Pirmā publikācija 1937. gadā, 351 lpp.
“Hobita” priekšvārdā ir svarīgs fakts – Tolkīns šo darbu rakstīja saviem bērniem. Un tad es tā iedomājos…. kamīnā kuras uguns, aiz loga puteņo sniegs un bērni lūdz pastāstīt kādu jaunu pasaku, jo viss cits jau ir vairākas reizes dzirdēts. Tad nu Tolkīns nolemj uzburt Viduszemi, kurā labsirdīgais burvis Gandalfs ar nelielu viltu sapulcina omulīgā hobita alā padsmit rūķus, uzdod prātīgo hobitu Bilbo Baginsu par veiklu zagli un pavada grupu ceļojumā uz Vientuļo kalnu atgūt pūķa Smauga (vai Smoga?) sen sen rūķiem nozagtās bagātības. Viņiem jāpārvar sniegoti kalni un tumšais, noslēpumainais mežs Mirkwood, viņi sastopas ar gobliniem, ērgļiem, vilkiem, milzu zirnekļiem, Golumu un elfiem. Bērni sēž, elpu aizturējuši un klausās, kā Bilbo, bikšelēm trīcot, lavās pie Smauga. Viss beigtos laimīgi, ja vien rūķi būtu ar mieru dalīties zeltā. Bet kur tad tas redzēts, visiem taču sen skaidrs, ka rūķi ir viena traki alkatīga tautiņa.
Ir labi, ka izlasīju priekšvārdu, jo citādi būtu nesaprašanā, kāpēc stāsts un valoda ir tik vienkārša. Pēc “Gredzenu pavēlnieka” tas bija zināms šoks. Bet man “Hobits” tik tiešām patika, vienīgi vēlos, kaut būtu to izlasījusi vismaz pirms gadiem desmit. Tad es spētu par to priecāties vēl vairāk un mani nekaitinātu pašapmierinātie, slinkie, alkatīgie rūķi, kuri visu ceļu tikai žēlojas un visu nogrūž uz hobita pleciem. Bilbo nav nekāds varonis, viņš ir pieradis pie mierīgās dzīves Šīrā, hobitiem vispār nav pieņemts iesaistīties jebkādos piedzīvojumos. Tomēr Bilbo ir neliels piedzīvojumu gars un tā nu viņš dodas līdzi rūķiem trakā un bīstamā ceļojumā. Viņš nav arī pārāk gudrs, tomēr ir saprātīgs un viņam dažkārt stipri veicas, un kaut kā viņš pamanās izķepuroties no visādām nepatikšanām. Galvenokārt jau ar Goluma pazaudētā gredzena palīdzību (jā, tā paša, ko vēlāk Bilbo radinieks Frodo nesīs uz Mordoru iznīcināt). Tieši varoņu cilvēciskums ir viens no stāsta trumpjiem. Otrs ir Tolkīna spēja uzburt brīnišķu pasauli, viņa apbrīnojamais stāstnieka talants. Troļļu kašķis bija uzjautrinošs, rūķu vārdi skanēja kā skaitāmpantiņš Kili, Fili, Dwalin, Balin, Dori, Nori, Ori, Oin, Gloin, Bifur, Bofur, Bombur un Thorin Oakenshield. Vai nav smalki? Un kur nu vēl dziesmas. Tādas grāmatā ir vairākas, bet man vislabāk patika pirmā dziesma, ko rūķi dziedāja vakarā Bilbo mājā.
Far over the misty mountains cold
To dungeons deep and caverns old
We must away ere break of day
To seek the pale enchanted gold
Gan rūķiem, gan elfiem patīk uzdziedāt. Hobitam gan vairāk patīk ēst, un jo biežāk, jo labāk. Ak jā, ir arī cilvēki – nu kā jau cilvēki. Un visi, izņemot Bilbo, grib tās pūķa saraustās bagātības. Viens gan man nav īsti skaidrs – kāds bija Gandalfa mērķis šai pasākumā? Varbūt atjaunot rūķu un cilvēku varenību…
Kopumā lielisks fantāzijas darbs, ko droši lasīt priekšā saviem bērniem. Klasika.
Vērtējums: 5/5
Man vēl nav sanācis noskatīties “Hobits: Negaidīts ceļojums” un, lai gan pievienojos tiem, kuri nesaprot kā šo stāstu var izstiept 3 filmās, ceru, ka režisors Pīters Džeksons mani patīkami pārsteigs. Nobeigumam jau pieminētā rūķu dziesma Misty Mountains Cold un filmas treileris.
Marii grāmatplaukts 