Blēžu karaļvalsts. Lī Bardugo

Prometejs 2018. gads, 543 lpp. Vārnu sešinieks #2, Six of Crows #2

Ar grāmatu sērijām ir tā, ka patīkami atgriezties jau iemīļotā pasaulē pie iemīļotiem varoņiem, bet atsauksmes uzrakstīšana par sērijas turpinājumu ir nepateicīga padarīšana, jo viegli nomaitekļot saturu. Ar Vārnām īpaši jāuzmanās, jo stāsts balstīts uz neskaitāmiem sižeta pavērsieniem. Nejauši kaut ko izpļāpājot, var sabojāt lasītprieku tiem, kuri vēl tikai skatās uz “Vārnu sešinieka” skaisto vāku. Tiem, kuriem patika pirmā daļa, nevar būtu divu domu – jālasa “Blēžu karaļvalsts”.

Diloģijas otrā daļa ir personīgāka un dziļāka. Personīgāka tādā ziņā, ka neiespējamie noziegumi, kas jāpaveic Kaza komandai vienlaikus ir arī personīga atriebība. Dziļāka, jo vairāk uzzinām par varoņu pagātni, viņu sāpēm un sapņiem. Ja pirmā daļa man šķita pat tāda kā rotaļīga un varoņu attieksme “kas būs, tas būs”, tad šī daļa ir nopietnāka, likmes ir savā ziņā augstākas. Iemīļotajai bandai ir jācīnās ar saviem dēmoniem un daudziem ienaidniekiem. Pačukstēšu, ka spēles laukumā uzrodas jaunas figūras, kas vēl vairāk saduļķo jau tā duļķainos ūdeņus.

Vai es atkal domās aiz spriedzes grauzu nagus? Protams. Mani Vārnas emocionāli ļoti iesaistīja. Kazs & Co nav balti un pūkaini tēli, kam standartā just līdzi, bet viņi ir simpātiski antivaroņi. Var saprast, kāpēc viņi ir tādi un rīkojas tā kā rīkojas. Tas ir krietni interesantāk par labajiem varoņiem-pasaules glābējiem. Notikumi risinās strauji, lasītājam acīs tiek pūsta migla, bet tas ir forši, jo nebūtu tik aizraujoši, ja uzreiz zinātu visu, ko zina Kazs.

Grāmata beidzas uz saldsērīgas nots un, manuprāt, loģiski un likumsakarīgi. Izkāpjot no Lī Bardugo uzburtās pasaules, es labprāt tajā atgrieztos, jo ar Vārnām viņa ir pierādījusi, ka spēj rakstīt labi un aizraujoši, pārāk nenovienkāršojot vai nesacakinot tekstu, radīt ticamu pasauli un interesantus tēlus, un notikumus.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Vārnu sešinieks. Li Bardugo

Prometejs 2017. gads, 456 lpp. Six of Crows #1

Ir tāda sajūta, ka pēdējos gadus fantāzijas literatūrā dominē pusaudži, kuri glābj pasauli, vai arī autora centieni pārsteigt lasītāju ar mega sarežģītu pasauli, kurā notiek kaut kas ārkārtējs. Tas, protams, ir tikai mans šaurais skatījums, bet tāda sajūta man ir. Tāpēc sastapt vienkāršu, būtībā klasisku piedzīvojumu – laupīšanas – stāstu bija patiess pārsteigums un prieks. “Vārnu sešinieks” pat atsauca atmiņā seriālu “Firefly”, par kuru fanoju (un es principā ne par ko nefanoju).

Šī grāmata! Li Bardugo ir izdevies ļoti aizraujošs stāsts par neiespējamu laupīšanu ar antivaroņiem, kurus nevēlētos sastapt tumšā ieliņā, bet kuri līdz grāmatas vidum ir kļuvuši par lasītāja draugiem. Tam ir sava ēnas puse:  ja es grauztu nagus, tad tie lasīšanas laikā būtu nograuzti līdz asinīm – tik liela bija spriedze grāmatas otrajā pusē, jo spēcīgi pārdzīvoju par Kazu un pārējiem bandas locekļiem.

“Vārnu sešinieks” ir asprātīgas laupīšanas stāsts un lasītājs tiek regulāri turēts neziņā par kārtējo trumpi bandas vadoņa Kaza Brekera rokās. Pārsteigumi garantēti. Bardugo izveidotā pasaule ir līdzīga Eiropas 18. – 19. gs. un reizē maģiska. Maģija ir vienkārša un praktiska – tāda, kas noder ikdienā karošanai vai saimnieciskām vajadzībām. Tā tik organiski iekļāvās izdomātajā vidē, ka viegli aizmirst par tās nereālumu. No piedzīvojumu romāna negaidīju tik izvērstus varoņu psiholoģiskos portretus. Neiespējami nejust līdzi trakajam sešiniekam, jo autore parāda arī viņu cilvēcīgo pusi. Vienīgi mani drusku mulsināja veiklo laupītāju vecums. Pēc viņu pieredzes un uzvedības šķita, ka viņi ir vecāki, bet laikam tādā vidē dzīvojot ļoti ātri pieaudz.

Ellīgi labs piedzīvojums, kurš pie manis atnāca īstajā brīdī. Pēc dažām atsauksmēm izskatās, ka ne visiem ir tāds sajūsmināts klikšķis, tāpēc baidos jūsu gaidas pacelt pārāk augstā līmenī. Tomēr man ļoti, ļoti patika šis romāns. Tas bija tieši tik vienkāršs, viegli lasāms un aizraujošs pēc kāda es šogad ilgojos. Vēlējos aizbēgt no realitātes un nopietnās literatūras, ļauties iztēlei, un ar “Vārnu sešinieku” tas izdevās. Tagad atliek grūtākais – sagaidīt otro daļu, jo šī ir duoloģija.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

P.S. Dikti smuks vāks un man patika arī tulkojums.

Ūdens atmiņa. Emmi Iteranta

Jāņa Rozes apgāds 2016. gads, 240 lpp.

Šī grāmata ir kā ūdens – tā diezgan rāmi izplūst cauri lasītāja prātam un vairs nav notverama. Paliek tikai atmiņas par skaistu tekstu, mierīgu noskaņu un visuresošo ūdeni, jo ūdens ir šī romāna centrālā tēma. Viss grozās ap ūdeni – tējas ceremonija, sena ekoloģiskā katastrofa, ūdens trūkums, ūdens iegūšanas kontrole un slepeni ūdens resursi. Visu varoņu likteni nosaka ūdens.

Tīri teorētiski pēc mūsdienu grāmatu mārketinga dalījuma var teikt, ka somu rakstnieces Emmi Iterantas debijas romāns ir domāts jauniešiem, jo galvenajām varonēm Noriai un Sanjai ir ap 16 gadiem, tomēr šajā romānā tik spilgti izpaliek bieži izmantotā dumpīgu jauniešu sacelšanās un uzvara pār sistēmu, nav arī mīlas līnijas, ka romānu nekādi nevajag iegrožot kādā lasītāju vecuma kategorijā. Interesanti būs visiem.

Salasījos dažādas atsauksmes, tomēr mani tik un tā pārsteidza ūdens plūdumam līdzīgā liriskā romāna noskaņa, kurā ieskanas gan cerība, gan nolemtība. Darbības vide mulsina un intriģē. It kā Skandināvija, it kā Āzija, bet sajūtas vairāk uz Āzijas pusi vilka. Kaut kas ir noticis un Eirāzija tagad ir viena liela valsts. Autore izskaidro maz, viņa vairāk parāda nekā pasaka, liek nojaust, tomēr jautājumu ir vairāk kā atbilžu. Romāns neprasa sīku radušās situācijas un darbības vides aprakstu, bet ziņkārīgam prātam gribas zināt, kas tieši notika, kāpēc ir tāds ass kontrasts starp atsevišķām tehnoloģijām un pagrimumu, ko slēpj militāristi.

Domāju, ka no “Ūdens atmiņas” varētu sanākt labs eiropiešu kino, bet Holivudas līmenim sižetā ir par maz asiņu un cīņas. Man patika, negaidīts un atšķirīgs distopijas romāns, savdabīga ideja un viegls izpildījums būtībā skumjam stāstam.

Vērtējums: 3,5/5