi un sagrozījumi lielāka efekta radīšanai. Vērtējums: 5/5

Geiša – mana dzīve. Mineko Ivasaki, Renda Brauna – šis ir reāls atmiņu stāsts un, protams, faktu ziņā interesants, bet Mineko personība pabojāja grāmatas baudīšanu. Starp citu, Mineko Ivasaki iesūdzēja Arturu Goldenu tiesā par viņas dzīvesstāsta izmantošanu romāna tapšanā un viņas identitātes atklāšanu intervijās. Vērtējums: 3/5

Degošais pilskalns, Krusts virs pilskalna. Laimonis Purs – neko īsti neatceros no pirmajām divām Laimoņa Pura vēsturiskā cikla grāmatām. Labi, ka ir pieraksti. Cikla pirmā grāmata stāsta par 15 gadus veco Gunvaldi un vēl pavisam jauno valdnieku Nameju. Dzīvot traucē vācieši un nodevēji no pašu vidus. Otrajā grāmatā visi ir vecāki un zemgaļi paraksta miera līgumu ar Bīskapiju. Vērtējums: 4/5 (pirmā grāmata), 3,5/5 (otrā grāmata)

Sound-Rage. A Primer of the Neurobiology and Psychology of a Little Known Anger Disorder. Judith T. Krauthamer – medicīnisks pētījums tieši par to, kas norādīts virsrakstā. Bija laiks, kad noteiktas skaņas mani pamatīgi “besīja” (tas vēl ir maigi teikts) un šī grāmata ļāva saprast, kas notiek un ko darīt. Nē, šī nav pašpalīdzības grāmata. Vērtējums: 5/5

Saga. Brian K. Vaughan, Fiona Staples, Volume 1, 2, 3 – superīgs komikss par pāri, kurš nedrīkstētu būt, tāltālu, dziļdziļu kosmosu kaut kad nākotnē. Superīgi uzzīmēts un superīgi izstāstīts. Vērtējums visām daļām: 5/5

Baltā nama augšstāvā. Dzīve prezidenta namā. J.B. Vests – kurš gan negribētu ieskatīties Baltā nama aizkulisēs? Bijušais Baltā nama pārziņa palīgs un kādu laiku arī pārzinis ļauj mums to izdarīt. Vests atklājas kā taktisks un patīkams stāstnieks, kurš ļoti interesanti stāsta par Rūzveltiem, Trūmeņiem, Eizenhaueriem, Kenedijiem, Džonsoniem un Niksoniem. Piemēram, Eizenhaueri dārzeņus audzēja savā fermā un gaļu pārveda no medībām, jo prezidentiem bija pašiem jāmaksā par ģimenes un savu viesu uzturu (varbūt tā ir arī tagad, nezinu). Pārziņa kabinetā bija signālu sistēma uz plāksnes virs darba galda, lai zinātu, kad kāds no prezidenta ģimenes vai viesiem izkustējies. Vērtējums: 5/5

Бронебойщик. Алекс Орлов (Бронебойщик #1) – ar šo romānu iepeldēju sev nezināmajos fantastiskā bojevika ūdeņos. Tāla nākotne pēc atomkara, divi varoņi – jaunietis Džeks, kurš sapņo par kaujas robotu, un jau pieredzējis bijušais algotnis Ferlins, kurš viņam palīdz. Džeks tiek līdz armijai, viņu aizsūta uz citu planētu un sākas jautrība. Krievu armijas komēdija, tikai kosmosā. Apmēram tā. Godīgi sakot, labi atpūtināju smadzenes, jo Orlovs ir jautrs un veikls stāstnieks. Vērtējums: 4/5

Ar šo noslēdzu 2014. gadu. Tas bija ražens gads – 95 izlasītas grāmatas.

Mātes piens. Nora Ikstena

Dienas Grāmata 2015. gads, 175 lpp. Mēs. Latvija, XX gadsimts #9

“Mātes piens” jau ir tik daudz aprunāta un aprakstīta grāmata, ka varbūt nemaz nav vērts vēl kaut ko teikt, tomēr gribu piefiksēt savas domas. Šī ir vienīgā grāmata ar autora veltījumu un autogrāfu manā plauktā, jo biju uz tikšanos ar rakstnieci Valmieras integrētajā bibliotēkā. Toreiz viņa ļoti interesanti stāstīja gan par pašu romānu, gan savām sajūtām un to, kā viņa līdz šīs grāmatas idejai nonāca. Diemžēl mana atmiņa ir caura kā siets, jo jāatceras daudz citu svarīgu lietu, tāpēc no tās sarunas vairs neko neatceros. Grāmata nostāvēja manā plauktā salīdzinoši neilgi – tikai pusotru gadu, līdz nolēmu, ka #lasilatviešus ir īstais brīdis romānam, kas tik personīgi izsaka tautas sāpi.

Pavisam mazliet skarot 1940. gadus, “Mātes piens” ir stāsts par triju paaudžu sievietēm līdz 1989. gadam. Mātes māte nepadodas, pielāgojas un izaudzina savu meitu, kura nespēj samierināties, sadzīvot ar realitāti un nevēlas dzīvot. Šī meita pati kļūst par māti, tomēr ir tik nevarīga, ka viņas meitai jau no mazotnes jākļūst par māti savai mātei. Pateicoties meitas un Jeses (vēl viena sieviete) dzīvespriekam un sīkstumam, romāns nepārvēršas vaidu dziesmā.

Man bija žēl meitas, kuras māte negribēja dzīvot un nespēja mīlēt. Gan meita, gan mātes māte dzīvo ar vainas apziņu par to, ka viņas nespēj noturēt dzīvē sievieti, kura redz tikai slikto un jūtas ieslēgta būrī. Pēc romāna izlasīšanas man palika jautājums, cik lielā mērā mātes depresiju ietekmēja pastāvošā iekārta un cik daudz šī slimība vispār ir atkarīga no ārējiem apstākļiem. Vieni dzīvo, kamēr citi nespēj un negrib, bet tā ir bijis visos laikos. Mūsdienās būtu iespējams meklēt palīdzību un to arī saņemt. Par padomju gadiem domājot, uzreiz nāk prātā psihenes ar brutālu ārstēšanu, kur neviens nevēlējās nokļūt. Vēl man nedod mieru jautājums, kāpēc māte palika stāvoklī, jo, medicīnas studente būdama, viņa zināja kā rodas bērni, tāpat kā viņa zināja, ka negrib kļūt par māti. Un šī bērna aizvilkšana līdzi uz laukiem – vai tas ir tāpēc, lai ciestu arī bērns? Būtu bijis interesantāk saņemt atbildes uz šiem jautajumiem, nekā lasīt pīšanos kārtējās alegorijās un simbolos par dievmāti, Ismaēlu un Vinstonu. Kāmis gan bija labs, tas bija ļoti spēcīgi.

Mēs piedzimām tur un tad, un tas noteica mūsu dzīvi. Mums būtu bijusi cita dzīve, ja vien mēs būtu piedzimušas citur.

Smeldzīgi un diezgan lakoniski uzrakstīts romāns ar spēcīgu vēstījumu. Neesmu vēl lasījusi citus šīs sērijas darbus, bet “Mātes pienam” nebija pasūtījuma piegaršas, rakstīts no sirds. Ja vēl nav lasīts, tad jālasa.

Vērtējums: 4,5/5