Trīs dienas Viļņā: muzeji

Turpinu savu stāstījumu par brīvdienām Viļņā ar apskatītajiem muzejiem. Pirms braukšanas atzīmēju tos muzejus, kurus noteikti gribējās apmeklēt ar domu, ka sliktos laika apstākļos vairāk dzīvošos pa izstādēm. Beigās sanāca tā, ka apmeklēju trīs muzejus un tas jau bija daudz. Nezinu kā citiem, bet manas smadzenes vienā brīdī pārsātinās un tad vairs neko nespēju uztvert, tāpēc šis skaits jau bija uz robežas. Dažus muzejus atstāju citai reizei.

Lietuvas nacionālais muzejs

Apskatīju tikai  vienu daļu –Jauno Arsenālu, kura ekspozīcijas veltītas Lietuvas vēsturei no 13. gs līdz 1795. gadam un etnogrāfijai (tautastērpi, sadzīves priekšmeti u.tml). Ekspozīcijas plašas, daudz ko redzēt. Mani pārsteidza Ēģiptes sarkofāgs (dāvinājums), milzīga Vitautas Lielā statuja un filigrānie kokgriezumi.

Drukas mašīna, ko izmantoja nemiernieki. 19. gs. vidus.

Šeit līdz 16. jūnijam bija apskatāma “History and the Artist: Giedrius Kazimierėnas” – grandiozi psihadēliskas, ikonām līdzīgas gleznas. Ja man jautātu “vai patika?”, man būtu grūti atbildēt. Iespaidīgi, bet ikonogrāfija mani neaizrauj. Milzīgās gleznas Kazimierenas veidojis 15 gadus, par pamatu ņemot nozīmīgus notikumus Lietuvas lielkņazistes laikos.

Lietišķās mākslas un dizaina muzejs

Ieraugot, ka šeit apskatāma izstāde “The Magicians of Parisian Fashion. 1920–1999”, nolēmu, ka šis muzejs obligāti jāapmeklē. Brīnišķīga izstāde modes dāmām (tērpi un aksesuāri) apskatāma vēl līdz šī gada 20. augustam. Ja man būtu jāizvēlas, laikam izvēlētos Lanvin vai Diora tērpus, bet vispār izstādē tik daudz skaistu kleitu, ka grūti izvēlēties.

Otra lielā izstāde ir “Three Centuries of Fashion” – tērpi (1740. – 1960. gadi) no Aleksandra Vasiļeva kolekcijas. Nezinu, cik ilgi vēl šī izstāde būs apskatāma, varbūt līdz rudenim. Saliekot abas izstādes kopā, ir ļoti interesanti apskatīties, kā mode mainījusies cauri gadsimtiem. Trešajā stāvā var apskatīties “Luxury and Craftsmanship” – dažādas skaistumlietas, ko radījuši amatnieki bagātnieku namu izdaiļošanai. Ja ir nogurums, šo var arī izlaist un doties uzreiz uz “The Weather Diaries” (apskatāma līdz 08.09.2019.). Izstāde ļoti pārsteidza ar atmosfēru – aptumšota telpa ar izgaismotiem objektiem, fonā mūzika, runa. Izstādes tēma – kā Islandes, Grenlandes un Faroe salu daba, vide un tradīcijas iespaido vietējos māksliniekus un dizainerus. Fantastiskas, sapņainas fotogrāfijas, tiešām iespaidīgi un skaisti. Ļoti priecājos, ka iegāju apskatīties.

Iespējams, ka palaidu garām pirmā stāva pastāvīgo ekspozīciju ar mēbelēm, gobelēniem, svečturiem un citām dizaina lietām, jo pēc biļešu pārdevēju saslavēšanas uzreiz metos uz otro stāvu skatīties kleitas.

Viļņas gleznu galerija

Šo Lietuvas mākslas muzeja daļu gandrīz neapskatīju, jo jau biju piekususi un līdz muzeja slēgšanai bija palikusi pusotra stunda, tomēr nolēmu, ka vismaz vienu muzeju ar gleznām vajag, turklāt tur bija apskatāma izstāde par Viļņu mākslinieku gleznās un grafikās. Gleznas bija diezgan pašvakas un vienveidīgas manā izpratnē, grafikas un zīmējumi gan bija labi, pavadīju pie tiem tik daudz laika, ka cauri citām zālēm nācās steigties.

Šajā galerijā ir divas patstāvīgās izstādes – ēkas interjers un “Lithuanian Art from 16th to 19th century”. Izstāde par lietuviešu mākslu ir tiešām plaša, pārsvarā gan gleznas un zīmējumi. Ļoti daudz portretu, pāris ļoti iespaidīgas ainavas. Izstāde izkārtota nelielās zālēs un beigās bija sajūta, ka apmaldīšos un mani tur ieslēgs līdz rītam.

Samīlējos šajā portretā. Viens no dzīvākajiem, kāds redzēts. Gleznojis Jonas Rustemas.

***

Vai jūs muzejos cītīgi lasāt visu, kas rakstīts? Es nē, jo informācijas ir pārāk daudz un tā izrādījās pareizā pieeja, lai smadzenes neatslēgtos jau pēc Lietuvas nacionālā muzeja (kurā apmeklēju tikai vienu daļu!), jo apskatāmā bija tiešām daudz. Pēc pieredzes varu arī ieteikt izvēlēties dažādus muzejus, lai ir dažāda informācija, dažāda pieredze. Ieejas maksa pieaugušajiem šajos muzejos ir 3 eiro. Jāņem vērā, ka pirmdienās un svētku dienās muzeji ciet (vismaz tie, kurus gribēju apskatīt).

Nākamreiz došos uz Nacionālo mākslas galeriju, MO muzeju un Valdnieku pils muzeju.

Trīs dienas Viļņā: pilsēta un grāmatnīcas

Maija vidū nepilnas trīs dienas pavadīju Viļņā un šis solo brauciens izrādījās viens no labākajiem lēmumiem pēdējā laikā. Pieļauju, ka Lietuvas galvaspilsētā ir bijuši daudzi, tomēr pastāstīšu par to, kas mani tur ieinteresēja un sajūsmināja. Sākumā domāju rakstīt tikai par grāmatnīcām, bet gribu pastāstīt arī par muzejiem un pārējo, tāpēc par Viļņu būs vismaz divi raksti.

Pilsētās mani pārsvarā interesē arhitektūra, muzeji un grāmatnīcas, tāpēc Viļņā mans plāns bija tieši ar šādu ievirzi, klāt pieķerot cepelīnus. Vairākas vietas palika neapskatītas un gribu Viļņā atgriezties vēlreiz.

Eiropeiskā Viļņa

Pirms pastāstu par grāmatnīcām, mazliet par pilsētu. Viļņa ir eiropeiska, sakopta un zaļa pilsēta ar patīkamu atmosfēru. Bomži un alkāni gan tādi paši kā pie mums. Varbūt, ka citos rajonos ir savādāk, bet centrā es neizjutu to stresa pilno atmosfēru, ko parasti izjūtu Rīgā. Cilvēki šķiet mierīgāki un smaidīgāki. Man ir klusas aizdomas, ka šo atmosfēru ļoti palīdz uzturēt daudzās ēstuves ar āra terasēm, dažiem galdiņiem, vai kaut vai leti ar pāris beņķiem. Smaržo pēc kafijas un ēdiena, cenas pārsvarā tikpat patīkamas kā atmosfēra. Viļņa ir vieta, kur pieēsties nebankrotējot un vienkārši mierīgi pasēdēt, vai tieši otrādi – izbraukāties pa pilsētu ar velo vai eletroskūteri.

Pa Viļņu ir jāstaigā ar degunu gaisā, lai nepalaistu garām skaistās baroka, jūgendstila un citu stilu ēku fasādes, skulptūras, dekorus, laternas. Ir vērts uzrāpties Ģedimina kalnā (tur gan pašlaik remonts un visu nevar apskatīt, tomēr skats uz pilsētu ir simpātisks), izstaigāt Viļņas universitātes kompleksu, Bernardīnu dārzu un vienkārši paklīst šurpu turpu pa vecpilsētu.

Grāmatnīcas

Viļņā ir daudzas vienkāršas grāmatnīcas, bet es atradu trīs pieminēšanas un apskatīšanas vērtas.

Mint Vinetu

Lietoto grāmatu veikals-kafejnīca vecpilsētā (Šv. Ignoto g. 16), kas man atsauca atmiņā Rīgas “Robert`s Books”. Daudz grāmatu lietuviski, angliski neatradu sev neko interesējošu, tomēr vieta ir interesanta pati par sevi. Ja gribat atrast neparastas, mākslinieciskas kartītes un klades, kas izskatās pēc grāmatām, tad jums uz šejieni. Pasūtītā liepziedu tēja tika pagatavota tik lielā kannā, ka knapi izdzēru. Ir vilinošas nišas un vietiņas, kur piesēst. Domāju, ka lietainā laikā šeit mierīgi varētu pavadīt pāris stundas.

Eureka!

Šim nelielajam grāmatu veikalam netālu no Viļņas universitātes (Universiteto g. 10) var viegli paskriet garām, jo nav izteiktas, acīs krītošas izkārtnes, bet es iesaku iegriezties. “Eureka!” ir daudz grāmatu angļu valodā par dažādām tēmām (redzēju interesantas grāmatas par mūziku, kino, psiholoģiju utt.), viena siena atvēlēta daiļliteratūrai (pārsvarā tā, ko sauc par literary fiction, dzeja), nopērkami plakāti, citi sīkumi. Ir arī grāmatas lietuviski, starp tām pamanīju Joņeva “Jelgava 94”. Šajā grāmatnīcā nopirku Orhana Pamuka romānu, gribēju vēl dažas citas grāmatas, tomēr noturējos pretī kārdinājumam.

Viļņas universitātes grāmatnīca

Šī grāmatnīca ir ievērības cienīga ar saviem griestu gleznojumiem. Diemžēl tieši apskates dienā grāmatnīca bija slēgta, tāpēc neko vairāk pastāstīt nevaru. Ak jā, lai tiktu uz grāmatnīcu (Universiteto g. 5), jānopērk ieejas biļete (1,50 eiro pieaugušajam) uz universitātes pagalmu kompleksu. Arhitektūras cienītājiem patiks, biļete ļauj arī apskatīt grezno Sv. Jāņa baznīcu no iekšpuses.

Literātu iela – Literatu gatve

Protams, ka man bija jāapskata arī Literātu iela. Jāsaka godīgi – iela pati ir simpātiska, bet literātu sienu varu atzīmēt kā redzētu ķeksīša pēc. Man pietrūka konteksta – kas un kāpēc. Tagad izlasīju, ka 2008. gadā mākslinieki sāka dekorēt šo ielu ar literātiem veltītiem maziem mākslas darbiem. Par Literātu ielu to sāka saukt 19. gs. par godu dzejniekam Adam Mickiewicz.

***

Nobeigumā grāmatnīcu pirkumi. Klade Baletas no “Mint Vinetu” un O. Pamuka “My Name is Red” no “Eureka!”. Tie tad arī vienīgie suvenīri no Lietuvas.

***

Nākamajā daļā pastāstīšu par muzejiem, ēstuvēm un varbūt vēl šo to.

Vilka stunda. Andrjus Tapins

Apgāds Jumava 2015. gads, 526 lpp. Steam and Stone Saga #1

Es un šīs grāmatas vāks bija mīlestība no pirmā acu skatiena. Pēc tam nāca ļoti pozitīvas atsauksmes par šo lietuviešu stīmpanka romānu un sāku “Vilka stundu” medīt bibliotēkā. Šajā rudenī beidzot nomedīju. Izrādījās, ka smuks ir ne tikai vāks, ir piedomāts arī pie iekšējā noformējuma. Pat papīrs ir raupjš un piestāv saturam krietni labāk par spoži balto un slīdīgo “radinieku”.

Pievēršoties romāna saturam, aina vairs nav tik sajūsminoša, lai gan ļoti centos nesakāpināt gaidas. Es nezinu, kas notika rakstīšanas procesā. Varbūt tā bija autora ideja, vai kāds viņam pateica “tev taču tur ekšens, tad tēliem dziļumu nevajag”. Rezultātā sanācis noslēpumains un dinamisks sižets, interesanta un detalizēta pasaule, bet varoņi kā kartona lelles. Ne klišejiskas, ar saviem noslēpumiem, kurus var atklāt, rūpīgi lasot, tomēr vienaldzīgas sižeta marionetes. Uzskatu, ka ir palaista vējā iespēja piedzīvojumiem bagātu romānu padarīt par ko dziļāku, saviļņojošu un atmiņā paliekošu. Iespējams, ka problēma slēpjas daudzajos varoņu skatu punktos – ne lasītājs paspēj pieķerties, ne autors pievērst pienācīgu uzmanību raksturu izstrādei un varoņu iekšējai pasaulei.

Sižeta centrā it kā ir zinātnieka meita Mila un Viļņas legāts Antans Sudrabs, bet tas top skaidrs tikai ap grāmatas vidu. No Sudraba būtu sanācis lielisks skarbais izmeklētājs, par kura pagātni nobirdināt asariņu un satraukumā kost pirkstos, kad viņš lēkā pa māju jumtiem. Man bija interese vēl par pāris tēliem, bet tie uzrodas un drīz atkal pazūd.

Jārēķinās, ka pirmās apmēram 150 lpp paiet diezgan lielā neziņā, kas un kāpēc notiek. Šajā ziņā cepuri nost – autors prot kāpināt notikumus līdz rībošai kulminācijai. Politiskās intrigas šausmīgi paredzamas un nepatīkami reālistiskas. Sabiedrības musināšana, pūļa manipulēšana un melu izplatīšana notiek tik viegli, ka bail. Ļoti interesanti palasīt, cik viegli šitās dranķības apcirpt, rīkojoties ātri, radoši un drosmīgi. Kriminālintriga bija laba, šo to varēja paredzēt, bet bija sižeta līnijas, kas palika pārsteigums līdz pašām beigām. Vienīgi nepārliecināja ap dzīvajām rotaļlietām radītais konflikts. Zinot, cik bīstami tās rādīt atklātībā, Milas vazāšanās ar tām apkārt šķiet vienkārši muļķīga. Varēja izdomāt kaut ko mazāk bērnišķīgu. Var jau būt, ka manus iebildumus pret staigājošām un runājošām rotaļlietām veicina atmiņas par zināmās lasītāju aprindās slaveno mērkaķīti citā stīmpankā.

Varoņi liek vēlēties vairāk, bet 1905. gada Alianses brīvpilsēta Viļņa ir īsts stīmpanka sapnis un sajūsminās katru detalizētu fantāzijas pasauļu cienītāju. Teikšu vēl vairāk – manuprāt, Viļņa ir “Vilka stundas” galvenais varonis, kas izrīko visus pārējos. Šī augošā, grabošā, dūmojošā un kūsājošā pilsēta ir kā dzīvs organisms, tās rajoni kā dazādas kolorītas personības. Pilsētas debesis piepilda dūmi no Tvaikpilsētas un dirižabļi no citām pilsētām, dažādus sīkus darbus pilda automatoni un golemi, algoti leģionāri uztur kārtību, bet alķīmiķi un mehāniķi rūpējas, lai pilsētā viss darbotos. Ielas un ēkas pilnas ar dažādiem tehniskiem brīnumiem un cilvēki rautin raujas uz Viļņu cerībā uz labāku dzīvi. Tas ir pa virsu. Apakšā ir krievu spiegi, dažādas politiskas inrigas, nelegālie darboņi un pa kādam līķim. Īpatnēja, tumša un valdzinoša pasaule, gandrīz īsta un sataustāma. Tāpēc jo vairāk žēl nerealizētā varoņu potenciāla.

Ja daudzdimensionālu varoņu tēli nav būtiski un nespēj sabaidīt grāmatas sākuma trīskāršais brīdinājums, ka tas ir fantastikas romāns, pie tam vēl stīmpanks (tiešām ir tik traki ar latviešu lasītājiem?), tad jūs gaida diezgan aizraujoši klejojumi alternatīvās Viļņas ielās. Salīdzinot ar latviešu stīmpanku, lietuviešu ir tiešām lielisks. Tagad gaidu apžilbinošu igauņu atbildi.

Vērtējums: 3,5/5 (puszvaigzne par Viļņu)

Šī ir R.I.P.XI izaicinājuma grāmata. Tumšā atmosfēra, slepkavības, metāls, dūmi, pazeme, mazliet maģijas, nāvējošas intrigas. Jā, “Vilka stunda” iederas, lai gan patiesi biedējošas sajūtas negūsiet. Tās drīzāk ir gotiskas noskaņas, bailīgs skatiens pār plecu vai debesīs. Neizskaidrojams nemiers, ka kaut kam tūlīt jānotiek. Un šausmīgas lietas arī gandrīz notiek.