Ūdens atmiņa. Emmi Iteranta

jauniešu romānsJāņa Rozes apgāds 2016. gads, 240 lpp.

Šī grāmata ir kā ūdens – tā diezgan rāmi izplūst cauri lasītāja prātam un vairs nav notverama. Paliek tikai atmiņas par skaistu tekstu, mierīgu noskaņu un visuresošo ūdeni, jo ūdens ir šī romāna centrālā tēma. Viss grozās ap ūdeni – tējas ceremonija, sena ekoloģiskā katastrofa, ūdens trūkums, ūdens iegūšanas kontrole un slepeni ūdens resursi. Visu varoņu likteni nosaka ūdens.

Tīri teorētiski pēc mūsdienu grāmatu mārketinga dalījuma var teikt, ka somu rakstnieces Emmi Iterantas debijas romāns ir domāts jauniešiem, jo galvenajām varonēm Noriai un Sanjai ir ap 16 gadiem, tomēr šajā romānā tik spilgti izpaliek bieži izmantotā dumpīgu jauniešu sacelšanās un uzvara pār sistēmu, nav arī mīlas līnijas, ka romānu nekādi nevajag iegrožot kādā lasītāju vecuma kategorijā. Interesanti būs visiem.

Salasījos dažādas atsauksmes, tomēr mani tik un tā pārsteidza ūdens plūdumam līdzīgā liriskā romāna noskaņa, kurā ieskanas gan cerība, gan nolemtība. Darbības vide mulsina un intriģē. It kā Skandināvija, it kā Āzija, bet sajūtas vairāk uz Āzijas pusi vilka. Kaut kas ir noticis un Eirāzija tagad ir viena liela valsts. Autore izskaidro maz, viņa vairāk parāda nekā pasaka, liek nojaust, tomēr jautājumu ir vairāk kā atbilžu. Romāns neprasa sīku radušās situācijas un darbības vides aprakstu, bet ziņkārīgam prātam gribas zināt, kas tieši notika, kāpēc ir tāds ass kontrasts starp atsevišķām tehnoloģijām un pagrimumu, ko slēpj militāristi.

Domāju, ka no “Ūdens atmiņas” varētu sanākt labs eiropiešu kino, bet Holivudas līmenim sižetā ir par maz asiņu un cīņas. Man patika, negaidīts un atšķirīgs distopijas romāns, savdabīga ideja un viegls izpildījums būtībā skumjam stāstam.

Vērtējums: 3,5/5

Advertisements

Malvilas pils. Robērs Merls

Robēra Merla Malvilas pils

Zinātne 1981. gads, 719 lpp.
Sērija: Fantastikas pasaulē

Aizverot pēdējo lapu, jutos kā padzīta no Malvilas. Tik ļoti Robēra Merla romāns ievelk sižetā un satuvina ar varoņiem. Malvilas pils iemītnieki kļuva par maniem draugiem. Kopā ar viņiem sēdēju pils zālē pie kamīna, nostiprināju pils mūri, sagaidīju piedzimstam sivēnus un atvairīju uzbrucējus. Varat ticēt, varat neticēt, bet es dzīvoju Malvilas pilī. Arī turpmāk tekstā var būt sastopami viegli maitekļi.

Diemžēl visas labās grāmatas reiz beidzas un par šo grāmatu man īpaši sāp sirds. Jāsaņemas, lai neskraidītu apkārt un visiem neuzbāztos ar “tev šis ir jāizlasa”. Skaidrs, ka visi nelasīs un ne visiem patiks, jo 1) vairāk kā 700 lpp. var nobiedēt, 2) romānu izdeva PSRS laikā, kad izdeva tikai valdošai iekārtai simpātiskus vai nekaitīgus darbus (maiteklis! – viens no romāna varoņiem ir franču komunists), 3) Merls stāsta nesteidzīgi un pamatīgi, kas mūsu straujajam dzīves ritmam var šķist par lēnu. Man netraucēja neviens no šiem punktiem, jo biezas grāmatas mani nebaida, politiskie uzskati nebija plakātiski un ideoloģiju slavinoši, un autora stils gāja pie sirds. Laikam lieki teikt, ka “Malvilas pils” ir viens no aizraujošākajiem romāniem, kas pēdējā laikā lasīts.

Manuprāt, romāna trumpis ir autora pamatīgais un loģiski pārdomātais stāstījums. Varoņi un notikumi kā dzīvi izzīmējas iztēlē. Katrs kaut cik nozīmīgs personāžs ir interesanta, pilnasinīga personība. Uzreiz ievēroju, ka varoņiem regulāri veicas, “nospīd” īstajā brīdī. Laimīgi sagadās gan cilvēki, gan vajadzīgie resursi izdzīvošanai. Pat grūti pateikt, kāpēc tas nekaitina, bet liekas loģiski. Varbūt tāpēc, ka veiksmes nav pārspīlētas vai nedabiskas, un Merls visu ir pārdomājis. Lai gan situācija ir ārkārtīgi traģiska, tā nav bezcerīga. Taisnības labad jāsaka, ka ir arī nelaimes un ķibeles, kā jau reālā dzīvē.

Malvilas pils kompānija izdzīvo pateicoties vīna pagrabam, daļu Larokas pilsētiņas pasargā klints un šādu izdzīvojušu vietu ir vēl. Pret Malvilas iemītniekiem un tiem dažiem cilvēkiem, kas viņiem pievienojās vēlāk, man uzreiz raisījās simpātijas kā pret saprātīgiem un rosīgiem ļaudīm. Tur ļoti liels nopelns ir Malvilas īpašniekam Emanuelam Kontam, ko pārējie uzskata par neoficiālu vadītāju, lai gan lēmumi tiek pieņemti kopīgās sapulcēs, nevis vienpersoniski. To, cik svarīgs ir talantīgs, taisnīgs un apķērīgs līderis, vislabāk var novērtēt romāna beigās. Pie malviliešiem vispār izveidojās interesanta politiski sociālā kārtība, ko varētu dēvēt par feodāli demokrātisko sociālismu – demokrātija lēmumu pieņemšanā, bet manta visai grupai kopīga. Pēc ūdeņraža bumbas sprādziena izdzīvojušie ir atmesti atpakaļ Viduslaikos ar “stīmpanka elementiem” (kamēr vien ir patronas) un diezgan ātri nākas aptvert, ka jādzīvo pēc citiem likumiem. Kad man jautāja, vai esmu tikusi līdz svaigēdāju slaktiņam… Biedri, tas bija gaumīgs melnais joks no jūsu puses! Šaušalīga un ļoti spēcīga epizode par to, kādi lēmumi jāpieņem, lai izdzīvotu. Tā aina bija spēcīgāka par jebkuru lasīto zombiju/vampīru uzbrukumu.

Attiecībā uz Larokas iedzīvotājiem gan nekādas simpātijas nejutu un viņu pašieceltā mācītāja un kopienas vadītāja parādīšanās pie Malvilas vārtiem uzreiz oda pēc nepatikšanām. Interesanti tas, ka Larokā izveidojās savādāka kārtība – mācītājs ar dažiem pakalpiņiem tur dūrē visu gļēvo sabiedrību un tikai daži paklusām protestē, bet neviens neko nedara, lai nodrošinātu kopienas tālāku izdzīvošanu. Beigās tas noved pie dažiem ļoti interesantiem sižeta pavērsieniem. Šādos apstākļos jutu tikai vēl lielākas simpātijas pret malviliešiem un uzskatu, ka viņi rīkojās prātīgi. Izveidojot  atšķirīgas sabiedriskās kārtības un cilvēku grupas, parādīti iespējamie attīstības ceļi un ar tiem saistītā problemātika.

Dažu sieviešu uzvedība bija vienīgais, kas mani romānā mulsināja. Nepārprotiet, man nav iebildumu pret viņu rīcību, tikai tā motivācija vedināja vīriešu slapjā sapņa virzienā. Bet varbūt kļūdos un tādos apstākļos tā ir pavisam normāla rīcība, jo sieviešu ir maz un cilvēces pastāvēšana jāturpina, tāpēc nav ko privātīpašnieciskot. Ak jā, vēl Merls ar maigumu apraksta zirgu pārošanās ainu, bet vispār šis ir nopietns romāns. Aukstais karš, intensīvā bruņošanās loģiski noveda Robēru Merlu līdz cilvēces bojāejas vai turpmākās pastāvēšanas problemātikai. Drūma tēma, tomēr es sliecos piekrist 1972. gada “Le Monde” recenzijai, ka šis ir optimistisks romāns.

Mēs esam ļoti nodarbināti, taču mums nav nekādas steigas. Brīva laika daudz. Dzīves ritms kļuvis lēns. Dīvaini, ka stundu skaits vienā diennaktī nav palielinājies, taču tā liekas daudz garāka. Galu galā, visas ierīces, kuras bija domātas cilvēka dzīves atvieglināšanai, – automašīnas, tālruņi, traktori, koku sagarinātāji, kuļmašīnas, ripzāģi utt. – savu uzdevumu gan pildīja, bet reizē ar to arī paātrināja laika tecējumu. Mēs īsā laika sprīdī tiecāmies paveikt labi daudz. Mašīnas mums it kā mina uz papēžiem, skubināja mūs. [….] Iespējams, ka mūžs kļūs īsāks, jo ārstu un medicīnas vairs nav. Bet, tā kā dzīve tagad rit gausāk, dienas un gadi vairs neaiztraucas joņainā steigā un beidzot mums ir pietiekami laika, man reizēm ienāk prātā doma – ko tad mēs, galu galā, īsti esam zaudējuši?

“Malvilas pils” ir veidota kā Emanuela rakstisks vēstījums (var to saukt par pils hroniku), ko vietām papildina Tomā piezīmes, kas precizē vai pastāsta to, ko Emanuels noklusējis vai izlaidis. Par Emanuela rīcības motīviem dažkārt var šaubīties, bet tikai beigās iespējams pa īstam novērtēt, ka bez viņa ļoti iespējams nebūtu arī Malvilas un viņa pienesums cilvēces un cilvēcības saglabāšanā ir ļoti nozīmīgs. Pieļauju, ka Emanuels ir autora politisko un reliģisko uzskatu nesējs un, ja šie uzskati ir krasi pretēji jūsējiem, tas varētu apgrūtināt romāna baudīšanu.

Varētu stāstīt vēl un vēl, bet pietiks. “Malvilas pils” ir negaidīti aizraujošs un simpātiski cilvēcīgs romāns par dzīvi pēc apokalipses. Es vēl kādu laiku sērošu pēc Malvilas.

Vērtējums: 5/5

Zelta dēls. Pīrss Brauns

Pīrsa Brauna "Zelta dēls"

Prometejs 2016. gads, 480 lpp. Sarkanās sacelšanās triloģija #2 (Red Rising #2)

Grāmatu sērijā briesmīgākais ir gaidīt turpinājuma izdošanu. “Prometejs” ir pacenties lasītāju ilgi neturēt neziņā par Derova turpmāko likteni un izdevis “Sarkanās sacelšanās” otro daļu. Pirmās daļas beigas atstāja lasītājus dīdoties patīkamā satraukumā pēc Derova izcīnītās uzvaras Institūtā – kas būs tālāk? “Zelta dēls” sniedz atbildes un beigās atstāj lasītāju uz pakaļas, apstulbušu blisinām acis.

Šoreiz ir daudz politisku intrigu, daudz kauju un daudz asiņu. Zudis Institūta spēļu rotaļīgums, tā vietā stājusies cīņa uz dzīvību un nāvi. Pasaule ir kļuvusi daudz plašāka, jo darbība iziet ārpus Marsa robežām. Milzīgu debesskrāpju pilsētplanēta Luna un okeānu un klinšu veidotā Eiropa ir fascinējošas vietas. Tikpat interesanta ir Sabiedrības vēsture un krāsu izveidošanās, to loma. Nav runa vienkārši par cilvēkiem ar pieliktām protēzēm. Pīrsa Brauna izdomātajā pasaulē viss ir krietni smalkāk. Sārtie un zilie, piemēram, tiek speciāli audzēti un tos drīzāk var saukt par androīdiem, vai cilvēka, augsti attīstītu tehnoloģiju un mākslīgā intelekta sakausējumu. Zelts vispār ir kaut kas mega īpašs. To labākie eksemplāri ir kā dievi, tikai mirstīgi. Visi dzīvo pēc stingriem noteikumiem skaidri sakārtotā pasaulē, bet vai tā tiešām ir?

Pabeidzot “Sarkano sacelšanos”, mani nodarbināja domas par to kā Derovs tiks galā ar slavu, varu un iespējām, kļuvis par zeltu un dzīvojot starp citiem zeltiem. Vai viņš saglabās cilvēcību? Par ko viņš kļūs? Tagad man ir atbildes un ne visas tās ir patīkamas. Ja esi starp plēsoņām, tad izliecies par plēsoņu. Derovam sanāk tik labi, ka vienā brīdī vairs nespēju sev attaisnot viņa bravurīgo rīcību, daudzās nāves. Īstens zelta dēls. Manās acīs cīņa kļuva bezjēdzīga tāpēc, ka rīcības plāns un iespējamais Sabiedrības ieguvums ir pārāk neskaidrs. Sagraut ir viegli, bet ko pēc tam? Par to viņš nedomā, paļaujas uz Areju. Derovs taču pat nezina kāda cilvēka vārdā cīnās. Ja nu Arejs ir zemisks, veikls manipulators, kura mērķi ir pavisam citi? Trakākais, ka Derovu pat nevar nosodīt. Viņš rīkojas kā zeltam jārīkojas. Ja viņš nebūtu tik jauns un dedzīgs, varbūt viņš rīkotos piesardzīgāk, bet tikpat asiņaini. Aiz viņa zelta “fasādes” tomēr jūtams tas godprātīgais, nelaimīgais sarkanais, ko iepazinām triloģijas sākumā. Viņš tikai ir apmaldījies. Ja tā padomā, Derovam ir uzgrūsts tik daudz. Jābrīnās, ka viņš nav salūzis un kļuvis par pilnīgu briesmoni. Diez vai mēs viņa vietā būtu labāki. Autora spēja katrā varonī parādīt arī cilvēcīgo pusi, morāles dilemmas man vispār ārkārtīgi patīk un uzskatu to par lielu triloģijas plusu.

Nu jā. Kādu brīdi ar Derovu man gāja grūti, biju ārkārtīgi dusmīga uz viņu. Jau sāku domāt, vai autoram tāda Pļāvēja rīcība šķiet normāla un viņš ar radīto slepkavu lepojas. Beigas pierādīja, ka nē. Brauns tomēr ir lielisks un visu labi izplānojis. Ak, Derov, Derov! Beigas bija likumsakarīgas, bet sāpīgas. Atsakos izteikt jebkādas prognozes par triloģijas noslēdzošo daļu, bet ceru uz laimīgām beigām, jo tas sūdabrālis to tomēr ir pelnījis.

Attiecībā par noslēpumaino Areju man bija vairākas idejas, dažas pat trakas, tāpēc beigu atklājums neizraisīja pārsteigumu (cilvēks, kurš slēpās aiz Areja bija manā sarakstā), drīzāk tikai skumju izbrīnu par šī cilvēka likteni. Kā vienmēr, bija interesanti vērot Mustangu un Sevro, bet jāsaka, ka savdabīgā veidā fanoju arī par Šakāli. Protams, viņš rīkojas izcili cūciski, bet būtu naivi no viņa gaidīt ko mazāk. Ja Derovs nemācīsies ne no Šakāļa, ne Roka rīcības, tad viņš ir pilnīgs cietpauris un stulbenis. Gaisu maisa arī citi varoņi, garlaicīgi nav ne mirkli. Bija vairāki saspringti brīži, kad nodomāju “viss, cauri ir, tās ir beigas!”. Muļķīgi, zinot, ka ir trešā daļa.

Tāpat kā pirmajā daļā, autors ir parūpējies par neatslābstošu spriedzi, nemitīgu notikumu attīstību, negaidītiem pavērsieniem un azotē paslēptiem trumpjiem, jo bieži Derovs zina vairāk nekā mums izstāsta. Pilnīgs trakums mūs noteikti sagaida arī “Rīta zvaigznē”.

Vērtējums: 4/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Trillium. Jeff Lemire

Trillium. Jeff Lemire

Vertigo 2014, 192 lpp.

“Trillium” manās rokās nonāca tikai tāpēc, ka Ints to ielika komiksu sūtījumā. Pirms tam neko par šo komiksu nebiju lasījusi. Anotācija ir daudzsološa, tāpēc ar drošu roku ķēros klāt.

Stāsts risinās divās pasaulēs un divos laikos – tāltālā nākotnē 3797. gadā, kad zinātniece Nika uz kādas planētas meklē retu puķi Trillium, kas ir cilvēces pēdējā cerība cīņā ar iznīcinošu vīrusu, un 1921. gadā uz Zemes, kad kara atmiņu nomocītais Viljams klīst pa Dienvidamerikas džungļiem izmisīgā vēlmē atrast teiksmainu inku templi. Abu šo varoņu dzīves saskaras un saplūst neticamā veidā, lai abi kopā glābtu pēdējo tūkstoti cilvēku. Spilgts motīvs ir jau daudz izmantotais balto cilvēku iedomīgais pārākums, lai kur viņi ietu.

Autors spēlējas ar laiku un telpu, nākotnes tehnoloģijām un pagātnes mītiem, savijot to visu kopā neparastā stāstā. Cinisks lasītājs stāstu var reducēt uz narkotisku puķu ēdāju halucinācijām. Lai gan sižets ir interesants, komiksam ir vairākas problēmas. Viendimensionālie varoņi neraisīja simpātijas, lai cik autors uzsvērtu viņu pagātnes ciešanas. Džefs Lemairs (pieļauju, ka tā viņu varētu latviskot) par savu komiksa ideju saka: “With TRILLIUM I`m trying to tell a really small, really human love story, but set against a big cosmic backdrop.” Jāsaka, ka “love story” mani nepārliecināja vispār. Tāda ļoti uzspiesta “iemīlēšanās no pirmā acu skatiena” versija. Citplanētiešu – iezemiešu saistība bija interesanta, abas trakās militārpersonas vismaz iedvesa dzīvību un konfliktu stāstā.

Patika ilustrācijas un Lemaira (viņš ir gan stāsta, gan ilustrāciju autors) zīmēšanas stils. Par to tad trešā zvaigzne.

trillium 1 trillium 2

Man nav ne jausmas, kas tā ir par tehniku, bet izskatās kā skicēts ar zīmuli un pēc tam ar zīmuļiem un ūdenskrāsām izkrāsots. Domāju, viņam lieliski sanāktu šaušalīgi un šķebinoši zombiji, jo tieši tos man šī komiksa ilustrācijās atgādina cilvēki. Teksta nav pārmērīgi daudz un ilustrācijas daudzviet runā pašas par sevi. Beigās atrodot šifru citplanētiešu valodai, sāku domāt, vai komiks nav domāts bērniem. Autors tiešām domāja, ka es tagad priecīga metīšos atpakaļ uz komiksa sākumu un ar zīmuli rokā mēģināšu atšifrēt sīkos ķeburos sarakstītu tekstu?

Kopumā man tomēr “Trillium” patika savu īpatnību dēļ, tikai pietrūka līdzjušanas elementa.

Vērtējums: 3/5

 

Mēness teātris. Ieva Melgalve

Mēness teātris. Ieva Melgalve

Zvaigzne ABC 2015.gads, 320 lpp.

Speciāli ieplānoju tā, lai jauno gadu sāktu ar labu grāmatu – jauno Ievas Melgalves romānu “Mēness teātris”. Par savu izvēli biju ļoti pārliecināta pēc Asmo atsauksmes un nenācās vilties, lai gan romāns lika krietni padomāt un pat mainīt domas par izlasīto.

“Mēness teātrī” autore uzbūrusi noslēgtu pasauli, kas pati par sevi nosaka varoņu rīcību. Var teikt, ka teātris, ar daudzām skatuvēm, aizkulisēm, noslēpumainā tumsā tīto skatītāju zāli, bezpersoniskajiem mīmiem un īpatnējiem likumiem, ir grāmatas galvenais varonis. Šis teātris tā iemītniekiem – aktieriem, statistiem, scenāristiem un mīmiem – ir visa pasaule. Mīmi varētu atcerēties pasauli pirms teātra, bet viņi ir tikai komandu izpildītāji, nevis dzīvas un domājošas būtnes. Savukārt aktieri dzīvo tikai lomām un sen aizmirsuši, ka reiz ir bijis savādāk. Vai vispār ir tāda pasaule pirms, vai ārpus teātra? Reti kurš uzdod jautājumus par teātra pasaules sistēmu, cilvēki pielāgojas un baidās izcelties, jo izcelties ir bīstami. Ir bīstami vēlēties sev vārdu, vēlēties būt kādam ārpus skatuves lomas.

Grāmatas galvenie varoņi Leonora jeb Malda, Aktieris, Vladis jeb Maikls, Lapsa un Gurds katrs ar teātri sadzīvo pa savam. Viens sapņo par teātra gāšanu, cits cenšas spēlēt savu lomu pēc iespējas labāk, izpildīt visus noteikumus. Vēl ir mīms, kurš sācis domāt un just. Es neteiktu, ka varoņi ir dziļi izstrādāti vai smalki aprakstīti, bet šoreiz tas nemaz nav svarīgi. Viņi ir tikai zobratiņi teātra mehānismā, domā un rīkojas atbilstoši un ticami.

Man patika teātra pasaule, patika ierobežotās zināšanas par to. Tas, ka teātrī un varoņu rīcībā varēja ieraudzīt tik daudz no realitātes. Gribētos gan noskaidrot dažas lietas par teātra tīri tehnisko funkcionēšanu. Piemēram, no kurienes ēdiens daudzu gadu garumā? Vai teātrī speciāli tika veidoti pārtikas krājumi 100 gadiem? Tomēr nepiesienos, jo tehniskās nianses nav izšķirošās stāsta ticamībai (atšķirībā no krītošās Augšlondonas stāvēšanas uz akmens pīlāriem). To “Lapsa dziļi ievilka elpu” gan varēja paravēt ārā un lietot mazāk.

Kā jau rakstīju, romāns lika krietni padomāt un pat mainīt domas. Sākumā lasīju lēni un visu laiku redzēju paralēles ar mūsu pasauli, vēlāk aizrāvos ar sižetu un aizmirsu par stāstu, bet “Mēness teātrī” galvenais ir stāsts starp rindiņām. Šīs aizraušanās dēļ, sākotnēji romāna nobeigumu uztvēru kā vilšanos – kur drāmas kulminācija, kur jēga, kur atrisinājums? Vēlāk sapratu, cik viss tomēr pareizi. Fantastiski! Kāda jēga, kāda drāma, ja sistēmai patiesībā vienalga un cilvēki paši sev radījuši šo būri, šo bezidentitātes eksistenci? Jau šo var uztvert kā maitekli, tāpēc neturpināšu, tikai teikšu – lasiet uzmanīgi, domājiet. Ieva ir radījusi ko krietni vairāk par parastu fantastikas romānu.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

P.S. Pievērsiet uzmanību grāmatas vākam. Artūram Bērziņam šoreiz ir izdevies.