The Old Magic of Christmas: Yuletide Traditions for the Darkest Days of the Year. Linda Raedisch

Llewellyn Publications 2013, 312 lpp.

Domāju, ka ir pēdējais brīdis pastāstīt par “The Old Magic of Christmas”. Varbūt kāds vēl svin vai svinēs…. Grāmatu izlasīju īsi pirms Ziemassvētkiem, bet nebija ne laika uzrakstīt apskatu, ne izmantot grāmatā dotos padomus.

Kā vedina domāt grāmatas nosaukums, saturs vēsta par to kā Ziemassvētki Eiropā tika svinēti senāk – no senseniem stāstiem par elfiem līdz ne pārāk senām kristiešu tradīcijām par svēto Nikolasu un Lūciju. Ja neskaita izgreznotos veikalu skatlogus un agresīvo iepirkšanās kultu, tad mūsdienās Ziemassvētku laiks ir sarāvies līdz dažām dienām. Vecos  labos laikos Ziemassvētku (vai ziemas saulgriežu) gaidīšana un svinēšana sākās oktobra beigās un turpinājās līdz februārim – būtībā visu tumšo laiku – kopā savijot vairākus svētkus. Grūti nošķirt pagānu un kristīgās tradīcijas, jo ar gadiem tās cieši savijušās. Tāpat reizēm grūti noteikt kādas tradīcijas pirmsākumus un iemeslus.

Senāk Ziemassvētku laiks bija maģisks, tumšs un draudīgs laiks, pat bīstams. Līdz ar tumsas iestāšanos labāk no mājas laukā neiet, lai netrāpītos pa ceļam Wild Hunt – mežonīgiem medniekiem, sen, sen mirušiem elfiem. Plaši izplatīti bija dažādi rituāli, lai pielabinātos dievībām un citām mītiskām būtnēm, un atbaidītu ļaunumu. Mājas gariņus Ziemassvētkos baroja ar rīsu putru, bet troļļiem mežā nolika gaļu. Skandināvijā (novembrī vai decembrī) svinēja Alfablot – svētki un ziedošanas rituāls elfiem. Savukārt Islandē Ziemassvētku nakts bija visbīstamākā no visām naktīm, neviens tad negribēja palikt mājās viens, jo varēja atnākt elfi un aizvest sev līdzi. Kamēr Skandināvijā baidījās no elfiem, Rumānijā lielākais bieds bija vampīri. It īpaši bīstama bija Sv. Andreja diena. Tad vakarā neviens negāja ārā, cieši aiztaisīja durvis un logus, un apmales ierīvēja ar ķiploku, jo šajā naktī vampīri cēlās no kapiem. Autore piemin, ka Latvijā un Lietuvā problēmas sagādāja vilkači, kuri sāka aktīvi uzdarboties pēc 12. decembra. Veļu laiks gan viņai paslīdējis garām.

Kad “teorija” apgūta, var ķerties pie praktiskām lietām. Autore piedāvā pamācības un skices kā pagatavot Baltās raganas loga zvaigzni, elfu loga ornamentus, Mārtiņdienas laternu un citus rotājumus. Kā gan bez ēšanas? Pēc receptēm varat pagatavot islandiešu sniegpārsliņu maizi, Mārtiņa radziņus un pareizo rīsu putru, lai pielabinātos savam mājas gariņam.

Taisnību sakot, praktiskie padomi bija negaidīti, lai gan interesanti un noderīgi, ja ir vēlme izmēģināt ko citu, nevis ierastās papīra sniegpārsliņas, speķa pīrādziņus un piparkūkas. Nez kāpēc biju gaidījusi akadēmiskāku pieeju, lai gan tādam pieņēmumam nebija nekāda pamata. Ja atmet manu muļķīgo alošanos, grāmata neliek vilties. Nekļūstot pārlieku nopietna un smagnēja, tā tomēr sniedz daudz informācijas. Diez vai bija viegli no lielās leģendu, mītu, senu nostāstu, pasaku un pierakstu jūras atlasīt materiālu vienai ne pārāk biezai grāmatai, pie tam tā, lai lasītājs nejustos pārgruzīts ar informāciju. Pat ja nav vēlme savā svinēšanas rituālā ieviest ko jaunu, grāmata ir patīkama un interesanta lasāmviela Ziemassvētku laikam, kas ļāva uzzināt no kurienes aug kājas dažām labām mūsdienu izdarībām.

The wearing of bells and other jangling things is a universal means of protecting the wearer from evil or simply opportunistic spirits.

Vērtējums: 4/5

Starp citu, autore līdzīgā garā ir sarakstījusi grāmatu par Valpurģu nakti “Night of the Witches: Folklore, Traditions & Recipes for Celebrating Walpurgis Night”.

Riekstkodis zem Ziemassvētku egles

Šogad izlasīju vairākus ar Ziemassvētkiem saistītus darbus. Laikam pie vainas rudenīgi pavasarīgie laika apstākļi, bet svētku sajūtu īsti nekur nesajutu. Kad Spīgana uzdāvināja “Riekstkodi” padevos kārdinājumam izlasīt arī to. Dikenss paķērās līdzi uz tā paša viļņa.

The Nutcracker by E.T.A. Hoffmann. 1816.gads

Ziemassvētkos mazai meitenītei no visām dāvanām visvairāk iepatīkas Riekstkodis, kurš pusnaktī atdzīvojas kopā ar pārējām rotaļlietām. Riekstkodis nav parasts Riekstkodis, bet tikai meitenīte ir gatava to saskatīt. Kā īstā pasakā, stāstā ir labie un ļaunie, mīlestība un nodevība, un visādas brīnumu lietas.

Skaisti sarakstīta un skaisti ilustrēta šī grāmatiņa ir ideāla lasīšanai kopā ar bērniem Ziemassvētkos. Stāstā ir mazliet vardabības, mazliet sāpju, bet vienlaicīgi arī daudz prieka, stāstot par sirds skaidrību, labsirdību un līdzjūtību. Ne velti “Riekstkodis” grāmatas, filmas vai baleta veidā gadiem ilgi daudziem ir neatņemama Ziemassvētku daļa. Vērtējums: 4,5/5

A Christmas Tree by Charles Dickens. 1850. gads

Raugoties kā bērni apbrīno krāšņi izgreznoto eglīti, Dikenss atceras savus bērnības Ziemassvētkus. Viņam prātā nāk dažnedažādas rotaļlietas. Mazajam Dikensam ļoti patika leļļu māja un Noasa šķirsts ar dzīvniekiem.

Dikenss pļāpā līdz aizpļāpājas līdz spoku stāstiem, ko mēdza stāstīt ziemas vakaros pie kamīna. Tās acīmredzot ir ļoti jaukas atmiņas, jo viņš pamatīgi aizraujas un aizmirst par eglīti. Šīs viņa aizklīšanas dēļ stāsts diemžēl zaudē sākotnējo jēgu, tomēr man patika atmiņas par rotaļlietām un spoku stāstiem. Arī šis stāsts ir izdots grāmatiņā ar skaistām ilustrācijām, diemžēl manā eksemplārā tādu nebija. Vērtējums 2,5/5

Abiem stāstiem ir kopīga iezīme – tiem piemīt brīnišķa spēja uzburt bērna prieku par dāvanām un ticību brīnumiem. Stāsti ļāva man ar nostaļģiju atcerēties bērnību, kad mamma slepus zem eglītes lika dāvanas, mandarīni bija zelts, eglīte smaržoja reibinošāk un svecītes dega spožāk.

 

 

Ziemassvētku suņi. Viljams Brūss Kamerons

Zvaigzne ABC 2013. gads, 288 lpp.

Džošam mājdzīvnieku nekad nav bijis un, kopš viņu pametusi draudzene Amanda, viņš vientuļi dzīvo kalnu namiņā. Viss mainās, kad kaimiņš lūdz pāris nedēļas pieskatīt suni. Kopā ar suni Lūsiju, Džoša dzīvē ienāk bariņš kucēnu un dzīvnieku patversmes darbiniece Kerija. Kamēr Džošs pierod pie jaunās suņu saimnieka lomas, mainās arī viņa personīgā dzīve.

“Ziemassvētku suņi” šķita ļoti laba izvēle suņu mīlim Ziemassvētkos, tāpēc ar izdevniecības gādību tiku pie sava grāmatas eksemplāra. Es neesmu lasījusi citas šī rakstnieka grāmatas par suņiem, jo, godīgi sakot, parasti izvairos no grāmatām un filmām, kur galvenais varonis ir suns vai kāds dzīvnieks, jo parasti viņiem liek ciest un to es nevaru izturēt.

Šajā grāmatā nekas ārkārtīgi slikts un ciešanu pilns, par laimi, nenotiek. Ir skumji brīži un priecīgi brīži un viss kopā savijas tādā gaišā un cerīgā noskaņā. Kaimiņš Raiens uzgrūž suneni Lūsiju Džošam, vēlāk Džoša pikapā tiek atstāti tikko dzimuši kucēni, bet tas viss notiek tikai uz labu. Paralēli Džoša iepazīšanās ar dzīvnieku patversmes darbinieci Keriju liek viņam novākt bijušās draudzenes bildes un izrauties no dzīvošanas pagātnē.

[…] es tiešām, tiešām ticu, ka viena no mācībām, ko, tik intensīvi mūs mīlot šajā īsajā laika posmā, suņi liek mums apgūt, ir dzīves svinēšana, kamēr mums tā ir.

Man personīgi grāmatas foršākā daļa šķiet cilvēka-suņa attiecības, jo autors tiešām saprot suņus. Džoša ņemšanās kā cāļu mātei ar Lūsiju un vēlāk ar kucēniem man šķita ļoti mīļa. Tas kā Džošs sarunājas ar suņiem, notiek tik dabiski (nu vismaz priekš manis, jo es pati sarunājos ar suņiem kā ar cilvēkiem). Tāpat es labi sapratu Džoša pārdzīvojumus, kad kucēni bija jāatdod jaunajiem saimniekiem. Attiecībā uz suņiem, man nepatika patversmes risinājums meklējot saimnieku vienam no kucēniem. Autors noteikti to izdomāja, lai piešķirtu papildus melodramatismu stāstam, bet man tas šķita nevajadzīgi, jo domāju, ka jebkuram lasītājam uzreiz būs skaidrs, ka nevajadzēja darīt tā kā izdarīja Kerija.

Attiecības ar suņiem atainotas dabiskas un bez neveiklības, bet dialogi cilvēku starpā diemžēl šķita drusku samocīti. Šo iespaidu lielā mērā rada Džoša tēls, jo viņš ir labs puisis, tikai kautrīgs un mazliet neveikls sarunās ar daiļo dzimumu. Kerija viņu ķircina un mulsina, kaut ko pasaka, Džošs nesaprot, ko viņa domā, un jūtas paliek neizteiktas līdz nākamai reizei. Līdzīgas sarunas noteikti dzīvē notiek simtiem un tūkstošiem reižu, bet grāmatā es cerēju uz labāku izpildījumu.

Decembrī Zvaigzne ABC dāvina “Ziemassvētku suņus” katram, kurš adoptēs suņuku no dzīvnieku patversmes Līčos un tas ir ļoti jauks žests. Domāju, katram jaunajam suņa saimniekam šī grāmata dāvās papildus prieku un siltumu sirdī. Grāmata patiks arī tiem, kuri meklē vieglu, ātri lasāmu un sirsnīgu lasāmvielu Ziemassvētku laikam.

Vērtējums: 3,5/5