Burvju karalis. Levs Grosmans

fantāzijas romāns, burvji, interesanta grāmata, vērts izlasīt, ko lasīt, prometejs

Prometejs 2017. gads, 432 lpp. Burvji #2, The Magicians #2

Levs Grosmans “Burvjus” esot sarakstījis bez sākotnējas domas par turpinājumu. Panākumu iedvesmots viņš tomēr vēlreiz aizved mūs uz Filoriju. Ne visi pirmās daļas fani ir sajūsmā par otro daļu, tā esot savādāka. Nezinu, kas tika gaidīts, bet, ņemot vērā autora veiklo spēlēšanos ar ierastajiem fantāzijas elementiem un pasmaidīšanu par tradicionālo domāšanu, uzskatu, ka “Burvju karalis” ir tieši tāds turpinājums, kādam tam vajadzēja būt. Neko citu no Grosmana negaidīju, lai gan tas tāpat nemazina manu sāpi par grāmatas beigām.

Pasakainā Filorija
Jā, jā, mēs esam atpakaļ Filorijā. Brīnišķīgajā, skaistajā, maģiskajā, mierpilnajā Filorijā, kas vienlaikus ir idilliski ideāla un slēpj sevī arī šo to šausminošu. Kventins, Džūlija, Eliots un Džanete vada savas dienas Baltsmailes pilī kā Filorijas karaļi un karalienes, ēd, dzer, slīkst greznībā, mazliet vada valsti un dažkārt dodas maģisko dzīvnieku medībās. Man un mūsu cienījamajiem burvjiem Filorija šķiet kā pasaku paradīze. Tur ir runājoši dzīvnieki, maigs klimats, skaistas ainavas, pulksteņkoki, visādas dīvainas radības un citi brīnumi. Dzīve ir viegla, sapnis kļuvis par īstenību. Aiz laimes var apraudāties. Izlasot grāmatas pirmo lapu, jutos kā nokļuvusi mājās. Kad Kventins un pārējie dodas iekšā jaunā piedzīvojumā, uzzinām par Filoriju daudz ko jaunu.

Vai viegli būt Burvju karalim?
Iespējams, ka pārāk viegli. Filorijas pārvaldīšanā nekādu grūtību un sarežģījumu nav, un tas dara Kventinu nemierīgu. Kventinam ir viss, sapnis piepildīts, dzīve ideāla, bet ar to kļūst par maz. Viņš alkst pēc kā vairāk. Pēc kaut kā nozīmīga, ievērojama, pēc piedzīvojuma. Godīgi sakot, piedzīvojumus viņš beigās dabū pilnu pakaļu un tie nemaz nav tik rožaini.

Autoram ir lieliski izdevies parādīt kā mums nekad nav gana, kā mēs visu laiku alkstam vairāk un vairāk. Citur vienmēr zāle zaļāka un tādā garā. Ja grūtību nav, tās vajag radīt. Tu piepildi savu sapni, bet izrādās, ka pēc laika ar to nav pietiekoši. Ja nu ir kas labāks par vienkāršu laiskošanos Filorijā? Ironiski bija tie brīži, kad Kventins aizdomājās, ka arī dažās vietās uz Zemes nemaz tik sūdīgi nav, vienīgi nevar būt par karali.

Kā jau rakstīju, manuprāt, “Burvju karalis” ir pilnīgi loģisks un pareizs “Burvju” turpinājums. Tā vairs nav bezbēdīgā burvju skola ar zaļo mauriņu, šeit akcents likts uz Džūlijas izmisīgajiem burvju spēju meklējumiem. Ir zudis maģijas mācīšanās, studentu izklaižu un Filorijas pirmatklāšanas prieks. Tā vietā nākusi lielāka nopietnība, tomēr varoņi vēl nav līdz galam pieauguši un tas ir jūtams. Pieaugt vai palikt fantāziju pasaulē? Bet kāpēc gan būtu jāizvēlas? Vai vispār var pieaugt, ja dzīvo pasaku pasaulē? Stāsts šķiet skumjāks un traģiskāks, lai gan netrūkst gaišu brīžu un draugu jociņu. Ja tā padomā, “Burvjos” bija pietiekoši daudz traģēdijas, bet tur tomēr dominēja sapnis par skaisto nākotni, valdīja zināma bohēma. Šajā daļā varoņi ir visu sasnieguši, bet šķiet, ka Džanete vienīgā ir mierā ar sasniegto un neko vairāk nevēlas. Arī Eliots augstā karaļa lomā jūtas ļoti ērti. Varbūt Kventinam šķiet, ka viņš nav sevi vēl pietiekoši pierādījis, ka ir spējīgs uz ko vairāk un tas viņu dzen uz priekšu visu laiku meklēt kaut ko vēl. Protams, Kventins ir mazliet par daudz augstās domās par sevi un drusku pelnījis sakāvi. Varonim būt nav nemaz tik viegli.

Kārklu ragana
Nozīmīga “Burvju karaļa” daļa veltīta Džūlijas stāstam. Uzzinām, kas notika ar viņu laikā no izgāšanās Breikbilas eksāmenā līdz planēšanai pie Kventina biroja loga. Tas ir skumjš stāsts par laušanos aizslēgtās durvīs, dzīvi saēdošu apsēstību, citiem “trakajiem” un traģiskiem maģijas meklējumiem. Visi ar maģiju apsēstie ir vientuļi un nelaimīgi. Daļai slepeno slēptuvju apmeklētāju burvestību mācīšanās ir tikai jautra, slepena nodarbe, kas liek justies īpašākiem, bet elitārajai grupai, kurā iekļūst Džūlija, tas ir dzīvības un nāves jautājums. Esošā realitāte viņus neapmierina un maģijas esamība, bet neaizsniedzamība, dzen viņus smagā depresijā. Brīdī, kad Džūlijas draugu grupa īstās maģijas avota meklējumos ķērās pie reliģijas, sāku uztraukties, bet Grosmans nebūtu Grosmans, ja šo motīvu nepasniegtu negaidītā izpildījumā. Džūlijas liktenis ir neparasts un žēlošanas vērts, bet Embers pareizi saka, ka viņa pati izvēlējās savu ceļu. Pati vainīga, tā teikt.

Burvju triku meistars
Lielākais no burvjiem ir autors pats. Visi sižeta pavērsieni ir kā baltā trusīša izvilkšana no pilnīgi neparedzamām vietām. Pie tam, jūs gaidāt baltu trusīti, bet viņš izvelk melnu, vai vispār kaķēnu vai balodi. Grosmans spēlējas ar visu ierasto fantāzijas literatūrā. Katru reizi, kad prāts saka “ahā! būs x”, autors smejas “nekā! še jums y”. Es viņu par to mīlu. Tomēr bail iedomāties, ko viņš izstrādās triloģijas noslēgumā. Stipri šaubos, ka tās būs “un viņi dzīvoja ilgi un laimīgi” beigas.

Savukārt Vilis Kasims ir lielisks iluzionista asistents, ļaujot personāžiem runāt viņu valodā, nesatraucoties, ka tā ne vienmēr ir literāri pareiza un korekta. Teksts plūst tik brīvi un viegli aizmirstas, ka tas ir tulkojums.

“Burvju karalis” ir lielisks jauno burvju piedzīvojumu turpinājums. Es smējos, es gandrīz raudāju, jutos laimīga un ārkārtīgi dusmojos uz to stulbo Emberu. Stulbais, stulbais, paštaisnais auns. Ak, bet tā jau tam bija jānotiek, Grosmanam patīk pasmieties par naivo lasītāju. Ceru, ka trešajā daļā viņš galīgi nesalauzīs manu sirdi.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi. Paldies par iespēju romānu izlasīt vēl pirms tā iznākšanas.

Kuģa žurnāls. Inese Zandere

latviešu grāmata

Neputns 2016. gads, 480 lpp.

Reizēm gadās tik labi grāmatu vāki, ka atturēties neiespējami. Tā es satikos ar “Kuģa žurnālu”. Sākuma fragmenta saintriģēta, es acīmredzami cerēju, ka Zandere būs tikpat viegli pieejama kā Hermanis. Kļūdījos. Gadi “Rīgas Laikā” nav tas pats, kas uzvest operu Milānā vai Parīzē. Būtībā grāmatas augstā cena jau pati par sevi pasaka, ka šī nav grāmata masām vai nejaušam garāmgājējam.

Lasāmajam tekstam, manuprāt, nav vienmēr jābūt ērtam, viegli uztveramam. Ik pa laikam ir veselīgi nopūlēt smadzenes, censties “sagremot” izlasīto. Pārsvarā “Kuģa žurnāla” piezīmes ir šādā vieglā līdz vidēji smagā “sagremošanas” līmenī, tomēr ir diezgan daudz teksta, kas runā par kaut ko, kas svarīgs autorei, bet ir tik augstā līmenī vai ārpus nojaušama konteksta, ka izslēdz iespēju zemākam prātam ko gūt. Es te, protams, runāju par savu prātu un man noteikti iegriež tas, ka “Rīgas Laiku” lasīju sen un neregulāri. Tā nu vietām spēcīgi apspiedu žāvas un turpināju lasīt, lai tiktu līdz interesantajiem gabaliem.

Sākums par Bulgāriju un Aspazijas kleitām bija dikti interesants. Tālāk gāja kā pa celmiem un jūtos vīlusies, ka pārējais saturs nav tikpat lasāms kā sākums. Grāmatas saturs ir ārkārtīgi saraustīts kā to jau var nojaust no apakšvirsraksta – no ārkārtīgi interesantām sarunām, ceļojumu piezīmēm un kultūrvēsturiskiem pētījumiem līdz kaut kādiem filozofiskas ievirzes teksta gabaliem, kas izkūp no prāta, tiklīdz acis tiek tiem pāri. Vislabāk man patika, kad Zandere kaut kur aizbrauca – Kosova, Bulgārija, Melnās jūras piekraste. Galamērķu izvēle (Kosova karadarbības laikā) mani izbrīnīja pietiekami, lai es iegūglētu par autores privāto dzīvi. Rezultāts daudz ko izskaidroja. Viņas (ne tūrista) ceļojumu piezīmēs priekšplānā iznāk detaļas, nianses, notikumi un krāsas, kas citos gadījumos paliktu apslēptas vai nemaz nešķistu tik romantiskas un interesantas.

Inese Zandere ir erudīta publiciste un laba stāstniece (arī viegli saprotama, kad nolaižas no augstā plaukta), tāpēc “Kuģa žurnālā” var daudz ko vērtīgu uzzināt par albāņiem, Aspaziju, vācu fotogrāfu Zanderu, Rūdolfa Blaumaņa nāvi, Krimas tatāriem, islāmu, Vizmu Belševicu un viņas vīru un daudz ko citu. Tas viss man patika un kustināja smadzenes. Interesanti bija arī viņas ar dažādiem pseidonīmiem sarakstītie īsie stāsti – tādas spilgtas skices. Ja vien saturs būtu viengabalaināks un vairāk turētos pie notikumiem, izpaliktu mana vilšanās. Nepamet arī sajūta, ka šis rakstu, piezīmju utt. krājums vairāk domāts autores tuvākajam lokam, vai cilvēkiem, kuri grozās tajās pašās aprindās. Varbūt “Rīgas Laika” cienītājiem šī grāmata sagādās lielāku baudījumu.

Vērtējums: 2,5/5

Sniegs. Orhans Pamuks

Turcija, grāmata par Turciju

Atēna 2009. gads, 504 lpp.

Šīs grāmatas nosaukums vairākkārt mani vilināja no bibliotēkas plauktiem līdz Santa (kura starp grāmatu blogeriem varētu būt viszinošākā par Turciju) uzdāvināja Ziemassvētkos un nolēmu lasīšanu neatlikt. Ar Orhanu Pamuku tiekos pirmo reizi, tāpēc nezināju, ko gaidīt. Domāšanu, kas atšķiras no rietumnieciskās, man dažkārt ir grūti uztvert. Arī Turcija un turki man īsti nav pazīstami. Nevaru teikt, ka pēc “Sniega” es turkus, kurdus, armēņus pazīstu un saprotu. Ar vienu grāmatu noteikti nepietiek.  Kā saka viens no karsiešiem: “Tālumā mūs neviens nespēj saprast”, tomēr mazmazītiņu ieskatu turku mentalitātē var gūt.

Sižeta centrā ir mazpazīstams turku dzejnieks Ka, kurš ierodas pierobežas pilsētā Karsā. Daudzus gadus nodzīvojis trimdā Vācijā, Karsā viņš ierodas, lai uzrakstītu Stambulas avīzei par meiteņu pašnāvībām un satiktu savu jaunības mīlestību Ipeku. Iespējams, ka viņu vada vēl kādi neskaidri motīvi, bet tos nesaprot ne Ka, ne Orhans, kurš uzraksta “Sniegu”, lai pastāstītu par sava drauga liktenīgajām trim dienām sniegā ieputinātajā Karsā. Ka satiek Ipeku, atkal iemīlas (vai domā, ka iemīlas), sniegputeņa dēļ tiek slēgta satiksme, nogriežot Karsu no pārējās pasaules, tiek uzvesta skandaloza teātra izrāde un tālāk seko vispārējs neprāts.

Romāna darbība risinās 3 dienas, es to lasīju divas nedēļas un beigās man bija sajūta, ka es kopā ar Ka, Ipeku, Lazurītu un daudziem citiem esmu ieputināta šajā nabadzīgajā turku pilsētā ar bagātīgo vēsturi. Trijās dienās notiek ārkārtīgi daudz un vienlaikus sižets rit pagalam nesteidzīgi. Ka daudz domā par savām izjūtām, varoņi risina daudz un (rietumnieka acīs) ne vienmēr sakarīgas sarunas, lielā vairumā tiek dzerta tēja un rakija, skraidīts no viena nama uz citu un apbrīnots sniegs.

Karsas gaiss ir sprādzienbīstams. Kaut viens absurds iemesls un viss aiziet pa gaisu. Nekā savādāk laikam nevar būt, ja vienuviet dzīvo turki, armēņi, kurdi, ateisti un musulmaņi, saduras tik daudzas intereses, uzskati un tradīcijas. Izlūkdienests visur salicis mikrofonus, uz ielām spiegi civilajā, policija konkurē ar militāristiem, kurdi sēž tējnīcās, gaužas par bezdarbu un plāno teroraktus. Savukārt reliģiskās skolas audzēkņiem šķiet, ka kaut kas ir jādara, tikai nav īsti skaidrs kas. Visi visu par visiem zina un tādu dzīvi uzskata par pilnīgi normālu. Visi it kā draugi, bet stukačo kā traki. Tevi piekaus un vēl laipni pateiksi paldies, jo nenogalināja. Pilnīga eksotika. Lasīju, brīnījos un šausminājos. Īpaši spilgti atmiņā iespiedās slepkavība tējnīcā par kuras lieciniekiem kļuva Ka un Ipeka. Ipeka uzreiz devās mājās, bet Ka pie viņas bijušā vīra aprunāties, jo policiju nav vērts saukt – tie tāpat zina.

Sniegam romānā ir milzīga nozīme gan fiziskā, gan simboliskā līmenī. Nepārejošs sniegputenis atgriež Karsu no pārējās valsts, padarot to uz īsu laiku par noslēgtu, autonomu pasauli un tikai tāpēc ir iespējams viss tas, kas šajā romānā notiek pilsētā. Sniegs ir Ka iedvesmas avots un sniedz viņam ilūziju par attīrīšanos, skaidrību un iespējamo laimi. Viņš pat savu dzejoļu krājumu nosauc par “Sniegu” un dzejoļus izkārto sniegpārslā, bet jums pašiem jāizlasa romāns, lai uzzinātu, kāpēc tā. Protams, Ka un viņa dzejoļi ir izdomāti, bet Pamuka izvēlētais stils pasniegt romānu kā dokumentālu vēstījumu, ko Ka draugs Orhans balsta Ka autobiogrāfiskajās piezīmēs, vietu apmeklējumā un sarunās ar notikumu aculieciniekiem, rada spēcīgu realitātes iespaidu. Līdzīgi man bija ar “Garpa pasauli”.

Diez vai es sapratu kaut pusi no tā simbolisma, ko autors ielicis tekstā. “Sniegu” varu salīdzināt ar raibu moderno gleznu pie kuras stāvi, neko nesaproti, bet kaut kas tajā gleznā ir tāds, ka nespēj acis atraut un beigās atliek vien nopūsties “nesaprotu, bet skaisti”. Iespējams, ir Karsā/Turcijā jāpiedzimst, lai līdz galam saprastu vietējo mentalitāti un islāmu.

Es tikai pamazām tieku laukā no Karsas. Neviens no varoņiem tā īsti nepatika, varbūt vienīgi Ipekas māsa, lakatu meitene Kadife, jo viņai bija stingra pārliecība par savu rīcību. Pats romāns gan mani apbūra, mulsināja un izglītoja. Iespējams, ka tulkojums no vācu valodas izdevuma, nevis oriģinālā turku, ir par pamatu tam, ka dažās rindās īsti nespēju salīmēt vārdus ar jēgu, bet tas tā. Tagad zinu, ka “sniegs” turku valodā ir “kar”. Vienu rītu skatoties uz kliedzošām vārnām, pilnīgi muļķīgi iedomājos, ka tās ir turku vārnas, kas kliedz “sniegs, sniegs”.

Vērtējums: 4/5

Marii lasa #16

Šis ir Kursīšu bibliotēkas Lasītāju klubam veltīts jautājumu un atbilžu video: kāpēc lasu, ko lasu, kāpēc rakstu blogu un kādas nesen iznākušas grāmatas iesaku.

Lai aizraujoša lasīšana un interesantas sarunas!

Suniskais 2016. gads

ziemas kolaza gara

Nolēmu atskatīties un piefiksēt kāds ir bijis mana mīļā sunīša pirmais gads mūsmājās. Ir pagājis mazliet vairāk par gadu no brīža, kad ieraudzījām viens otru pirmo reizi. Esmu jau vairākas reizes stāstījusi kā mums sākumā gāja. Pavasarī/vasaras sākumā bija pusaudža spurainais periods, kad labas uzvedības brīži mijās ar tādiem, kuros man šķita, ka es šo suni vienkārši nemāku. K temperaments un enerģija ir tik eksplozīva, ka reizēm to nesaprot citi suņi, viņam viss jaunais ir satraucošs un aizraujošs, kas ar steigu jāizpēta, tāpēc komanda “blakus” bieži tiek laista gar ausīm. Tad, kad beidzot enerģija ir savaldīta, viņš mācību laukumā ir paraugsuns komandu pildīšanā. Protams, ko gan neizdarīsi par kārumiņu!

Ļoti daudz staigājām. Sākumā ziemā gājām pastaigās četras reizes dienā vismaz uz pusstundu, pavasarī pārgājām uz trim reizēm. Kopā vērojām skaistus saullēktus un saulrietus. Regulāri braucām uz mežu vai jūru. Skrējām īsos krosiņus un man ir doma nopirkt kanikrosam paredzētu pavadu, lai skriešana būtu ērtāka. Suņu skolā K beidzot satika temperamenta ziņā daudz maz līdzvērtīgu suni – suņu freileni. Satiekoties ar draudzeni iet vaļā gan cīņas, gan bučas. Reiz dāma mežā tā tika nokausēta ar skriešanu un cīņu par kociņu, ka apsēdās grāvī, rūca un negribēja līst laukā.

Ar mežu gan tagad traki, daudz meža zvēru, džeks pāris reizes aiznesās meklēt stirnas vai zaķus un nācās labu brīdi gaidīt un klaigāt, kamēr atskrēja atpakaļ. Tāpēc pagaidām uz mežu pavadā, kas, protams, nav tik forši. Ja kādam ir pieredze ar GPS ierīcēm suņiem, lūdzu, pastāstiet un iesakiet, ko izvēlēties.

Man šķiet ļoti būtiski ņemt suni pēc iespējas visur līdzi, iepazīstināt viņu ar dažādām situācijām un jaunām vietām, jo es redzu kā K pēc katras šādas reizes aug un mācās, kā viņam galvā “zobratiņi griežas”.

2016 kolaza

Gada foršākie piedzīvojumi:

  • Makšķerēšana un nakšņošana teltī pie ezera. K ļoti patīk vērot, kā tiek vilkta laukā uz āķa uzķērusies zivs. Arī telts patika, jo varēja gulēt kopā ar mums. Visas garās Jāņu brīvdienas “nojāņojām” tādā veidā.
  • Laivošana pa Salacu. Paņēmām K līdzi darba kolektīva vienas dienas laivojienā ar kanoe. Speciāli šim braucienam nopirkām viņam glābšanas vesti, bet iztikām bez peldes. Laivā viņš ātri saprata, ka jāsēž mierīgi un brauciens izdevās ļoti labi.
  • Gauja un jūra, mācīšanās peldēt. Šajā jomā mums ar K ir apmēram vienādi panākumi – abi mācāmies un abi drusku baidāmies, bet progress pamazām ir un vienkārši plunčāties ūdenī mums ļoti patīk.
  • Divu dienu brauciens pa Igaunijas rietumu krastu izdevās ļoti labi. K ir īsts autobraucējs un bija priecīgs ar mums nakšņot automašīnā. Pat priekšzīmīgi uzvedās pie kāda veikala, godīgi sēžot pāris metru attālumā no taksīša. Sapratām, ka ne visos skatu torņos drīkst ar K kāpt augšā, ja vien negribas viņu pēc tam nest uz rokām lejā, jo viņš baidās kāpt lejā pa šauriem, stāviem pakāpieniem. Par braucienu un apskatītajām vietām: 1. diena, 2. diena.
  • Vairāku dabas taku apmeklējumi un brauciens pa Ziemeļlatviju. Ļoti skaistas ainavas un slikti lauku ceļi, bet vispār dabas takas ir ideālas izkustēšanās un apskates vietas kopā ar suni. Izņēmums ir tās dažas takas, kur ar suņiem nedrīkst iet.
  • Mutē noķertais garām lidojošais papagailis. (Šis nav mūsu kopējais piedzīvojums, bet K lika obligāti pieminēt. Tas noteikti bija neaizmirstami gan viņam, gan trakajam putnam, kurš tika izcelts no mutes apsiekalots un dusmīgs.)

Suņa vajadzība pēc kustībām un viņa mūžīgā vēlme rotaļāties mūs pilda ar pozitīvu enerģiju un liek pašiem vairāk kustēties. Tomēr labi, ka mūsu un suņa domas par pastaigu garumu saskan brīžos, kad ārā pavisam draņķīgs laiks. Tad ir tikai viena doma – tikt ātrāk siltumā un uz dīvāna.

Gadījās arī dažas ne tik labas lietas. Atklājām, ka viņam ir alerģija pret tomātiem. Tas ierobežo arī sauso barību izvēli. Vēl viņam ir alerģija pret kādu ķīmisku vielu. Eksperiments vēl nav beidzies, bet šķiet, ka beidzot būsim uztaustījuši vainīgo – kāda viela Persil šķidrajā veļas mazgāšanas līdzeklī un, iespējams, arī automašīnas salona gaisa atsvaidzinātājā. Esmu kļuvusi par veiklu ķepu apsaitētāju, jo K pāris reizes aukstajā laikā apsaldēja pirkstus un vienreiz sagrieza ķepu ar stiklu (visi stikla pudeļu sitēji degs elles ugunīs!). Visbriesmīgākais bija brīdis, kad K sakāvās ar citu suni, bet viss beidzās laimīgi un bez paliekošām traumām. Tas bija drusku sirreāls brīdis. Mēs visi pēc kautiņa stāvam trīcoši, kamēr K mierīgi aiziet spēlēties ar savu draudzeni. Apmēram tāds: “Man asiņo acs? Sīkums!”.

Reizēm domāju, cik labi būtu, ja es spētu par visu tik sirsnīgi priecāties kā mans suns. Viņam nav pustoņu, viņš rīkojas no visas sirds – no sirds skrien, no sirds spēlējas, no sirds ēd un no visas sirds mīl. To pilnasinību es gribētu kaut mazliet iemācīties.

Pirmais attēls: ilustratīva Picmonkey piedāvāta kolāža, bet līdzība ar K ir. Otrais attēls – manas bildes.