joks ne joks, bet pirmā domā atverot video tiešām bija – kur skaistais tērps 😀
Es ar iesāku Atkinsoni, bet atkārtotā bērna zūmēšana, kas neatpalika no Kinga, lika nedaudz atlikt grāmatu malā.
Ai, suņa slimošana un gaidāmās beigas – tas vienmēr ir dikti bēdīgi. Jūtu līdzi, bet nekādu labu ieteikumu, kā ar to tikt galā, man nav. 😦
Par Vasmu – man jau šķiet, ka viņa latviski ir tulkota diezgan daudz, un par viņas varoņu sarežģītajiem likteņiem, ziemeļnieciskajiem raksturiem, pašiznīcināšanās tieksmēm un dzīves smagmi ir sanācis izlasīt vairāk nekā pietiekami, lai gribētos vēl kādu papildu porciju. Man likās, ka Vasmu visi ir sen atlasījušies un mazliet pārsteidz, ka kādam viņa ir atklājums. 🙂
Paldies. Ir lasīts ieteikums ātri ātri tikt pie nākamā mājdzīvnieka, bet tas neaizlāpa brūci, to es zinu pēc pieredzes. Šoreiz ir laiks sagatavoties, bet visi prāta apsvērumi kapitulē sirds priekšā.
Gan jau ir vēl tādi baltie zvirbuļi kā es, kam Vasmu līdz šim nebija zināma. Konkrēti par to lasīšanu biju domājusi “Šos mirkļus”.
Jauns mājdzīvnieks neko daudz nerisina. Patiesībā pēc šādām situācijām sanāk daudz nopietnāk apdomāt jauna suņa ieviešanu, jo jau zini, ka pēc nieka piecpadsmit gadiem ļoti iespējams, ka atkal nāksies tam visam iet cauri.
Par Vasmu es vairāk tāpēc, lai paskaidrotu, kāpēc atšķirībā no Atkinsones un Atvudas ar baigo sajūsmu neķeros pie katras viņas jaunās grāmatas, pat zinot, ka raksta viņa labi. Bet varbūt vienkārši pirms desmit gadiem jau esmu pārlasījusies visas tās depresīvās ziemeļnieces ar viņu stiprajām varonēm un smagajām dzīvēm. 🙂
Es agrāk vispār no ziemeļu autoriem vairījos kā no uguns. Joprojām domāju, ka viņi ir rūpīgi jādozē.
Arī pēc nelaimīgas mīlestības mēdz domāt – vairs nekad 😀 Tas tā, smiekli caur asarām.
Sunīša lietā atliek darīt visu, kas iespējams, lai vēlāk paša sirdsapziņa mierīga, un pēc tam jau tikai vienreiz kārtīgi pabimbāt. Tur nekā nevar darīt, ka mīluļu mūžiņi ir tik īsi.
Man no Vasmu ir tik smagas atmiņas par Dinas triloģiju, ka tāda liela entuziasma uz vēl kādu drūmupi nemaz nav. Var jau būt, ka dzīvē viņa bija optimiste 🙂
Es rudenī sev nopirku un lasīju Ineses Zanderes jaunizdoto dzejas izlasi; man arī patīk, kad nesaprotamais ir saprotamās devās.
Tā jau ir, ka atliek vien darīt visu, ko var, paraudāt un dzīvot tālāk.
Nav, nav nekāda optimiste tā Vasmu, viņai patīk izdomāt ciešanas arī savā dzīvē. Fikcijai neesmu ieinteresēta ķerties klāt, bet viņas dzīvesstāsts bija dikti interesants.
Tagad drusku baidos ņemt vēl kādu no dzīvajiem dzejniekiem, ka atkal neraksta man nesaprotamā valodā.
Mjā, sagatavoties laikam nevar. Var tikai mēģināt nocietināties, lai aptvertu brīdi, kad glābšanas turpināšana sāk radīt vairāk moku nekā glābiņa. Pareizi vai nē- bet par dzīvniekiem lemjam mēs. Un pirms Tam- vajag atvadīties. Man tas bija šajā pavasarī- pēc 17 gadiem… nu jā… vnk izgāju ārā, lāgā nesaprotot, ko daru, un tagad nožēloju joprojām.
Jūtu līdzi. Zinu, ko nozīmē izlemt un atvadīties. Tā bija drausmīgi melna nakts un ļoti smags lēmums pirms padsmit gadiem. Tas varbūt skan muļķīgi, bet Tev atliek vien sev piedot. Nožēla neko vairs nedod un nemaina, tikai liekas mocības.
Nu, nocietināties ir grūti…Mīļot kā vistuvāko… Es tieši pavisam nesen skatījos uz savu lielo, tikko gadu sasniegušo suni un priecājos par to, cik viņa sprigana un cik daudz vēl visa viņai priekšā, un arī par to, ka bez viņas savu dzīvi sajustu ļoti tukšu…
Par “Tīģer, tīģer” – tagad, kad jau pagājis krietns laiks pēc grāmatas izlasīšanas, gribu teikt, ka tā vairāk ir grāmata – mācība, nevis daiļliteratūra. Stils tiešām īpatnējs. Bet… mazu bērnu vecākiem noteikti būtu, par ko padomāt.
Par Vasmu – es vairāk viņas grāmatās saskatu spēku un spēju sievietei tikt galā ar pasaules haosu. Laba, skaudra literatūra.
Lolo un auklē savu mīļumu! 🙂
“Tīģer, tīģer…” ir autobiogrāfisks darbs, lai gan, protams, var strīdēties, cik precīzi var atcerēties dialogus pēc daudziem gadiem.
Vai lasīji arī “Šie mirkļi”?
Jā, zinu par “Tīģer. tīģer” autobiogrāfisko vēstījumu, un visšausmīgākais ir tas, ka pati galvenā varone šajā stāstā saskata mīlestības traģēdiju, nevis noziegumu…Tāda, par laimi, neizprotama grēksūdze.
Par Vasmu pavisam nesen jau izteicos:)
Marii grāmatplaukts 
joks ne joks, bet pirmā domā atverot video tiešām bija – kur skaistais tērps 😀
Es ar iesāku Atkinsoni, bet atkārtotā bērna zūmēšana, kas neatpalika no Kinga, lika nedaudz atlikt grāmatu malā.
PatīkPatīk
Kurā Kinga darbā notiek kas līdzīgs? Man tieši bija interesanti, kā tad izvērtīsies nākamā dzīve, kādas detaļas autore pasniegs.
PatīkPatīk
Es nesaku, ka līdzīgs, vienkärši man Kings asociējas pirmām kārtām ar bērnu zūmēšanu.
Un Atkinsonei tā meitenīte mirst vienä laidā
PatīkPatīk
Ā, skaidrs. Vēlāk viņa mirst retāk, ja tas ir kāds mierinājums 🙂
PatīkPatīk
Cik skumji. Šaubos, vai tam var īsti sagatavoties, bet vismaz kārtīgi palutināt sunīti un pavadīt kopā pēc iespējas vairāk laika gan var.
PatīkPatīk
Jā… mēģinām sagatavoties jau gadu. Ar prātu viss skaidrs, bet sirdij pie kājas visi apsvērumi.
PatīkPatīk
Tev nu gan ir izturība tik ilgi komiksu noturēt nelasītu! Es tā nevarēju, dabūju nagos un pēc stundas bija izlasīts un izpētīts.
PatīkPatīk
Es arī šokolādi māku taupīt 😀 Līdz sestajai daļai taču atkal mūžība jāgaida.
PatīkPatīk
Ai, suņa slimošana un gaidāmās beigas – tas vienmēr ir dikti bēdīgi. Jūtu līdzi, bet nekādu labu ieteikumu, kā ar to tikt galā, man nav. 😦
Par Vasmu – man jau šķiet, ka viņa latviski ir tulkota diezgan daudz, un par viņas varoņu sarežģītajiem likteņiem, ziemeļnieciskajiem raksturiem, pašiznīcināšanās tieksmēm un dzīves smagmi ir sanācis izlasīt vairāk nekā pietiekami, lai gribētos vēl kādu papildu porciju. Man likās, ka Vasmu visi ir sen atlasījušies un mazliet pārsteidz, ka kādam viņa ir atklājums. 🙂
PatīkPatīk
Paldies. Ir lasīts ieteikums ātri ātri tikt pie nākamā mājdzīvnieka, bet tas neaizlāpa brūci, to es zinu pēc pieredzes. Šoreiz ir laiks sagatavoties, bet visi prāta apsvērumi kapitulē sirds priekšā.
Gan jau ir vēl tādi baltie zvirbuļi kā es, kam Vasmu līdz šim nebija zināma. Konkrēti par to lasīšanu biju domājusi “Šos mirkļus”.
PatīkPatīk
Jauns mājdzīvnieks neko daudz nerisina. Patiesībā pēc šādām situācijām sanāk daudz nopietnāk apdomāt jauna suņa ieviešanu, jo jau zini, ka pēc nieka piecpadsmit gadiem ļoti iespējams, ka atkal nāksies tam visam iet cauri.
Par Vasmu es vairāk tāpēc, lai paskaidrotu, kāpēc atšķirībā no Atkinsones un Atvudas ar baigo sajūsmu neķeros pie katras viņas jaunās grāmatas, pat zinot, ka raksta viņa labi. Bet varbūt vienkārši pirms desmit gadiem jau esmu pārlasījusies visas tās depresīvās ziemeļnieces ar viņu stiprajām varonēm un smagajām dzīvēm. 🙂
PatīkPatīk
Es agrāk vispār no ziemeļu autoriem vairījos kā no uguns. Joprojām domāju, ka viņi ir rūpīgi jādozē.
Arī pēc nelaimīgas mīlestības mēdz domāt – vairs nekad 😀 Tas tā, smiekli caur asarām.
PatīkPatīk
Sunīša lietā atliek darīt visu, kas iespējams, lai vēlāk paša sirdsapziņa mierīga, un pēc tam jau tikai vienreiz kārtīgi pabimbāt. Tur nekā nevar darīt, ka mīluļu mūžiņi ir tik īsi.
Man no Vasmu ir tik smagas atmiņas par Dinas triloģiju, ka tāda liela entuziasma uz vēl kādu drūmupi nemaz nav. Var jau būt, ka dzīvē viņa bija optimiste 🙂
Es rudenī sev nopirku un lasīju Ineses Zanderes jaunizdoto dzejas izlasi; man arī patīk, kad nesaprotamais ir saprotamās devās.
PatīkPatīk
Tā jau ir, ka atliek vien darīt visu, ko var, paraudāt un dzīvot tālāk.
Nav, nav nekāda optimiste tā Vasmu, viņai patīk izdomāt ciešanas arī savā dzīvē. Fikcijai neesmu ieinteresēta ķerties klāt, bet viņas dzīvesstāsts bija dikti interesants.
Tagad drusku baidos ņemt vēl kādu no dzīvajiem dzejniekiem, ka atkal neraksta man nesaprotamā valodā.
PatīkPatīk
Mjā, sagatavoties laikam nevar. Var tikai mēģināt nocietināties, lai aptvertu brīdi, kad glābšanas turpināšana sāk radīt vairāk moku nekā glābiņa. Pareizi vai nē- bet par dzīvniekiem lemjam mēs. Un pirms Tam- vajag atvadīties. Man tas bija šajā pavasarī- pēc 17 gadiem… nu jā… vnk izgāju ārā, lāgā nesaprotot, ko daru, un tagad nožēloju joprojām.
PatīkPatīk
Jūtu līdzi. Zinu, ko nozīmē izlemt un atvadīties. Tā bija drausmīgi melna nakts un ļoti smags lēmums pirms padsmit gadiem. Tas varbūt skan muļķīgi, bet Tev atliek vien sev piedot. Nožēla neko vairs nedod un nemaina, tikai liekas mocības.
PatīkPatīk
Nu, nocietināties ir grūti…Mīļot kā vistuvāko… Es tieši pavisam nesen skatījos uz savu lielo, tikko gadu sasniegušo suni un priecājos par to, cik viņa sprigana un cik daudz vēl visa viņai priekšā, un arī par to, ka bez viņas savu dzīvi sajustu ļoti tukšu…
Par “Tīģer, tīģer” – tagad, kad jau pagājis krietns laiks pēc grāmatas izlasīšanas, gribu teikt, ka tā vairāk ir grāmata – mācība, nevis daiļliteratūra. Stils tiešām īpatnējs. Bet… mazu bērnu vecākiem noteikti būtu, par ko padomāt.
Par Vasmu – es vairāk viņas grāmatās saskatu spēku un spēju sievietei tikt galā ar pasaules haosu. Laba, skaudra literatūra.
PatīkPatīk
Lolo un auklē savu mīļumu! 🙂
“Tīģer, tīģer…” ir autobiogrāfisks darbs, lai gan, protams, var strīdēties, cik precīzi var atcerēties dialogus pēc daudziem gadiem.
Vai lasīji arī “Šie mirkļi”?
PatīkPatīk
Jā, zinu par “Tīģer. tīģer” autobiogrāfisko vēstījumu, un visšausmīgākais ir tas, ka pati galvenā varone šajā stāstā saskata mīlestības traģēdiju, nevis noziegumu…Tāda, par laimi, neizprotama grēksūdze.
Par Vasmu pavisam nesen jau izteicos:)
🙂
PatīkPatīk
Jā, pareizi, tagad atceros Tavu atsauksmi. Kad lasīju pirmo reizi, nodomāju, ka vēl vienu cilvēku šis darbs dziļi aizķēris, bet neko neuzrakstīju.
PatīkPatīk