Īsās atsauksmes #17

Regulāras sazvanīšanās sapulces jaunajā darbā ir krietni uztrenējušas manu klausīšanās spēju, tāpēc šogad vairāk pievēršos audiogrāmatām. Vienīgi ievēroju, ka noklausītais man sliktāk paliek atmiņā nekā izlasītais, tāpēc jāsteidz pierakstīt.

Советский секс. Теория и практика. Денис Драгунский

Вимбо 2017. gads, 3h 38min. Lasa autors pats.

Šī noteikti nav kvalitatīva literatūra, bet izklaidei paklausīties var. Grāmatu klubā bija seksa tēma un iepazīties ar padomju gadu seksuālo dzīvi šķita intriģējoši. Kā zināms, tolaik “seksa nebija” un tad nu autors apspēlē, kas tur bija un kas nebija. Izsargāšanās līdzekļi bija, bet tos pirka maz, jo kauns prasīt aptiekā. Sekss arī bija, bet tam bieži traucēja sadzīviski apstākļi, īpaši komunālajos dzīvokļos. Piemēram, jauns pāris četros no rīta aizlavās uz virtuvi nodoties mīlas priekiem, bet tur jau priekšā pāra vecāki tieši ar tādu pašu mērķi. Diezgan praktiska un pragmatiska visa tā padarīšana, romantikas maz.

Pārsvarā viņš stāsta par 1970. gadiem un tad vēl arī ar higiēnu bija tā švakāk, jo dažkārt nebija kur nomazgāties. Turklāt presē rakstīja, ka dušā mazgāties vēlams ne biežāk kā reizi nedēļā, jo uzbudina nervu sistēmu. Var nojaust, ka daži “fakti” un piemēri ietiecas 1990. gados, bet vispār autors ar laiku operē brīvi un šī noteikti nav pat populārzinātniskā grāmata, drīzāk atmiņu un dzirdētu vai lasītu stāstiņu savārstījums. Grāmatas pirmā daļa veltīta “faktiem”, otrā daļa ir “stāsti iz dzīves”. Nesapratu – īsti vai izdomāti, bet vietām diezgan humorīgi.

Vērtējums: 2/5

Kilmeny of the Orchard. L.M. Montgomery

Klausījos LoyalBooks.com brīvprātīgo ierunātu versiju, apmēram 3,5h. Oriģinālais darbs pirmo reizi izdots 1910. gadā.

Man Montgomerijas darbi saistās ar siltumu, komfortu un labestību, un ļauj man justies labi. Pat traģiski notikumi nešķiet tik traģiski viņas izpildījumā, labais uzvar un visi dzīvo laimīgi. Tāds ir arī viņas mazāk zināmais romāns “Kilmeny of the Orchard”. Bezgala salds un nereāls pēc mūsdienu mērauklas, bet tik mīlīgs un patīkams. Cilvēki ir labi, mīlestība tīra un cēla, viss laimīgi atrisinās. Sižets pasakai līdzīgs: bagāta rūpnieka dēls atbrauc uz Prinča Edvarda salu aizstāt savu sasirgušo draugu skolotāja amatā, aizaugušā ābeļdārzā ierauga skaistu, mēmu sievieti un iemīlas. Tālāk, protams, neliela drāma, sens ģimenes noslēpums, bet īsta mīlestība vienmēr uzvar – kā mēs zinām. Atliek vien maigi nopūsties, ka tas bija cits gadsimts, citi tikumi un citi likumi.

Vērtējums: 3,5/5

The Colors of Space. Marion Zimmer Bradley

Klausījos LoyalBooks.com brīvprātīgo ierunātu versiju, apmēram 5,5h. Oriģinālais darbs pirmo reizi izdots 1963. gadā.

No romantikas devos dziļā kosmosa ceļojumā. Ļoti viegli klausāma grāmata, sižeta ziņā vienkārša, notikumi risinās strauji. Stāstam ir interesants vēstījums par to, kāpēc augsti attīstītā Lhari rase slēpj no cilvēkiem kosmosa ceļošanas tehnoloģiju. Sižets apmēram šāds: galvenais varonis Bārts iefiltrējas uz Lhari kuģa ar nolūku izzināt noslēpumu kā iespējams ceļot ātrāk par gaismas ātrumu. Viņš un citi cilvēki drusku tā kā ienīst Lhari un uzskata viņus par sliktajiem tieši tāpēc, ka viņi neatklāj savas zināšanas. Seko visādi piedzīvojumi un gan Bārtam, gan Lhari nākas pārvērtēt savus uzskatus vieniem par otru. Man patika šis pavērsiens un ētiskā dilemma. Patika arī tas, ka nebija tāds izteikts ļaunums, pārāk sakāpināta spriedze, kā tas ir mūsdienu romānos. Šī tomēr vairāk ir no tām grāmatām, kas ļauj izklaidēties un justies labi. Iespējams, ka var šķist naivs stāsts mūsdienu izpratnē, bet man ļoti patika stāstā iestrādātais morālais kompass un utopiskā cerība, ka visi var draudzīgi sadzīvot (arī cilvēki, ja pacenšas).

Vērtējums: 4/5

Greenlights. Matthew McConaughey

Random House Audio 2020, 6h, 46min. Ierunājis autors pats.

Alright, alright, alright. Nav tā, ka es būtu baigā Metjū fane, patiesībā neesmu redzējusi lielāko daļu viņa filmu, bet es nenormāli raudāju pēc “Interstellar” un domāju, ka tas ir pilnīgi legāls iemesls, kāpēc man viņa autobiogrāfija bija jānoklausās. Teikšu uzreiz, ka kopumā man ļoti patika. Ļoti iesaku klausīties, jo Metjū ir fantastiski labi ierunājis (būtu brīnums, ja tā nebūtu). Vienīgi, manuprāt, audio veidā slikti nolasās tie “bumperstickers”, “prescription time” un kas nu tur vēl viņam bija kā gudrās dzīves atziņas. Tās es patiesībā lielu daļu nesapratu un laidu gar ausīm, jo tomēr es un Metjū – mēs esam no dažādām pasaulēm. Viss pārējais – lieliski! Viņš ir ļoti labs stāstnieks ar interesantu dzīves pieredzi.

Man patika tā doma par zaļo un sarkano gaismu dzīvē un, ja no Metjū var kaut ko mācīties, tad tas ir kā neatlaidīgi iet uz savu mērķi un izmantot iespējas, nekad nepadoties. Reiz viņš vairāk nekā gadu (piedošanu, ja te mani atmiņa pieviļ par laika periodu) bija bez darba, jo kategoriski atteica visiem projektiem. Viņš gribēja no romantiskām komēdijām pāriet uz citu lomu spēlēšanu, bet viņam piedāvāja tikai tādas. Viņš spītīgi turējās pie sava mērķa un panāca savu – principā salauza Holivudu. Vispār daudz interesanta, klausīties šo grāmatu bija kā tikties ar asprātīgu, gudru draugu, kuru slava un panākumi nav padarījuši iedomīgu.

Vērtējums: 4/5

The Phoenix Project: A Novel About IT, DevOps, and Helping Your Business Win. Gene Kim, Kevin Behr, George Spafford

Audible Audio 2015, 345 pages, 14h 46min

Kā jau rāda garais grāmatas nosaukums – šis ir diezgan šauras un specifiskas tēmas darbs. Diez vai to var nojaust, bet ļoti interesants romāns, kas vienlaicīgi māca, cik svarīgi ir sadarboties dažādiem IT departamentiem, cik nozīmīga loma un cik ļoti IT ir iesaistīts visos uzņēmuma procesos, ja uzņēmums vēlas biznesa izaugsmi. Lai šo informāciju pasniegtu, autori izdomājuši uzņēmumu, kurš tirgo auto detaļas un smagi atpaliek no konkurentiem, jo nespēj laicīgi palaist nozīmīgu IT projektu. Uzņēmumam ir strauji jāmaina tas, kā strādā IT, kā uzprogrammētais nonāk no programmētājiem līdz gala lietotājam, un vispār jāmaina domāšana par procesu. Ļoti aizraujoši, bet ja neesat jomai tuvu stāvošs cilvēks, tad gan diez vai jēga lasīt.

Vērtējums: 5/5

Kara suņi. Adrians Čajkovskis

Prometejs 2020. gads, 320 lpp.

Līdz latviešu lasītājiem nonācis vēl viens smadzenes kustinošs Čajkovska romāns. Jau atkal autors ar savu iztēli un ķirurģiski precīzo bioloģisko formu uzvedības izpratni palien zem lasītāja ādas un mazliet uzspridzina smadzenes.

“Laika bērnos” tie bija zirnekļi, skudras un tāltāla nākotne kosmosā. Šoreiz tā ir tehnoloģiski spēcīgi attīstīta nākotne tepat uz Zemes. Cilvēki radījuši bioformas: dzīvu būtņu un tehnoloģiju krustojumus, bet paši gan neko saprātīgāki nav kļuvuši: rada briesmoņus, paši pēc tam šausminās, jo vieglāk taču ir novelt vainu uz kaut ko citu, nevis sevi. Varbūt kādā brīdī Čajkovskis iedomājās par Mazo Princi un pārkausēja viņa domu par “mēs esam atbildīgi par tiem, kurus radām”. Tas novedis pie daudzslāņaina romāna ar vairākiem sarežģītiem jautājumiem. Romāna darbība ir strauja un spraiga kā asa sižeta filma, tāpēc grāmatu var izlasīt ļoti ātri.

Romāna galvenais tēls Rekss – milzīga, brutāla kara “mašīna” – tikai vēlas būt Labs suns un darīt to, ko Saimnieks liek. Apjausma, ko nozīmē būt brīvam, viņam nenāk viegli. Ir smeldzīgi sekot līdzi viņa atklāsmēm par labo, ļauno un brīvības cenu. Arī ārkārtīgi gudrā Peciņa ir interesants tēls, tomēr vairāk paliek fonā. Būtisks ir trešais augsti attīstītais prāts, kas top saprotamāks tikai grāmatas pēdējā trešdaļā. Čajkovskis nenoņemas ar skaidrošanu un man drusku pietrūka iedziļināšanās fona informācijā. Gribējās zināt vēsturi šai pasaulei. Vienlaikus interesants un neomulīgs man šķita tehnoloģiju pielietojums. Kāpēc cilvēki ir tā tendēti uz destrukciju? Kāpēc pirmā doma ir radīt ieroci? Vai tāpēc, ka tas sniedz varu un naudu?

Man daži cilvēki lūdza pastāstīt, vai var šo grāmatu lasīt, ja dzīvnieku ciešanas ir trigeris (man tā ir). Domāju, ka var. Protams, gadās skumjāki brīži, bet autors nespiež uz tāda veida emocijām, viņa pašmērķis nav dzīvnieku ciešanas un vardarbība. Čajkovski interesē ētikas un filozofijas jautājumi, bet esiet gatavi atrasties augsti attīstīta suņa prātā. Lasot “Kara suņus”, es vēl biežāk samīļoju savu suni un teicu, ka viņš ir labs suns. Man gribas ticēt, ka esmu laba saimniece un viņam nav čipa, tomēr viņam ir būtiski zināt, ka tiek mīlēts un viņa uzvedība ir pareiza.

Rekss ir Labs suns un šī ir laba grāmata.

Vērtējums 4,5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Vienpadsmitā stacija. Emīlija Sentdžona Mandela

Prometejs 2019. gads, 352 lpp.

Šis nu reiz ir romāns, pēc kura izlasīšanas vēl brīdi gribas sēdēt un blenzt sienā. Ne tāpēc, ka būtu šokējošas beigas vai ārkārtīgi spraigs sižets, bet lai apdomātu izlasīto, nopriecātos, ka esi šeit, nevis viens no romāna tēliem, tad atcerēties par koronavīrusu…. Mjā. Tieši “īstajā” laikā man iekrita šīs grāmatas lasīšana. Negribu šeit vilkt paralēles vai iedziļināties tajā, kas pašlaik notiek pasaulē, bet iztēles zirgi auļo strauji.

Man ir zināma apokalipses/ pēcapokalipses romānu lasīšanas pieredze, bet “Vienpadsmitā stacija” ir kaut kas cits. Nav vampīru vai zombiju, nav arī tā nenormālā spriedze, kas valdīja “Vongezerā”. Ja atceraties, arī tur sākās nāvējoša pandēmija, cilvēki bēga, izdzīvojušo bija maz. Mandelas romāns ir krietni mierīgāks, liegas nostalģijas pārņemts, pat filozofisks. Stāsts ir vienlīdz lielā mērā par cilvēkiem pirms apokalipses kā cilvēkiem pēc apokalipses. Sižets balstās uz dažiem galvenajiem varoņiem, lēkājot laikā ar 20 gadu starpību, un sava noteikta loma ir arī “Vienpadsmitajai stacijai”. Kopumā šķiet, ka visi cilvēki jūtas kā apmaldījušies un viss, ko viņi vēlas, ir nokļūt mājās. Mājas šajā gadījumā ir plašs jēdziens un vairāk saistīts ar sajūtām, nevis fizisku vietu.

Pēcapokalipses pasaulē vēl spilgtāk iezīmējas mākslas un kultūras nozīme, tā ir kā gaisma tumsā. Bibliotēka kādā apmetnē, daži avīžu eksemplāri, ceļojošās teātra un orķestra trupas uzstāšanās, civilizācijas muzejs – tas viss ļauj cilvēkiem uz brīdi aizmirst sarežģīto ikdienu.

Ļoti patika, cik autore visu rūpīgi nostrādājusi. Katrai sīkajai detaļai ir sava jēga un vieta, pat stikla papīra presei. Es precīzi uzminēju, kas ir pravietis, un tas tā forši sasēja kopā sižeta pavedienus. Man patika arī tas, ka liela grāmatas daļa ir veltīta cilvēku attiecībām, kā viņi rīkojas noteiktos apstākļos, kādas izvēles izdara. Kā skumst pēc zudušā, nāk uz muzeju apskatīt motociklu vai datoru, kā bērniem ir grūti pieņemt un saprast, ka lidmašīnas lidoja pa gaisu un sekunžu laikā varēja sazināties ar cilvēku otrā pasaules malā. Kāds tēvs jautāja, vai ir jēga mācīt bērniem par bijušo. Vai ir labāk atcerēties vai aizmirst? Varbūt kļūdos, bet man šķiet, ka pāris varoņi 20 gadus pēc apokalipses savā ziņā pat ir laimīgāki kā pirms tās, jo viņu dzīvei ir lielāka jēga.

Manuprāt, sižeta atrisinājums ir labs un beigas cerīgas, tās šķita iederīgas un vienlaikus arī noslēdzošas. Turpinājums lai paliek lasītāja iztēlei. Vispār man šķiet, ka šo grāmatu ir grūti noraksturot. Anotācija ir pareiza, šeit rakstītais arī, un tomēr romānam piemīt kas netverams. Diez vai kaut kas no rakstītā spēs precīzi raksturot to, kā jūs jutīsieties romānu lasot. Starp citu, šogad angliski iznāks Mandelas “The Glass Hotel” par krimināliem notikumiem ap 2008. gadu un šajā grāmatā parādīsies daži tēli no “Vienpadsmitās stacijas”, bet grāmatas nav saistītas, jaunais romāns esot savādāks arī noskaņas ziņā.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.