Ziemassvētku suņi. Viljams Brūss Kamerons

Ziemassvētku suņiZvaigzne ABC 2013. gads, 288 lpp.

Džošam mājdzīvnieku nekad nav bijis un, kopš viņu pametusi draudzene Amanda, viņš vientuļi dzīvo kalnu namiņā. Viss mainās, kad kaimiņš lūdz pāris nedēļas pieskatīt suni. Kopā ar suni Lūsiju, Džoša dzīvē ienāk bariņš kucēnu un dzīvnieku patversmes darbiniece Kerija. Kamēr Džošs pierod pie jaunās suņu saimnieka lomas, mainās arī viņa personīgā dzīve.

“Ziemassvētku suņi” šķita ļoti laba izvēle suņu mīlim Ziemassvētkos, tāpēc ar izdevniecības gādību tiku pie sava grāmatas eksemplāra. Es neesmu lasījusi citas šī rakstnieka grāmatas par suņiem, jo, godīgi sakot, parasti izvairos no grāmatām un filmām, kur galvenais varonis ir suns vai kāds dzīvnieks, jo parasti viņiem liek ciest un to es nevaru izturēt.

Šajā grāmatā nekas ārkārtīgi slikts un ciešanu pilns, par laimi, nenotiek. Ir skumji brīži un priecīgi brīži un viss kopā savijas tādā gaišā un cerīgā noskaņā. Kaimiņš Raiens uzgrūž suneni Lūsiju Džošam, vēlāk Džoša pikapā tiek atstāti tikko dzimuši kucēni, bet tas viss notiek tikai uz labu. Paralēli Džoša iepazīšanās ar dzīvnieku patversmes darbinieci Keriju liek viņam novākt bijušās draudzenes bildes un izrauties no dzīvošanas pagātnē.

[…] es tiešām, tiešām ticu, ka viena no mācībām, ko, tik intensīvi mūs mīlot šajā īsajā laika posmā, suņi liek mums apgūt, ir dzīves svinēšana, kamēr mums tā ir.

Man personīgi grāmatas foršākā daļa šķiet cilvēka-suņa attiecības, jo autors tiešām saprot suņus. Džoša ņemšanās kā cāļu mātei ar Lūsiju un vēlāk ar kucēniem man šķita ļoti mīļa. Tas kā Džošs sarunājas ar suņiem, notiek tik dabiski (nu vismaz priekš manis, jo es pati sarunājos ar suņiem kā ar cilvēkiem). Tāpat es labi sapratu Džoša pārdzīvojumus, kad kucēni bija jāatdod jaunajiem saimniekiem. Attiecībā uz suņiem, man nepatika patversmes risinājums meklējot saimnieku vienam no kucēniem. Autors noteikti to izdomāja, lai piešķirtu papildus melodramatismu stāstam, bet man tas šķita nevajadzīgi, jo domāju, ka jebkuram lasītājam uzreiz būs skaidrs, ka nevajadzēja darīt tā kā izdarīja Kerija.

Attiecības ar suņiem atainotas dabiskas un bez neveiklības, bet dialogi cilvēku starpā diemžēl šķita drusku samocīti. Šo iespaidu lielā mērā rada Džoša tēls, jo viņš ir labs puisis, tikai kautrīgs un mazliet neveikls sarunās ar daiļo dzimumu. Kerija viņu ķircina un mulsina, kaut ko pasaka, Džošs nesaprot, ko viņa domā, un jūtas paliek neizteiktas līdz nākamai reizei. Līdzīgas sarunas noteikti dzīvē notiek simtiem un tūkstošiem reižu, bet grāmatā es cerēju uz labāku izpildījumu.

Decembrī Zvaigzne ABC dāvina “Ziemassvētku suņus” katram, kurš adoptēs suņuku no dzīvnieku patversmes Līčos un tas ir ļoti jauks žests. Domāju, katram jaunajam suņa saimniekam šī grāmata dāvās papildus prieku un siltumu sirdī. Grāmata patiks arī tiem, kuri meklē vieglu, ātri lasāmu un sirsnīgu lasāmvielu Ziemassvētku laikam.

Vērtējums: 3,5/5

Let It Snow. John Green, Maureen Johnson, Lauren Myracle

Let it snow

Speak 2008, 352 lpp.

Šogad man pēc anotācijām bija ļoti grūti izvēlēties grāmatas ar Ziemassvētku tematiku. Uz “Let It Snow” skatījos jau labu laiku. Goodreads atsauksmes pārsvarā ir ļoti labas, krājumā ir Džona Grīna stāsts un vispār bija cerības, ka stāsti būs asprātīgi, bet ne pārāk salkani.

Tātad, krājumā ietverti trīs Ziemassvētku stāsti jauniešiem, kurus vieno darbības vieta un laiks. Visu trīs stāstu varoņi pazīst vai zina viens otru un dzīvo vienā apvidū. Ir Ziemassvētki un plosās sniega vētra. Ceļi aizputināti, gandrīz neizbraucami un pat vilciens iestrēgst uz sliedēm. Neviens prātīgs cilvēks tādā laikā ārā degunu nebāztu. Tomēr dažādu iemeslu vadīti vairāki jaunieši to dara.

“The jubilee express” by Maureen Johnson – galvenās varones ar neparastu vārdu – Jubilee – vecāki tiek arestēti un viņa ar vilcienu dodas pie vecvecākiem. Vilcienā viņa satiek Džebu un 14 karsējmeitenes. Vilciens sniega dēļ iestrēgst netālu no nelielas pilsētiņas un jaunieši pamazām pārvācas uz pāri ceļam esošo Waffle House. Tur Jubileja satiek vietējo puisi Stjuartu un dodas viņam līdzi uz mājām. Viņa skumst pēc sava drauga Noa un pamazām sāk aizdomāties, kāpēc Noa ir tik ļoti aizņemts un nevar ar viņu parunāties.

Šī stāsta lielākais mīnuss – notikumi šķita mākslīgi virzīti un tā ņemšanās ar kaut kādu Ziemassvētku ciemata mājiņu kolekciju – pārspīlēta (lai gan nevar noliegt fanošanas un hobija milzīgo ietekmi uz cilvēka veselo saprātu).

“A cheertastic Christmas miracle” by John Green – Tobina vecāki sniega vētras dēļ netiek mājās no Bostonas un viņš ar draugiem JP un Djūku (Djūks, starp citu, ir meitene) Ziemassvētkus pavada, skatoties Džeimsa Bonda filmas. Tā tas ir līdz brīdim, kad viņiem piezvana vēl viens draugs no Waffle House un pastāsta par karsējmeitenēm. Draugi nolemj doties turp, tikai viņus kavē dziļais sniegs un slidenās ielas. Viņiem ir jāsteidzas, jo pie karsējmeitenēm tiks ielaista tā komanda, kura pirmā nokļūs galamērķī. Seko visādi traki piedzīvojumi.

Stāsts īsteni Džona Grīna stilā – asprātīgs un ar reālistiskiem jauniešiem. Es smējos un jutu līdzi viņu trakajam sprintam cauri pilsētai uz Waffle House. Vienīgi drusku pietrūka Ziemassvētku sajūtas.

Something about me has always liked the drama and inconvenience of bad weather. The worse the better, really.

“The patron saint of pigs” by Lauren Myracle – Adija Ziemassvētkus pavada čīkstot un raudot par šķiršanos no Džeba. Ne par ko citu viņa nespēj domāt. Kad Džebs neierodas, lai salīgtu mieru, viņa nogriež matus un nokrāso tos rozā. Draudzenes mēģina viņu pārliecināt, ka viss varbūt nav tik slikti un vispār viņai nevajag tik ļoti koncentrēties uz sevi. Tā iespaidā Adija piesakās no zooveikala paņemt draudzenei pasūtīto mini cūciņu. Tas neizrādās tik vienkārši kā plānots. Stāsta beigas sasaista kopā visu trīs stāstu varoņus.

Ļoti čīzīgs stāsts, kuru vēl čīzīgāku padarīja beigas. Adija šķita vienkārši muļķe, kura pārskatījusies romantiskās filmas un viņai vajaga, lai puisis uz katra soļa pierāda, ka viņu mīl. Pamazām gan palika labāk un beigās viņa šo to arī saprata, bet tie brīži, kad viņai “atausa gaisma” bija tādi nereāli. Īsāk sakot – švakākais stāsts no visiem trim.

Ak, kopumā esmu vīlusies, lai gan man patika, ka stāsti ir sasaistīti kopā un ja nebūtu tik atšķirīga kvalitāte, tad grāmata šķistu vairāk kā romāns. Skumjākais, ka pirmā un trešā stāsta sižetam būtībā nav nekāda vaina, bet izpildījums varēja būt labāks. Tādus stāstus es pati varētu rakstīt un tas patiešām nav vajadzīgs. Manuprāt, šo grāmatu vērts paņemt rokās tikai Grīna stāsta dēļ, bet jauniešiem varbūt patiks labāk.

Vērtējums: 2/5 (Grīnam 4/5)

The Mango Season. Amulya Malladi

Mango seasonBallantine Books 2004, 229 lpp.

Romāns aizved lasītāju uz Indiju vasaras svelmē pašā mango sezonas plaukumā. Karstums, emocijas un pretrunas sit augstu vilni, Priai pēc vairākiem ASV pavadītiem gadiem apciemojot savus radiniekus. Viņai ir jāizvēlas starp jūtām un tradīcijām, moderno dzīvi un gadsimtiem noteikto kārtību, savu laimi un vecāku uzspiestu pienākumu. Tas izrādās vēl grūtāk, kā viņa domājusi.

Noteikti jau esmu rakstījusi, ka ar indiešu literatūru man ir vēsas attiecības. Indiešu atšķirīgā pasaules uztvere, ikdiena un tradīcijas ļoti iespiežas literatūrā, un tā kā indiskais man nav simpātisks, tad arī par viņu literatūru nespēju priecāties. Tomēr man rodas aizdomas, ka viss ar laiku mainās, jo ārzemēs dzīvojošās indiešu rakstnieces romāns “The Mango Season” man patika, pat ļoti.

I never thought myself to be so Americanized that I would cringe from eating a piece of mango that had languished in that man`s basket where he had touched it with his hands…

Iespējams, ka trumpis, kas ļāva ar šo romānu tuvināties, ir galvenās varones Prias atsvešinātība no Indijas un tur valdošajām paražām. Septiņus gadus pavadījusi ASV, ieguvusi labu izglītību un darbu, viņa savā dzimtenē jūtas kā svešiniece. Līdz ar to izpaliek Indijas glorifikācija, tā vietā liekot daudz reālāku ainavu: netīrība, karstums, troksnis, burzma, kaulēšanās par katru sīkumu, neērtie un smagie sari, sieviešu tiesību ierobežošana, senilās un smacējošās tradīcijas, privātās dzīves trūkums. Tā kā autore studējusi ASV un tagad dzīvo Dānijā, tad iespējams, ka romānā ir šis tas no viņas pašas izjūtām un piedzīvotā.

“The Mango Season” sniedz interesantu ieskatu kādas plašas indiešu ģimenes dzīvē. Gandrīz visi ģimenes locekļi savācas vecvecāku mājās uz ikgadējo mango ražas sagatavošanu glabāšanai. Ģimenes sieviešu attiecības var raksturot kā nenovīdīgas, augstprātīgas un vēsas. Vīrieši valda pār viņām, tāpēc viņas valda pār sev vājākām vai neveiksmīgākām sava dzimuma pārstāvēm. Neveiksmīgās ir neprecētā māsīca (būt trīsdesmit gadus vecai un neprecētai ir noziegums) , no cita reģiona dzimtā ieprecējusies meitene (būt no cita reģiona, no citas reliģijas, citas kastas arī ir noziegums), arī galvenā varone dabū savu indes devu gan no mātes, gan radiniecēm, jo nesteidzas precēties. Atrašanos tur Pria raksturo kā staigāšanu pa mīnu lauku. Šādu attieksmi lielā mērā nosaka ģimenes patriarhs vectēvs, kurš gan laipnas dabas, tomēr ir ļoti konservatīvs, pie tam vēl šovinists. Kašķi ir pat par to, kura sagādājusi labākus mango. Bet ko tur brīnīties, ja lielāko daļu dzīves viņas pavada kopā rotējot starp dzīvojamo telpu un virtuvi. Pat tad, ja jaunās ģimenes dzīvo atsevišķi, tās vienalga lielu daļu sava laika pavada pie vecākiem vai vecvecākiem.

Uz mango gatavošanas fona risinās precību kaislības. Vispirms par mango. Līdz šim neesmu sapratusi kā lietot mango man pieņemamā veidā, vispār maz ko zinu par šo augli, tāpēc romāns par mango sezonu mani pievilināja. Katras nodaļas sākumā ir kāda mango pagatavošanas recepte (mango čatnijs, mango karijs, mango lassi un citas tradicionālas receptes), kas pēc tam kaut kādā veidā pieminēta stāstījumā. Manuprāt, veiksmīgs risinājums. Izrādās, ka mango ir daudz un dažādas šķirnes. Viena labāk der kaltēšanai, cita marinēšanai, vēl cita gatavošanai svaigā veidā.

Tagad par precībām, kas ir romāna centrālā tēma. Svarīgi ir saprast, ka ģimenei tas ir liels kauns, ja meita netiek laicīgi apprecināta. Pria ierodas apciemot savu ģimeni ar smagu uzdevumu – pavēstīt par savām gaidāmajām kāzām ar amerikāni. Zinot savas ģimenes uzskatus un saspringtās attiecības ar māti, viņa nav tik drosmīga, lai uzreiz “izmestu bumbu” un dienām ritot, viss aizvien vairāk samudžinās. Viņa nespēj atzīties arī, kad vecāki saorganizē tikšanos ar potenciālu līgavaini indieti, kurš ir gan smuks, gan gudrs, gan derētu viņai pēc visādiem citādiem ģimenes apsvērumiem. Atteikties no tādām precībām būtu patiešām muļķīgi.  “It`s like finding a job. The job you get is equivalent to your qualifications and what you want does not really matter.” 

Jā, jā, ļoti interesanta tradīcija, iesaku palasīt. Vienlaicīgi Prias māsīcai Sovmijai beidzot uzrodas kārtējais precinieks (iepriekšējie piecdesmit no viņas atteikušies). Pie tam šis padzīvojušais vīrs tiešām piekrīt viņu precēt. Viss būtu kārtībā, ja ne Prias emancipācija, kas iespaido arī māsīcu ņemt dzīvi savās rokās. Fonā risinās vēl divi, es pat teiktu – emocionāli vardarbīgi, notikumi. Viens ir ģimenes nevēlēšanās pieņemt meiteni Nīlimu no cita reģiona, ko Prias onkulis slepus apprecējis. Visi izturas pret viņu sliktāk kā pret suni. No šīs apkaunojošās savienības izriet otrs notikums – Prias tēva brāļa sieva Lata būtībā tiek piespiesta vēlreiz palikt stāvoklī, lai laistu pasaulē dzimtas turpinātāju un vectēva mantinieku. Pie vakariņu galda tiek apspriests, ka pēc iespējas ātrāk jānoskaidro mazuļa dzimums, jo vectēvam der tikai puika…. Ģimenei, protams, ir ļoti grūti “sagremot” Prias vēlmi precēties ar ārzemnieku, tomēr savādā un patīkamā veidā viņas uzdrošināšanās saliedē un uzmundrina pārējās apspiestās ģimenes sievietes. Ja viena var sacelties pret ierasto kārtību, tad kāpēc lai to nevarētu arī pārējās?

Lai gan daudz kas nav mainījies simtiem gadu, tomēr ne visas tradīcijas un ieražas ir nemainīgas. Jaunie indieši vēlas atbrīvoties no nospiedošām važām. Viņi vēlas mīlēt un precēt tos, kurus mīl. Viņi vēlas iegūt izglītību un strādāt un varbūt tikai pēc tam precēties. Viņi vēlas dzīvot paši savu dzīvi, nevis vecāku uzspiesto un kopā ar vecākiem. Tādas svarīgas pārmaiņas. Kā var saprast no romāna, ir cerība, ka sieviešu dzīve un brīvās izvēles iespējas Indijā mainās uz labo pusi, bet ir jābūt drosmīgam, lai ietu pret tradīcijām un konservatīvo ģimeni. Pat labi situēto Priu nomoka bailes: “I was afraid that if I told them about Nick, the wouldn`t love me anymore.” Viņa baidās, ka ģimene no viņas atteiksies, piederības saites tomēr ir ļoti spēcīgas.

Uzrakstīts vieglā, emocionālā veidā pirmajā personā, romāns tomēr labi ļauj sadzīves līmenī iepazīt indiešu sadzīvi un aizdomāties par sieviešu tiesībām. Viegla lasāmviela, kas sevī slēpj paaudžu konfliktu un modernā un tradicionālā sadursmi.

Vērtējums: 4/5

How My Summer Went Up in Flames. Jennifer Salvato Doktorski

How my summerSimon Pulse 2013, 307 lpp.

Rozijas vasara sākas ar pamatīgām nepatikšanām – viņu apsūdz sava bijušā drauga Džoeja mašīnas aizdedzināšanā. Pēc tam, kad viņa vairākas reizes pārkāpj aizliegumu tuvoties un sazināties, vecāki nolemj, ka vislabākais līdz tiesai būs, ja Rozija atradīsies pēc iespējas tālāk no mājām.

What can I say? First I lost my heart. Then I lost my mind.

No šī jauniešiem domātā romāna versmo dienvidnieciskas kaislības, kas ir diezgan saprotami, ņemot vērā galvenās varones Rozijas dzimtas radu rakstus. Rozija ir viena traka meiča – impulsīva, ātra, neapdomīga, kaislīga, agresīva. Viņas straujā daba un salauztā sirds novedušas pamatīgās nepatikšanās. Bija interesanti lasīt kā viņa pamazām mācās sevi apvaldīt un atkal kļūt par labo meiteni.

Var neticībā saraukt uzacis par vecāku lēmumu (puritāniskā Amerika, hallo!) sūtīt meitu deviņu dienu ceļojumā ar mašīnu pāri Amerikai ar trim puišiem, bet atliek vien pieņemt, ka viņi to uztver kā mazāko no ļaunumiem. Un road-trip Rozijai tiešām nāk par labu. Sliecos domāt, ka šādi ceļojumi tiešām vislabāk palīdz grūtās situācijās, kad viss ir sagriezies kājām gaisā. Tie palīdz pārbīdīt perspektīvu prom no savām problēmām, paskatīties uz visu no malas, apdomāties.  Rozija gan sākumā to uztver kā sodu, bet dienām ritot, viņas neprāts mazinās, viņa beidzot spēj sevi kontrolēt un saprast kāds tizlenis ir Džoejs.

I have only me to blame for a lot of things, and that really sucks.

Rozija nav tāds varoņu tips, kas man parasti patīk, bet šoreiz man viņa iepatikās jau no pirmajiem teikumiem. Viņas apjukuma, sāpju un dusmu pilnais pārdzīvojums par neizdevušos pirmo mīlestību, aizliegumu pārkāpšana un aizvien jaunas pašas radītas nepatikšanas izraisīja simpātijas. Tiešām var pazaudēt galvu, kad ideālais puisis tevi piekrāpj un ideālās attiecības izjūk. Aiz visa viņas trakulīguma es Roziju saskatīju kā visumā saprātīgu, labsirdīgu būtni un lojālu draugu, kura tikai pagaidām apmaldījusies savās jūtās.

Liela loma romānā ir trim puišiem: Rozijas kaimiņam un tuvam draugam Metijam, Metija draugam Spenseram un Spensera brālim Loganam. Logans dodas uz universitāti un pie viena rod iespēju Spenseram būt kādu laiku prom no nospiedošās atmosfēras mājās. Savukārt Metijam šis ir pirmais ceļojums ārpus Ņūdžersijas. Autore nenoņemas ar dziļu psiholoģisko portretējumu, tomēr puiši bija diezgan interesanti un katrs ar savu knifiņu. Katrs savā veidā viņi palīdz Rozijai tikt galā ar problēmām.

Sometimes when you don`t know what to do, it`s okay to do nothing.

Man šķiet, ka romantiskajos romānos ir jābūt asprātīgam humoram un galvenajam varonim drusku jāpasmejas par sevi, lai tie nekļūtu salkani un apnicīgi. Šeit humors ir papilnam un man par to patiess prieks.

Beigās man Rozijas daudzās darbības, lai izpirktu savu vainu, šķita pārspīlētas, bet viņa nav meitene, kas kaut ko dara tikai pa pusei, tāpēc īsti iebilst nevaru. Atmetot visu drāmu, man sagribējās, kaut man būtu septiņpadsmit un trīs draugi, ar kuriem doties ceļojumā.

Vasarīgs romāns, kas patiks vieglas YA literatūras un road-trip cienītājiem.

Vērtējums: 4/5

That Summer. Sarah Dessen

That summerViking Juvenile 2006, 240 lpp.

Priekš piecpadsmitgadīgās Heivenas dzīve mainās pārāk strauji. Viņa ļoti stiepjas garumā, tēvs precas ar gados jauno kolēģi, mamma kopj rožu dārzu un ar kaimiņieni iet uz bāru, māsa gatavojas savām kāzām. Heivena vēlas kaut dzīve būtu tāda kā agrāk, kad visa ģimene vēl bija kopā un māsa draudzējās ar Samneru. Tad piepeši Samners uzrodas atkal un caur viņu Heivena tiek skaidrībā par pagātni un beidzot spēj sadzīvot ar tagadni.

Iepazīšanos ar Sāru Desenu nolēmu sākt ar viņas debijas romānu. Izrādījās ne pārāk veiksmīga izvēle. Izvairījos no lielas vilšanās tikai pateicoties kaut cik apmierinošajām beigām, kas attaisnoja visu iepriekšējo garlaicīgo bezjēdzību. Varēju saskatīt, kādu stāstu autore mēģinājusi izveidot, bet tas īsti nav sanācis.

Reālās dzīves problēmas – vecāku šķiršanās, māsas gatavošanās kāzām, garlaicīgs vasaras darbs, pusaudze ar mazvērtības kompleksu sava garā auguma dēļ, māsas bijušais draugs – varēja izvērsties dziļā, emocionālā un arī asprātīgā romānā, tomēr viss palika remdenas viduvējības līmenī. Vēl ir lielveikala modeļu konkurss un vietējā slavenība modele Gvendolīna, kura piedzīvo nervu sabrukumu. Desena ļoti cenšas Gvendolīnas stāstu sasaistīt ar Heivenu, bet tas ir tik ļoti mākslīgi un man tā arī netapa skaidrs, ko viņa gribēja pavēstīt. Brīdinājumu, ka nevajag iesaistīties modeļu biznesā vai piemēru, ka no gara auguma nav jākaunas?

Man pārsvarā ir svarīgi just līdzi grāmatas galvenajam varonim. Šoreiz Heivena mani atstāja vienaldzīgu. Interesantāka bija viņas straujā, emocionālā māsa Ešlija. Kāzu plānošanā, protams, visu laiku kaut kas nojūk un jo tuvāk nāk noliktā diena, jo visi vairāk uzvelkas un liela daļa negāciju pāriet uz Heivenu, kura visu pacieš klusējot. Tas, ka beigās viņa, tēlaini runājot, izvelk galvu no smiltīm un parāda vismaz kādu raksturu, izglābj šo bezcerīgo stāstu. Viss romāns būtībā ir Heivenas pasīva vērošana kā dzīve plūst garām un visi kaut ko rosās. Viņa spēj tikai šausmināties par savu augšanu un kārnumu, un vēlēties, kaut viss būtu tā kā tai pēdējā laimīgajā vasarā, kad ģimene pavadīja brīvdienas pie okeāna un Ešlija draudzējās ar šarmanto, sirsnīgo, uzjautrinošo Samneru. Savā prātiņā Heivena Samneru ir idealizējusi un grib, kaut māsa draudzētos ar viņu, nevis precētu kaut kādu remdeno Levisu.

Saistībā ar Samneru ir vienīgā jēdzīgā lieta šai romānā: morāle, ka ne viss ir tā kā mēs to domājam, ideālu cilvēku nav un nevajag savā prātā veidot mītus un dzīvot pagātnē. Izskatījās, ka pēc sava auguma pieņemšanas un ilūziju zaudēšanas, Heivena kļuva par tīri jēdzīgu cilvēku. Kas attiecas uz Samneru, tad viņš šķita tāds labsirdīgs, bet ākstīgs klauns. Mani kaitināja viņa vārda izvēle, kas angliski ir Sumner un ļoti līdzinās „summer”. Katru reizi nācās pārlasīt vēlreiz, lai saprastu, ka runa ir par puisi nevis vasaru. Autore droši vien gribēja vilkt paralēles, bet ir taču tik daudz normālu puiši vārdu, kāpēc jāizvēlas kaut kas tik nejēdzīgs…

Ceru, ka neveiksmi var norakstīt uz debijas romāna statusu un pieredzes trūkumu. Pieļauju, ka padsmitgadīgām meitenēm šī grāmata varētu šķist tuvāka un labāka kā man.

Vērtējums: 2/5