Rīga – Maskava. 21. gadsimta mīlasstāsts. Sabīne Košeļeva

Rīga - Maskava. Sabīne KošeļevaZvaigzne ABC 2015. gads, 112 lpp.

Nacionālais teātris “Soundcloud” aplikācijā piedāvāja noklausīties vairākus ierunātus latviešu autoru darbus, un es izvēlējos Sabīnes Košeļevas pirmo prozas grāmatu – romānu, vai drīzāk garstāstu. par latvietes un Maskavā dzīvojoša krieva attiecībām. Tur, protams, ir visas attiecību-no-attāluma sāpes un problēmas. un paralēli iet tāds kā latviešu un krievu salīdzinājums. Viņa tā kā cenšas uzsvērt atšķirīgo, bet beigās jau mēs visi esam tikai cilvēki, domājam un jūtam līdzīgi.

Sākums ātri ievilināja sižetā, man patika izvēlētais vēstījuma veids – kā jaunas sievietes atmiņas par postpadomju bērnību un iemīlēšanos no Krievijas atbraukušā puisī. Vēlāk noskaidrojas, ka viņš ir pa pusei baltkrievs, bet aizbraucis no dzimtenes, jo tur nav nākotnes, ja vēlies kaut ko dzīvē sasniegt. Viņa daudz laika pavada vilcienos un autobusos, un tur ir gan kolorīta atmosfēra, gan laiks domāt. Šīs domas ir tiešas un neizskaistinātas, pat dumpinieciskas – tāds iekšējs protests pret pasauli.

Tekstam cauri plūstošās skumjas, nepiederības sajūta iegūst jēgu, kad sižetā nonākam līdz traģēdijai, bet šajā brīdī arī stāsts manās acīs sabojājās. “Angelīnas” nodaļa, lai gan interesanta un traģiska, šķita neiederīga un pēc tās viss teksts vienkārši nenovēršami gāzās no kalna lejā. Tas mani kaitināja un beigās sadusmoja. Radās sajūta, ka autore rakstītu bakalaura darbu, kuram ir noteikts obligātais lappušu skaits. un tad nu viņa maļ domas un fantazē kā nu prot, lai tikai to apjomu savāktu. Žēl, ļoti žēl, jo sākums bija tiešām cerīgs un talants arī ir. Domāju, ka būtu bijis labāk, ja paliktu pie stāsta formāta, nemēģinot izstiept garāku.

Īsti nespēju noticēt tam mīlasstāstam, bet varbūt tas tāpēc, ka varone nebija nekāda romantiskā dvēsele. Uzkrītoši šķita visu laiku tas “krievs”, “krievs”, “krievs”, priekšā un pakaļā tā tautība. Vai tad tiešām sievietes savus mīļotos uzrunā tautībā, nevis kādā mīļvārdiņā vai vārdā? Es saprotu, ka viņa ļoti gribēja uzsvērt to tautības jautājumu, bet tas vienā brīdī sāka likties jocīgi, gandrīz vai kā necieņa pret to vīrieti. Bet nu labi, tas varbūt tikai man šķiet dīvaini.

Vērtējums: 2,5/5

Kalendārs mani sauc. Andris Kalnozols

Oskars KalendārsOrbīta 2020. gads, 336 lpp.

Jau labu brīdi sēžu un domāju, ko lai raksta par “Kalendārs mani sauc”. Tik daudz laba jau ir pateikts un uzrakstīts par šo grāmatu. Daudzi jau lasījuši. Metieni vairākas reizes izpirkti, grāmata gandrīz vai jāmedī – šķiet tāda reta parādība Latvijas grāmatniecībā. Ko gan es vēl varu tādu pateikt kā tikai to, ka man ļoti patika? Bet, protams, man ir savs sakāmais.

Es ārkārtīgi priecājos, ka atkal ir pienākusi tā retā reize, kad uzrakstīta grāmata tā pa īstam, nevis, lai pierādītu spēju veidot sarežģītus teikumus vai atpelnītu kādu stipendiju, nopelnītu kādu balvu, pierādītu savu augsto intelekta līmeni. Intelekta līmeņa sakarā redzēju vienu komentāru ar domu, ka tautai patīk primitīvi teksti. Tur bija aizvainojums un skaudība, ka Kalnozolu lasa tik daudzi, bet viņus mazāk. Tā, it kā tikai gari, paplašināti teikumi ar daudziem īpašvārdiem spētu ietvert sevī dziļas domas. Tie, kuri ir lasījuši “Kalendāru”, zina, ka dziļums tur ir pamatīgs, ja vien esi spējīgs to saskatīt. Ar intelektu vien nepietiek, vajag arī empātiju.

Varbūt “Kalendārs” ir tik izdevies, jo autors neielika sevi rāmjos, nedomāja par to, ko domās lasītāji, kritiķi un citi rakstnieki. Nezinu, protams, vai tā bija, bet man šķiet, ka viņš rakstot bija brīvs no tā visa, un tāpēc Oskars Kalendārs un viņa dienasgrāmata sanākusi tik īsta un patiesa. Protams, sava loma varētu būt arī tam, ka viņš pazīst Oskara prototipu (kā uzzināju no vienas intervijas). Es biju stāvā sajūsmā pēc Jāņa Joņeva “Jelgava 94”, ka latvieši var rakstīt arī tā, un esmu sajūsmā atkal – šoreiz par “Kalendārs mani sauc”. Pa vidu ir bijuši arī citi baudāmi un kvalitatīvi latviešu literārie darbi, bet ne tādi tīrradņi.

Lai nu nebūtu tā, ka es tikai slavēju, tagad ir īstais brīdis pateikt nelielu kritiku. Vietām man šķita, ka Oskara teksts izkrīt no ritma, kļūst pārāk gudrs un cauri izspraucas autora domas kā tāda velna āža kāja. Ne tā, ka tas stipri traucētu, bet varēja tomēr no tā izvairīties. Anotācijā teikts, ka Oskara “prāts strādā kā bērnam, citkārt – ka labāk nekā vairumam pieaugušo”, bet tik un tā vietām tie gudrie teikumi nešķita Oskaram piederīgi. Nevaru arī piekrist šim anotācijas teikumam “Kalnozola rakstības stilā apvienota dzejai radniecīga poētiskā pasaules uztvere, kas izpaužas spilgtā tēlainībā, un maģiskajam reālismam radniecīga atmosfēra”. Nevar “Kalendāra” tekstu salīdzināt ar dzeju vai daudzajiem pārcakinātajiem romāniem, kur visādi dīvaini salīdzinājumi birst kā no pārpilnības raga. Arī maģisko reālismu nesaskatīju. Te ir kas cits. Oskara teksts ir lakonisks, bieži rakstīts īsiem teikumiem, reizēm izdomā savu vārdu kārtību, īpatnējas domas, bet tur nav nekā nereāla vai uz sapņu robežas. Bija arī pāris rindkopas, kas šķita drusku neiederīgas kopainā, atkal saistībā ar pašu Oskara tēlu. Bet visādi citādi – bravo un bravissimo. Mēs (vienkāršā tauta, hahaha) sen jau bijām pelnījuši šādu grāmatu. Bet tas nekas, ja jums nepatiks. Visiem jau nav jāpatīk.

Lasot es smējos un skumu un atkal smējos. Tā kā daudzi jau ir lasījuši, domāju, ka nebūs dižs maiteklis, ja teikšu, ka man viena no skumjākajām vietām šķita brīdis, kad Oskara mamma uzlika elektrisko tējkannu uz gāzes plīts un Oskars saprata to, ko saprata. Tāda sīka, it kā ikdienišķa epizode, bet tik daudz izsakoša. Bija ļoti interesanti sekot līdzi viņa izaugsmei un tam kā viņš atvērās pasaulei un ieguva draugus.

Vēl man Oskara Kalendāra sakarā jādomā par to, cik ļoti mēs izvēlamies šādus cilvēkus neredzēt. Un kas ar viņiem notiek pēc tam, kad nomirst tie, kas par viņiem rūpējās? Es domāju, kādas sāpes bija jāiznes viņa mātei, kādas bailes jāpārdzīvo. Oskara diezgan lielā patstāvība un jaunie draugi (lai gan daudzi gadu ziņā veci), noteikti viņai bija zināms mierinājums. Un vēl es domāju par tām viņa atmiņām no klīnikas. Vai tā vieta viņu nepadarīja tikai slimāku? Jā, jā, tas ir izdomāts stāsts, bet tas tā smagi sasaucas ar stāstiem par reālu cilvēku piedzīvoto RPNC.

Vai es ieteiktu šo grāmatu izlasīt? Simtreiz jā.

Vērtējums: 5/5

Karaļu pēdējais arguments. Džo Aberkrombijs

Džo Aberkrombijs, IzdevniecīvaPrometejs 2020. gads, 688 lpp. Pirmais likums #3, The First Law #3

Ar grāmatu sērijām ir viena bēda: ir grūti uzrakstīt par sērijas otro grāmatu, bet par trešo bieži vien tā ir gandrīz neiespējamā misija. Tomēr, kā zināms, Tomam Krūzam tādas misijas izdodas, tāpēc mēģināšu arī es. Ja vēl neesat lasījuši “Pats asmens” un “Pirms tie pakārti“, tad jāsāk ar tām. Ja esat lasījuši, tad, protams, jālasa arī “Karaļu pēdējais arguments”, lai uzzinātu, kāds bija otrs iemesls mūsu drosmīgo varoņu ceļojumam uz Pasaules malu, kā veicas vecākajam inkvizitoram Gloktam un, galu galā, kā vispār viss beidzas.

Šī bija brīnišķīga atkal satikšanās ar iemīļotajiem varoņiem un dažu jaunu iepazīšana. Joprojām priecājos, cik dzīvi un patiesi ir izdomātie galvenie tēli. Varētu gan padomāt, ka autoram ir zobs uz sievietēm, jo viņu ir maz un tās pašas ne tās jaukākās, bet neviena cēla daiļava neiederētos tajā pasaulē, turklāt Ferro ir iespaidīgs un nozīmīgs tēls, vairāku dāmu vērts. Jāpiezīmē arī, ka sižeta pavedieni raiti satek kopā un nekas no iepriekš notikušā nav bijis lieks. Interesanti, vai jūs spēsiet uzminēt visu par Bajazu pirms paša atrisinājuma. Man nesanāca, lai gan šo to nojautu, un par to man prieks, jo tas bija tāds jauks pārsteigums. Ja jautāsiet man par beigās, tad teikšu, ka tās bija atbilstošas – gan notikumus noslēdzošas, gan cerīgas.

Kad lasu grāmatu sērijas, man parasti ir bail, ka nākamās daļas būs vājākas un nereti tā arī gadās, bet Aberkrombija “Pirmais likums” patiesi pārsteidz ar kvalitāti. Ja vien tas vispār ir iespējams pēc jau tā lieliskās pirmās daļas, nākamās ir tikpat labas, ja ne vēl labākas. Šajā triloģijā ir viss, ko vien varētu vēlēties (vismaz es) no episka fantāzijas darba: ir teicami izstrādāti varoņi, ir labi uzbūvēta pasaule, ir mazliet maģijas, ir aizraujoši notikumi, ir diezgan melns humors, un ir kaut kas netverams, kas raisa sajūsmu par visu kopumā. Ir viegli noticēt. Pāršķīru “Karaļu pēdējā argumenta” pēdējo lapu un vēl pāris dienas staigāju ar sajūtu, ka viss, principā fantāzijas romānus par pasaules glābšanas tēmu varētu arī vairāk nelasīt, jo nekas labāks par šo triloģiju nav un nebūs. Protams, ka es turpināšu lasīt, bet “Pirmā likuma” triloģija stabili ievietojas starp vislabāk uzrakstītajiem un interesantākajiem sava žanra darbiem.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Dinosaurium. Kriss Vormels, Lilija Marija

Laipni lūgtiJāņa Rozes apgāds 2020. gads, 96 lpp.

Ļaujiet man pastāstīt par vēl vienu “Laipni lūgti muzejā” sērijas grāmatu. Jāatzīst, ka es neko daudz par dinozauriem nezināju. Protams, zināju to, ka dinozauri bijuši dažādi, ka kaut kāda iemesla dēļ izmira, ka no dinozauriem attīstījušies putni. Tādas vispārīgas zināšanas, tāpēc “Dinosaurium” mani pārsteidza ar lielo dinozauru dažādību un tajā pašā laikā tie visi ir tik līdzīgi. Vēl tāds neliels, pārsteidzošs fakts: dinozauru laikmetā jau bija pirmie sienāži. Vai esat kādreiz domājuši, cik seni ir sienāži?

Grāmatas nodaļas ir sadalītas pa dinozauru grupām, kas apkopo līdzīgu sugu dinozaurus. Piemēram, ir teropodu grupa, kurā ietilpst teropodi, allozauri, spinozauri, troodonti un citi dinozauri. Īsumā tiek pastāstīts par katras grupas īpatnībām. Tiek stāstīts arī par to, kāda dzīve bija uz Zemes mezozoja ērā, kad valdīja šie lielie un mazie rāpuļi. Dinozauri gan nebija vienīgie dzīvnieki tolaik un jauki, ka ir mazliet pieminēti arī citi, lai dotu plašāku ieskatu “rāpuļu laikmetā”. Tekstu, kā jau ierasts šīs sērijas grāmatām, papildina lielas un krāšņas ilustrācijas.

Ilustrācijas man patika un ļāva labāk iztēloties dzīvnieku aprakstus, tomēr teksts šoreiz neaizrāva. Varbūt tāpēc, ka to daudzo dinozauru apzīmējumi savā ziņā ir tik vienādi, ka grūti atšķirt un atcerēties. Grāmatā varēja arī iekļaut nodaļu par to, kā notiek arheoloģiskie izrakumi un dinozauru pētīšana, kaulu saglabāšana. Man prasījās šo papildus informāciju. Lai nu kā, dabas vēstures interesentiem šī grāmata noteikti varētu patikt, bet dinozauru fani būs sajūsmā, un “Dinosaurium” būs labs izpētes materiāls mazam dinozauru pētniekam vecāku pavadībā.

Vērtējums: 3,5/5.

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Botanicum. Keitija Skota, Ketija Vilisa

Laipni lūgti muzejā, grāmata par botāniku Jāņa Rozes apgāds 2020. gads, 96 lpp.

Tiklīdz ieraudzīju “Botanicum”, bija skaidrs, ka man šo grāmatu vajag. Domāju, ka vispār visa “Laipni lūgti muzejā” sērija ir vērtīga un var kalpot kā kvalitatīva dāvana sev vai citiem.

“Botanicum” ir kā dabas muzejs (bet tikai augi) zinātkāriem prātiem, kas parāda augu attīstību uz Zemes no pašiem pirmsākumiem. Saturs sadalīts 7 tematiskās nodaļās par kokiem, lakstaugiem, sūnām un citiem augiem. Tekstu papildina brīnišķīgas Keitijas Skotas ilustrācijas, kurās attēloti gan veseli augi, gan, piemēram, sēklas šķērsgriezums. Teksta nav pārāk daudz un domāju, ka tas ir viegli uztverams dažādiem vecumiem un zināšanu līmeņiem.

Es pavadīju daudzas stundas pētot ilustrācijas un cenšoties atmiņā saglabāt interesantus faktus. Piemēram, ananasu no Amerikas uz Eiropu atveda Kristofors Kolumbs. Savukārt, uz Ameriku viņš aizveda cukurniedres. Grāmatas pētīšana izpaudās interesantā “blaknē” – pastaigās ejot, cītīgāk vēroju sūnas, lapas un pēc atrastās zīles noskaidroju, ka pilsētas parkā aug šarlaksarkanais ozols.

Tekstā atradu pāris neprecizitātes, bet pieļauju, ka tās radušās aiz neuzmanības. Piemēram, sajaucot vietām miljonu ar miljardu. Citu iebildumu man nav kā vien tas, ka grāmata varēja būt biezāka. Tā pamatīgi uzkurināja manu ziņkāri, bet līdz galam to neapmierināja, tomēr pieļauju, ka citiem (teiksim jaunajiem lasītājiem) grāmatas apjoms varētu būt tieši laikā. “Botanicum” ir tik skaista, ka gribas to pētīt vēl un vēl. Pasniegtā informācija rada vēlmi iet pētīt dabā un lasīt padziļinātāk par botāniku.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.