Pamestais bērns. Kamilla Lekberga

pamestais bērnsJumava 2014. gads, 448 lpp. Fjällbacka #5

Stāsts par pamesto bērnu aizsākas, Ērikai atrodot savas mātes lādē nacistu medaļu un senu zīdaiņa apģērbu. Tā kā māte ir mirusi un abu atrasto lietu izcelsme ir neskaidra, Ērika dodas pie vietējā vēstures skolotāja, lai uzzinātu ko vairāk vismaz par medaļu. Izrādās, šis skolotājs reiz pazinis Ērikas māti. Sākas nekontrolējamu un šausminošu notikumu virkne — tā aizved pie 70 gadu seniem noslēpumiem, kas radušies Otrā pasaules kara laikā…(no oficiālās anotācijas)

Rudeņos rodas vēlme lasīt kriminālromānus un šķiet, ka ne man vienai, jo liela daļa šī žanra romānu tiek izdoti tieši rudeņos (vismaz pie mums tāda sajūta rodas; statistiku, ja tāda ir, neesmu pētījusi). Tas liecina, ka arī citi rudeņos vēlas “pamieloties” ap kādu noziegumu, jo kāpēc lai savādāk izdevniecības nopūlētos. Kāda internetā pamanīta anotācija mani spontāni aizveda pie apgāda Jumava nesen izdotās Kamillas Lekbergas “Pamestā bērna”. Manu, tāpat kā galvenās varones Ērikas, ziņkāri ierosināja nacistu medaļa asiņainā zīdaiņa krekliņā. Ziņkāri apmierināju, tomēr romāns neizrādījās tāds kā cerēju. Arī nekā nekontrolējama un šausminoša tur nebija, tikai parastās cilvēku cūcības.

“Pamestais bērns” ir ļoti lēns kriminālromāns, kur vienā katlā samesti līķi, sens noslēpums, radikāls nacionālisms un bērnu audzināšana. Pa vidu sadzīviskām situācijām Ērika mēģina noskaidrot mātes Elsijas pagātnes noslēpumu, kamēr viņas vīrs Patriks ar meitu uz rokām piepalīdz kolēģiem izmeklēt pensionēta vēstures skolotāja Ērika slepkavību. Caur 1943. – 1945. gada ainām no Ērika brāļa Aksela un Elsijas skatupunkta pamazām atklājas sena traģēdija, kuru neatlaidīgi cenšas paturēt noslēpumā pat pēc 70 gadiem.

Tas ir tik skumji, ka visu slikto izraisa akls naids – sākumā pret vāciešiem, ebrejiem, pēc tam – Zviedrijā sabraukušajiem imigrantiem un radikālu nacionālistisku ideju pretiniekiem. Tieši kara laika zviedru – vāciešu attiecības un rasisms mūsdienu Zviedrijā ir romāna interesantākie aspekti. Saindēt savu mūžu ar naidu… tas ir nejēdzīgi, bet večuku rīcība ir ticama. Savukārt Elsijas mātes liktenis ir oda gļēvulībai, stulbumam un ačgārnām iedomām.

Varoņi ir rīcībā cilvēcīgi, tomēr šabloniski un viendimensionāli. Uzkrītoši, ka visas jaunās sievietes vai nu auklē bērnus vai ir stāvoklī, izņemot policijas iecirkņa sekretāri, kurai nekādi nesanāk tikt pie bērna. Vecās ir pārlaimīgas omītes. Savukārt vīrieši vai nu auklē bērnus, gatavojas kļūt par tēviem vai arī ir agresīvi un naidpilni tipi neatkarīgi no vecuma. Sen nebija trāpījusies tāda vienveidība. Vienīgais patiesi interesantais tēls, kurā jūtamas gan labās, gan sliktās īpašības, ir policijas priekšnieks, vecais īgņa, bet pat viņš pamanās iepīties darīšanās ar bērniem. Kas attiecas uz policistiem, tie ir līdz komiskumam neprofesionāli. Sižets stiepjas un velkas pateicoties tam, ka viņi aizmirst laicīgi noskaidrot elementāras lietas. Skaidrs, ka mazā pilsētiņā nestrādā policijas spožākie prāti, tomēr viņi noteikti skatās policijas seriālus un vismaz no tiem varēja mācīties kā rīkoties. Kriminālintrigai nebūtu ne vainas, tikai autore tā aizraujas ar bērnu tēmu, ka lasītājam nesniedz nekādus pavedienus attiecībā uz noziegumu. Tajā pašā laikā diezgan ātri top skaidrs, ka nav daudz variantu, kurš varētu būt vainīgais.

Kamilla Lekberga šķiet apmaldījusies starp žanriem. Viņa vienlaikus grib būt dāmu romānu un kriminālromānu autore. Rezultāts ir viduvējs melodramatisks detektīvstāsts, kurš vairāk varētu iet pie sirds dāmām labākajos gados. Lai gan “Pamestais bērns” ir piektais romāns sērijā par Ēriku un Pīteru, to var lasīt arī kā atsevišķu detektīvromānu. Iepriekšējo darbu sižeta atbalsis nebija būtiski jūtamas atšķirībā no Jū Nesbē un Jusi Adlera-Olsena detektīviem, kuros katrā nākamajā darbā ir atsauces uz pagātnes notikumiem galveno varoņu dzīvēs.

Mani kaitināja autores nevēlēšanās fokusēties uz nozieguma risināšanu (kam būtu jābūt kriminālromāna mērķim, vai ne?), upura un galvenās varones vārdu līdzība (Ēriks un Ērika) un salkani melodramatiskās beigas. Es detektīvos meklēju interesantu noziegumu, kolorītus galvenos varoņus un spraigu darbību. “Pamesto bērnu” iesaku tikai tad, ja jums ir patikuši citi autores detektīvi vai meklējat mierīgi sadzīvisku romānu, kur pa vidu iepīts noziegums.

Vērtējums: 2,5/5

Aplis & Uguns. Matss Strandbergs, Sāra B. Elfgrēna

Kad iznāca “Aplis” es to palaidu garām nepamanītu. Varbūt būtu palaidusi garām arī otro daļu “Uguns”, ja Rīgā neierastos šīs jauniešiem domātās triloģijas autori. Uz tikšanos gan nebraucu, bet grāmatas paņēmu lasīt. Godīgi sakot, ieraugot lasāmo apjomu un tiekot cauri pirmajām simts lappusēm, baiļojos, ka esmu “iegrābusies”. Tomēr sižets uzņēma apgriezienus un lasīt kļuva arvien interesantāk.

Aplis“Aplis” Engelsfors #1

Zvaigzne ABC 2012. gads, 544 lpp.

Engelsforsa – skaists nosaukums noplukušai zviedru pilsētai, kurā sešas meitenes tikko uzsākušas skolas gaitas ģimnāzijā. Viņām nav nekā kopēja, izņemot to, ka viņas vajā sens ļaunums. Kādu nakti, kad mēness kļuvis mistiski sarkans, kāds nezināms spēks viņas visas aizved uz pilsētas parku. Meitenes nezina, kā un kāpēc tur nonākušas, taču drīz vien kļūst skaidrs, ka citai bez citas viņām neizdzīvot, jo viņas ir Izraudzītās… (no oficiālās anotācijas)

Triloģijas pirmās daļas un, iespējams, visas triloģijas lielais trumpis ir smalkais un reālistiskais pusaudžu problēmu un attiecību tēlojums. Šī iemesla dēļ zviedru veikumu var droši ieteikt lasīt jauniešiem. Domāju, ka viņi meiteņu tēlos saskatīs paši sevi. Meitenes ir ļoti dažādas, tomēr nevienai dzīve nav tik skaista kā varbūt ārēji tas izskatās. Vienai šķiras vecāki, otrai vecāku nav vispār, trešā ir skolas izsmiekla objekts, ceturtā cīnās ar anoreksiju, piektā dara visu, lai būtu populāra, sestajai ir “lielā mīla”. Bija ļoti interesanti sekot viņu dzīvēm. Diezgan ilgi jaucu meitenes – spēju atcerēties viņu ikdienas problēmas, bet maģiskās spējas galīgi juka. Taisnību sakot, pirmajā daļā no maģijas ir diezgan maz, jo meitenes pašas zina ļoti maz un tikai mācās savas spējas izmantot un attīstīt.

Ar maģijas daļu gan neesmu tik apmierināta. Visa tā “o, esmu ragana” padarīšana šķita tāda samākslota un, manuprāt, meitenes to pārāk ātri un viegli pieņēma. Nepieminēšu spējas (ar tām gan viss ir kārtībā) un rituālus, lai neatklātu pārāk daudz. Gribu tikai pateikt, ka man tās darbības likās tādas nekādas. BET ņemiet vērā, ka man vispār ir problēmas ar raganām literatūrā un lielākoties visi raganu rituāli šķiet smieklīga pesteļošana un galīgi mani nepārliecina. Gaumes lieta. Man raganas krietni labāk patika citā nesen iznākušā jauniešu fantāzijas romānā. Lasot “Apli” visu laiku domāju, ka iznākums man patiktu labāk, ja autori pieturētos pie realitātes un nelīstu pārdabiskajā.

Vērtējums: 3,5/5

Uguns“Uguns” Engelsfors #2

Zvaigzne ABC, 2014. gads, 576 lpp.

Izraudzītās sāks otro mācību gadu ģimnāzijā. Visu vasaras brīvlaiku viņas ir aizturējušas elpu, gaidot dēmonu nākamo uznācienu. Bet draudi nāk no tās pues, no kuras viņas nekad nebūtu varējušas tos paredzēt. Aizvien skaidrāk kļūst redzams tas, ka Engelsforsā kaut kas ir galīgi aplam. Izraudzītās arvien ciešāk tiek saistītas cita ar citu, un viņām atkal tiek atgādināts, ka maģija nespēj ne mazināt nelaimīgas mīlestības sāpes, ne dziedināt salauztas sirdis. (no oficiālās anotācijas)

Paralēli meiteņu ikdienas problēmām skolā un mājās aizvien izteiktāka kļūst maģijas daļa – meitenes attīsta savas spējas, pilsētā ierodas raganu Padomes pārstāvji un ļaunie spēki, protams, nesnauž. Tie kuri ir izlasījuši otro daļu, noteikti piekritīs, ka “Pozitīvā Engelsforsa” bija zosādu uzdzenoša un atmiņā paliekoša. Uzvedina uz pārdomām par cilvēku apmātību ar idejām un pārlieku liela pozitīvisma kaitīgumu.

Meitenes kā raganas kļūst spēcīgākas un interesantākas. Neteikšu, ka viņas mani pilnībā pārliecināja, tomēr dažas darbības bija iespaidīgas un man patika. Visneskaidrākās joprojām ir Minu spējas, tāpēc domāju, ka trešajā daļā viņai būs izšķirošā loma cīņā ar ļaunumu. Kopumā “Uguns” ir labāks par “Apli” maģijas lietojuma ziņā.

Vērtējums: 4/5

Par abām grāmatām: nezinu kā tas panākts, bet nav jūtams, ka romānus rakstītu divi autori. Teksts lasās raiti, meiteņu tēli ir pārliecinoši un kopumā man patika. Mazliet baiļojos kā tiks atrisināta pēdējā cīņa ar ļaunumu, tomēr noteikti lasīšu arī trešo daļu. Atmetot savas pretenzijas pret raganu tēmu, varu saprast, kāpēc jauniešiem šī fantāzijas triloģija šķiet tik laba – grāmatas ir sarakstītas jauniešu valodā par jauniešiem saprotamām problēmām un tēli ir tādi, ar kuriem iespējams viegli asociēties. Un kāpēc gan nepiemest klāt aktuālo pasaules glābšanas tēmu, ko spēj paveikt tikai jaunieši, jo pieaugušie taču neko nesaprot un vispār nav nekam derīgi?

Grāmatu eksemplāri no izdevniecības.