Purvā. Augusts Saulietis

purvāApgāds “Salktis” 1904. gads, 36 lpp.
Latviešu grāmatu gadsimts: 1904. gads

Maijā un jūnijā domāju nopietnāk pieķerties vecām latviešu grāmatām, citādi Latviešu grāmatu gadsimta projekts nevirzās uz priekšu. Nacionālās bibliotēkas lapā pamanīju digitālo bibliotēku. Iegāju paskatīties, kas tur labs, jo 20. gs. sākuma gadi man pagaidām neziņā tīti. Ir Rainis, Aspazija, bet tos nemaz tik dikti negribas. Tā es uzdūros Augustam Saulietim, par kuru iepriekš nebiju dzirdējusi. Digitālajā bibliotēkā “Purvā” atzīmēts pie 1907. gada, tomēr bibliotēkas katalogā un citos avotos kā pirmo grāmatas izdošanas gadu min 1904. Vispār jau tā tikai tāda plāna brošūriņa vien ir, tomēr atsevišķi, nevis periodikā izdota, tāpēc manam mērķim ieskaitāma.

Pats Augusts Saulietis (1869—1933) izrādās bijis ražens rakstnieks, sarakstījis daudzus dzejoļus, stāstus, lugas un citus prozas darbus. Kā daudzi tālaika literāti, strādājis par skolotāju.

“Purvā” sākas ar noskaņā bagātu ainavas tēlojumu – purvs agrā rudens rītā, dažas mājeles starp purvu un mežu, steidzīgs nācējs. Tas izrādās kaimiņš Sīlis, kurš ierodas darīšanās pie Meža māju saimnieka Andrieva Liepas. Andrievs ir jauns, strādīgs, cerību pilns un godprātīgs latviešu zemnieks, kurš sapņo pārvērst purvu par ienesīgiem laukiem un uzkalnā upes līkumā uzcelt dzirnavas. Tikai viena problēma – upes līkums pieder kaimiņam Sīlim. Tieši par to Sīlis atnācis runāt – viņš lēti atdos to zemes gabalu, ja Liepa liecinās tiesā viņam par labu, ka Sīlis radiniekam naudu atdevis, bet neko vairāk nezina. Tālāk seko Andrieva nemiera pilnās pārdomas kā rīkoties – gan dzirnavas gribas, gan negribas melot. Viņš mokās starp izsapņoto nākotni un dziļi iekšēju nepieciešamību būt godīgam un rīkoties pareizi. Stāsts emocionālu kulmināciju sasniedz brīdī, kad kalps Gailis aizdod Andrievam naudu, sakot, ka Andrievs ir godīgs vīrs tāpat kā viņa tēvs, tāpēc lieciniekus nevajag.

Saulietis izmanto purvu kā darbības vietu un purvu kā iekšēju sajūtu, kas Andrievu pārņem pēc sarunas ar Sīli. Dabas tēlojums attaino varoņa emocionālo stāvokli. Kur agrāk viņš visu purvā redzēja cerīgās krāsās, tur tagad viss ir drūms – dubļi, slīkšņa, melnas koku saknes un smags darbs. Tīri loģiski viņam rodas jautājums, kāpēc gan viņam tik smagi jānopūlas kamēr citi dzīvo cepuri kuldami. Tomēr Andrievu moka sirdsapziņa, viņam grūti pieņemt savas laimes celšanu uz citu nelaimes pamata.

Lai gan ideja nav oriģināla (varbūt tolaik bija), tomēr mani pārsteidza prasmīgais izpildījums. 36 lapās ir dabas un lauku dzīves tēlojums, skaidri iezīmēti psiholoģiski portreti, morālas dabas problēma, emocionāls konflikts, tā kāpinājums un ticams atrisinājums. Tas viss raitā, viegli poētiskā valodā. Man “Purvā” atgādināja Blaumaņa noveles un jaunromantisma autorus.

Lasīju digitāli pieejamo izdevumu vecajā ortogrāfijā, kur w=v, z=c, ah=ā (ā attēlots vēl divos veidos, bet nesapratu, kādi tur gramatikas likumi), ee=ie, ch pēc līdzskaņa veido šņāceni, bet s, z izskatās pavisam savādāk. Dažus vārdus nespēju izlasīt, tomēr kopumā nebija traki. Visiem saprotamā drukā stāsts atrodams krājumā “Neaizberamā aka” (1956. gads). Domāju izlasīt arī šo vai kādu citu stāstu krājumu.

Vērtējums: 4/5