Kara suņi. Adrians Čajkovskis

Kara suņi

Prometejs 2020. gads, 320 lpp.

Līdz latviešu lasītājiem nonācis vēl viens smadzenes kustinošs Čajkovska romāns. Jau atkal autors ar savu iztēli un ķirurģiski precīzo bioloģisko formu uzvedības izpratni palien zem lasītāja ādas un mazliet uzspridzina smadzenes.

“Laika bērnos” tie bija zirnekļi, skudras un tāltāla nākotne kosmosā. Šoreiz tā ir tehnoloģiski spēcīgi attīstīta nākotne tepat uz Zemes. Cilvēki radījuši bioformas: dzīvu būtņu un tehnoloģiju krustojumus, bet paši gan neko saprātīgāki nav kļuvuši: rada briesmoņus, paši pēc tam šausminās, jo vieglāk taču ir novelt vainu uz kaut ko citu, nevis sevi. Varbūt kādā brīdī Čajkovskis iedomājās par Mazo Princi un pārkausēja viņa domu par “mēs esam atbildīgi par tiem, kurus radām”. Tas novedis pie daudzslāņaina romāna ar vairākiem sarežģītiem jautājumiem. Romāna darbība ir strauja un spraiga kā asa sižeta filma, tāpēc grāmatu var izlasīt ļoti ātri.

Romāna galvenais tēls Rekss – milzīga, brutāla kara “mašīna” – tikai vēlas būt Labs suns un darīt to, ko Saimnieks liek. Apjausma, ko nozīmē būt brīvam, viņam nenāk viegli. Ir smeldzīgi sekot līdzi viņa atklāsmēm par labo, ļauno un brīvības cenu. Arī ārkārtīgi gudrā Peciņa ir interesants tēls, tomēr vairāk paliek fonā. Būtisks ir trešais augsti attīstītais prāts, kas top saprotamāks tikai grāmatas pēdējā trešdaļā. Čajkovskis nenoņemas ar skaidrošanu un man drusku pietrūka iedziļināšanās fona informācijā. Gribējās zināt vēsturi šai pasaulei. Vienlaikus interesants un neomulīgs man šķita tehnoloģiju pielietojums. Kāpēc cilvēki ir tā tendēti uz destrukciju? Kāpēc pirmā doma ir radīt ieroci? Vai tāpēc, ka tas sniedz varu un naudu?

Man daži cilvēki lūdza pastāstīt, vai var šo grāmatu lasīt, ja dzīvnieku ciešanas ir trigeris (man tā ir). Domāju, ka var. Protams, gadās skumjāki brīži, bet autors nespiež uz tāda veida emocijām, viņa pašmērķis nav dzīvnieku ciešanas un vardarbība. Čajkovski interesē ētikas un filozofijas jautājumi, bet esiet gatavi atrasties augsti attīstīta suņa prātā. Lasot “Kara suņus”, es vēl biežāk samīļoju savu suni un teicu, ka viņš ir labs suns. Man gribas ticēt, ka esmu laba saimniece un viņam nav čipa, tomēr viņam ir būtiski zināt, ka tiek mīlēts un viņa uzvedība ir pareiza.

Rekss ir Labs suns un šī ir laba grāmata.

Vērtējums 4,5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Vienpadsmitā stacija. Emīlija Sentdžona Mandela

apokalipses romāns, Prometejs, jauna grāmataPrometejs 2019. gads, 352 lpp.

Šis nu reiz ir romāns, pēc kura izlasīšanas vēl brīdi gribas sēdēt un blenzt sienā. Ne tāpēc, ka būtu šokējošas beigas vai ārkārtīgi spraigs sižets, bet lai apdomātu izlasīto, nopriecātos, ka esi šeit, nevis viens no romāna tēliem, tad atcerēties par koronavīrusu…. Mjā. Tieši “īstajā” laikā man iekrita šīs grāmatas lasīšana. Negribu šeit vilkt paralēles vai iedziļināties tajā, kas pašlaik notiek pasaulē, bet iztēles zirgi auļo strauji.

Man ir zināma apokalipses/ pēcapokalipses romānu lasīšanas pieredze, bet “Vienpadsmitā stacija” ir kaut kas cits. Nav vampīru vai zombiju, nav arī tā nenormālā spriedze, kas valdīja “Vongezerā”. Ja atceraties, arī tur sākās nāvējoša pandēmija, cilvēki bēga, izdzīvojušo bija maz. Mandelas romāns ir krietni mierīgāks, liegas nostalģijas pārņemts, pat filozofisks. Stāsts ir vienlīdz lielā mērā par cilvēkiem pirms apokalipses kā cilvēkiem pēc apokalipses. Sižets balstās uz dažiem galvenajiem varoņiem, lēkājot laikā ar 20 gadu starpību, un sava noteikta loma ir arī “Vienpadsmitajai stacijai”. Kopumā šķiet, ka visi cilvēki jūtas kā apmaldījušies un viss, ko viņi vēlas, ir nokļūt mājās. Mājas šajā gadījumā ir plašs jēdziens un vairāk saistīts ar sajūtām, nevis fizisku vietu.

Pēcapokalipses pasaulē vēl spilgtāk iezīmējas mākslas un kultūras nozīme, tā ir kā gaisma tumsā. Bibliotēka kādā apmetnē, daži avīžu eksemplāri, ceļojošās teātra un orķestra trupas uzstāšanās, civilizācijas muzejs – tas viss ļauj cilvēkiem uz brīdi aizmirst sarežģīto ikdienu.

Ļoti patika, cik autore visu rūpīgi nostrādājusi. Katrai sīkajai detaļai ir sava jēga un vieta, pat stikla papīra presei. Es precīzi uzminēju, kas ir pravietis, un tas tā forši sasēja kopā sižeta pavedienus. Man patika arī tas, ka liela grāmatas daļa ir veltīta cilvēku attiecībām, kā viņi rīkojas noteiktos apstākļos, kādas izvēles izdara. Kā skumst pēc zudušā, nāk uz muzeju apskatīt motociklu vai datoru, kā bērniem ir grūti pieņemt un saprast, ka lidmašīnas lidoja pa gaisu un sekunžu laikā varēja sazināties ar cilvēku otrā pasaules malā. Kāds tēvs jautāja, vai ir jēga mācīt bērniem par bijušo. Vai ir labāk atcerēties vai aizmirst? Varbūt kļūdos, bet man šķiet, ka pāris varoņi 20 gadus pēc apokalipses savā ziņā pat ir laimīgāki kā pirms tās, jo viņu dzīvei ir lielāka jēga.

Manuprāt, sižeta atrisinājums ir labs un beigas cerīgas, tās šķita iederīgas un vienlaikus arī noslēdzošas. Turpinājums lai paliek lasītāja iztēlei. Vispār man šķiet, ka šo grāmatu ir grūti noraksturot. Anotācija ir pareiza, šeit rakstītais arī, un tomēr romānam piemīt kas netverams. Diez vai kaut kas no rakstītā spēs precīzi raksturot to, kā jūs jutīsieties romānu lasot. Starp citu, šogad angliski iznāks Mandelas “The Glass Hotel” par krimināliem notikumiem ap 2008. gadu un šajā grāmatā parādīsies daži tēli no “Vienpadsmitās stacijas”, bet grāmatas nav saistītas, jaunais romāns esot savādāks arī noskaņas ziņā.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

 

Slepkabota dienasgrāmatas. 2. grāmata. Marta Velsa

47949438._SX318_Prometejs 2019. gads, 240 lpp., Slepkabota dienasgrāmatas #3 – 4

Jau pēc pirmās grāmatas man bija sajūta, kas tagad apstiprinājās – Slepkabots pievienojas maniem mīļākajiem grāmatu tēliem. Ļoti iespējams arī, ka šī divu grāmatu sērija ir labākais, ko šogad esmu lasījusi vai līdz gada beigām izlasīšu.

Arī otrajā grāmatā Slepkabotam jāglābj cilvēki. Lai gan viņš vislabprātāk skatītos seriālus, visu laiku sanāk tā, ka jāpalīdz tiem stulbajiem cilvēkiem nenomirt. Nav jau tā, ka viņam diži rūpētu, bet, ja vienreiz sākts, grūti apstāties. Kas vēl trakāk – viņam jāizskatās pēc cilvēka un daži cilvēki arī iedomājas, ka viņš par to varētu gribēt kļūt. Te nu parādās viela pārdomām par mūsu iedomību, – ka būt par cilvēku ir labākais, kas var būt.

No manis līdz Slepkabotam ir vēl tālāk kā no Zemes līdz galaktikas tālākajam punktam, bet tā vien gribas teikt “kā es tevi saprotu, vecīt!”. Marta Velsa ir paveikusi brīnišķīgu darbu, uzrakstot fantastiku par kosmosu, robotiem, botiem un tādā garā, kas vienlaikus šķiet cilvēciskāka un reālāka par daudz ko citu. Pieļauju, ka man tagad būtu grūti lasīt kādu citu kosmosa romānu, jo es visur meklētu cilvēcīgo Slepkabotu, viņa ironiju un aizraujošo sižetu, kas pasniegts kā spēlējoties. Te ļoti jāuzteic Ievas Melgalves tulkojums. Tas ir brīnišķīgs.

Nav nekā daudz cita ko teikt, lai pārāk nesaslavētu vai nesāktu runāt par sižetu. Sērija ir lieliska, lasiet. Mans vienīgais mierinājums pašlaik ir tāds, ka 2020. gadā plāno izdot turpinājumu.

Vērtējums: 5/5

Grāmata no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Slepkabota dienasgrāmatas 1. grāmata. Marta Velsa

slepkabotsPrometejs 2019. gads, 224 lpp. Slepkabota dienasgrāmatas #1-2

Mīļais, labais Slepkabots! Es labprāt to apskautu un samīļotu, bet baidos, ka tas tam būtu pārāk liels un nepatīkams pārdzīvojums, kas novestu pie kritiskas veiktspējas samazināšanās un izslēgšanās. Redziet, viņam ne visai patīk kontaktēties ar cilvēkiem.

Ja jums šķiet, ka nekad nejustu simpātijas pret ko robotveidīgu, tad neesat iepazinušies ar šo kautrīgo tipu. Slepkabots (tā tas sevi sauc) ir ārkārtīgi saprātīgs mehānisma un cilvēka konstrukts, kas uzlauzis savu vadības moduli. Teorētiski tam uzreiz bija jāmetas slepkavot visu, kas kustas, bet, rokoties pa datiem, tas atklāja izklaides kanālus – tūkstošiem filmu, seriālu, izklaides programmu. Kāda vairs slepkavošana, kad jāskatās kārtējā “Pasaullēkātāju” sērija. Tā nu Slepkabots turpina izlikties par paklausīgu DrošVienību, kas pilda klientu un savas organizācijas pavēles, citādi viņu “atkostu” un tās būtu beigas. Ar klientiem, kā jau cilvēkiem, mēdz gadīties visādas ķibeles, un tam jācenšas savi klienti nosargāt.

Grāmatas vēstītāja balss pieder Slepkabotam un tā ir ļoti simpātiska. Patiks tiem lasītājiem, kas nevairās nolamāties vai ironiski pajokot, kad notiek kas nelāgs. Apbrīnoju autores spēju šo tēlu padarīt ļoti cilvēcīgu, vienlaicīgi saglabājot mašīnas iezīmes. Lai gan Slepkabots saka,  ka ir vienalga, tam ir jūtas. Tas ir arī kautrīgs, neveikls saskarsmē ar cilvēkiem (nav jau tā, ka būtu bijis daudz pozitīvas pieredzes), dažkārt šķietami vieglprātīgs un varbūt mazliet depresīvs.

Vajadzētu atrast kādus trūkumus, bet nav nekā kritizējama. Ja nu vienīgi stāsts par īsu un tagad jāsadzīvo ar mazuma piegaršu. Ievas Melgalves tulkojums ir ļoti veiksmīgs. Iesaku izlasīt viņas priekšvārdu, tas palīdzēs saprast grāmatā lietotos vārdus. Domāju, likt 4 vai 5 zvaigznes, sāku salīdzināt ar citām grāmatām. Tad nolēmu – pie dirsas -, lai iet piecas, jo man reāli patika viss: gan sižets, gan valoda, gan Slepkabots. Es lieliski izklaidējos un vienlaicīgi stāsts man lika domāt (kas raksturīgi kvalitatīvai fantastikai). Nevaru sagaidīt, kad iznāks otrā grāmata (varētu būt septembrī).

Vērtējums:  5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi. 

Laika bērni. Adrians Čajkovskis

Adrians Čajkovskis, izdevniecība Prometejs, fantastikaPrometejs 2018. gads, 496 lpp. Children of Time #1

Kādu brīdi man bija traka doma nerakstīt neko, tikai sajūsmas kliedzienu, tomēr mēģināšu izteikties sakarīgāk un tas būs gari. Īsumā – “Laika bērni” ir lieliski, ņemiet un lasiet.

Romāns sākas ar to, ka pēdējie Zemes iedzīvotāji kosmosa kuģī pamet mirstošo planētu, lai dotos izmisīgā, tūkstošiem gadu ilgā ceļojumā ar cerību atrast apdzīvojamu planētu, ko teraformējuši Vecās Impērijas augsti attīstītie prāti. Tādu planētu viņi atrod, tikai tā ir aizņemta un tās apdzīvotāju attīstības līmenis ir kaut kas tāds, ko parastam cilvēkam grūti aptvert un “sagremot”.

“Laika bērni” uzspridzināja manas smadzenes, pārrakstīja sapratni, izglītoja un aizveda fantastiskā ceļojumā cauri zvaigznēm. Lasīju mēnesi, jo man bija daudz jādomā un nevēlējos steigties. Parasti izlasīju vienu vai divas cilvēku nodaļas, tikpat zirnekļu nodaļu un liku nost līdz nākamai reizei.

Manuprāt, Adrians Čajkovskis ir ļoti gudrs autors. Var, protams, konsultēties ar dažādu jomu speciālistiem, bet, ja nesaproti, ko fiziķis vai biologs saka, tad izdomātais stāsts tāpat sanāks nepārliecinošs. Čajkovskis (starp citu, zoologs pēc izglītības) saprot, ko raksta, un visi attīstības procesi, notiekošais šķiet loģisks un iespējams. Varbūt, ka tādu iespaidu rada pašas ierobežotais zināšanu apjoms un kāds zinātnieks par šo romānu varētu iesmiet, bet tā ir zinātniskā fantastika, tai nav jābūt reālai, tomēr tai nekaitē radīt ticamības efektu un tas šeit ir panākts.

Romāna sižets risinās tūkstošiem gadu un tādu laika apjomu autors ir veiksmīgi atrisinājis, lasītājiem pastāstot galvenos notikumus, svarīgākos pagriezienus gan kosmosa kuģī, gan zirnekļu civilizācijā. Cilvēku pasauli skatām ar klasicista Holsteina acīm, kurš ik pa laikam tiek izrauts no sasaldēšanas kameras, lai kaut ko patulkotu. Bieži viņa pirmais jautājums ir “kas, pie velna, te notiek?” un tieši tāpat var jautāt lasītājs, jo nezina vairāk par Holsteinu.

Cilvēki kā jau cilvēki – kosmosa kuģis “Gilgamešs” ir viņu vienīgās mājas, tomēr viņi pamanās kašķēties, šķelties un ņemties kā jau parasti cilvēki to dara. Mani pārsteidza divas lietas. Pirmkārt, kuģa spēja funkcionēt un nodrošināt cilvēkiem dzīvību tūkstošiem un tūkstošiem gadu ilgi. Otrkārt, cilvēku sasaldēšana un atsaldēšana, kas izklausās tikpat vienkārši kā, kad es iemetu gaļu saldētavā un pēc kāda laika izvelku atsaldēt. Ir daži galvenie varoņi, kas atkal un atkal pamostas, lai savestu kārtībā kuģi, vai piedzīvotu kādus vairāk vai mazāk nervus kutinošus notikumus, bet lielākā daļa guļ sasaldēti kā krava. Viens no nozīmīgajiem tēliem ir Vecās Impērijas zinātniece, kura man uzreiz nepatika un es par viņu domāju tikai kā par zirnekļu prātu čakarētāju, tomēr autors beigās pamanījās pārsteigt.

Notikumus zirnekļu pasaulē pārsvarā stāsta Poršija, Bianka un Fabians (pareizāk sakot, tik lielā laika nogrieznī tās ir vairākas Poršijas, Biankas un Fabiani). Tie ir gudri zirnekļi, kas katrs savā veidā sniedz milzu ieguldījumu zirnekļu attīstībā. Es tagad varētu izplūst garum garā stāstījumā par zirnekļu pasauli, jo tā ir tik pārsteidzoša, bet nedrīkstu, jo laupīšu jums prieku iepazīt šo pasauli pašiem. Man ļoti, ļoti patika kā autors visu to zirnekļu padarīšanu un civilizācijas attīstību bija izdomājis, bet beigas vispār norāva jumtu.

Mēģinu atcerēties, vai esmu lasījusi jebkādu citu romānu par notikumiem kosmosā (ja neskaita A. Orlova humorīgos gabalus) un nevaru, tomēr bija radies priekšstats, ka šādi romāni ir vairāk kā bojeviki. Droši vien vainīga Holivuda. “Laika bērnos” pārsvarā viss rit mierīgi (dažas kaujas ir un tās ir prātā paliekošas), tomēr ir tik interesanti, ka grūti atrauties.

Lai cik neparasta būtu zirnekļu civilizācija un viss pārējais, pārsteidzošākais romānā ir cilvēcība. Nespēju beigt domāt, ka tikpat labi mēs varētu būt zirnekļi, ja nebūtu tik savtīgi. Pret smadzenēm skrāpējas cilvēciskās īpašības, kas piemīt zirnekļiem šajā romānā un tas, cik daudz labāk viņi saprot empātijas un “cilvēcīguma” nozīmi. Ar cilvēkiem ir sarežģītāk. Var teikt, ka savā īpatnā veidā tūkstošu gadu laikā kuģī attīstās jauna civilizācija, bet pavisam gluds tas process nav.

Vai es jau teicu, ka “Laika bērni” ir lieliski? Tieši tā – l i e l i s k i. Bet neticiet man, citādi vēl iestāsies tas skumjais “gaidīju pārāk daudz” efekts. Piebildīšu vien to, ka romāns noslēdzas tik labi, ka turpinājumu var arī nelasīt, jo sākotnēji tāds nemaz nebija plānots. Lasiet “Laika bērnus” un ļaujiet, lai Čajkovskis jūs pārsteidz.

Vērtējums: 5/5

Grāmata no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.