2019. gada Ziemassvētkos

Ps

Draugi lasītāji un gaidīti bloga ciemiņi!

Sirsnīgi sveicu Ziemassvētkos! Tieši šogad beidzot līdz galam sapratu, ka svētki un prieks ir sīkumos un tikai paši esam to spējīgi radīt, bet zinu arī kā ir tad, kad prieka nav, svinēt negribas un jūties vientuļi pūlī. Tāpēc novēlu jums gaišu gada nogali par spīti lietum, vismaz vienu tuvu cilvēku līdzās un daudz grāmatu patīkamai laika pavadīšanai.

Par grāmatām runājot, lasīts tik maz, ka nezinu, ko dāvināt, tāpēc lai jums nākamajā gadā izdodas izlasīt vismaz vienu grāmatu, kas aizrauj un uzrunā tik ļoti, ka, samīļotu un izlasītu, to noliekat savā plauktā pie vismīļākajām grāmatām. Daudzlasītājiem – vismaz piecas. 😀

Es veco gadu pavadīšu un jauno sagaidīšu ar bildē redzamo grāmatu čupiņu, kas ļoti gaida manu uzmanību. Ingas Pizānes jaunu dzejas krājumu “Siena, ko nosiltināt” uzdāvināju sev Ziemassvētkos, savukārt Polaņska “Pilsēta sapņo” jau esmu iesākusi lasīt. Vēl mani paciņā gaida kāda noslēpumaina grāmata-dāvana, bet pie tās es tikšu rītdien.

Priecīgi, mierīgi un lai laimīgs Jaunais gads!

Par Ziemassvētkiem

egle

Novembrī parasti šķiet, ka vēl ir tik daudz laika. Tad attopies dienu pirms Ziemassvētkiem, gādājot pēdējo dāvanu. Pēc tam, – kad atkal jāiet uz darbu. Pa vidu ir gan steiga, gan nogurums, gan priecīgs satraukums, pīrāgu cepšana un dāvanu saiņošana. Beigās laiskošanās ar grāmatu rokās, kad svētki nosvinēti un iestājies miers.

Ziemassvētkus vajadzētu kādu nedēļu, lai var paspēt visus apciemot un visu ko apdarīt. Man vienmēr pietrūkst laika Ziemassvētkiem. Gribētos tā nesteidzīgi. Izgreznot māju, pagatavot ēdienus, sagādāt pārdomātas vai paštaisītas dāvanas, saaicināt mīļos, visiem kopā pasēdēt.

Divas reizes cepu pīrādziņus un abas reizes pati apēdu tikai dažus, jo parējie pazuda citos vēderos kā nebijuši. Visi savācāmies pie mammas un vienā brīdī attapāmies salīduši mazajā virtuvītē jautri tērzējam. Bija tik silti un labi. Vai tad vairāk ko svētkos vajag? Nevajag. Ja nu vienīgi sniegu un tas mums šoreiz bija. Viss tik balts un skaists.

Citus gadus esmu centusies lasīt un skatīties grāmatas un filmas par Ziemassvētku tēmu, bet šogad tas izpalika. Īsti nejutu vajadzību. Taupu “Love Actually” 31. decembrim vai 1. janvārim pie šampanieša glāzes.

Atvainojos, ka izpaliek virtuālā apdāvināšanās. Tik maz lasīts, ka nav ko dāvināt. Ceru, ka jums zem eglītes bija nolikta kāda īsta grāmata. Ceru, ka jums bija brīnišķīgi Ziemassvētki un jūs tos pavadījāt tieši tā kā vēlējāties!

 

Īsās atsauksmes #14

Atkal sakrājušās dažas grāmatas par kurām izteikties īsumā.

jauniešu romānsHere Lies Daniel Tate. Cristin Terrill

Simon & Schuster 2017, 400 lpp.

Lai gan par šo romānu man būtu ko teikt, izteikšos īsi, jo šī ir no tām grāmatām, par kuru sižetu nedrīkst pļāpāt. Visa sāls ir noslēpumainībā. Antivaroņi, respektīvi – autore, smuki čakarē lasītāju prātus. Īsumā: hronisks melis izliekas par pazudušu puisi, lai tiktu laukā no ķezas un iekuļas bagātā ģimenē, kura ir laimīga par pazudušā radinieka atrašanos. Krāpniekam iepatīkas jaunā dzīve, bet viss nav tik rožaini. Viss, vairāk neko neteikšu. Sen nebiju lasījusi jauniešu romānu un šis man tiešām patika, sižets spraigs, lasījās raiti. Labi izklaidējos, aizdomās turēju visus un priecājos kā mani apčakarēja. Vienīgi beigās atrisinājums šķita pienākam pārāk strauji.

Romāna ideja par puisi, kurš izliekas par pazudušu cilvēku, atsauca man atmiņā dokumentālo filmu “The Imposter” (2012), kas stāsta par puisi no Spānijas, kurš apgalvo, ka ir kādas amerikāņu ģimenes pirms 3 gadiem pazudušais 16 gadus vecais dēls. Filma laba, iesaku, ja interesē tāds stāsts.

Vērtējums: 4/5

romantiskais romānsOne Christmas Kiss in Notting Hill. Mandy Baggot

Ebury Digital 2017, 384 lpp.

Būtisks grāmatas izvēles faktors bija darbības vide – Notinghila, Londona. Nekādas īpašās Londonas sajūtas nenoķēru un būvfirmas jaunā amerikāņu izpilddirektora ambiciozā ideja nonest Notinghilu, lai uzbūvētu tur mega izklaides/viesnīcu kompleksu šķita vienkārši smieklīga ideja. Autore varēja izdomāt kādu reālāku drāmas iemeslu. Amerikānis – šķirtenis ar divām meitām, ātri samīlas būvfirmas darbiniecē, kura piekomandēta par viņa asistenti. Miniet trīs reizes, kur tā sieviete dzīvo? Pareizi. Viņa ļoti mīl to rajonu, tāpēc amerikānis ir sprukās – vai nu sieviete vai būvprojekts Notinghilā. Romāna pluss – galvenā varone nav nevarīga, elsojoša būtne.

Neesmu atmetusi cerības atrast to īsto, maģiski skaisto Ziemassvētku stāstu. Šis nebūs īstais, romāns ir klasiski, romantiski naivs un klišejisks, tomēr bez pārliekām muļķībām, ja vien neskaita neticamo būvniecības ideju. Tomēr kaut kādu Ziemassvētku pasaku vajag un romāna beigas ir tipiskas laimīgo pasaku vai romantisku Holivudas filmu beigas, kas silda sirdi par spīti visam. Romānu var izlasīt ātri, pa kādai lapai mierīgi izlaižot, jo nekas svarīgs netiek rakstīts. Kārtīga smadzeņu košļene.

Vērtējums: 3/5

Kā būt parīzieteiHow To Be Parisian: Wherever You Are. Anne Berest, Audrey Diwan, Caroline de Maigret, Sophie Mas

Ebury Press 2014, 255 lpp.

Izklaidējoša kafijas galdiņa grāmata, ko pašķirstīt un palasīt pie vīna glāzes. Domāju, ka autores ir mazliet pārspīlējušas ar to, kādas ir parīzietes un ko viņas dara vai nedara, bet teksts un bildes nenoliedzami uzbur Francijas sajūtu, ļauj kā sievietei mazliet pasmaidīt par sevi un citām. Šī grāmata atgādina par sievišķīgumu, šarmu, eleganci, ļaušanos kaprīzēm un savām vēlmēm, par būšanu pašai. Man gan ir aizdomas, ka par parīzieti, vai francūzieti vispār, nevar kļūt, par parīzieti ir jāpiedzimst, bet to vieglumu man gribētos iemācīties. Jā, man gribētos būt parīzietei un ir lietas, pie kurām varu pievilkt ķeksīti. Matu krāsošanā gan izgāžos ar skaļu blīkšķi, jo īsta parīziete matus nekrāso, viņa lepojas ar savu dabīgo matu krāsu. Viegla, forša lasāmviela. Dažs labs padoms liekams aiz auss un izmantojams, bet vispār šī ir iedvesmas, nevis pašpalīdzības grāmata. Noteikti vēl pāršķirstīšu. Ja ar angļu valodu esat uz jūs, grāmatnīcās noteikti vēl var atrast latvisko izdevumu “Kā būt parīzietei vienmēr un visur”.

Vērtējums: 3,5/5

Virtuālās dāvanas 2017. gada Ziemassvētkos

IMG_20171216_145356

Mīļie draugi!

Vispirms – priecīgus Ziemassvētkus! Ceru, ka nepārēdāties. Tagad pie dāvanām! Jūs jau zināt, cik ļoti man patīk tradicionālā grāmatu blogeru apdāvināšanās.

Spīgana jau lasa to, ko gribēju viņai uzdāvināt – Skota Hokinsa “Ogļu kalna bibliotēka”. Pēc sajūsminātajiem komentāriem saprotu, ka šī dāvana būtu pašā laikā. Uzskatīsim, ka Spī izmanotojusi savas raganas spējas un priekšlaicīgi ieskatījusies manā prātā.

Tā kā Uldis jeb Baltais Runcis atzinās, ka viņš šeit klusām ieskatās, ceru, ka pamanīsi savu dāvanu – Ulda Ģērmaņa “Zili stikli, zaļi ledi”. Tev kā vēsturniekam varētu būt interesanti.

Ar Doroniki šogad visvieglāk. Lai Tevi iepriecina Robert Galbraith “Career of Evil”. Visi saka, ka trešā daļa esot labāka par pirmajām divām. Ja esi jau paspējusi šo grāmatu uzsākt, tad bonusā vēl viena dāvana – seriāls “Strike”.

Andai patīk ģimenes sāgas un dziļi psiholoģiski portreti. Lorensa Darela “Aleksandrijas kvartets” gan nav ģimenes sāga, tomēr Darela savītais stāsts ir savdabīgs pētījums cilvēku kaislībās. Man personīgi otrā grāmata patika labāk kā pirmā, jo pa vietām sāka nostāties daži fakti un notikumi atklājās jaunā gaismā.

Sibillai nevaru izlemt starp divām grāmatām: Italo Kalvīno “Neredzamās pilsētas” vai Ineses Zanderes “Kuģa žurnāls”. Pārskrienot blogam un Goodreads šķita, ka neesi lasījusi ne vienu, ne otru, bet varbūt kļūdos, tāpēc ņem abas vai izvēlies to, kura vairāk patīk.

Dainim varētu patikt jauniešu blēžu romāns: Cristin Terrill “Here Lies Daniel Tate”. Iespējams, ka galvenais varonis smuki izčakarēs lasītāja smadzenes. Vēl neesmu pabeigusi lasīt, tāpēc 100% apgalvot nevaru, bet ir aizraujoši.

Tik labi, ka virtuālās dāvanas nav ierobežotas skaitā, tāpēc Andrim un Intam tiks katram pa Ada Palmer “Too Like the Lightning” eksemplāram. Izskatās, ka šo neesat lasījuši un tā ir īsta veiksme man kā dāvanu gādātājai. Pati grāmatu pagaidām izlasīju līdz pusei, ne velna nesaprotu, kas tur notiek, bet pasaule solās būt laba un, ja iepatiksies, ir turpinājumi.

Austrai un Santai dāvinu tumšu un arī drusku feministisku pasaku pārstāstu krājumu, kas jūs varētu iepriecināt: Angela Carter “The Bloody Chamber and Other Stories”.

Nezinu, vai Anna paspēja bibliotēkā paņemt, bet dāvinu Kristas Annas Belševicas “Medījot dzīvi”. Spilgta, drusku dusmīga dzejas debija.

Lasītājai un Fledim – Pāvela Sanajeva “Apglabājiet mani aiz grīdlīstes”. Par šo ir ļoti labas atsauksmes un var lasīt arī krieviski. Iespējams, ka šauju garām, bet varbūt jums šī grāmata patiks.

Visiem sarūpēt dāvanas man neizdevās, piedodiet. Šogad sanācis maz lasīt tādas grāmatas, par kurām gribas teikt wow!, tomēr ir tādas, kuras man līdz galam neuzrunāja, bet varētu ļoti patikt īstajam lasītājam. Novēlu katram 2018. gadā atrast vismaz 3 grāmatas, par kurām sajūsmā gribas iesaukties “jā, ir īstā!”.

Virtuālās dāvanas 2016. gada Ziemassvētkos

Ziemassvētku gaisma

Mīļie draugi!

Gada nogales steiga un sniega trūkums galīgi neveicina svētku sajūtu, tomēr teikšu kā ir – mazo grāmatblogeru savstarpējo apdāvināšanos vienmēr ļoti gaidu, tāpēc – gaišus un priecīgus Ziemassvētkus!

Šogad man grūti gāja ar dāvanu izvēli, tāpēc piedodiet, ja sev dāvanu zem eglītes neatrodat. Novēlu katram 2017. gadā izlasīt vismaz vienu grāmatu, kas sajūsmina līdz sirds dziļumiem!

Skanot svētku melodijām, zem eglītes sev dāvanas atradīs:

Austra jau paspējusi izlasīt to, kas būtu mana pirmā izvēle, tāpēc iesaiņoju Fannie Flagg “A Redbird Christmas”. Labi iederēsies romantiskajā Ziemassvētku tēmā vēl šogad vai arī nākamajā decembrī.

Annai jeb Tējtasītei dāvinu Daces Vīgantes “Ledus apelsīnu” – būs labs papildinājums labas mūsdienu latviešu literatūras meklēšanas kvestam.

Tā kā labas grāmatas grēks “nepadot tālāk” un Sibilla jau ieinteresējās par atvāžamo nazi, tad dāvinu K. J. Parker “The Folding Knife”.

Ja man prasīs, nemācēšu paskaidrot, kāpēc, bet iedomājos, ka Doronikei varētu interesēt Mēlisa Frīdentāla “Bites”. Vēsture, teoloģija, lietus un vienkārši šī grāmata negrib pamest manu prātu.

Dainim zem eglītes paliku Andžeja Sapkovska “Pēdējo vēlēšanos”, jo šis ir traki labs fantāzijas gabals un nevar taču visu laiku lasīt Poteru.

Nezinu neko ieteikt spāniski, tāpēc Lasītājai piedāvāju Ievas Melgalves “Mēness teātri”. Spāniskas kaislības tur nav, tomēr teātrim piemītošas sakāpinātas emocijas savdabīgā mērcītē gan ir.

Māra jeb Valkīra atrod skaistas vietas Latvijā un ārpus tās, nesen arī labi izteicās par Rimanta Ziedoņa prozu, tāpēc dāvinu Imanta un Rimanta Ziedoņu “Leišmalīti” klusā cerībā, ka vēl nav lasīta.

Skatos, ka Santa lasa psiholoģiskos trillerus ar neuzticamiem varoņiem, tāpēc piedāvāju veselas divas izvēles: Caroline Kepnes “You” un Paul Tremblay “A Head Full of Ghosts” – kura nu vairāk uzrunā.

Spīganai dāvinu Jon Ronson “So You`ve Been Publicly Shamed” par kaunināšanu internetā. Varbūt nav pati aizraujošākā grāmata, tomēr vērts izlasīt domājošam cilvēkam.

Diez vai tā būtu, ka nav lasīta, tomēr Inta plašajā blogā neatradu atsauksmi par Robēra Merla “Malvilas pili”. Palīdzēšu arī iesākt nākamo grāmatu sērijas maratonu, tāpēc, Int, saiņo laukā un ķeries pie (pār)lasīšanas.

Andai klusām zem eglītes paliku Entonija Dora “Mums neredzamā gaisma”, jo man šķiet, ka šī grāmata noskaņu ziņā iederēsies tajā, ko Anda lasa.

Gribu Andrim iedāvināt ko ļoti labu, bet baidos atkal aizšaut garām, tāpēc parakņājos pa Goodreads un iesaiņoju Hugo balvas ieguvēju N. K. Jemisin “The Fifth Season”.

Fledis ir cītīgs lasītājs un ar Inta dāvanu varētu būt par maz, tāpēc dāvinu Alvja Hermaņa “Dienasgrāmatu”. Varbūt nav vēl lasīta. Bibliotēkās gan droši vien pamatīga rinda uz šo grāmatu.