Ingmars Bergmans – stāsts par mīlu, seksu un nodevību. Tomass Šēbergs

Zvaigzne ABC 2015. gads, 416. lpp.

Ingmars Bergmans traucās cauri 20. gs. kā spoža komēta, kaisot kaislību putekļus uz visām pusēm. Viņu mīlēja, nīda, apbrīnoja un baidījās. Ar tik lielu talantu nebija viegli sadzīvot. Tie, kuri aizšķērsoja viņam ceļu, apdedzinājās. Atbalstītāju armija veidoja komētas spožo asti, bet izredzētie baudīja dižā režisora atbalstu un draudzību.

Tik daudzšķautņaina personība interesē gan dažāda līmeņa pētniekus, gan parastus ziņkārīgos un sensāciju medniekus. Virspusēji spriežot, tieši uz otrajiem tēmējis zviedru žurnālists Tomass Šēbergs, sarakstot Ingmara Bergmana biogrāfiju. Kāpēc lai kinokritiķi vai rūdītu kino fanu interesētu slavenā režisora sievu skaits un attiecību drāmu netīrā veļa? Tomēr viss nav tik vienkārši, jo daudz no Bergmana privātās dzīves niansēm un morāles konfliktiem nonāca viņa filmās.

Šī ir dīvaina biogrāfija: apakšvirsraksts ož pēc dzeltenās preses skandāliem, bet grāmatas beigās pievienotais bagātīgais izmantoto avotu saraksts velk uz zinātniska pētījuma pusi. Šēbergs ļoti centies iztikt bez skaļiem apgalvojumiem un baumām bez seguma, tāpēc aizgūtnēm citē Bergmana mātes, viņa sieviešu un draugu dienasgrāmatas, atmiņas un vēstules. Tas ir ļoti labi, tādejādi autors izvairās no “viena tante teica”, tomēr šīs pārliekās centības dēļ grāmata ir kļuvusi par diezgan garlaicīgu citātu kopu. Te es īpaši skatos mātes dienasgrāmatas un vēstuļu virzienā, kurām Šēbergs, ar Bergmana radu atļauju, ticis klāt un ekspluatē uz velna paraušanu. Goda vārds, šī biogrāfija būtu krietni baudāmāka, ja mātes svārstīgās emocijas un pastāvīgā raizēšanās tiktu citēta mazāk, tā vietā autoram sniedzot dažus spilgtus citātus un kodolīgu mātes un tēva personības raksturojumu, kas izskaidrotu mātes un dēla ciešo saikni, viņas vēlmi visu kontrolēt, neirotisko raizēšanos un to, kas palika līdz galam nepateikts, bet veido Bergmana un vecāku love-hate attiecību kodolu. To, starp citu, var izlasīt dažās rindkopās grāmatas pēdējā trešdaļā, kas arī ir grāmatas patīkamākā daļa, jo māte nomirst, dienasgrāmata beidzas un autors beidzot var pilnībā pievērsties Bergmanam pašam.

Sarežģītās attiecības ar vecākiem un saspringtā gaisotne mājās ļoti lielā mērā ietekmēja Bergmana personības veidošanos un viņa attiecības ar citiem cilvēkiem. Var uzskatīt, ka visu mūžu viņš meklēja sievieti, kas visvairāk līdzinātos paša mātei, līdz beidzot to atrada Ingridā fon Rūsenā. Vispār ap Bergmanu ir tāds attiecību purvs, ka nemaz negribu līst tajā iekšā. Īpatnējās attiecības ar reliģiozajiem vecākiem, 5 sievas, 9 bērni, mīļākās, aktieri, kas viņu dievināja un ienīda un tā tālāk. Pēc Ingmara Bergmana nāves, daļa sāka pļāpāt, bet daļa joprojām atsakās par viņu izteikties. Tā vai citādi, par viņu runāja un runās, jo Bergmans ir Zviedrijas nacionālais lepnums, režisors, kurš pacēla zviedru kino un teātri (62 filmas, 150 teātra izrādes) nebijušos augstumos un iznesa to pasaulē, gūstot visus lielākos apbalvojumus mūsdienu kinomākslā. Vai Bergmanam patika slava un tas, ko par viņu runā? Grūti teikt. Katrā ziņā, viņš atsevišķos gadījumos ietekmēja to, kas tiek publicēts un savā autobiogrāfijā “Laterna Magica” daļu notikumu pasniedzis sev vēlamā gaismā. Iespējams, ka Bergmana dzīves laikā Šēberga veikums netiktu publicēts.

Tomasa Šēberga “Ingmars Bergmans” sniedz labu ieskatu Bergmana personībā un viņa iekšējos dēmonos. Diez vai viņš spētu radīt izcilas filmas un teātra izrādes, ja būtu parasts mietpilsonis, kurš katru vakaru rātni atgriežas pie mīļotās sievas un bērniem. Viņu dzina uz priekšu trauksme, nedrošība un iedvesma, ko varēja gūt aizvien jaunās attiecībās. Tā es to saprotu. Pats Bergmans “Laterna Magica” par sevi ir teicis: “Es biju apsēsts ar seksualitāti, kas mani piespieda būt pastāvīgi neuzticīgam un rīkoties pret savu gribu, mani nepārtraukti plosīja kaisle, bailes, raizes un mocīja sirdsapziņa. Tādējādi es biju vientuļš un satrakots.”. Diezgan skumji.

Šēberga grāmatā pietrūka Bergmana labo īpašību (pieminētas vien garāmejot, vai noslīkst personības tumšās puses ūdeņos), bet tādām taču vajadzēja būt. Kā citādi daudzi viņu mīlētu un dievinātu? Es nerunāju par cilvēkiem, kas viņu pazina vien caur izrādēm, filmām, tv un radio raidījumiem un preses izdevumiem. Vai talants bija tik liels, radītās filmas un teātra izrādes tik spēcīgas, ka brīžiem neciešamā, brīžiem rupjā un agresīvā uzvedība tika piedota? Visticamāk, ka jā. Aktieri, operatori un pārējie sekoja viņam no viena teātra uz citu, no vienas filmas uz nākamo; tur ir jābūt kam vairāk par lecīgu, harismātisku tipu ar “vampīrisku līniju virs augšlūpas” (kā izteicās Ingrida Tulīna). Savukārt režisors un tuvs Bergmana draugs Larss-Ēriks Šelgrēns par Bergmanu teicis šādi: “Es viņu raksturotu kā indīgu čūsku. Sasodīti fascinējošu čūsku, bet šausmīgi indīgu. Visas viņa īpašības izpaužas spēcīgi, bet katrai no tām ir tikpat spēcīgs pretstats, un ar savu ārkārtīgi attīstīto intelektu viņš spēlē uz tās stīgas, uz kuras vien vēlas.” 

Es cerēju vairāk uzzināt par Bergmana profesionālo karjeru, tomēr pieļauju, ka iegūtās zināšanas par viņa personību un privāto dzīvi ļaus labāk uztvert Ingmara Bergmana filmu zemtekstus. Tomasa Šēberga sarakstītā grāmata lasāma tad, ja ļoti interesē Bergmans kā privātpersona, jo par Bergmanu kā režisoru noteikti ir labākas biogrāfijas. Un tad, ja nebaida piedzīvot atziņu, ka liels talants ne vienmēr ir arī liels cilvēks.

Vērtējums:  2/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Pamestais bērns. Kamilla Lekberga

Jumava 2014. gads, 448 lpp. Fjällbacka #5

Stāsts par pamesto bērnu aizsākas, Ērikai atrodot savas mātes lādē nacistu medaļu un senu zīdaiņa apģērbu. Tā kā māte ir mirusi un abu atrasto lietu izcelsme ir neskaidra, Ērika dodas pie vietējā vēstures skolotāja, lai uzzinātu ko vairāk vismaz par medaļu. Izrādās, šis skolotājs reiz pazinis Ērikas māti. Sākas nekontrolējamu un šausminošu notikumu virkne — tā aizved pie 70 gadu seniem noslēpumiem, kas radušies Otrā pasaules kara laikā…(no oficiālās anotācijas)

Rudeņos rodas vēlme lasīt kriminālromānus un šķiet, ka ne man vienai, jo liela daļa šī žanra romānu tiek izdoti tieši rudeņos (vismaz pie mums tāda sajūta rodas; statistiku, ja tāda ir, neesmu pētījusi). Tas liecina, ka arī citi rudeņos vēlas “pamieloties” ap kādu noziegumu, jo kāpēc lai savādāk izdevniecības nopūlētos. Kāda internetā pamanīta anotācija mani spontāni aizveda pie apgāda Jumava nesen izdotās Kamillas Lekbergas “Pamestā bērna”. Manu, tāpat kā galvenās varones Ērikas, ziņkāri ierosināja nacistu medaļa asiņainā zīdaiņa krekliņā. Ziņkāri apmierināju, tomēr romāns neizrādījās tāds kā cerēju. Arī nekā nekontrolējama un šausminoša tur nebija, tikai parastās cilvēku cūcības.

“Pamestais bērns” ir ļoti lēns kriminālromāns, kur vienā katlā samesti līķi, sens noslēpums, radikāls nacionālisms un bērnu audzināšana. Pa vidu sadzīviskām situācijām Ērika mēģina noskaidrot mātes Elsijas pagātnes noslēpumu, kamēr viņas vīrs Patriks ar meitu uz rokām piepalīdz kolēģiem izmeklēt pensionēta vēstures skolotāja Ērika slepkavību. Caur 1943. – 1945. gada ainām no Ērika brāļa Aksela un Elsijas skatupunkta pamazām atklājas sena traģēdija, kuru neatlaidīgi cenšas paturēt noslēpumā pat pēc 70 gadiem.

Tas ir tik skumji, ka visu slikto izraisa akls naids – sākumā pret vāciešiem, ebrejiem, pēc tam – Zviedrijā sabraukušajiem imigrantiem un radikālu nacionālistisku ideju pretiniekiem. Tieši kara laika zviedru – vāciešu attiecības un rasisms mūsdienu Zviedrijā ir romāna interesantākie aspekti. Saindēt savu mūžu ar naidu… tas ir nejēdzīgi, bet večuku rīcība ir ticama. Savukārt Elsijas mātes liktenis ir oda gļēvulībai, stulbumam un ačgārnām iedomām.

Varoņi ir rīcībā cilvēcīgi, tomēr šabloniski un viendimensionāli. Uzkrītoši, ka visas jaunās sievietes vai nu auklē bērnus vai ir stāvoklī, izņemot policijas iecirkņa sekretāri, kurai nekādi nesanāk tikt pie bērna. Vecās ir pārlaimīgas omītes. Savukārt vīrieši vai nu auklē bērnus, gatavojas kļūt par tēviem vai arī ir agresīvi un naidpilni tipi neatkarīgi no vecuma. Sen nebija trāpījusies tāda vienveidība. Vienīgais patiesi interesantais tēls, kurā jūtamas gan labās, gan sliktās īpašības, ir policijas priekšnieks, vecais īgņa, bet pat viņš pamanās iepīties darīšanās ar bērniem. Kas attiecas uz policistiem, tie ir līdz komiskumam neprofesionāli. Sižets stiepjas un velkas pateicoties tam, ka viņi aizmirst laicīgi noskaidrot elementāras lietas. Skaidrs, ka mazā pilsētiņā nestrādā policijas spožākie prāti, tomēr viņi noteikti skatās policijas seriālus un vismaz no tiem varēja mācīties kā rīkoties. Kriminālintrigai nebūtu ne vainas, tikai autore tā aizraujas ar bērnu tēmu, ka lasītājam nesniedz nekādus pavedienus attiecībā uz noziegumu. Tajā pašā laikā diezgan ātri top skaidrs, ka nav daudz variantu, kurš varētu būt vainīgais.

Kamilla Lekberga šķiet apmaldījusies starp žanriem. Viņa vienlaikus grib būt dāmu romānu un kriminālromānu autore. Rezultāts ir viduvējs melodramatisks detektīvstāsts, kurš vairāk varētu iet pie sirds dāmām labākajos gados. Lai gan “Pamestais bērns” ir piektais romāns sērijā par Ēriku un Pīteru, to var lasīt arī kā atsevišķu detektīvromānu. Iepriekšējo darbu sižeta atbalsis nebija būtiski jūtamas atšķirībā no Jū Nesbē un Jusi Adlera-Olsena detektīviem, kuros katrā nākamajā darbā ir atsauces uz pagātnes notikumiem galveno varoņu dzīvēs.

Mani kaitināja autores nevēlēšanās fokusēties uz nozieguma risināšanu (kam būtu jābūt kriminālromāna mērķim, vai ne?), upura un galvenās varones vārdu līdzība (Ēriks un Ērika) un salkani melodramatiskās beigas. Es detektīvos meklēju interesantu noziegumu, kolorītus galvenos varoņus un spraigu darbību. “Pamesto bērnu” iesaku tikai tad, ja jums ir patikuši citi autores detektīvi vai meklējat mierīgi sadzīvisku romānu, kur pa vidu iepīts noziegums.

Vērtējums: 2,5/5

Aplis & Uguns. Matss Strandbergs, Sāra B. Elfgrēna

Kad iznāca “Aplis” es to palaidu garām nepamanītu. Varbūt būtu palaidusi garām arī otro daļu “Uguns”, ja Rīgā neierastos šīs jauniešiem domātās triloģijas autori. Uz tikšanos gan nebraucu, bet grāmatas paņēmu lasīt. Godīgi sakot, ieraugot lasāmo apjomu un tiekot cauri pirmajām simts lappusēm, baiļojos, ka esmu “iegrābusies”. Tomēr sižets uzņēma apgriezienus un lasīt kļuva arvien interesantāk.

“Aplis” Engelsfors #1

Zvaigzne ABC 2012. gads, 544 lpp.

Engelsforsa – skaists nosaukums noplukušai zviedru pilsētai, kurā sešas meitenes tikko uzsākušas skolas gaitas ģimnāzijā. Viņām nav nekā kopēja, izņemot to, ka viņas vajā sens ļaunums. Kādu nakti, kad mēness kļuvis mistiski sarkans, kāds nezināms spēks viņas visas aizved uz pilsētas parku. Meitenes nezina, kā un kāpēc tur nonākušas, taču drīz vien kļūst skaidrs, ka citai bez citas viņām neizdzīvot, jo viņas ir Izraudzītās… (no oficiālās anotācijas)

Triloģijas pirmās daļas un, iespējams, visas triloģijas lielais trumpis ir smalkais un reālistiskais pusaudžu problēmu un attiecību tēlojums. Šī iemesla dēļ zviedru veikumu var droši ieteikt lasīt jauniešiem. Domāju, ka viņi meiteņu tēlos saskatīs paši sevi. Meitenes ir ļoti dažādas, tomēr nevienai dzīve nav tik skaista kā varbūt ārēji tas izskatās. Vienai šķiras vecāki, otrai vecāku nav vispār, trešā ir skolas izsmiekla objekts, ceturtā cīnās ar anoreksiju, piektā dara visu, lai būtu populāra, sestajai ir “lielā mīla”. Bija ļoti interesanti sekot viņu dzīvēm. Diezgan ilgi jaucu meitenes – spēju atcerēties viņu ikdienas problēmas, bet maģiskās spējas galīgi juka. Taisnību sakot, pirmajā daļā no maģijas ir diezgan maz, jo meitenes pašas zina ļoti maz un tikai mācās savas spējas izmantot un attīstīt.

Ar maģijas daļu gan neesmu tik apmierināta. Visa tā “o, esmu ragana” padarīšana šķita tāda samākslota un, manuprāt, meitenes to pārāk ātri un viegli pieņēma. Nepieminēšu spējas (ar tām gan viss ir kārtībā) un rituālus, lai neatklātu pārāk daudz. Gribu tikai pateikt, ka man tās darbības likās tādas nekādas. BET ņemiet vērā, ka man vispār ir problēmas ar raganām literatūrā un lielākoties visi raganu rituāli šķiet smieklīga pesteļošana un galīgi mani nepārliecina. Gaumes lieta. Man raganas krietni labāk patika citā nesen iznākušā jauniešu fantāzijas romānā. Lasot “Apli” visu laiku domāju, ka iznākums man patiktu labāk, ja autori pieturētos pie realitātes un nelīstu pārdabiskajā.

Vērtējums: 3,5/5

“Uguns” Engelsfors #2

Zvaigzne ABC, 2014. gads, 576 lpp.

Izraudzītās sāks otro mācību gadu ģimnāzijā. Visu vasaras brīvlaiku viņas ir aizturējušas elpu, gaidot dēmonu nākamo uznācienu. Bet draudi nāk no tās pues, no kuras viņas nekad nebūtu varējušas tos paredzēt. Aizvien skaidrāk kļūst redzams tas, ka Engelsforsā kaut kas ir galīgi aplam. Izraudzītās arvien ciešāk tiek saistītas cita ar citu, un viņām atkal tiek atgādināts, ka maģija nespēj ne mazināt nelaimīgas mīlestības sāpes, ne dziedināt salauztas sirdis. (no oficiālās anotācijas)

Paralēli meiteņu ikdienas problēmām skolā un mājās aizvien izteiktāka kļūst maģijas daļa – meitenes attīsta savas spējas, pilsētā ierodas raganu Padomes pārstāvji un ļaunie spēki, protams, nesnauž. Tie kuri ir izlasījuši otro daļu, noteikti piekritīs, ka “Pozitīvā Engelsforsa” bija zosādu uzdzenoša un atmiņā paliekoša. Uzvedina uz pārdomām par cilvēku apmātību ar idejām un pārlieku liela pozitīvisma kaitīgumu.

Meitenes kā raganas kļūst spēcīgākas un interesantākas. Neteikšu, ka viņas mani pilnībā pārliecināja, tomēr dažas darbības bija iespaidīgas un man patika. Visneskaidrākās joprojām ir Minu spējas, tāpēc domāju, ka trešajā daļā viņai būs izšķirošā loma cīņā ar ļaunumu. Kopumā “Uguns” ir labāks par “Apli” maģijas lietojuma ziņā.

Vērtējums: 4/5

Par abām grāmatām: nezinu kā tas panākts, bet nav jūtams, ka romānus rakstītu divi autori. Teksts lasās raiti, meiteņu tēli ir pārliecinoši un kopumā man patika. Mazliet baiļojos kā tiks atrisināta pēdējā cīņa ar ļaunumu, tomēr noteikti lasīšu arī trešo daļu. Atmetot savas pretenzijas pret raganu tēmu, varu saprast, kāpēc jauniešiem šī fantāzijas triloģija šķiet tik laba – grāmatas ir sarakstītas jauniešu valodā par jauniešiem saprotamām problēmām un tēli ir tādi, ar kuriem iespējams viegli asociēties. Un kāpēc gan nepiemest klāt aktuālo pasaules glābšanas tēmu, ko spēj paveikt tikai jaunieši, jo pieaugušie taču neko nesaprot un vispār nav nekam derīgi?

Grāmatu eksemplāri no izdevniecības.