Pārlapojot Markusa Zusaka “Grāmatu zagli”

Kopš brīža, kad izlasīju un uzrakstīju par “The Book Thief” , esmu neskaitāmas reizes sajūsminājusies un ieteikusi to citiem. Patiesi priecājos, ka Zvaigzne ABC tikko izdeva šo romānu latviski kvalitatīvā Māras Poļakovas tulkojumā. Tagad “Grāmatu zagli” varēs izlasīt arī tie, kuri nelasa angliski vai krieviski.

Uzdrošinos apgalvot, ka romāns par meiteni nacistiskajā Vācijā, kura zog grāmatas, kļūs par klasiku, kuru lasīs gan pieaugušie, gan bērni vēl daudzus gadus. Kāpēc? Tāpēc, ka romānā ir dzīve – cilvēcīgums, ļaunums, prieki un bēdas, draudzība, mīlestība, ģimene, bailes, trūkums, taisnīgums un netaisnība, drosme, godīgums, nesapratne, karš, bērnības sadursme ar skarbo pieaugušo realitāti, cilvēka raksturi, kas atkailināti grūtību priekšā. Caur bērnišķīgiem zīmējumiem un stāstiņiem, Zusaks precīzi attaino kara šausmas un absurdumu. Iepriekš rakstīju:  Ir tik daudz grāmatu ar patiesiem un izdomātiem dzīvesstāstiem 2. pasaules kara gados, ebreju atmiņas par slēpšanos un koncentrācijas nometnēm, bet “The Book Thief” noteikti ir jāizlasa gan bērniem, gan pieaugušajiem vienalga vai ir lasītas 100, vai neviena grāmata par šo Eiropas vēstures asiņaino posmu. Atliek vien dziļi paklanīties autora priekšā par spēju drūmumu, badu un šausmas pasniegt ar tādu vieglumu un humoru. 

Pārlasot, ar smaidu atcerējos Nāves dziļo ieinteresētību un aizkustinājumu par mazo, drosmīgo grāmatu zagli. Joprojām domāju, ka Nāves kā protagonista izvēle ir ģeniāls un pats labākais veids, kā šo stāstu varētu izstāstīt. Nāve ir pārgurusi, pagalam no Staļina un Hitlera zvērībām, un Līželes dzīve viņai ir kā viena no retajām skaistuma un gaišuma paliekām šai sašķaidītajā pasaulē.

Daži citāti:

Kā jau bēdām mēdz būt, viss sākās ar šķietami laimīgiem laikiem. 

Acīmredzot cilvēkiem patīk, ja viņu acu priekšā kaut kas iet bojā. Smilšu pilis, kāršu namiņi – sāk viņi diezgan pieticīgi. Bet viņiem piemīt varens pāraugšanas talants.

… viena izdevība taisnā ceļā noved pie nākamās, tieši tāpat, kā risks noved pie jauna riska, dzīvība – pie jaunas dzīvības un nāve – pie jaunām nāvēm.

Redzu to kroplību un to skaistumu un nespēju saprast, kā viens un tas pats spēj būt abejāds. 

Ir skaidrs, ka “Grāmatu zagli” turēšu savā plauktā kā dārgumu un pārlasīšu vēl un vēl. Jā, liela daļa grāmatas ir skumja, bet tā sniedz arī daudz prieka un cerību.

The Book Thief. Markus Zusak

Izdeva Knopf Books for Young Readers 2006.gadā, 550 lpp. Latviski: “Grāmatu zagle”, Zvaigzne ABC 2013. g. Austrāliešu rakstnieka piektais romāns pirmo reizi publicēts 2005. gadā. Vairākas balvas kā labākajai bērnu grāmatai.

Nāve, noguris no kara, 1943. gadā pārvietojas pa Eiropu vācot dvēseles un pētot debesis, kuras viņš (lasot man radās sajūta, ka Nāve ir viņš) redz gan brūnas, gan pelnu pelēkas, gan sarkanas kā asinis. Kādu dienu viņš paceļ mazu, melnu grāmatu un atklāj, ka tā ir pamācība kapu rakšanā un vienlaicīgi kādas meitenes dienasgrāmata. Lai gan Nāve cenšas neinteresēties par cilvēkiem, tomēr šo meiteni atceras un, ieinteresēts, sāk lasīt viņas dienasgrāmatu.

Dienasgrāmatu raksta vācu meitene Līzele Memingere (stāsta sākumā viņai ir 9 gadi), kuru māte atdod audžuvecākiem Hansam un Rozai Hūbermaniem. Hūbermani dzīvo Molhingas pilsētiņas trūcīgajā rajonā. Labsirdīgais un rāmais Hans strādā par krāsotāju un vakaros iet uz krogu spēlēt akardeonu. Viņa sieva Roza – ārēji auksta un nešpetna sieviete, kura lamājas trakāk kā jūrnieks – mazgā veļu pilsētas bagātniekiem. Pa ielām soļo nacisti, ebreji no pilsētas jau padzīti un lēnām tuvojas karš. Līzele pamazām pierod pie trūcīgajiem apstākļiem, sadraudzējas ar kaimiņu puiku Rūdiju, iet skolā, zog ābolus, iznēsā veļu. Jauka, klusa un saprātīga meitene. Viņai ir tikai viens noslēpums. Līzele zog grāmatas. Reti un bez ļauna nolūka. Kaprača rokasgrāmatu viņa izglāba no sniega pie mazā brālīša kapa, savu otro grāmatu no aizliegto grāmatu ugunskura. Reiz naktī pie Hūbermaniem ierodas ebrejs Maksis un kādu laiku dzīvo viņu pagrabā. Tas ir tik bīstami, ka to nedrīkst atklāt pat sirdsdraugam Rūdijam. Rūdijam ir sapnis par ātrāko skrējēju, problēmas Hitlerjūgendā un viņs vienmēr grib ēst. Hans krāso žalūzijas tumšā krāsā, Roza vāra lielā katlā ūdeņainu zirņu zupu, bet pagrabā sēž Maksis un raksta un zīmē grāmatu par savu un Līzeles dzīvi. Savukārt Līzele lasa visu, ko var sadabūt.

Jau sākumā Nāve saka, ka šis stāsts ir par vārdu spēku un grāmatu spēju pabarot dvēseli. Līzele katru iegūto grāmatu lasa un pārlasa, tās viņai ir maizes vietā. Maksis viņai uzraksta alegorisku stāstu par vārdu spēku nacistiskajā Vācijā. Grāmatas palīdz pat uzlidojuma laikā bumbu patversmē: Līzeles lasīšana nomierina satrauktos prātus un turpmāk viņu lūdz lasīt katru reizi, kad ļaudi spiesti slēpties no iespējamā uzlidojuma. Grāmatas palīdz stāsta varoņiem pārdzīvot drūmo laiku un saglabāt veselo saprātu.

Apbrīnojams, aizkustinošs un lieliski uzrakstīts stāsts, kurā papilnam melnā humora (Nāve smīkņā, ka vācieši ir sajūsmā par cūkām, jo Roza visu laiku saka “Schweine”) un daudz patiesu emociju. Nāves kā protagonista izvēle ir fantastiska, tā dod romānam un vēstures notikumiem citu, daudz cilvēciskāku un gaišāku (vai nav ironiski?) skatu punktu. Ebreju kolonnu apsargājošs vācu karavīrs, kurš smagi sit mazu meiteni par to, ka viņa iedod ebrejam maizi, šķiet briesmīgāks par Nāvi, kurš katru dvēseli saudzīgi paceļ rokās un aiznes debesīs.

Ir tik daudz grāmatu ar patiesiem un izdomātiem dzīvesstāstiem 2. pasaules kara gados, ebreju atmiņas par slēpšanos un koncentrācijas nometnēm, bet “The Book Thief” noteikti ir jāizlasa gan bērniem, gan pieaugušajiem vienalga vai ir lasītas 100, vai neviena grāmata par šo Eiropas vēstures asiņaino posmu. Atliek vien dziļi paklanīties autora priekšā par spēju drūmumu, badu un šausmas pasniegt ar tādu vieglumu un humoru.

Vērtējums: 5/5. “The Book Thief” stabili ierindojas manu mīļāko grāmatu sarakstā.