The Invisible Man. H.G. Wells

Pirmā publikācija 1897. gadā, 176 lpp.

Jauns zinātnieks Grifins izgudro serumu, kas viņu padara neredzamu. Kas no sākuma liekas brīnišķīga priekšrocība – neviens viņu neredz, viņš var darīt ko grib, ātri kļūst par skaudru un nepatīkamu trūkumu – suņi dzenas pakaļ, klimatiskie apstākļi ir nelabvēlīgi neredzamībai, saģērbies viņš kļūst par grotesku figūru, kam no visiem jāslēpjas. Grifins ierodas Ipingā, bet ciemata iedzīvotāji drīz kļūst aizdomīgi un viņš ir spiests bēgt. Atradis patvērumu bijušā studiju biedra Kempa mājā, viņš izstāsta tam savus piedzīvojumus un nākotnes plānus. Kemps ir šausmās un Grifins atkal spiests bēgt, tomēr ne tālu – viņš nolemj atriebties Kempam.

Attēls no 1933. gada filmas “The Invisible Man”

Velss savā garajā stāstā “Neredzamais cilvēks” spēlējas ar senu fantāziju, bet atšķirībā no citām diezgan naivām versijām, viņš parāda neredzamības ēnas puses – ir jāstaigā kailam, jo citādi no neredzamības nav nekādas jēgas, ja tevi neredz tu neesi, tātad nav iespējami kontakti ar sabiedrību, visādas lietas iespējams iegūt, bet nav iespējams tās izmantot, atklāt savu noslēpumu nozīmētu kļūt par izpētes objektu, šovu. Pirms eksperimenta Grifins sapņo par daudziem labumiem, ko viņam sniegs neredzamība the mystery. the power, the freedom, bet, neredzams nokļuvis uz ielas, viņš ātri saprot savu nožēlojamo stāvokli – mantu nesēji ietriecas viņā, suņi dzenas pakaļ, ir auksts, apēstais ēdiens ir redzams…. Apģērbies, nobintējies, pielicis mākslīgu degunu viņš izskatās pēc ķēma. Jā, viņš var slepus iekļūt mājās un zagt, bet ļoti jāpadomā kā nozagto aiznest, savādāk sanāk redzēt pa ielu ceļojam monētu saujas.

Grifins ir egoistisks, bērnišķīgs, godkārīgs, bet vienlaicīgi sabiedrības atstumts vēl pirms sava eksperimenta. Izrādās, ka viņš ir albīns.

A younger student than you were, almost an albino, six feet high, and broad, with a pink and white face and red eyes, who won the medal for chemistry.

Kā zināms, sabiedrība nemīl atšķirīgos. Grifins ir ne tik vien albīns, bet pie tam liels un plecīgs albīns ar izcilām sekmēm ķīmijā. Tātad divtik pamanāms. Bez tam viņam neveicas ar naudu, dzīvokļa saimnieks grasās viņu izmest uz ielas. Viņš vēlas atbrīvoties no savām problēmām un kļūt neredzamam šķiet vieglākais veids kā to izdarīt. Sapratis, ka Neredzama cilvēka realitāte nav tik rožaina kā cerēts, Grifins kļūst aizvien agresīvāks un trakāks. Protams, viņš pie savām nedienām nav vainīgs, visi viņu vajā, terorizē, neļauj brīvi paņemt to pēc kā viņš nācis, neļauj par viņiem uzjautrināties!

Of course I was in a fix – an infernal fix. And he made me wild too – hunting me about the house, fooling about with his revolver, locking and unlocking doors. He was simply exasperating. You don`t blame me, do you? You don`t blame me?

Lūk kā Grifins skaidro kādas mājas saimnieka apdullināšanu un iesiešanu palagā. Pamazām viņa vājprāts uzņem apgriezienus un, slēpjoties Kempa mājā, viņš jau sapņo par ciemata terorizēšanu un savu varenību. Grifins ir kļuvis ļauns, nervozs un paštaisns, pilnīgs psihs un beigas ir viņa neprātīgās uzvedības cienīgas. Pieļauju, ka Velss ar šo darbu vēlējās parādīt sabiedrības neiecietību pret atšķirīgiem indivīdiem un pie kā šī neiecietība un atstumšana noved.

Biju šo grāmatu lasījusi bērnībā un tad es neuztvēru Grifina ļaunumu un vājprātu, saskatīju tikai aizraujošu ideju un piedzīvojumus. Varbūt, ka zināmu lomu nospēlēja arī kāda redzēta filma. “Neredzamais cilvēks” ir ekranizēts gana daudz reižu un dažkārt Grifins ir tēlots kā nelaimīgs, vajāts vīrs nevis iedomīgs psihopāts. Ne sekundi nav iespējams just viņam līdzi.

Vērtējums: 3/5

The Island of Dr. Moreau. H.G. Wells

Pirmā publikācija 1896., 160 lpp.

Kuģa avārijā cietušo Edvardu Prendiku izglābj Montgomerijs, kurš ved dzīvniekus uz ārsta Moro salu. Neviena negribēts beigās arī Prendiks nokļūst uz šīs salas un pamazām uzzina šausminošas lietas – Moro nodarbojas ar vivisekciju un kroplīgie cilvēki patiesībā ir cilvēkveidīgi dzīvnieki. Seko daži dramatiski notikumi, Moro un Montgomerijs tiek nogalināti un Prendiks paliek uz salas viens ar šiem dzīvnieku cilvēkiem, kuriem pamazām atgriežas dzīvnieku instinkti. Kad Prendikam laimīgas sagadīšanās pēc izdodas tikt prom no salas, viņš nepavisam nav sajūsmā tikt atpakaļ civilizācijā – cilvēki viņam šķiet tādi paši briesmoņi kā Moro radījumi.

“Ārsta Moro sala” ir zinātniskās fantastikas klasika, kas iedvesmojusi vairākas neaizmirstamas filmas un tajā skartais jautājums par eksperimentiem ar dzīvniekiem ir aktuāls joprojām. Psiholoģiski ļoti interesants darbs. Galvenie varoņi ir dīvaiņi katrs savā ziņā: Montgomerijs nevēlas atgriezties civilizācijā, viņš ir tuvāks zvēr-cilvēkiem, Moro uzskata sevi par Dievu un savu darbu uzskata par ļoti nozīmīgu, dzīvnieku cilvēki viņam ir tikai priekšmeti. Abi šie vīri izraidīti no sabiedrības, jo savulaik rīkojušies neētiski, tomēr Moro cer atgriezties Anglijā un kļūt slavens.

Prendiks ir egoistisks un histērisks, dzīvo uz citu rēķina un vispār liekas tāds diezgan šaurpierains. Viņš ilgi maldās savās iedomās par notiekošo uz salas, pēc tam šausminās, bēg, grib slīcināties, tad pārdomā, nav tik drosmīgs, lai uzņemtos varu pār salu, līdz beigās vairākus mēnešus dzīvo kā līdzvērtīgs dzīvnieku cilvēku bara biedrs. Savas atmiņas par salu Prendiks uzraksta pēc atgriešanās Anglijā, bet vai viņa atmiņām var uzticēties, ja viņš ir vienīgais izdzīvojušais? To, kas man nedeva mieru, bet es nevarēju savas aizdomas īsti izprast, profesors Rabkins lieliski paskaidroja. Dreifējot laivā divi viņa biedri sakaujas, iekrīt ūdenī un Prendika vārdiem runājot noiet dibenā kā akmeņi. Tiešām pie samaņas esoši cilvēki mēdz tā nogrimt? Vai tik Prendiks nemelo….

It takes a real man to tell a lie.

Otra ļoti aizdomīga vieta Prendika atmiņās ir Montgomerija nāve. Ar Montgomeriju kaut kas notiek, Prendiks viņu atrod pakritušu pie ugunskura, Montgomerijs lūdz ūdeni, bet Prendikam nav nekā pie rokas ar ko ūdeni atnest. Halo?! Cilvēks mirst, bet Prendiks pat nemēģina rīkoties. Protams, viņš ne pie kā nav vainīgs, neko kompromitējošu visa gada laikā neizdara, viņš ir tikai nelaimīgs cietušais. Daudzi no mums taču padarītu stāstījumu pēc iespējas sev labvēlīgāku pie pirmās izdevības, vai ne?

Otra versija – Prendiks, pavadot gadu uz neapdzīvotas salas, juka prātā, redzēja halucinācijas un pēc tam to visu pierakstīja. Trešā versija – Prendiks vienkārši visu stāstu izdomāja kaut kādu sev zināmu iemeslu dēļ.

Pieminēšanas vērti ir arī dzīvnieku cilvēki. Moro viņus radījis no dažādiem dzīvniekiem: hiēnas, pērtiķi, suņi u.c. Radījumi sanākuši vairāk vai mazāk saprātīgi un izskatā līdzīgi cilvēkiem, tomēr instinkti saglabājas. Pērtiķa cilvēks sevi uzskata par cilvēku, vai arī cilvēkus uzskata par tādiem pašiem radījumiem kā viņš. Suņa cilvēks kļūst par Prendika uzticamu sabiedroto. Savukārt Hiēna un Tīģer-cilvēks ir dzīvnieciskāki un pakļaujas medību instinktam. Dzīvnieku cilvēki mēģina izturēties kā cilvēki, valkā apģērbu, dzīvo būdās/alās un Moro viņiem iemācījis likumus.

Not to go on all-fours; that is the Law. Are we not Men?

Not to suck up Drink; that is the Law. Are we not Men?

Not to eat Fish or Flesh; that is the Law. Are we not Men?

Not to claw the Bark of Trees; that is the Law. Are we not Men?

Not to chase other Men; that is the Law. Are we not Men?

Skaisti vai ne? Tikai maza nianse – cilvēki taču ēd zivis un gaļu. Moro ir nospļauties par to cik cilvēcīgi šie dzīvnieku cilvēki ir. Viņš šos likumus izdomājis tikai, lai pasargātu pats sevi. Tomēr lai kā viņi censtos, instinkti atgriežas un Moro pats atzīst, ka ķermeni izmainīt nav grūti, bet instinktus, raksturu, prātu izmainīt ir ļoti grūti.

But somehow the things drift back again: the stubborn beast-flesh grows day by day back again.

No sevis neaizbēgt. Kas interesanti – uz salas dzīvojošie kļūst aizvien dzīvnieciskāki samazinoties cilvēku sabiedrībai. Līdzīgi kā lauki aizaug, daba “aprij” ēkas kurās neviens nedzīvo un cilvēks paliek “mežonīgāks” kādu laiku dzīvojot tālu no sabiedrības. Mums ir vajadzīga citu cilvēku sabiedrība, lai saglabātu cilvēciskumu.

Beigās nevar aizmirst par stāstā pausto koloniālisma nosodījumu, jo Velss bija sociālists. Mazliet pieverot acis un iekustinot iztēli mēs varam šos dzīvnieku cilvēkus iedomāties kā Britu impērijas koloniju tautu pārstāvjus, pret kuriem bija diezgan nicinoša attieksme. Prendiks ir tik tuvredzīgs, ka sākumā jautā Montgomerijam – kādas rases cilvēki ir viņa palīgi. Gandrīz vai smieklīgs ir fakts, ka 1838. gada Karalienes dzimšanas dienas runa Austrālijas iedzimtajiem savās pamācībās un idejās ļoti līdzinās tam, pēc kādiem noteikumiem mēģināja dzīvot dzīvnieku cilvēki.

Vērtējums: 3,5/5. Must read.

Lekcija par H.G. Velsu.

Attēls ņemts no šejienes.

FaSciFi sestā lekcija: H.G. Wells

Ļoti interesanta lekcija tika veltīta H.G. Wells (1866 – 1946), kurš ir viens no svarīgākajiem rakstniekiem angļu literatūrā. Velss aizrāvās ar idejām nevis stāstu varoņiem un uzskatīja, ka stāstam jārāda mums ietekmīgi sociālie spēki, jāpalīdz mums saprast kā pasaule funkcionē un kā attīstīties. Agrāk liela daļa viņa darbu tika uzskatīti par bērnu literatūru, jo pieaugušie taču nevar interesēties par tādām muļķībām kā zinātniskā fantastika. Velss bija ļoti ražens rakstnieks, viņš rakstīja zinātnisko fantastiku, reālismu, autobiogrāfiju, nodarbojās ar žurnālistiku u.c. Bija aizrāvies ar Darvina evolūcijas ideju un saiknes meklēšana starp procesiem ir raksturīga viņa darbiem. Viņam pieder pirmais mēģinājums pasaules vēsturi aprakstīt kā visai pasaulei kopīgu un saistītu: “The Outline of History” (1920). Bez tam, Velss atbalstīja sociālismu, viņš gribēja panākt labāku dzīvi un zināšanu izplatību visā pasaulē.

Nereti Velss tiek salīdzināts ar Jules Verne, tāpēc profesors pastāstīja arī par Vernu. Verna jājamzirdziņs bija voyage extraordinaire (neparasti ceļojumi, robinsonādes) un satīra, viņš izmantoja nacionālos stereotipus un padarīja tos par smalkiem jokiem. Verns ir pirmais rakstnieks, kurš kļuva turīgs rakstot zinātnisko fantastiku, viņa slavenākā grāmata “Around the World in 80 days” ir pirmais rietumu romāns, kas tika pārtulkots japāniski, bez tam viņš līdz pat šai dienai ir otrais visplašāk tulkotais autors pasaulē. Pirmā ir Agata Kristi. Lai gan Velss un Verns tiek salīdzināti, viņi ir atšķirīgi: Verns vienmēr domāja “cik lieliski!” un bija optimists, taisīja jokus un izklaidēja, savukārt Velss liek padomāt “ko mēs no tā varam mācīties?”, viņš ir nopietnāks, pieaugušāks.

Lasījām “The Invisible Man” (1897) un “The Island of Dr. Moreau”, un stāstus “The Star” un “The Country of the Blind” no stāstu krājuma “The Country of the Blind: and Other Science-Fiction Stories”. Stāstu krājumu domāju vēlāk izlasīt pilnībā. Svarīgākais par izlasīto:

  • neredzamība ir sena un spēcīga fantāzija, bet Velss padara to ticamu ar zinātnisku pieeju un parāda ko tas nozīmē būt neredzamam
  • sabiedrības neiecietība, atstumtība rada nežēlību un savādas idejas atstumtajā (“The Invisible Man”)
  • “The Island of Dr. Moreau” radījusi idejas, kas kļuvušas par stabilu rietumu kultūras daļu (klonēšana, zinātnes likumība un ētiskums, koloniālisms….)
  • 1838. gada Lielbritānijas karalienes dzimšanas dienas runa Austrālijas aborigēniem savās pamācībās līdzināties baltajiem cilvēkiem ļoti atgādina Morro salas idejas.
  • salas – pasaules mikrokosms, tāpēc bieži fantastikā darbība notiek uz salas, slēgtā teritorijā, uz planētas; tas ļauj parādīt miniatūru sabiedrību un to kritizēt vai padarīt ideālu; vienā vai otrā veidā, bet dzīve uz salas mūs izmaina.
  • “The Country of the Blind” varētu būt Velsa nozīmīgākais stāsts, kas parāda – sabiedrība ir spēcīgāka par indivīdu.
  • Velss paņem vienu izteiktu atšķirību no mūsu pasaules un tad to vispārina izdomātā pasaulē.

Donald Wolheim – nozīmīgs zinātniskās fantastikas redaktors, sadalījis zinātnisko fantastiku 4 kategorijās:

  1. iedomāti ceļojumi
  2. nākotnes pareģojumi
  3. ievērojami izgudrojumi
  4. sociālā satīra

Verns strādāja visās četrās kategorijās, bet Velsam raksturīga socālā satīra.

Vispār ar Velsu man līdz šim bija diezgan vēsas attiecības. Bērnībā neko daudz no viņa nelasīju (izņemot “Neredzamo cilvēku” un ir aizdomas, ka arī “Laika mašīnu”), jo man Velss nekad nav asociējies ar bērniem domātu literatūru (un viņš arī tādu nerakstīja). Savukārt pa kreisi redzamajam romānam “Pasauļu kari” ekranizāciju skatījos kinoteātrī. Filmas otro daļu es pārsvarā pavadīju ar acīm ciet un aizspiestām ausīm, jo vienkārši nespēju skatīties uz to asinspirti. Joprojām domas par šo filmu man izraisa pretīgumu un diez vai kādreiz spēšu izlasīt romānu. Tāpēc esmu patīkami pārsteigta, ka man patika Morro sala un īsie stāsti.