Wintering. Katherine May

Rider 2020, 276 lpp. Grāmatas pilnais nosaukums: “Wintering: The Power of Rest and Retreat in Difficult Times”

Ziemas daudziem no mums ir grūtas dažādu iemeslu dēļ. Man ir grūti samierināties ar tumsu, slapjdraņķi un slidenām virsmām. Tas viss ierobežo pārvietošanos un nenāk par labu mentālai veselībai. Tāpēc diezgan likumsakarīgi izvēlējos šo grāmatu par ziemošanu – kā pārdzīvot šo laiku. Pati lasīju ziemā smagā periodā, kad ļoti vēlējos atpūtu, bet tā nebija iespējama. Grāmata sniedza daļēju mierinājumu, ka arī citiem ir grūti ziemā un ir tikai normāli vēlēties ieziemoties un to arī vajag darīt, ja ir tāda iespēja. Nav jākaunas par to, ka ļauj sev atpūsties, apstādini trako skrējienu, atsakies no kādām iespējām un pavadi dienas klusām mājās. Ziema ir laiks klusumam un mieram.

Autore caur savu pieredzi raksta gan par ziemas norisēm, gan par cilvēku fizisku un emocionālu ziemošanu. Viņa cenšas saprast ziemu sarunājoties ar tiem cilvēkiem, kuri ar to ir daudz ciešākā saskarē: somiem, norvēģiem un citiem, jo Anglijā tomēr ziemas nav tik skarbas, aukstas un garas. Caur šīm sarunām un ceļojumu uz ziemeļiem viņa cenšas saprast kā ziemeļu tautas gatavojas ziemai un sadzīvo ar to, tomēr tas viss ir diezgan virspusēji. Beigās viņa nonāk pie secinājuma, ka ziemu var iemīlēt un iemācīties to izbaudīt vai vismaz izdzīvot pēc iespējas patīkamāk. Ziemošana ir prasme, ko var iemācīties, tikai recepte katram var būt sava. Ziemošana var būt arī par emocionāli grūta dzīves brīža pārlaišanu un arī tas ir jāmāk, jāļauj sev atgūties mierīgākā ritmā, saudzīgi. Autore diezgan daudz runā par šo ziemošanas veidu balstoties savā pieredzē. Kā ziemeļvalsts iedzīvotāja es labi zinu ziemu, zinu, ko nozīmē šie tumšie, aukstie mēneši, bet par grūtsirdīgu dvēseles stāvokli, emocionālu vai fizisku “izkrišanu” no straujā dzīves ritmā, kur tev jābūt darbīgam, priecīgam un veiksmīgam, līdz šim nebiju domājusi kā par ziemošanu, bet tieši tā sanāk.

Grāmata ir sadalīta pa mēnešiem. Sākas ar oktobri un beidzas ar martu. Caur šo laika ritējumu autore domā par savām sajūtām, norisēm dabā un arī tradīcijām. Reizēm gribējās viņai teikt “nu ko tu čīksti, tu nemaz neesi īstu ziemu piedzīvojusi”, bet tas tomēr nav godīgi. Nav tā, ka viņas pieredze un grūtības ar šo gadalaiku būtu mazāk īstas par manām ciešanām no oktobra beigām līdz aprīlim. (Starp citu, šīs ziemas sākums bija vieglāks, jo veselu mēnesi turējās sniegs, kas nozīmēja gaišumu. Es arī mācos to ziemošanas prasmi.) Bija mierinoši lasīt daudzas domas, kur mūsu uzskati un rīcība saskanēja. Piemēram, tas, cik ļoti pietrūkst gaisma, vai kā mainās miega daudzums.

Šī nav tieša recepte kā pārdzīvot emocionāli grūtus laikus vai ziemu kā gadalaiku (un ko gan angliete mums par to var iemācīt?!), tomēr šī grāmata savā ziņā ir dziedinoša, mierpilna lasīšanas pieredze. Ziema reiz beidzas un arī grūti laiki reiz beidzas. “Wintering” lasīju pagājušajā ziemā, bet arī šoziem pārlasu pa kādai lapai.

Vērtējums: 4/5

Sniegs ir auksts, lietus – slapjš

Pagājis pusotrs mēnesis, kopš K ir pie mums. Esam pielāgojušies un viens otru daudzmaz iepazinuši. Kā mums iet? Visādi, bet pārsvarā labi. Pats galvenais – pret grāmatām viņš izturas ar cieņu (vismaz pagaidām).

Aukstais sniegs, slapjais lietus

Ja esat Latvijā, tad jau skaidrs, kas pa šo laiku bijis jāpiedzīvo – no sniega un aukstuma līdz pavisam pavasarīgām sajūtām. Tā sanāca, ka K tika pie sava pēdu vaska un nolēma to izlietot iekšķīgi, tāpēc lielajā aukstumā mums nebija laba aizsarglīdzekļa. Mācība Nr. 1  – noteiktas lietas ir jānoliek sunim neaizsniedzamā vietā. Mācība Nr. 2 – ja kucēna pēdiņas ir mīkstas kā zīdaiņa dupītis, tās var viegli un ātri apsaldēt. Aktīva kustēšanās stundas garumā -8 grādu salā izrādījās par daudz un K uz viena pirksta izveidojās apsaldējums – tāda kā liela tulzna, vēlāk palika tumša. Ko darījām? Lietojām tādu ķepu aizsarglīdzekli, ko varējām dabūt. Ļoti ierobežojām pastaigas – tikai minimumu, īsu brīdi. Uz apsaldētās vietas smērējām Višņevska ziedi. Kad pumpa bija apdzijusi un sals nokrities zem -8, atļāvāmies garākas pastaigas ātrā solī. Vispār aukstā laikā svarīgi kustēties, nestāvēt un nesēdēt.

Ar lietu ir cita problēma. Lietus ar vēju K nepatīk. Tad saimnieki var paši iet staigāt. Toties aizsalušas peļķes ir dikti foršas, jo var slidināties. Neaizsalušas peļķes ir foršas tikai pļavā, jo tad pa tām var lēkāt un šlakstināties.

Par ķepu aizsarglīdzekļiem. Kā jau teicu, foršais vasks tika apēsts, bija vācu ražojums, diemžēl neatceros nosaukumu. Iekš Depo vasks bija izpirkts un tā arī neesam sagaidījuši pievedumu. Zooveikalā mums iedeva līdzekli Trixie Pfoten-pflege-Spray. Uz jautājumu “tas ir smērējams?”, pārdevēja atbildēja “jā”. Izrādījās smidzināms. Esat mēģinājuši sunim smidzināt pēdu spilventiņus no 20 cm attāluma? Es pārdevēju nevainoju, jo latviskais tulkojums tiešām bezjēdzīgs, vajadzēja pašai cītīgāk papētīt iepakojumu. Vēl mums ir smērējams balzāms Karlie Perfect Care, bet tas ir vairāk pret sprēgāšanu, ķepu mīkstināšanai, nevis pret salu un sāli.

Re, ko es atradu!

Jaunais šausmu stāstu varonis Asiņainais trusis

Blēņas tiek strādātas, kad nesanāk pietiekoši izkustēties ārā (vainojam laika apstākļus), darba nedēļa apnikusi un saimnieki aizmirsuši ar rūgto līdzekli nopūst interesantākās vietas – gaiteņa skapīša stūri, atlīmējušās tapetes malu… Vienā laimīgajā reizē, kad izdevās attaisīt dzīvojamās istabas durvis, bija īsta ballīte – pēdu vasks, šokolādes gabaliņš, visādi papīri un nieki, mīkstā mantiņa. Ak, kas par priekiem!

Pavisam nesen K atklāja, cik interesanti ir stāvēt pie loga un vērot apkārtni, bet visvairāk viņam pašlaik patīk pīkstoša gumijas mantiņa. Papagailis pat ir iemācījies līdzīgi pīkstēt. Sagādāju K pārsteigumu, jau tā iecienīto mantiņu iesienot vecā maikā – skats par rubli un suns sevi lieliski nodarbina – pats uzbrūk, pats atkaujas.

Vispār suns mūs disciplinē lietas sakārtot un nolikt, nevis nomest kur pagadās, lai savāktu vēlāk.

Dīvāns ir paradīze, virtuve – paradīzes priekškambaris

Tieši tā. Nav lielākas baudas kā kopā ar saimnieku pagulēt uz dīvāna. Bija doma K uz dīvāna nelaist, bet… ja citiem ir kaķa terapija, tad mums ir suņa terapija. Tā ir kopīga bauda.

Ar ēšanu viss ir vienkārši. K ēd sauso barību, ka kraukšķ vien. Būtiska lieta, ko iemācījām – pie bļodas apsēsties un gaidīt, kamēr atļaus ēst. Tas ļauj mums mierīgi ielikt ēdamo un mazināja K vēlmi steidzīgi visu aprīt.

Ar našķiem neaizraujamies. Jo mazāk ko dabūs virtuvē, jo mazāk prašņās. Jēla vistas fileja sākumā tika atzīta par diezgan negaršīgu, apvārīta esot ēdama. Garšo burkāni, āboli un banāni, toties gurķis ir kaka. Tur nu es K piekrītu, gurķis pašlaik tiešām ir negaršīgs. No cūku ausīm un liellopa peņa esam pārgājuši uz presētas ādas kaulu, jo pēc zobu nomaiņas viss tiek sakošļāts mega ātri, bet tas kauls nav tik viegli un ātri piebeidzams.

K šo visu pārlasīja un apstiprināja publicēšanai. Mums tagad laiks atpūsties, attā.

Snow Kissed. Jessica Clare, Jen Frederick, D.S. Linney

Pear Tree LLC 2013, 261 lpp.

Šī nu reiz ir riktīga lubene, chick-lit vai kā nu vēl varam nosaukt romantiskas sēnalas. Mani izmisumā dzina sniega un Ziemassvētku sajūtu neesamība, tāpēc paķēru lasīt šo nelielo stāstu krājumu cerībā, ka varbūt notiks brīnums. Stāsti bija jauki un nekaitīgi, tomēr nekāds brīnums nenotika. Ja nebūtu kladē uzcītīgi pierakstījusi lasīto, tad tagad arī neko vairs neatcerētos.

Stāstus vienojošais motīvs ir Ziemassvētku laiks un mīlestība. Laikam jau stāstu autores ir slavenas savā romantisko darbu lauciņā, bet šie uzvārdi man neko neizteica. Diemžēl neviena no dāmām neraksta tik labi un interesanti, lai man būtu vēlme rakt dziļāk viņu daiļradē. Ā, laikam starp stāstiem bija pa fragmentam no katras autores jaunākā darba, bet tos es nekaunīgi izlaidu.

Reindeer Games by Jessica Clare – stāsts ar asprātīgu ideju par izdzīvošanas šovu Aļaskā. Divi dalībnieki – Luna un Ouens – necieš viens otru no pirmās šova minūtes, tiek viens pēc otra izbalsoti un spiesti kādu laiku pavadīt lūzeru kotedžā. Ziniet tādu teicienu “kas ķīvējas, tas mīlējas”? Teiciens būtībā pasaka visu par šo stāstu. Kur tie ziemeļbrieži, tā arī nesapratu, bet stāsts bija jautrs un jauks.

Undressed by Jen Frederick – bijušais karavīrs, nabadzīgs puisis Noa cīnās ar savu nedrošību, piedalās boksa mačos un grib nopelnīt daudz naudas, lai būtu savas bagātās draudzenes Greisas cienīgs. Greisa atrod veidu kā Noa kļūt pašpārliecinātākam par sevi un beigt salīdzināt citu naudas makus ar savu. Šo varētu saukt par seksīgo stāstu. Par Noa un Greisas attiecībām pat ir viena vai vairākas grāmatas. Baidos gan, ka tajās vienkārši ir šausmīgi gari izstiepts Noa mazvērtības komplekss un Greisas dievināšanai līdzīgās sajūtas, tomēr man šis pāris patika un pat apsvēru domu, vai par viņiem nepalasīt vēl.

Sound of Snow by D.S. Linney – mūķeņu skolā izglītotā Marija ierodas bagātnieka mistera Trenthema namā auklēt viņa bērnus. Milzīgs ir mistera Trenthema pārsteigums, kad Marija izrādās tā pati Ria ko viņš pusgadu izmisīgi meklējis pēc vienas kaislīgas nakts. Pārsteigumam seko viņš grib, viņa nē, ko darīt ar līgavu, bērni mīl tēti, bet tētis vienmēr strādā un traks sniegputenis. Beigas, protams, laimīgas. Tāds pilnībā klišejisks Pelnrušķītes stāsts, kuram burvīgu ģimenisku svētku sajūtu piedeva tēva un bērnu satuvināšanās.

Var lasīt, kad ir vēlme pēc kā cukursalda, viegla, seksīga un ātri aizmirstama. Man “Snow Kissed” sniedza tīri patīkamu izklaidi bez jebkādām pretenzijām uz ko vairāk.

Vērtējums: 3/5