Bites. Mēliss Frīdentāls

Mēlisa Frīdentāla "Bites"

Mansards 2015. gads, 248 lpp.

Ir kaut kas noslēpumaini vilinošs vāka dizainā un nosaukumā, kas liek šo grāmatu paņemt rokās un sākt lasīt. Kad sākts, atliek vien turpināt, jo drūmā noskaņa ievelk lasītāju dubļu un smaku jūklī. No seniem laikiem izkāpis romāns caur jauna studenta Laurencija ciešanām pēta 17. gadsimta teoloģijas un medicīnas teorijas par cilvēka dvēseli un tās saistību ar veselību.

17. gadsimta vide ļauj ar gandarījumu un atvieglojumu priecāties par cilvēces attīstību, mūsu sasniegumiem sadzīves apstākļu uzlabošanā, tumsonības apkarošanā un ārstniecībā. Lai gan tā laika Tērbatā virmo modernas vēsmas, ko noteikti veicina universitātes klātbūtne, ilgstošo lietavu radītais bads un vispārēja apstākļu pasliktināšanās padara Tērbatu par nemīlīgu vietu. No laukiem uz pilsētu plūst pusdzīvi, skrandaini, bada mocīti ļaudis, viss ir drūms, dubļains, auksts un slapjš. Ideāla augsne slimībām, kurām kā labu pretlīdzekli iesaka asins nolaišanu. Ja pie bārddziņa ietrāpa asins nolaišanai nelabvēlīgā laikā, viņš ar lielu entuziasmu un prieku piedāvā veikt klizmu, kas ļoti labi attīrot organismu. Bārddziņa piedāvājums nešķiet vilinošs? Var doties pie aptiekāra nopirkt kādu no viņa brūvējumiem. Varbūt pat palīdzēs, ja nenomirsiet.

Bet kāpēc vispār cilvēks top slims? Jo izjaukts humoru līdzsvars organismā, vai ļauna acs uzsūtījusi slimību. Ļauna acs, savukārt, ir tiem, kam kaut kādu iemeslu dēļ dvēsele kļuvusi slikta, samaitāta. Laurentijam šķiet, ka tā noticis ar viņu, jo bērnībā pieredzējis briesmīgas lietas, tāpēc tagad savas studijas velta dvēseles pētīšanai. Galvenais varonis cenšas izdibināt vairākus filozofiskus jautājumus. Kas ir dvēsele, kas atmiņas? Vai bez tām cilvēks ir dzīvs, spēj pastāvēt? Veselā miesā vesels gars, vai tomēr ar veselu garu vesela miesa? Viņu moka melanholija, iekšas pilnas ar melnu žulti, kas sagandē ķermeni un prātu. Tādam cilvēkam drūmā Tērbata ir slikta dzīvesvieta, tomēr viņam nav izvēles. “Bitēs” mēs sekojam Laurentijam Hilam sešas dienas – no viņa ierašanās brīža Igaunijā līdz kādai satraucošai atklāsmei universitātes laboratorijā un atvieglojumu nesošam sapnim.

Teksts nešķiet sarakstīts mūsu laikā. Vides apraksts, tēli, Laurentija domas un rīcība – tas viss atstāj diezgan autentisku 17. gs. sajūtu, pareizāk sakot, ticamu interpretāciju par to, kā tas varēja būt. Mēliss Frīdentāls ir teologs un literāts, pēta 17. gadsimta ideju vēsturi, romānu balstījis uz patiesiem faktiem, izmantojis tālaika zinātnes un filozofijas idejas, ko īsumā paskaidro grāmatas pēcvārdā. Pēcvārds piedod romānam dziļāku nozīmi un ļauj labāk izprast literārā darba jēgu. Autors ļoti rūpīgi izmanto izteiksmes līdzekļus, lai radītu pretīgu vidi. Reti kurš teksts ir tā piesūcies ar mitrumu, dubļiem, smakām, tumsu un ārprātu.

Kas ir ar tām bitēm? Kāpēc romāna nosaukums ir “Bites”? Kāpēc tēla sejai priekšā dzeltena puķe? Tieši šie ziņķārīgie jautājumi mani mudināja izlasīt Frīdentāla romānu. Izrādās, vairāki antīkie un viduslaiku domātāji pauda ideju, ka dvēsele ir bites, kas piepilda cilvēka ķermeni kā stropu. Skaisti, par to ir vērts padomāt.

Romāna beigas ir neviennozīmīgas. Lasītājam pašam jālemj, vai tā ir atpestījoša katarse, vai pēdējais elpas vilciens. Šī neskaidrība ir traucējoša, bet filozofiskāk noskaņotam lasītājam droši vien nesagādās grūtības. “Bitēs” savijas zinātnes sasniegumi ar māņticību, atmiņas ar fantāzijām, dažādas filozofiskas idejas ar visu iznīcinošo lietu un Laurentija slimību. Kopumā interesants un spilgts vēstures laikposma atspoguļojums tepat mums kaimiņos. Vērts izlasīt.

Vērtējums: 3/5

Advertisements

Sliktā zinātne. Bens Goldeikrs

Bens Goldeikrs "Sliktā zinātne"

Zvaigzne ABC 2016. gads, 352 lpp.

Interesanti, cik daudzi no tiem, kuri iegādājās “Slikto zinātni”, uzķērās uz nosaukuma, bez anotācijas izlasīšanas, sajūsmā, ka beidzot tiek atmaskota sliktā oficiālā medicīna un (no tā izrietošs secinājums) pastāstīts par alternatīvās medicīnas bezgalīgajām dziedināšanas iespējām? Ja šie cilvēki pēc pirmās vilšanās turpinātu lasīt, viņi uzzinātu daudz pārsteidzošu un nesaudzīgu faktu par to, kā mūs muļķo gan alternatīvās medicīnas darboņi, gan lielās farmācijas kompānijas un dažs labs oficiālās medicīnas pārstāvis.

“Sliktā zinātne” stāsta par to kā sabiedrībai tiek klāstīti kļūdainos vai pat neesošos pētījumos un sagrozītos pierādījumos balstīti secinājumi par veselību un uzturu. Dažkārt tas notiek neapzināti, jo cilvēki vēlas saskatīt to, ko vēlas un kam tic, vai arī vienkārši nepareizi saprot/vispār nesaprot iegūtos pētījuma datus. Tomēr bieži tas tiek darīts apzināti. Nauda nesmird, kā vēsta tautas gudrība. Ūdeni uz muļķības dzirnavām ļoti skaisti lej plašsaziņas līdzekļi, kuri alkst sensācijas, viņiem visu laiku jāziņo kas jauns, bet medicīnā pagājis lielo atklājumu laiks. Tad nu no kāda pētījuma tiek paķerta hipotēze, nevis secinājumi, vai arī tīši vai netīši pārprasti dati un pasaulē aiziet kārtējās blēņas. Piekrītu autoram, ka lielā mērā pie “zinātnisku” muļķību popularitātes un zinātnes noniecināšanas ir vainojama humanitārā izglītība, kas neļauj pietiekoši pārzināt pat salīdzinoši vienkāršus dabaszinātņu procesus. Tāpēc ir viegli noticēt tādām aplamībām kā ieteikumam ēst spinātus un tumši zaļos augus, jo tajos ir vairāk hlorofila un tātad daudz skābekļa, kas no mūsu kuņģa nonāks asinīs (šī sensacionālā atklājuma autore ir PhDr. Džiljena Makīta, es tikai pārstāstu).

Autors pārdomāti, izvērsti, pamatoti un ironiski analizē placebo, homeopātiju, dažus slavenākos Lielbritānijas “speciālistus”, vairākus zāļu un vitamīnu skandālus, un citas aizraujošas tēmas. Tāpat viņš pastāsta kā masu mediji un uztura konsultanti (nejaukt ar oficiāli atzītu izglītību ieguvušiem uztura speciālistiem) veicina muļķību izplatību un masu histēriju, kā apzināti vai neapzināti tiek sagrozīta statistika un kā atšķirt labu pētījumu no slikta. Būtībā – kā neticēt visam ko dzirdi vai redzi un kā atšķirt melus no patiesības. Sekojot autora padomam, vajadzētu kritiski pieiet arī viņa teiktajam. Man viņa teiktais šķiet loģisks, grāmata apstiprināja ar faktiem to, kur man līdz šim faktu trūka un beigās ir miljons atsauču, ja kāds grib rakņāties dziļāk. Domāju, ka epidemioloģijas pētniekam Benam Goldeikram var ticēt, viņš neslēpjas aiz tukšām frāzēm.

Attiecībā uz kritiku man ir divas piezīmes. Pirmā – personīga. Vēlos teikt, ka uz grāmatas beigām autors sāka mani pazaudēt – par daudz faktu smadzenēm, tāpēc iesaku grāmatu lasīt lēnām, nesteidzīgi, paralēli lasot ko vieglu un izklaidējošu. (To saka cilvēks ar humanitāro izglītību, eksaktā novirziena beidzējiem, visticamāk, šādu problēmu nebūs.) Otrā – mazāk personīga. Vietām autors tik daudz skaidro, atrunā visas konkrētā gadījuma nianses, atkārto savus uzskatus vai teoriju, ka tas sāk kļūt apnicīgi. Daļēji noteikti autors tā dara, lai kādam būtu mazāk iespēju viņu pārprast un iesūdzēt tiesā. Katrs iztirzātais piemērs kalpo nodaļas pamattēmas izskaidrošanai, tāpēc ar saturu viss kārtībā. Šajā brīdī arī laiks uzlielīt Viļa Kasima teicamo tulkojumu – nemanīju ne kokainas teikumu konstrukcijas, ne aizraušanos ar netulkotiem terminiem, ar ko mēdz sirgt latviski tulkotā populārzinātniskā literatūra.

Visskumjāk pēc grāmatas izlasīšanas ir apzināties, ka pārāk bieži “zinātnieki atklājuši” vai “pētījumā noskaidrots” ir pilnīgas muļķības vai vismaz puspatiesība. Nemaz nesāksim runāt par pašpasludinātu speciālistu ieteikumiem, labi? Man, kā cilvēkam bez grāda dabaszinātnēs, ir jāpavada daudz laika, lai saprastu, vai tiešām A palīdz pret B, kā tiek rakstīts presē, jo nekam vairs īsti nevar ticēt. Man šī laika nav, atliek vien paļauties uz savu veselo saprātu, iedziļināties tajā, kas patiešām svarīgs un nelaist tālāk blēņu stāstus. Tāpēc silti iesaku “Slikto zinātni”. Tā ir vērtīga (ne vienmēr viegli lasāma) lasāmviela ikvienam par muļķībām, ko mums baro pašpasludināti uztura speciālisti, krūmu dakteri, intuīcijā balstītu pierādījumu piekritēji, negodīgi farmācijas uzņēmumi un plašsaziņas līdzekļi. Īsumā – viss ir slikti, bet pēc šīs grāmatas izlasīšanas vismaz spēsiet noteikt, kāpēc ir slikti.

Vērtējums: 4,5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Bonk: The Curious Coupling of Science and Sex. Mary Roach

BonkW. W. Norton & Company 2009, 336 lpp.

“Bonk” neuzzināsiet, kā TO darīt vislabāk, toties uzzināsiet daudzus interesantus faktus, kas ļaus jums paspīdēt pirmajā randiņā. Teiksim, tu esi meitene, jūs sēžat kafejnīcā, un puisis sāk lielīties par mašīnām, bet tu viņam – “vai zināji, ka ir divu veidu dzimumlocekļa protēzes?” – un sāc iedziļināties tēmā… Vai arī tu esi puisis un nezini kā lai iesāk virzīt sarunu uz gultas pusi. Uzsāc sarunu par dāņu cūkkopju izmantoto 5 punktu cūku seksuālās stimulēšanas programmu! Tālāk jau ir divas iespējas – viņa tevi noturēs par jukušu vai arī par gudru un asprātīgu. Otrais variants, protams, ir labāks.

Jokus pie malas un mūsu rokās paliek neliela grāmata zilos vākos par būtībā nopietnu un ļoti svarīgu tēmu. Mērija Rouča kaislīgi un bezbailīgi metusies pētīt tēmu, kurā joprojām valda tabu un neizpētīti aspekti. Tas ir pārsteidzoši, cik maz ir pētīta cilvēku seksualitāte. Labāk ir klājies reprodukcijai, jo bez sevis atražošanas neesam spējuši iztikt pat pašos svētulīgākajos un konservatīvākajos laikos. Šajā jomā ir vieglāk dabūt finansējumu pētījumiem, jo dzimstība ir svarīga sabiedrībai, valdībām un medicīnas uzņēmumiem. Savukārt seksualitātes pētīšana bija slidena tēma, kas oda pēc amoralitātes un perversijas (vai tiešām tam profesoram ir tikai zinātniska interese par klitoriem?). Nemaz nedomājiet, ka tagad šo lietu pētīšanā nav nekādu šķēršļu. Masturbācija joprojām ir diezgan jūtīgs temats. Ne visas valstis skatās labvēlīgi uz seksualitātes pētījumiem, dažviet tāda veida nodarbes var novest cietumā vai vēl ļaunāk.

Tāpēc ilgus gadus drosmīgi zinātnieki šādus pētījumus veica naktīs, bēniņos, paslepus vai, labākajā gadījumā, pamatojoties uz kaut ko nesaistītu ar seksualitāti un seksu. Pētījumu rezultāti, ja vispār tika plaši publicēti, tad tik bezemocionāli zinātniskā valodā, ka sāka līdzināties robotu tehniskajiem aprakstiem. Autore iepazīstina ar svarīgākajiem pētījumiem un atklājumiem saprotamā valodā. Dažkārt tās ir tik jocīgas lietas, ka pētnieku interese tiešām var šķist … hmm… mulsinoša un neveselīga.

Paklanos Mērijas Roučas priekšā par spēju zinātni padarīt saprotamu un likt par to smieties no visas sirds. Samērā plānajā grāmatā viņa ir iekļāvusi gan vēsturiskus kuriozus, gan jaunākos tehnoloģiju atklājumus, radot labi pārskatāmu ainu jebkuram interesentam. Ļoti interesanti, uzjautrinoši, dīvaini un izglītojoši. Ja visas zinātniskās grāmatas būtu tādas, es vairāk lasītu non-fiction.

Vērtējums: 5/5

P.S. Ja skatāties seriālu Masters of Sex (2013 – ), tad seriāla galvenie varoņi grāmatā ir diezgan daudz pieminēti. Ja jums patīk seriāls, tad varētu patikt grāmata un otrādi.