Aptiekārs Melhiors un Akas ielas rēgs. Indreks Hargla

Aptiekārs Melhiors un Akas ielas rēgs. Indreks HarglaZvaigzne ABC 2015. gads, 288 lpp. Apteeker Melchior #2

Pie latviešu lasītājiem nonācis otrais igauņu rakstnieka Indreka Harglas vēsturiskais detektīvs par notikumiem viduslaiku Tallinā. Atjautīgo aptiekāru Melhioru iemīļoju jau “Aptiekārs Melhiors un Olevistes baznīcas noslēpums”, tāpēc ar prieku ķēros klāt pie kārtējā nozieguma šķetināšanas.

Ar nelieliem starplaikiem Tallinā nomirst vairāki cilvēki – dievbijīgs tirgotājs Laurencs Bruiss, Caurā jumta torņa komandants Tobiass Grote un kāds nezināms un galīgi izdinģis subjekts. Grote pirms nāves runājis, ka redzējis rēgu un gribējis tikties ar Bruisu. Atklājas, ka vēl divi cilvēki gada laikā ir redzējuši rēgu un pēc tam miruši. Melhioram šīs nāves šķiet savādas un viņš sāk dzīt pēdas nostāstiem par Akas ielas rēgu.

Man patīk romāna mierīgā noskaņa, tomēr, salīdzinot ar pirmo daļu, šī grāmata sākumā šķiet pārāk miegaina. Ja neskaita dažus uzmundrinošus fragmentus par viduslaiku ārstu arodu, sižets nesteidzas. Notikumi risinās lēni un tikai ap grāmatas vidu modina interesi par to, kas īsti notiek ar slaveno rēgu un tiem mirušajiem cilvēkiem. Vai runa ir par slepkavībām vai vienkāršu sagadīšanos? Autors izspēlē pāris veiklus māņu trikus un beigās nākas tāpat kā Melhioram sist pa pieri, ka neesi ātrāk spējis salikt viens plus viens. Atrisinājums ir aizraujošs un šaušalīgs.

Kā darbības laiku Indreks Hargla izvēlējies 1419. gadu. Ir pagājuši 10 gadi, kopš Melhiors atrisināja Olevistes baznīcas noslēpumu. Pilsētā dzīve rit mierīgi, kuģošana samērā droša un pie pilsētas robežas, pēc ilgiem strīdiem starp pilsētu un Ordeni, sākuši būvēt trešo klosteri. Kā patīkama pievienotā vērtība Harglas detektīvos ir priekšvārds, kurā tiek sniegts ieskats Tallinas vēsturē attiecīgā laika posmā, un kādi reāli notikumi iedvesmoja autoru savīt detektīvstāstu.

Būtībā Melhioru lasu divu iemeslu dēļ:

  1. Vēsturiskie noziegumi (izdomātie, protams) tik ļoti nenomāc. Tajos nav mūsdienu ļaunuma – narkotikas, bandu cīņas, mafija, spiegošana, terorisms, slaktiņi – kas pat literārā darbā šķiet tepat blakus notiekoši un tāpēc ļoti neomulīgi.
  2. Tallinas vēsture. Man ir interesanti uzzināt pilsētas vēsturi, pilsētnieku sadzīvi, iepazīt melngalvju brālību, apbedīšanas tradīcijas, tirgotāju un klosteru rakstītos un nerakstītos likumus, un aptiekāra amata knifus.

Kā lai nepriecājas uzzinot, ka priekanamu Tallinā sauca par Sarkano klosteri? Tirgotāji labi nopelnīja, iepērkot sāli un turot to sāls pagrabā līdz ziemas beigām, lai tad par brangu naudu notirgotu tālāk uz Krieviju. Ja man piemestos drudzis, lietotu maisījumu no vīnā vārītām lauru lapām, alvejas sulas un lakricas maisījuma. Šī, starp citu, ir viena no nekaitīgākajām receptēm Melhiora krājumos. Viņš prot pagatavot arī spēcinošu dzērienu no miroņa spermas, bet ar recepti nepadalījās. Cik grāmatā izmantotajos faktos vēsturiskas patiesības, cik izdomas, lai paliek uz autora sirdsapziņas.

Detektīvi par aptiekāru Melhioru necenšas šokēt. Tā vietā lasītājs tiek nesteidzīgi izvadāts pa Tallinas ielām, parunāts ar vienu pilsoni, iedzerts alus ar otru un, skat, jau atrisinājums rokā. Reizēm ir ļoti patīkami palasīt šādus mierīgus, ar vardarbību un briesmām nepārbāztus stāstus.

Vērtējums: 3,5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Mūksalas brāļi. Rutku Tēvs

Mūksalas brāļiZinātne 1994. gads, 208 lpp. (no ibook.lv ņemtajā attēlā grāmatas vāks no 1964. gada izdevuma, aizmirsu nobildēt savu eksemplāru)
Latviešu grāmatu gadsimts: 1934. gads

Aizraujošs vēstījums par dzīvi viduslaiku Rīgā. Uz spilgti iezīmēta laikmeta fona risinās romāna varoņu – Mūksalas zēnu – dēkas un piedzīvojumi. Izlasot šo grāmatu, jūs uzzināsit gan par briesmīgiem plūdiem Daugavā, gan par raganu prāvām un inkvizīcijas darbošanos, gan par ticības kariem un Sv. Madaļas klostera noslēpumiem. Protams, te netrūkst arī kvēlas un reizē traģiskas mīlestības. (no oficiālās anotācijas)

Rutku Tēvs (īstajā vārdā Arveds Mihelsons) nav nekāds Valters Skots, tomēr vēsturisko piedzīvojumu žanrā padarbojies tīri raženi, lai gan diezgan sekli. Sen sen lasīju viņa “Trīs vella kalpi” un laikam arī “Sumpurņu ciemu”. Gribēju ņemt “Bendes meitu” (kuru arī esmu lasījusi), bet tā izdota 1933. gadā un nederēja manam mērķim, tāpēc paliku pie “Mūksalas brāļiem”.

Jau pašā romāna sākumā autors iezīmē konfliktu – vienkāršie ļaudis pret valdošo eliti un katoļi pret luterāņiem. Galvenais varonis Toms aizstāv kroga meitu Ieviņu, kuru sit saimniece, jo Ieviņa ir lepna un neļauj kungiem ap sevi grābstīties. Svētās Madaļas klosteris ir pēdējā katolicisma saliņa Rīgā, kuru rātes kungi vēl visādi cenšas apspiest. Toms klosterī ir biežs viesis un klostera priorei Elizabetei izrādās liktenīga loma turpmākajos notikumos. Vēl ir Toma vadītā astoņu jauniešu grupiņa Mūksalas brāļi, kuri ar saukli “Par taisnību! Pret netaisnībām!” Mūksalā vingrinās ar veciem zobeniem. Naivās zēnu rotaļas pārvēršas pirmajos nopietnajos darbos, kad inkvizīcija savāc Toma audžumāti. Te nu sākas dēkas, kas, labiem nodomiem sāktas, pamazām aiziet pa sliktu ceļu. Neteikšu, ka biju pārsteigta, jo no tāda naivuma un iedomātas varonības neko citu negaidīju.

Sižets mētājas no Toma un pārējo brāļu piedzīvojumiem uz notikumiem klosterī, kur priore vij savu “zirnekļu tīklu”, lai atriebtos senai mīlai, rātes raganu tiesnesim Vilhelmam Rozenam. Uz beigām tas palika pliekani un īsti nevarēju noticēt Rozena pārvērtībām. Brāļu piedzīvojumi bija ticamāki, tomēr beigas gribētu nosaukt par neveiksmīgām un neticamām. Ieviņa rīkojas muļķīgi un nemaz nav tā apķērīgā meitene no grāmatas sākuma. Brāļi jau trīsdesmitgadīgi skarbi vīri, bet uzvedas kā bērni, bez jebkādas domāšanas un piesardzības. Nav runa par to, ka tāds notikumu iznākums nevarētu būt. Problēma ir tajā, ka autors nespēj ticami pamatot un iznest līdz galam grāmatā attēlotos notikumus, varoņi nepieaug un neattīstās.

Piedzīvojumu romāns jau pats par sevi norāda, ka galvenā loma te ir piedzīvojumiem un varoņi ir pakārtoti sižeta plūdumam. “Mūksalas brāļos” par daudzšķaitnainām varoņu personībām vispār nav runas. Toms ir labs, Ieviņa tipiska tautumeita, rātes kungi slikti un tā tālāk. Tās ir papīra lelles nevis dzīvi personāži, kurus ļauts saprast. Tāpēc nespēju just līdzi nevienam, piedzīvojumi bija tīri interesanti, bet galveno varoņu liktenis palika vienaldzīgs. “Mūksalas brāļi” ir raiti lasāms veco laiku dēku gabals, kur principā jau sākumā ir skaidrs kurp novedīs bērnišķīgās cīņas pret netaisnību un neko dziļu meklēt nevajag.

Vērtējums: 2,5/5

Interesanta piezīme – klostera priore Elizabete parādās arī “Vella kalpos”, vismaz filmā noteikti. Saskatīju arī zināmu līdzību starp filmas Andri un Rūtu un grāmatas Tomu un Ieviņu. Vēl dažas nianses šķiet pārceļojušas no “Mūksalas brāļiem”. Ievēroju to tāpēc, ka “Vella kalpu” filma ir viena no manām mīļākajām latviešu filmām.