Meitene ar deviņām parūkām. Sofija van der Stapa

Zvaigzne ABC 2014. gads, 256 lpp.

Sofija van der Stapa ir iecerējusi studēt politoloģiju, bet universitātes auditoriju viņai negaidīti nākas nomainīt pret sterilu slimnīcas palātu. Sportiskajai un dzīvespriecīgajai Sofijai tiek diagnosticēts vēzis. Dzīve sagriežas kā karuselī, un viņa ir spiesta sev atklāt līdz šim nezināmo balto halātu, ķīmijterapijas, izkritušo matu un uzacu zīmuļu pasauli. Gada garumā Sofija fiksē dienasgrāmatā savu cīņu ar vēzi. Šķiet, vēl neviens nav aprakstījis vēzi ar tādu vieglumu, reizē atklājot savu trauslumu un spēku.

Vienmēr domājam, ka mūs nu gan nekas tāds (lai kas tas būtu) neskars. Iespējams, ka tāpat domāja Sofija. Katrā ziņā vēzis nebija viņai prātā, kad sākās neskaidras veselības problēmas un ārsti ilgi nevarēja atrast tām cēloni. Sofijai ir divdesmit viens gads un nākotnes plāni, kam svītru pārvelk šokējoša diagnoze. Sākas ilgstošs un smags ārstēšanās process. Kādā bezmiega naktī viņai rodas milzīga vēlme savu cīņu par dzīvību pierakstīt un domāju, ka psiholoģiski viņai tas palīdzēja. Rakstīšana un labas parūkas – divas lietas, kas Sofijai palīdzēja nepadoties un nepazaudēt sevi, jo sākumā savs attēls spogulī viņu šokēja un ļoti nomāca.

Parūkām Sofijas izdzīvošanas stāstā ir milzīga nozīme. Izrādās, ka bez matiem, ar slimības “zīmogu” pierē, iespēja normāli socializēties ar veseliem cilvēkiem kļūst sarežģīta – visi žēlo un norobežojas. Neviens nevēlas attiecības ar plikpaurainu meiteni, kura drīzumā var nomirt. To Sofija nespēj pārdzīvot. Pamazām iegādājoties 9 dažādas parūkas, viņa iegūst 9 dažādas personības – koķeto, valdzinošo, gudro, jautro, drosmīgo un citas. Parūkas Sofijai palīdz noslēpt slimību un izcelt to, ko viņa vēlas. Aiz šīm “citām” meitenēm viņa var slēpties kā aiz bruņām un uz brīdi izlikties, ka ar viņu viss ir kārtībā. Viņa kļūst par drosmīgo, neatlaidīgo sarkanmati Sjū, kad vajadzīgs spēks, lai izturētu kārtējo ķīmijterapijas nedēļu slimnīcā. Nedēļas nogalē pārtop jautrajā Platīnā un dodas uz klubu flirtēt ar puišiem. Un kāpēc gan ne?

Domāju, ka Sofijas stāsts ir populārs, jo viņa parādīja – ar vēzi joprojām iespējams smieties un baudīt dzīvi. Nav jāieslēdzas četrās sienās un laiks jāpavada, sevi žēlojot. Katrs cīnās ar savām metodēm un Sofija izvēlas parūkas, draugus un izklaidi. Tas rada virspusēji seklu tēlu, tomēr palika iespaids, ka šī meitene ir gudrāka, nekā izliekas. Jebkurā gadījumā, man nešķiet ētiski vērtēt viņas dzīvi, tāpēc ir grūti vērtēt arī šo grāmatu. Kas mēs esam, lai kritizētu viņas vēlmi savās atmiņās uzsvērt flirtēšanu ar puišiem, nevis sāpes un asaras (kuru tur ir pietiekami, nepārprotiet)? Vērtējot tikai tekstu – uzrakstīts viegli un ar pašironiju, tomēr pēc izlasīšanas palika iztukšotības sajūta. Stāstam pietrūkst fons un dziļums, jo viss fokuss ir uz autori un viņas “es”, kas saprotami, bet tomēr. Tam viņa bija par jaunu un skaidrs, ka pašas dzīvība svarīgāka par visu, tomēr kādas atziņas, vairāk sarunu ar draugiem un ģimeni, būtu nākušas par labu. Tomēr Sofijas vēstījums par pievēršanos šodienai un dzīves baudīšanu par spīti visam ir simpātisks un to nekaitētu sev ik pa laikam atgādināt mums visiem.

“Meitene ar deviņām parūkām” būs interesanta lasāmviela tiem, kuri nonākuši līdzīgā situācijā kā autore. Tāpat šī grāmata varētu interesēt memuāru cienītājus, vai tos, kurus grāmatā aprakstītā tēma interesē.

Vērtējums: 3,5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības.

P.S. 1. Kā daiļdarbam, es nedotu vairāk par 3, bet tā kā tas ir reāls dzīvesstāsts tad šoreiz bija ļoti grūti izšķirties par grāmatas vērtējumu. Goodreads ieliku 4, jo tāda bija sākotnējā sajūta, bet tas ir vairāk kā uzmundrinošs žests Sofijai, nevis viņas grāmatai.

P.S. 2. Ja jūs interesē vēža slimnieku tēma, tad vēlos ieteikt “The End of Your Life Book Club”. Emocijām bagātāks un saturā dziļāks darbs, kas īpaši interesants varētu šķist grāmatmīļiem, jo māte ar dēlu daudz laika pavada sarunās par grāmatām.

The End of Your Life Book Club. Will Schwalbe

Knopf 2012., 336 lpp

Patiess stāsts – dēla atmiņas par mātes pēdējiem dzīves gadiem, viņas cīņu ar vēzi un dzīves svinēšanu par spīti visam. Viņi kopīgi lasa grāmatas un diskutē par izlasīto, kas noved arī pie aktuālo notikumu un garīgo vērtību apspriešanas un atmiņām par mātes dzīvi, viņas pašaizliedzīgo darbu bēgļu nometnēs un Afganistānas bibliotēkas projektā.

Grāmata par grāmatām, ģimeni, dzīvi un nāvi. Skaists, aizkustinošs un cieņas pilns veltījums mātes piemiņai. Te varētu likt punktu, jo neko vairāk nav vajadzības teikt, tomēr jums ir jāzina vairāk.

Books had always been a way for my mother and me to introduce and explore topics that concerned us but made us uneasy, and they had also always given us something to talk about when we were stressed or anxious.

Lasot atzīmēju bezgala daudz vietas un piefiksēju dažas grāmatas no viņu lasītajām, kas mani ieinteresēja: „Crossing to Safety” by Wallace Stegner, „Brat Farrar” by Josephine Tey, „The Elegance of the Hedgehog” by Muriel Barbery. Viss lasīto un pieminēto autoru un darbu saraksts atrodams grāmatas beigās. Viņi aizrautīgi lasa dažādas grāmatas – no reliģiskiem tekstiem līdz kriminālromāniem, bet sarunās par izlasīto dominē pārdomas par cilvēka spēku un vājumu, krietnumu un ļaunumu dažādās situācijās. Caur kopīgo lasīšanu un sarunām Vils vairāk iepazīst māti kā spēcīgu, iedvesmojošu personību. Nevaru iedomāties labāku veidu kā viņi būtu varējuši kopā pavadīt mātes pēdējos gadus.

While reading those books, we wouldn`t be the sick person and the well person; we would simply be a mother and a son entering new worlds together.

Mērija Anna bija interesanta un spēcīga personība. Jaunībā spēlējusi teātri, izaudzinājusi trīs bērnus, strādājusi vairāku skolu administrācijā un lielu savu dzīves daļu veltījusi sieviešu labdarības organizācijai – devusies uz kara zonām, strādājusi bēgļu nometnēs un vēl pēdējā dzīves gadā aktīvi organizēja līdzekļu vākšanu Afganistānas bibliotēku projektam. Viņai ir ļoti daudz draugu, kas pēdējos gados raksta pateicības vēstules un brauc ciemos. Apspriežot karu un labdarību, Vils mātei saka, ka viņa ir drosmīga, uz ko māte atbild, ka tā nav, viņa vienkārši dara visu, ko spēj: the important thing is to do what you can, whenever you can. You just do your best, and that`s all you can do.

Var teikt, ka lasīšana Švalbes ģimenē ir asinīs. Viņi visi lasa, vienmēr, visur. Mērija Anna pastāsta par savām mīļākajām bērnības grāmatām un dažas no šīm grāmatām tiek dāvinātas mazbērniem. Grāmatas veido nepārraujamu saikni starp dažādām paaudzēm un ļauj vienam otru iepazīt, būt tuvāk: books can be how we get closer to each other, and stay close.

Vila mātei ir kāda lasīšanas īpatnība – viņa vienmēr vispirms izlasa grāmatai beigas. Viņa to skaidro kā uztraukuma mazināšanu par gaidāmo sižetu un sliktu grāmatu atsijāšanu: If you read the ends first, you have much less patience for wasting time with that kind of book. Even a well-written book can be silly and a waste of time.

Grāmatas rosina runāt par dažādām tēmām, izprast pasauli, runāt par sāpīgām un privātām lietām netieši, mācīt labo, veicināt saprašanos un nodrošina vislabāko iespējamo izklaidi.

Paralēli grāmatu lasīšanai, Vils sāpīgi apzinās, ka māte mirst un daudz domā par to, kā labāk pavadīt atlikušo laiku un kā/vai runāt par nāvi. Pārsvarā tā ir dzīves svinēšana un mātes labo darbu un panākumu apzināšana, jo Mērija Anna is living while dying un kategoriski iebilst pret viņas „apraudāšanu” dzīvai esot. Vēl tik daudz jāpaspēj un jāpiedzīvo, bet laika ir tik nežēlīgi maz…

I realized then that for all of us, part of the process of Mom`s dying was mourning not just her death but also the death of our dreams of things to come. You don`t really lose the person who has been; you have all those memories.

Mērija Anna vairākkārt uzsver cik ļoti viņai ir palaimējies – viņa līdz pat beigām saglabā veselo saprātu, viņai ir pietiekoši daudz naudas dārgajam ārstēšanas procesam un kaut kāda iemesla pēc viņai ir atvēlēts vairāk laika dzīvošanai kā citiem aizkuņģa dziedzera vēža slimniekiem. Viņai apkārt ir daudz mīloši cilvēki, mazbērni aug un izlasīts tik daudz labu grāmatu. Man šķiet, ka liela nozīme viņas cīņā ar vēzi ir pozitīvajai attieksmei un aktivitātei. Tas kārtējo reizi ir apliecinājums tam, ka viss ir mūsu galvās – vai mēs slīgstam bezcerībā un sevis žēlošanā vai arī izmantojam mums doto laiku pēc iespējas labāk un visā saskatām ko pozitīvu.

Man patika veids kā Vils raksta. Viņš nekrīt emocionālās galējībās, dalās ar personīgu informāciju, tomēr pamanās šo atmiņu stāstījumu paturēt tai patīkamajā zonā, kur netiek pastāstīts pārāk daudz personīgas un pat intīmas informācijas – uzzini par cilvēkiem, bet neesi spiests rakņāties pa viņu netīro veļu. Domāju, ka pie šīs grāmatas es varētu atgriezties pēc kādiem gadiem. Varētu izlasīt arī grāmatu par Patriku Sveiziju, kura cīņa ar šī paša vēža formu bija optimistiska, bet nežēlīgi īsa. Tomēr tagad kādu laiku vajadzētu atturēties no vēžu slimnieku un psiholoģisko problēmu tēmām, jo jūtu, ka ir drusku par daudz.

Vērtējums: 5/5

The Fault in Our Stars. John Green

Dutton Books 2012, 313 lpp.

Zvaigzne ABC 2013, 272 lpp. “Mūsu zvaigžņu vaina”

Kādu pēcpusdienu neārstējami slimā pusaudze Heizela Vēža atbalsta grupas sanākšanas reizē satiek Augustu, kurš atnācis atbalstīt savu draugu Īzaku. Viņi sadraudzējas un pašai negribot Heizela iemīlas Augustā. Viņi lasa un diskutē par grāmatu “An Imperial Affliction”, kura beidzas pusvārdā. Lai piepildītu Heizelas sapni satikt grāmatas autoru un noskaidrot iespējamās grāmatas beigas, Augusts izmanto savu vēža slimnieka iespēju piepildīt vienu vēlēšanos un viņi aizlido uz Amsterdamu satikt rakstnieku Pīteru van Hautenu….

Pirmais, ko man gribas pateikt par šo YA romānu – tik skumji un netaisni! Heizela, Augusts, Īzaks, viņi visi bija pelnījuši iespēju dzīvot pa īstam. Labi jaunieši. Sen neviena grāmata nebija man likusi raudāt. Jā, es saprotu, ka tā ir fikcija, viss ir izdomāts un pat nav tādas zāles kā Heizela lieto, bet tik un tā es raudāju.

Ko nozīmē mīlēt, zinot, ka laika ir maz? Ko nozīmē dzīvot, zinot, ka mirsti un nevis abstraktā nākotnē, bet iespējams jau rīt? Augusts baidās pazust aizmirstībā un uztraucas, ka neatstās nekādas paliekošas pēdas pasaulē, nebūs  paveicis neko ievērojamu. Savukārt Heizela par sevi domā kā par granātu un vēlas, kaut viņas nāve nodarītu pēc iespējas mazākus postījumus. Viņiem ir ģimenes, kas viņus atbalsta, tomēr draugu praktiski nav. Viens no skumjākajiem grāmatas vēstījumiem – kad esi (neārstējami) slims, tu netiec uzskatīts par pilnvērtīgu cilvēku, draudzības vietā parasti stājas žēlums, kas kādā brīdī kļūst nepanesams gan slimniekam, gan veselajam. Neviens vairs pa īstam nedzīvo, visi sēž un gaida nāvi. Tāpēc ir brīnišķīgi, ka Heizelai un Augustam tika dota iespēja būt kopā un kaut īsu brīdi patiešām dzīvot, nevis lēni mirt.

Lai gan tēma ir smaga un sāpīga, Grīns pamanījies pārāk nesabiezināt krāsas ar depresīvu noskaņojumu, sevis žēlošanu vai ko tamlīdzīgu, kas būtu raksturīgs šādam sižetam un par to viņam pienākas medaļa. Grāmatā ir pietiekoši daudz viegla, sarkastiska humora un jauniešu ceļojums uz Amsterdamu ienesa gaišu noskaņu stāstījumā. Stāsts par Dom Perignon un viņa teikto par šampanieti: “I am tasting the stars” bija ļoti jauks akcents. Patika arī tas, ka vecāku rūpes un sāpes bija jūtamas, bet ne nomācošas.

You clench your teeth. You look up. You tell yourself that if they see you cry, it will hurt them, and you will be nothing but A Sadness in their lives, and you must not become a mere sadness, so you will not cry, and you say all of this to yourself while looking up at the ceiling, and then you swallow even though your throat does not want to close and you look at the person who loves you and smile.

Jāsaka, ka romāns man neiepatikās uzreiz. Sākums likās pablāvs un trakā rakstnieka van Hautena domu gājienam nespēju izsekot, totāls bulšits. Tomēr man tas šķiet kruti – spēt uzrakstīt saistošu stāstu no pusaudzes redzespunkta un tajā iebāzt tik intelektuālus murgojumus, ka neesmu pārliecināta, vai Grīns pats saprot, ko raksta. Es vienlaicīgi sapratu van Hautenu un nesapratu (beigās man viņa tomēr bija žēl), tomēr viss ar viņu un “An Imperial Affliction” saistītais labi iederējās stāsta kopainā. Ja tā padomā, tad samākslotāka šķita Gusa smēķēšana nesmēķējot, bet norakstīšu to uz puiša vēlmi pierādīt kaut ko sev un pasaulei. Vispār galvenie varoņi šķiet ļoti pieauguši, bet domāju, ka smaga slimība padara bērnu pieaugušu ļoti agri.

Vērtējums: 5/5

Lasot šo grāmatu, notika kas negaidīts. Iekš Goodreads man atrakstīja puisis (varbūt jau onkulis, nezinu) no Ņujorkas, kurš arī tieši tobrīd lasīja “The Fault in Our Stars” un vēlējās dalīties iespaidos. Viņu šī grāmata ir dziļi aizkustinājusi un uztraukusi.