2019. gada Ziemassvētkos

Draugi lasītāji un gaidīti bloga ciemiņi!

Sirsnīgi sveicu Ziemassvētkos! Tieši šogad beidzot līdz galam sapratu, ka svētki un prieks ir sīkumos un tikai paši esam to spējīgi radīt, bet zinu arī kā ir tad, kad prieka nav, svinēt negribas un jūties vientuļi pūlī. Tāpēc novēlu jums gaišu gada nogali par spīti lietum, vismaz vienu tuvu cilvēku līdzās un daudz grāmatu patīkamai laika pavadīšanai.

Par grāmatām runājot, lasīts tik maz, ka nezinu, ko dāvināt, tāpēc lai jums nākamajā gadā izdodas izlasīt vismaz vienu grāmatu, kas aizrauj un uzrunā tik ļoti, ka, samīļotu un izlasītu, to noliekat savā plauktā pie vismīļākajām grāmatām. Daudzlasītājiem – vismaz piecas. 😀

Es veco gadu pavadīšu un jauno sagaidīšu ar bildē redzamo grāmatu čupiņu, kas ļoti gaida manu uzmanību. Ingas Pizānes jaunu dzejas krājumu “Siena, ko nosiltināt” uzdāvināju sev Ziemassvētkos, savukārt Polaņska “Pilsēta sapņo” jau esmu iesākusi lasīt. Vēl mani paciņā gaida kāda noslēpumaina grāmata-dāvana, bet pie tās es tikšu rītdien.

Priecīgi, mierīgi un lai laimīgs Jaunais gads!

Par Ziemassvētkiem

Novembrī parasti šķiet, ka vēl ir tik daudz laika. Tad attopies dienu pirms Ziemassvētkiem, gādājot pēdējo dāvanu. Pēc tam, – kad atkal jāiet uz darbu. Pa vidu ir gan steiga, gan nogurums, gan priecīgs satraukums, pīrāgu cepšana un dāvanu saiņošana. Beigās laiskošanās ar grāmatu rokās, kad svētki nosvinēti un iestājies miers.

Ziemassvētkus vajadzētu kādu nedēļu, lai var paspēt visus apciemot un visu ko apdarīt. Man vienmēr pietrūkst laika Ziemassvētkiem. Gribētos tā nesteidzīgi. Izgreznot māju, pagatavot ēdienus, sagādāt pārdomātas vai paštaisītas dāvanas, saaicināt mīļos, visiem kopā pasēdēt.

Divas reizes cepu pīrādziņus un abas reizes pati apēdu tikai dažus, jo parējie pazuda citos vēderos kā nebijuši. Visi savācāmies pie mammas un vienā brīdī attapāmies salīduši mazajā virtuvītē jautri tērzējam. Bija tik silti un labi. Vai tad vairāk ko svētkos vajag? Nevajag. Ja nu vienīgi sniegu un tas mums šoreiz bija. Viss tik balts un skaists.

Citus gadus esmu centusies lasīt un skatīties grāmatas un filmas par Ziemassvētku tēmu, bet šogad tas izpalika. Īsti nejutu vajadzību. Taupu “Love Actually” 31. decembrim vai 1. janvārim pie šampanieša glāzes.

Atvainojos, ka izpaliek virtuālā apdāvināšanās. Tik maz lasīts, ka nav ko dāvināt. Ceru, ka jums zem eglītes bija nolikta kāda īsta grāmata. Ceru, ka jums bija brīnišķīgi Ziemassvētki un jūs tos pavadījāt tieši tā kā vēlējāties!

 

Īsās atsauksmes #14

Atkal sakrājušās dažas grāmatas par kurām izteikties īsumā.

Here Lies Daniel Tate. Cristin Terrill

Simon & Schuster 2017, 400 lpp.

Lai gan par šo romānu man būtu ko teikt, izteikšos īsi, jo šī ir no tām grāmatām, par kuru sižetu nedrīkst pļāpāt. Visa sāls ir noslēpumainībā. Antivaroņi, respektīvi – autore, smuki čakarē lasītāju prātus. Īsumā: hronisks melis izliekas par pazudušu puisi, lai tiktu laukā no ķezas un iekuļas bagātā ģimenē, kura ir laimīga par pazudušā radinieka atrašanos. Krāpniekam iepatīkas jaunā dzīve, bet viss nav tik rožaini. Viss, vairāk neko neteikšu. Sen nebiju lasījusi jauniešu romānu un šis man tiešām patika, sižets spraigs, lasījās raiti. Labi izklaidējos, aizdomās turēju visus un priecājos kā mani apčakarēja. Vienīgi beigās atrisinājums šķita pienākam pārāk strauji.

Romāna ideja par puisi, kurš izliekas par pazudušu cilvēku, atsauca man atmiņā dokumentālo filmu “The Imposter” (2012), kas stāsta par puisi no Spānijas, kurš apgalvo, ka ir kādas amerikāņu ģimenes pirms 3 gadiem pazudušais 16 gadus vecais dēls. Filma laba, iesaku, ja interesē tāds stāsts.

Vērtējums: 4/5

One Christmas Kiss in Notting Hill. Mandy Baggot

Ebury Digital 2017, 384 lpp.

Būtisks grāmatas izvēles faktors bija darbības vide – Notinghila, Londona. Nekādas īpašās Londonas sajūtas nenoķēru un būvfirmas jaunā amerikāņu izpilddirektora ambiciozā ideja nonest Notinghilu, lai uzbūvētu tur mega izklaides/viesnīcu kompleksu šķita vienkārši smieklīga ideja. Autore varēja izdomāt kādu reālāku drāmas iemeslu. Amerikānis – šķirtenis ar divām meitām, ātri samīlas būvfirmas darbiniecē, kura piekomandēta par viņa asistenti. Miniet trīs reizes, kur tā sieviete dzīvo? Pareizi. Viņa ļoti mīl to rajonu, tāpēc amerikānis ir sprukās – vai nu sieviete vai būvprojekts Notinghilā. Romāna pluss – galvenā varone nav nevarīga, elsojoša būtne.

Neesmu atmetusi cerības atrast to īsto, maģiski skaisto Ziemassvētku stāstu. Šis nebūs īstais, romāns ir klasiski, romantiski naivs un klišejisks, tomēr bez pārliekām muļķībām, ja vien neskaita neticamo būvniecības ideju. Tomēr kaut kādu Ziemassvētku pasaku vajag un romāna beigas ir tipiskas laimīgo pasaku vai romantisku Holivudas filmu beigas, kas silda sirdi par spīti visam. Romānu var izlasīt ātri, pa kādai lapai mierīgi izlaižot, jo nekas svarīgs netiek rakstīts. Kārtīga smadzeņu košļene.

Vērtējums: 3/5

How To Be Parisian: Wherever You Are. Anne Berest, Audrey Diwan, Caroline de Maigret, Sophie Mas

Ebury Press 2014, 255 lpp.

Izklaidējoša kafijas galdiņa grāmata, ko pašķirstīt un palasīt pie vīna glāzes. Domāju, ka autores ir mazliet pārspīlējušas ar to, kādas ir parīzietes un ko viņas dara vai nedara, bet teksts un bildes nenoliedzami uzbur Francijas sajūtu, ļauj kā sievietei mazliet pasmaidīt par sevi un citām. Šī grāmata atgādina par sievišķīgumu, šarmu, eleganci, ļaušanos kaprīzēm un savām vēlmēm, par būšanu pašai. Man gan ir aizdomas, ka par parīzieti, vai francūzieti vispār, nevar kļūt, par parīzieti ir jāpiedzimst, bet to vieglumu man gribētos iemācīties. Jā, man gribētos būt parīzietei un ir lietas, pie kurām varu pievilkt ķeksīti. Matu krāsošanā gan izgāžos ar skaļu blīkšķi, jo īsta parīziete matus nekrāso, viņa lepojas ar savu dabīgo matu krāsu. Viegla, forša lasāmviela. Dažs labs padoms liekams aiz auss un izmantojams, bet vispār šī ir iedvesmas, nevis pašpalīdzības grāmata. Noteikti vēl pāršķirstīšu. Ja ar angļu valodu esat uz jūs, grāmatnīcās noteikti vēl var atrast latvisko izdevumu “Kā būt parīzietei vienmēr un visur”.

Vērtējums: 3,5/5