Sniegs ir auksts, lietus – slapjš

ziemaa

Pagājis pusotrs mēnesis, kopš K ir pie mums. Esam pielāgojušies un viens otru daudzmaz iepazinuši. Kā mums iet? Visādi, bet pārsvarā labi. Pats galvenais – pret grāmatām viņš izturas ar cieņu (vismaz pagaidām).

Aukstais sniegs, slapjais lietus

Ja esat Latvijā, tad jau skaidrs, kas pa šo laiku bijis jāpiedzīvo – no sniega un aukstuma līdz pavisam pavasarīgām sajūtām. Tā sanāca, ka K tika pie sava pēdu vaska un nolēma to izlietot iekšķīgi, tāpēc lielajā aukstumā mums nebija laba aizsarglīdzekļa. Mācība Nr. 1  – noteiktas lietas ir jānoliek sunim neaizsniedzamā vietā. Mācība Nr. 2 – ja kucēna pēdiņas ir mīkstas kā zīdaiņa dupītis, tās var viegli un ātri apsaldēt. Aktīva kustēšanās stundas garumā -8 grādu salā izrādījās par daudz un K uz viena pirksta izveidojās apsaldējums – tāda kā liela tulzna, vēlāk palika tumša. Ko darījām? Lietojām tādu ķepu aizsarglīdzekli, ko varējām dabūt. Ļoti ierobežojām pastaigas – tikai minimumu, īsu brīdi. Uz apsaldētās vietas smērējām Višņevska ziedi. Kad pumpa bija apdzijusi un sals nokrities zem -8, atļāvāmies garākas pastaigas ātrā solī. Vispār aukstā laikā svarīgi kustēties, nestāvēt un nesēdēt.

Ar lietu ir cita problēma. Lietus ar vēju K nepatīk. Tad saimnieki var paši iet staigāt. Toties aizsalušas peļķes ir dikti foršas, jo var slidināties. Neaizsalušas peļķes ir foršas tikai pļavā, jo tad pa tām var lēkāt un šlakstināties.

Par ķepu aizsarglīdzekļiem. Kā jau teicu, foršais vasks tika apēsts, bija vācu ražojums, diemžēl neatceros nosaukumu. Iekš Depo vasks bija izpirkts un tā arī neesam sagaidījuši pievedumu. Zooveikalā mums iedeva līdzekli Trixie Pfoten-pflege-Spray. Uz jautājumu “tas ir smērējams?”, pārdevēja atbildēja “jā”. Izrādījās smidzināms. Esat mēģinājuši sunim smidzināt pēdu spilventiņus no 20 cm attāluma? Es pārdevēju nevainoju, jo latviskais tulkojums tiešām bezjēdzīgs, vajadzēja pašai cītīgāk papētīt iepakojumu. Vēl mums ir smērējams balzāms Karlie Perfect Care, bet tas ir vairāk pret sprēgāšanu, ķepu mīkstināšanai, nevis pret salu un sāli.

Re, ko es atradu!

trusis

Jaunais šausmu stāstu varonis Asiņainais trusis

Blēņas tiek strādātas, kad nesanāk pietiekoši izkustēties ārā (vainojam laika apstākļus), darba nedēļa apnikusi un saimnieki aizmirsuši ar rūgto līdzekli nopūst interesantākās vietas – gaiteņa skapīša stūri, atlīmējušās tapetes malu… Vienā laimīgajā reizē, kad izdevās attaisīt dzīvojamās istabas durvis, bija īsta ballīte – pēdu vasks, šokolādes gabaliņš, visādi papīri un nieki, mīkstā mantiņa. Ak, kas par priekiem!

Pavisam nesen K atklāja, cik interesanti ir stāvēt pie loga un vērot apkārtni, bet visvairāk viņam pašlaik patīk pīkstoša gumijas mantiņa. Papagailis pat ir iemācījies līdzīgi pīkstēt. Sagādāju K pārsteigumu, jau tā iecienīto mantiņu iesienot vecā maikā – skats par rubli un suns sevi lieliski nodarbina – pats uzbrūk, pats atkaujas.

Vispār suns mūs disciplinē lietas sakārtot un nolikt, nevis nomest kur pagadās, lai savāktu vēlāk.

Dīvāns ir paradīze, virtuve – paradīzes priekškambaris

Tieši tā. Nav lielākas baudas kā kopā ar saimnieku pagulēt uz dīvāna. Bija doma K uz dīvāna nelaist, bet… ja citiem ir kaķa terapija, tad mums ir suņa terapija. Tā ir kopīga bauda.

Ar ēšanu viss ir vienkārši. K ēd sauso barību, ka kraukšķ vien. Būtiska lieta, ko iemācījām – pie bļodas apsēsties un gaidīt, kamēr atļaus ēst. Tas ļauj mums mierīgi ielikt ēdamo un mazināja K vēlmi steidzīgi visu aprīt.

Ar našķiem neaizraujamies. Jo mazāk ko dabūs virtuvē, jo mazāk prašņās. Jēla vistas fileja sākumā tika atzīta par diezgan negaršīgu, apvārīta esot ēdama. Garšo burkāni, āboli un banāni, toties gurķis ir kaka. Tur nu es K piekrītu, gurķis pašlaik tiešām ir negaršīgs. No cūku ausīm un liellopa peņa esam pārgājuši uz presētas ādas kaulu, jo pēc zobu nomaiņas viss tiek sakošļāts mega ātri, bet tas kauls nav tik viegli un ātri piebeidzams.

K šo visu pārlasīja un apstiprināja publicēšanai. Mums tagad laiks atpūsties, attā.

Advertisements

Snow Kissed. Jessica Clare, Jen Frederick, D.S. Linney

Snow KissedPear Tree LLC 2013, 261 lpp.

Šī nu reiz ir riktīga lubene, chick-lit vai kā nu vēl varam nosaukt romantiskas sēnalas. Mani izmisumā dzina sniega un Ziemassvētku sajūtu neesamība, tāpēc paķēru lasīt šo nelielo stāstu krājumu cerībā, ka varbūt notiks brīnums. Stāsti bija jauki un nekaitīgi, tomēr nekāds brīnums nenotika. Ja nebūtu kladē uzcītīgi pierakstījusi lasīto, tad tagad arī neko vairs neatcerētos.

Stāstus vienojošais motīvs ir Ziemassvētku laiks un mīlestība. Laikam jau stāstu autores ir slavenas savā romantisko darbu lauciņā, bet šie uzvārdi man neko neizteica. Diemžēl neviena no dāmām neraksta tik labi un interesanti, lai man būtu vēlme rakt dziļāk viņu daiļradē. Ā, laikam starp stāstiem bija pa fragmentam no katras autores jaunākā darba, bet tos es nekaunīgi izlaidu.

Reindeer Games by Jessica Clare – stāsts ar asprātīgu ideju par izdzīvošanas šovu Aļaskā. Divi dalībnieki – Luna un Ouens – necieš viens otru no pirmās šova minūtes, tiek viens pēc otra izbalsoti un spiesti kādu laiku pavadīt lūzeru kotedžā. Ziniet tādu teicienu “kas ķīvējas, tas mīlējas”? Teiciens būtībā pasaka visu par šo stāstu. Kur tie ziemeļbrieži, tā arī nesapratu, bet stāsts bija jautrs un jauks.

Undressed by Jen Frederick – bijušais karavīrs, nabadzīgs puisis Noa cīnās ar savu nedrošību, piedalās boksa mačos un grib nopelnīt daudz naudas, lai būtu savas bagātās draudzenes Greisas cienīgs. Greisa atrod veidu kā Noa kļūt pašpārliecinātākam par sevi un beigt salīdzināt citu naudas makus ar savu. Šo varētu saukt par seksīgo stāstu. Par Noa un Greisas attiecībām pat ir viena vai vairākas grāmatas. Baidos gan, ka tajās vienkārši ir šausmīgi gari izstiepts Noa mazvērtības komplekss un Greisas dievināšanai līdzīgās sajūtas, tomēr man šis pāris patika un pat apsvēru domu, vai par viņiem nepalasīt vēl.

Sound of Snow by D.S. Linney – mūķeņu skolā izglītotā Marija ierodas bagātnieka mistera Trenthema namā auklēt viņa bērnus. Milzīgs ir mistera Trenthema pārsteigums, kad Marija izrādās tā pati Ria ko viņš pusgadu izmisīgi meklējis pēc vienas kaislīgas nakts. Pārsteigumam seko viņš grib, viņa nē, ko darīt ar līgavu, bērni mīl tēti, bet tētis vienmēr strādā un traks sniegputenis. Beigas, protams, laimīgas. Tāds pilnībā klišejisks Pelnrušķītes stāsts, kuram burvīgu ģimenisku svētku sajūtu piedeva tēva un bērnu satuvināšanās.

Var lasīt, kad ir vēlme pēc kā cukursalda, viegla, seksīga un ātri aizmirstama. Man “Snow Kissed” sniedza tīri patīkamu izklaidi bez jebkādām pretenzijām uz ko vairāk.

Vērtējums: 3/5

The Old Magic of Christmas: Yuletide Traditions for the Darkest Days of the Year. Linda Raedisch

Old magicLlewellyn Publications 2013, 312 lpp.

Domāju, ka ir pēdējais brīdis pastāstīt par “The Old Magic of Christmas”. Varbūt kāds vēl svin vai svinēs…. Grāmatu izlasīju īsi pirms Ziemassvētkiem, bet nebija ne laika uzrakstīt apskatu, ne izmantot grāmatā dotos padomus.

Kā vedina domāt grāmatas nosaukums, saturs vēsta par to kā Ziemassvētki Eiropā tika svinēti senāk – no senseniem stāstiem par elfiem līdz ne pārāk senām kristiešu tradīcijām par svēto Nikolasu un Lūciju. Ja neskaita izgreznotos veikalu skatlogus un agresīvo iepirkšanās kultu, tad mūsdienās Ziemassvētku laiks ir sarāvies līdz dažām dienām. Vecos  labos laikos Ziemassvētku (vai ziemas saulgriežu) gaidīšana un svinēšana sākās oktobra beigās un turpinājās līdz februārim – būtībā visu tumšo laiku – kopā savijot vairākus svētkus. Grūti nošķirt pagānu un kristīgās tradīcijas, jo ar gadiem tās cieši savijušās. Tāpat reizēm grūti noteikt kādas tradīcijas pirmsākumus un iemeslus.

Senāk Ziemassvētku laiks bija maģisks, tumšs un draudīgs laiks, pat bīstams. Līdz ar tumsas iestāšanos labāk no mājas laukā neiet, lai netrāpītos pa ceļam Wild Hunt – mežonīgiem medniekiem, sen, sen mirušiem elfiem. Plaši izplatīti bija dažādi rituāli, lai pielabinātos dievībām un citām mītiskām būtnēm, un atbaidītu ļaunumu. Mājas gariņus Ziemassvētkos baroja ar rīsu putru, bet troļļiem mežā nolika gaļu. Skandināvijā (novembrī vai decembrī) svinēja Alfablot – svētki un ziedošanas rituāls elfiem. Savukārt Islandē Ziemassvētku nakts bija visbīstamākā no visām naktīm, neviens tad negribēja palikt mājās viens, jo varēja atnākt elfi un aizvest sev līdzi. Kamēr Skandināvijā baidījās no elfiem, Rumānijā lielākais bieds bija vampīri. It īpaši bīstama bija Sv. Andreja diena. Tad vakarā neviens negāja ārā, cieši aiztaisīja durvis un logus, un apmales ierīvēja ar ķiploku, jo šajā naktī vampīri cēlās no kapiem. Autore piemin, ka Latvijā un Lietuvā problēmas sagādāja vilkači, kuri sāka aktīvi uzdarboties pēc 12. decembra. Veļu laiks gan viņai paslīdējis garām.

Kad “teorija” apgūta, var ķerties pie praktiskām lietām. Autore piedāvā pamācības un skices kā pagatavot Baltās raganas loga zvaigzni, elfu loga ornamentus, Mārtiņdienas laternu un citus rotājumus. Kā gan bez ēšanas? Pēc receptēm varat pagatavot islandiešu sniegpārsliņu maizi, Mārtiņa radziņus un pareizo rīsu putru, lai pielabinātos savam mājas gariņam.

Taisnību sakot, praktiskie padomi bija negaidīti, lai gan interesanti un noderīgi, ja ir vēlme izmēģināt ko citu, nevis ierastās papīra sniegpārsliņas, speķa pīrādziņus un piparkūkas. Nez kāpēc biju gaidījusi akadēmiskāku pieeju, lai gan tādam pieņēmumam nebija nekāda pamata. Ja atmet manu muļķīgo alošanos, grāmata neliek vilties. Nekļūstot pārlieku nopietna un smagnēja, tā tomēr sniedz daudz informācijas. Diez vai bija viegli no lielās leģendu, mītu, senu nostāstu, pasaku un pierakstu jūras atlasīt materiālu vienai ne pārāk biezai grāmatai, pie tam tā, lai lasītājs nejustos pārgruzīts ar informāciju. Pat ja nav vēlme savā svinēšanas rituālā ieviest ko jaunu, grāmata ir patīkama un interesanta lasāmviela Ziemassvētku laikam, kas ļāva uzzināt no kurienes aug kājas dažām labām mūsdienu izdarībām.

The wearing of bells and other jangling things is a universal means of protecting the wearer from evil or simply opportunistic spirits.

Vērtējums: 4/5

Starp citu, autore līdzīgā garā ir sarakstījusi grāmatu par Valpurģu nakti “Night of the Witches: Folklore, Traditions & Recipes for Celebrating Walpurgis Night”.

Riekstkodis zem Ziemassvētku egles

Šogad izlasīju vairākus ar Ziemassvētkiem saistītus darbus. Laikam pie vainas rudenīgi pavasarīgie laika apstākļi, bet svētku sajūtu īsti nekur nesajutu. Kad Spīgana uzdāvināja “Riekstkodi” padevos kārdinājumam izlasīt arī to. Dikenss paķērās līdzi uz tā paša viļņa.

NutcrackerThe Nutcracker by E.T.A. Hoffmann. 1816.gads

Ziemassvētkos mazai meitenītei no visām dāvanām visvairāk iepatīkas Riekstkodis, kurš pusnaktī atdzīvojas kopā ar pārējām rotaļlietām. Riekstkodis nav parasts Riekstkodis, bet tikai meitenīte ir gatava to saskatīt. Kā īstā pasakā, stāstā ir labie un ļaunie, mīlestība un nodevība, un visādas brīnumu lietas.

Skaisti sarakstīta un skaisti ilustrēta šī grāmatiņa ir ideāla lasīšanai kopā ar bērniem Ziemassvētkos. Stāstā ir mazliet vardabības, mazliet sāpju, bet vienlaicīgi arī daudz prieka, stāstot par sirds skaidrību, labsirdību un līdzjūtību. Ne velti “Riekstkodis” grāmatas, filmas vai baleta veidā gadiem ilgi daudziem ir neatņemama Ziemassvētku daļa. Vērtējums: 4,5/5

christmas treeA Christmas Tree by Charles Dickens. 1850. gads

Raugoties kā bērni apbrīno krāšņi izgreznoto eglīti, Dikenss atceras savus bērnības Ziemassvētkus. Viņam prātā nāk dažnedažādas rotaļlietas. Mazajam Dikensam ļoti patika leļļu māja un Noasa šķirsts ar dzīvniekiem.

Dikenss pļāpā līdz aizpļāpājas līdz spoku stāstiem, ko mēdza stāstīt ziemas vakaros pie kamīna. Tās acīmredzot ir ļoti jaukas atmiņas, jo viņš pamatīgi aizraujas un aizmirst par eglīti. Šīs viņa aizklīšanas dēļ stāsts diemžēl zaudē sākotnējo jēgu, tomēr man patika atmiņas par rotaļlietām un spoku stāstiem. Arī šis stāsts ir izdots grāmatiņā ar skaistām ilustrācijām, diemžēl manā eksemplārā tādu nebija. Vērtējums 2,5/5

Abiem stāstiem ir kopīga iezīme – tiem piemīt brīnišķa spēja uzburt bērna prieku par dāvanām un ticību brīnumiem. Stāsti ļāva man ar nostaļģiju atcerēties bērnību, kad mamma slepus zem eglītes lika dāvanas, mandarīni bija zelts, eglīte smaržoja reibinošāk un svecītes dega spožāk.

 

 

Ziemassvētku suņi. Viljams Brūss Kamerons

Ziemassvētku suņiZvaigzne ABC 2013. gads, 288 lpp.

Džošam mājdzīvnieku nekad nav bijis un, kopš viņu pametusi draudzene Amanda, viņš vientuļi dzīvo kalnu namiņā. Viss mainās, kad kaimiņš lūdz pāris nedēļas pieskatīt suni. Kopā ar suni Lūsiju, Džoša dzīvē ienāk bariņš kucēnu un dzīvnieku patversmes darbiniece Kerija. Kamēr Džošs pierod pie jaunās suņu saimnieka lomas, mainās arī viņa personīgā dzīve.

“Ziemassvētku suņi” šķita ļoti laba izvēle suņu mīlim Ziemassvētkos, tāpēc ar izdevniecības gādību tiku pie sava grāmatas eksemplāra. Es neesmu lasījusi citas šī rakstnieka grāmatas par suņiem, jo, godīgi sakot, parasti izvairos no grāmatām un filmām, kur galvenais varonis ir suns vai kāds dzīvnieks, jo parasti viņiem liek ciest un to es nevaru izturēt.

Šajā grāmatā nekas ārkārtīgi slikts un ciešanu pilns, par laimi, nenotiek. Ir skumji brīži un priecīgi brīži un viss kopā savijas tādā gaišā un cerīgā noskaņā. Kaimiņš Raiens uzgrūž suneni Lūsiju Džošam, vēlāk Džoša pikapā tiek atstāti tikko dzimuši kucēni, bet tas viss notiek tikai uz labu. Paralēli Džoša iepazīšanās ar dzīvnieku patversmes darbinieci Keriju liek viņam novākt bijušās draudzenes bildes un izrauties no dzīvošanas pagātnē.

[…] es tiešām, tiešām ticu, ka viena no mācībām, ko, tik intensīvi mūs mīlot šajā īsajā laika posmā, suņi liek mums apgūt, ir dzīves svinēšana, kamēr mums tā ir.

Man personīgi grāmatas foršākā daļa šķiet cilvēka-suņa attiecības, jo autors tiešām saprot suņus. Džoša ņemšanās kā cāļu mātei ar Lūsiju un vēlāk ar kucēniem man šķita ļoti mīļa. Tas kā Džošs sarunājas ar suņiem, notiek tik dabiski (nu vismaz priekš manis, jo es pati sarunājos ar suņiem kā ar cilvēkiem). Tāpat es labi sapratu Džoša pārdzīvojumus, kad kucēni bija jāatdod jaunajiem saimniekiem. Attiecībā uz suņiem, man nepatika patversmes risinājums meklējot saimnieku vienam no kucēniem. Autors noteikti to izdomāja, lai piešķirtu papildus melodramatismu stāstam, bet man tas šķita nevajadzīgi, jo domāju, ka jebkuram lasītājam uzreiz būs skaidrs, ka nevajadzēja darīt tā kā izdarīja Kerija.

Attiecības ar suņiem atainotas dabiskas un bez neveiklības, bet dialogi cilvēku starpā diemžēl šķita drusku samocīti. Šo iespaidu lielā mērā rada Džoša tēls, jo viņš ir labs puisis, tikai kautrīgs un mazliet neveikls sarunās ar daiļo dzimumu. Kerija viņu ķircina un mulsina, kaut ko pasaka, Džošs nesaprot, ko viņa domā, un jūtas paliek neizteiktas līdz nākamai reizei. Līdzīgas sarunas noteikti dzīvē notiek simtiem un tūkstošiem reižu, bet grāmatā es cerēju uz labāku izpildījumu.

Decembrī Zvaigzne ABC dāvina “Ziemassvētku suņus” katram, kurš adoptēs suņuku no dzīvnieku patversmes Līčos un tas ir ļoti jauks žests. Domāju, katram jaunajam suņa saimniekam šī grāmata dāvās papildus prieku un siltumu sirdī. Grāmata patiks arī tiem, kuri meklē vieglu, ātri lasāmu un sirsnīgu lasāmvielu Ziemassvētku laikam.

Vērtējums: 3,5/5