Īsumā

Beidzot atbildēju uz bloga komentāriem. Ja kāds man rakstījis e-pastu un neesmu atbildējusi, tad līdz e-pastu izskatīšanai vēl neesmu tikusi. Ātrāk mani var sakomunicēt soctīklos. Vispār viss ir labi, man tikai nerakstās pēdējā laikā un ne visai daudz lasu. Lai te neievilktos klusuma brīdis, tad tā drusku papļāpāšu, labi?

Grāmatas

Februārī izlasīju 6 grāmatas, kas varētu būt pēdējā gada rekords. Pie vainas ir Bess Crawford grāmatu sērija par 1. pasaules kara medmāsu, kura atjautīgi risina dažādus noziegumus vecajā, labajā Anglijā ar tējas dzeršanu un manierēm. Pēc ceturtās grāmatas noteicu nelielu pauzi, citādi sērija pārāk ātri beigsies un ko tad es lasīšu?

Esmu iesākusi lasīt, atzinusi par nelasāmām un izmetusi vēl pāris grāmatas no e-lasītāja, bet pagaidām tas ir par maz “Lasīt/nelasīt” turpinājumam.

Biju uz grāmatu izstādi (kurš grāmatu blogeris nebija?!) un gandrīz neko nenopirku. Ar acīm gribējās daudz, ar prātu ne visai. Nopirku Antona Čehova “Sakhalin Island” un sāku lēnām lasīt. Ļoti interesanti par viņa ceļojumu cauri Sibīrijai uz Sahalīnas salu. Čehovs ir izcils novērotājs, ko ievēroju jau viņa īsajos daiļliteratūras stāstos.

No mēneša mēnesī atlieku Susannas Klārkas “Džonatana Streindža un mistera Norela” lasīšanu. Beidzot vajadzētu saņemties, jo nekāda pamatota iemesla tādai atlikšanai nav. Sižets izklausās labs un tāds, kam man vajadzētu patikt, tulkojusi Māra Poļakova, tā kā arī tajā ziņā visam vajadzētu būt kārtībā, un 816 lpp tāds sīkums vien ir.

Pārsteidzu pati sevi ar sekojošu atklājumu: varu klausīties audiogrāmatu zīmējot/gleznojot. Tviterī redzēju ieteikumu par “Patefon” – telefona aplikācija ar audiogrāmatām krieviski. Sāku klausīties “Šantarāmu”, kas ir vēl viens pārsteigums. It kā sen jau briedu šo izslavēto ķieģeli lasīt, bet bija nianses, par kurām šaubījos. Jāsaka, ka esmu aizrāvusies. Autors ļoti kolorīti apraksta Indiju un indiešus, ir daudz saistošu notikumu. Drusku traucē tikai viņa filozofiskās atklāsmes un sevis žēlošana. Teikšu tā – suns zin, ko ēdis un nav ko čīkstēt. Cik saprotu, tad svaigi iznākušajā otrajā grāmatā Roberts stipri aizbraucis filozofijā un reliģijā. Tur mums nebūs pa ceļam. Apsveru iespēju abonēt “Patefon” servisu, lai nav jāatraujas uz reklāmām ik pēc 15 min. Vēl kāds izmanto šo audiogrāmatu servisu?

Zīmēšana

Pārmetu sev, ka nezīmēju tik daudz, cik vajadzētu un arī gribētos. Domāju, ka jāizkārto uz grīdas salīdzināšanai darbi, kas tapuši no pagājušā gada februāra, kad pirmo reizi paņēmu rokā zīmuli ar domu iemācīties zīmēt, un darbi, kas tapuši tagad, kad zīmēšanas kursus apmeklēju trešo reizi. Bez skatīšanās zinu, ka progress ir pamatīgs un esmu par to ārkārtīgi priecīga.

Vērtīgs padoms no skolotājas, kad runājām kā iemācīties kompozīciju: zīmējums nav obligāti jāpabeidz. Vienmēr var sākt no jauna, kaut ko mainīt, izdzēst, pārvietot. Jāeksperimentē ar izkārtojumu, jāvēro. Galvenais – drosmi!

Drosmi! To cenšos atcerēties un turēties pie drosmes ar zobiem un nagiem. Vakar atcerējos, ka neizmantoti mētājas eļļas pasteļkrītiņi. Nevarēju aiziet gulēt, vajadzēja izmēģināt. Kāpēc gan ne? Kad lielam pasūtījuma darbam vajadzēja uzzīmēt skici, atcerējos par krāsainajiem zīmuļiem un atklāju, ka tāda ātrā idejas vizualizēšana bez pretenzijām uz perfektumu ir ļoti atbrīvojoša.

Ļoti patīk sausie pasteļkrītiņi. Pagaidām mani vienīgi uztrauc šo darbu uzglabāšana, jo katru zīmējumu ierāmēt negribu, bet sauso pasteļkrītiņu darbi ir viegli sabojājami.

Vispār es par zīmēšanu varētu runāt vēl un vēl, bet jūs šeit nākat lasīt par grāmatām, tāpēc beigšu. Grāmatu atsauksmes būs, tikai jāmēģina atcerēties izlasīto.

Dzīve notiek: vasaras otra puse

Runā, ka vasara cauri. Ja tā, tad laiks atskatīties uz piedzīvoto vasaras otrajā pusē. Šoreiz varēšu vairāk uzrakstīt par grāmatām, bet vispirms par visu citu. No kultūras/izklaides pasākumiem bija divi. Vaidavā notika Mālēdiena festivāls – bijām ekskursijā Vaidavas keramikas ražotnē un izbaudījām Kārļa Kazāka koncertu. Koncerta beigās viņš teica, ka viņam viss te paticis, tikai mālu nedevuši ēst. Uz to maza meitenīte atbildēja: “Mālus nedrīkst ēst!”. Tā lūk. Vispār pasākums bija jauks – tāds viegls čiliņš dabā un patīkamā atmosfērā.

Pēc tam nāca Valmieras pilsētas svētki un es izmantoju iespēju dienu pavadīt galerijā “Laipa” divās mākslas nodarbībās. Pirmā bija akrila gleznošana/krāsu jaukšana ar Patrīciju Brekti – ļoti jauki un tagad man ļoti gribas vēl pamēģināt ar akrilu. Otrā bija akvareļa gleznošanas nodarbība slapjā akvareļa tehnikā – manuprāt, drusku haotiski, varbūt pasniedzēja jau bija sagurusi un skaidrs, ka slapjā akvareļa tehnika ir ciets rieksts, ko nevar tā uzreiz pārkost.

Mana mākslinieciskā darbošanās neaprobežojās tikai ar tām divām nodarbībām. Cenšos vismaz reizi dažās dienās kaut ko uzzīmēt. Ir tapuši daži jauni darbi un nopirku nelielu skiču blociņu, ko nēsāt līdzi.

31. jūlijā mūsu sunim palika 2 gadi un jubileja tika nosvinēta ar tortīti, ko jubilārs ļoti atbalstīja. Viņš pat ierosināja, ka jubileju varētu svinēt katru dienu. Vai tagad viņš ir pieaudzis? Drusku prātīgāks kļūst, miegā tagad biežāk rūc, nevis smilkst. Ko īpaši pamanīju šovasar: ja viņš redz, ka ēdam no kāda krūma ogas, viņš arī pats meklē un ēd -jāņogas, mellenes, korintes, ērkšķogas, avenes. Puikam ļoti garšo, bet nesatraucieties, viņš ar tādu pašu baudu ēd arī gaļu.

Tomēr tiku pie dažām brīvdienām un vienu no tām izmantoju, lai apciemotu pāris mīļas draudzenes Rīgā. Zvaigzne Cafe man uztaisīja milzīgu latti. Bija gandrīz 11 no rīta, kafiju vēl nebiju dzērusi un laikam pēc manas sejas izteiksmes bija skaidrs, ka ne ar kādu mazo porciju man nepietiks. Pagaršoju arī slaveno Raunas eklēru. Nē nu, nekāda vaina, sulīgs, bet es laikam no visiem sajūsmas tekstiem gaidīju ko tādu, ka man būs jālec augšā un jākliedz: “Jā, tas tik ir eklērs!”. Bet svarīgāk ir tas, ka, draudzeni gaidot, ielasījos Ilgas Raščevskas “Norakstītie” sākumā. Sākums iesit pakrūtē, gribas izlasīt visu, bet tā noteikti būs smaga lasāmviela. Ja par grāmatām, tad Rīgā nevienu grāmatu nenopirku, lai gan pagāju garām Robert`s Books un bija milzīgs kārdinājums tur iegriezties. Viņiem 2. septembrī būšot “yard sale”.

Vēl es aizgāju uz izstādi “Krievu mākslas zelta klasika 19. gs” Rīgas Biržā. Izstādē sajūsmināja Ivana Šiškina darbi, īpaši ar sēpiju, ogli radītie. Neesmu nekāda dižā mākslas zinātāja, tāpēc gāju apbrīnot mākslinieku veikumu un pētīt kā attēlotas detaļas, gaismas.

Vasīlijs Surikovs “Muižniece Morozova. Skice” (1884). Šis darbs tiek uzskatīts par vienu no 19. gs. krievu glezniecības šedevriem.

Ir iestājies tas brīdis, kad tuvākajā apkaimē (un ar to es domāju ~100 km rādiusu ap Valmieru) visi interesējošie dabas objekti ir apskatīti, bet Līču-Laņģu klintis bija dikti iespaidīgas, tāpēc devāmies uz Liepu vēlreiz.

Domāju par šo taku uzrakstīt atsevišķu rakstu, jo man vēl jāpastāsta par grāmatām.

Ar grāmatām tātad ir tā, ka esmu izlasījusi 4, dažas ir iesāktas un vēl pāris jaunas nopirktas gaida rindā. Vasaras sākumā iecerētais saraksts, protams, netiek lasīts pilnīgi bez nekādiem sirdsapziņas pārmetumiem. Iesāku Lorensa Darela “Aleksandrijas kvartetu”, pēc pirmās daļas tā kā netaisījos turpināt, tomēr ziņkāre uzvarēja un tagad piktojos, ka latviski tik vien ir, trešā un ceturtā daļa jāmeklē angliski. Kaut kas tajā Darela romānu ciklā ir. Izlasīju arī svaigi iznākušo “Cilvēku, zvēru un dievu zemē“. Bet vispār mani ir nomocījušas nopietnās grāmatas un paķēru lasīt franču sentimentālo romānu, kas mani labi izklaidēja un noveda pie vēl diviem romantiskajiem romāniem. Pašlaik lasu “Ik dienu, ik stundu” un pēc tam man ir vēl viens Marka Levī romāns. Tad varbūt saldo būšu saēdusies ilgam laikam un atgriezīšos pie nopietnākas literatūras.

Te nu būtu laiks likt punktu. Rudens man atnāks ar jau tradicionālo R.I.P. lasīšanas pasākumu. Pieļauju, ka šoreiz lasīšu tikai 2 grāmatas un izvēle man jau ir skaidra.

Dzīve notiek: vasaras pirmā puse

Nekas daudz nav mainījies kopš 8. jūnija, kad publicēju provizorisko vasaras lasāmo grāmatu sarakstu. “Voldenu” un “Kūrviesi” izmocīju, tad pieķēros pie divām neplānotām grāmatām, ārkārtīgi cītīgi lasīju Jāņu brīvdienās (paldies odiem un lietum, kas ļāva ilgstoši uzturēties teltī) un pēc tam viss. Piesēdos zīmēt apjomīgāku darbu un lasīšanai vairs laika neatlika.

Daudz mazu otas triepienu pļavas ziedu pušķī. Akvarelis, A3

Bijām uz Dabas koncertzāli Burtnieku pļavās. Šogad pasākums bija veltīts dižsliekai.

Vizuāli, muzikāli un izglītojoši par dižsliekām Dabas koncertzālē

Muzikāli un vizuāli pasākums bija tīri baudāms, bet domāju, ka bērniem tur ir krietni interesantāk – visas tās darbnīcas un izglītojošās spēles bija ļoti apmeklētas. Es pielīdu tikai paklausīties kā Māris Olte stāsta par līņiem un tagad zinu, kāpēc līņiem no viena ezera var atšķirties krāsa. Ievēroju arī, ka rūdīti šī pasākuma apmeklētāji ierodas gumijniekos, ar krēsliem, guļammaisiem un teltīm. Vesela kustība nevis vienkāršs pasākuma apmeklējums.

Satellites LV uz Valmiermuižas skatuves.

Otrs muzikālais pasākums, ko apmeklējām, bija Satellites LV koncerts Valmiermuižas dzīvās mūzikas vakarā. Vispār esam regulāri šo mūzikas vakaru apmeklētāji un jāsaka, ka šis bija viens no foršākajiem koncertiem. Neesmu liela latviešu mūzikas zinātāja, bet izrādās, ka vairākas Satelītu dziesmas zināju tīri labi. Tā “Policija brauc!” par sporta čībām vispār ir super: Jānopērk jaunas sporta čības, Lai var iespert un ātri skriet. Viņi spēlēja arī vairākas dziesmas no jaunā (topošā) albuma. Nekā novatoriski jauna, tie paši ierastie meldiņi, bet tas nav slikti. Man vislabāk patika tās roķīgākās dziesmas, Satelītiem piestāv tāda dauzonība. Publika izlūdzās vēl pēdējo dziesmu un aktīvākie pat lēkāja līdzi. Ko esmu ievērojusi – latviešu publika pamostas tikai tad, kad mūziķi beidz uzstāšanos, tad skan grandiozi aplausi, tiek saukts, lai spēlē vēl, negrib laist prom.

Vēl daži vasaras pasākumi priekšā – tie paši dzīvās mūzikas vakari Valmiermuižā, Mālēdiena festivāls (notiks pirmo otro gadu Vaidavā), kurā uzstāsies Kārlis Kazāks un tātad ir obligāts apmeklējums, Valmieras pilsētas svētki. Valmieras vasaras teātra festivāla programma gan galīgi šogad neuzrunā, bet varbūt trāpīsies kāds cits apmeklējams pasākums.

Balkona birojs ar Albertu 😀

Izmīti arī daži līkumi ar riteņiem un izskrieti daži aplīši ar suni. Pastaigāts gar jūru, bet peldēties šogad laikam nesanāks. Tā kā atvaļinājums man šovasar nespīd, tad pārāk neskumstu par mēreni siltiem laika apstākļiem. Puķes izzied lēnāk un var par tām ilgāk papriecāties. Uz balkona gan šogad viss švaki aug. Baziliks izlīda un nosprāga, pētersīļi nīkuļo, tikai dilles izauga, jau noēstas un jāsēj pa otram lāgam. Pirmo reizi tā. Acīmredzot kaut ko daru nepareizi, jo mammai tomāti uz balkona jau gatavojas. Iedeva man arī vienu balkontomāta stādiņu, ko pašai vairs nav vietas izstādīt. Nosaucu par Albertu, auklēšu.

Gribēju rakstīt par divām izlasītajām grāmatām, bet sanāca par dzīvi. Par grāmatām būs citreiz, apsolu, jo šis taču ir grāmatu blogs. Man ir iesākta viena dikti dāmīga un viegla “bilžu” grāmata “How to be Parisian” un viena jauna fantāzijas/fantastikas sērija ar traki interesantu pasauli. Pirmā grāmata saucas “Too Like the Lightning”. Esmu romānam gandrīz pusē un joprojām neņemos apgalvot, ka vispār saprotu, kas patiesībā notiek – daudzi pasaules likumi vēl nezināmi, kuri ir sliktie un vai vispār tādi ir šajā romānā, kas galu galā notiks un tādā garā. Man patīk.

Marii lasa #18

Par izlasītajām grāmatām no 05.03.2017. līdz 26.03.2017., trīs dokumentālajām filmām un mazliet arī par zīmēšanas kursu progresu.

[upd] Binčijas romānu iesāku pēc video uzfilmēšanas un pie 70. lpp nolēmu, ka ir citas grāmatas, ko vairāk gribu izlasīt.

Marii lasa #17

Par izlasītajām un vēl nelasītajām grāmatām no 23.01.2017. līdz 04.03.2017., un zīmēšanas kursiem. Brīdinu, ka kādu brīdi manam monologam pieslēdzas papagailis. 🙂

 

Kārļa Zariņa “Cirka mākslinieku” jau paspēju pa pusei izlasīt. Pagaidām slēdziens – nasing spešl.