Pandēmijas dienasgrāmata. 2. daļa

Turpinu pandēmijas dienasgrāmatu. 1. daļa šeit. Pieraksta vieta: Valmiera. LFK droši drīkst manus “Pandēmijas dienasgrāmatas” ierakstus ņemt un iekļaut savā kolekcijā.

Pandēmijas dienasgrāmata

20.03.2020.

Saslimušie LV – 111. Valdība izziņo atbalsta pasākumus uzņēmējiem, noteikumus, kas jāievēro tirgotājiem. Otro vakaru 21:00 cilvēki aplaudē mediķiem u.c., kas šajā laikā rūpējas par pārējiem. Vispār šķiet, ka cilvēki mazliet nomierinājušies. Vairāk staigā apkārt, vairāk mašīnu. Latvieši turpina atgriezties no ārvalstīm ar speciāli organizētiem reisiem. Tagad viss atkarīgs no tā, cik rūpīgi cilvēki ievēros piesardzības pasākumus. Darbā nolēmām, ka nākamnedēļ vēl daļa mēģina strādāt attālināti. Pirmā diena, kad domas nav panikā aizņemtas ar vīrusu.

21.03.2020.

Šorīt ziņo par pirmo mirušo Lietuvā. Vakar bija ziņas, ka Itālijā mirušos izved no pilsētas (Bergamo laikam) ar armijas kravas mašīnām. Un daļa joprojām uzskata, ka tā ir tikai gripa. Sarunāju ilustrācijas pasūtījumu, kas ir patīkams pārsteigums. Aplēju telpaugus un sastādīju sarakstu ar visu, kas jāpaveic. Pietiek apātiski lasīt ziņas. Ārā spoži spīd saule, bet auksts, +1,6 tikai. Pašlaik LV saslimušie 124, LT – 99, EE – 306. Ceru, ka šis nav klusums pirms vētras.

22.03.2020.

Rakstīšana un pēc tam pārrakstīšana palīdz norakstīt nost pēdējo nedēļu satraukumu. Sāk šķist, ka es un citi pārspīlējam, tas taču tāds saaukstēšanās vīruss vien ir. Tad paskatos uz pārējo pasauli, uz mirušajiem īsā laika sprīdī un šīs vieglprātīgās domas pāriet. Biju atkal garā pastaigā, laiks saulains, bet auksts. Iegāju “Rimi” pēc augļiem, dārzeņiem, zivīm un maizes. Nu jau tur ir labāk, cilvēki pamana uz grīdas novilktās līnijas, cenšas ievērot distanci. Ļoti palīdz paziņojuma atskaņošana 3 valodās, to beidzot dzird arī krievu pensionāri, kam līdz šim viss pa barabanu. Novienojos par pasūtījuma skicēm un sāku zīmēt gala variantu. Tas ir labi, nav laika ziņas pētīt un šausmināties, ka Zviedrija iesaista armiju, izstāžu halles pārveido par slimnīcām. Šodien pārsteidz ASV, laikam sākuši ņemt pandēmiju nopietni un testēt, klāt pa dienu nākuši vairāk kā 14 tkst saslimušo. Vissmagāk tomēr joprojām Itālijā, kur gan nāk klāt daudz saslimušo, gan daudz mirušo. S. no Anglijas mammai stāstīja, ka, jā, viņiem veikalos tukšums, viņa iepērkas ap 5 no rīta pirms darba, tad pa druskai var dabūt. Šodien dzirdēju strazdus. Saslimušie: LV – 139, LT – 105, EE – 326.

23.03.2020.

Pirmā diena darbam no mājām. Īsumā: sēdēšana birojā ir pārvērtēta. Padarīju vairāk un raitāk. Centos ievērot režīmu darba sākumam, pusdienlaikam un darba beigšanai. Vēl viena saulaina diena, strazdu bariņš ņēmās pa bērzu. Statistika: LV – 180 saslimušie no 6114 testētiem. Valmierā vēl neviena apstiprināta gadījuma nav.

24.03.2020.

Apstiprināti saslimšanas gadījumi: LV – 197, LT – 187, EE – 369. Kamēr vieni dara visu, lai palīdzētu citiem, tikmēr citi uzņēmumi mēģina iedzīvoties prasot milzīgas cenas par aizsarg- un dezinfekcijas līdzekļiem. Vakar vakarā arī UK paziņoja, ka izsludina ārkārtas stāvokli un slēdz visu, kas mazāk svarīgs. Nemiers ir pierimis. Pēc mašīnu un cilvēku kustības šķiet, ka citiem ir līdzīgi. Vakarā valdība cita starpā paziņo, ka brīvdienās slēgs tirdzniecības centrus, atsevišķu jomu veikali paliks vaļā. Dabas takas ap Rīgu būs vēl vairāk noslogotas.

25.03.2020.

Gandrīz sāk likties, ka viss ir normāli un kā bijis. Ja nelasa ziņas, tad var piemirst. Tikai rokas jāmazgā. Cik ātri kas ārkārtējs kļūst par normālu. Darba arī bija daudz, nebija laika domāt. LV – 221. Pirmo reizi konstatēts, ka 5 cilvēkiem nevar noteikt, no kurienes saslimuši. Tas ir slikti, bet bija gaidāms, ņemot vērā, cik daudzi “uzšķauda” izolēšanās pasākumiem un tikpat daudzi “uzšķauda” 2 m distancei.

26.03.2020.

Strazdu pilni zālāji. Jau kārtējo dienu saulains. Sen nav bijis tik daudz saulainu dienu pēc kārtas. Turpinu strādāt no mājām, patīk. No rīta un pusdienlaikā ar suni ejam garākā pastaigā. Pamazām taisu sarakstu, ko veikalā vajadzēs nopirkt. LV – 244, EE – 538 un viena nāve, LT – 274.

Turpinājums sekos….

Pandēmijas dienasgrāmata. 1. daļa

Ievadam

Sāku pierakstīt notiekošo un savas emocijas dažas dienas pirms LFK izsludināja “Pandēmijas dienasgrāmatu” projektu, jo sapratu, ka rakstīšana man palīdz mazināt trauksmi. Jā, es esmu panikotāja. Būtu jālasa grāmatas, jāglezno, jo tas palīdzētu, bet vairāk kā nedēļu es to vienkārši nespēju.

Domāju, ka apmēram reizi nedēļā (vai ātrāk, ja būs iespēja un vēlme) publicēšu šeit savas dienasgrāmatas “filtrēto” versiju, jo ne visu pierakstīto vēlos izlikt publiski, bet centīšos saglabāt to pašu vienkāršo stilu kādā rakstu dienasgrāmatā bez domas, ka to lasītu citi. Sākšu ar piektdienu, 2020. gada 13. martu, jo tad sāku pierakstīt to, kas attiecas uz pandēmiju. Pieraksta vieta: Valmiera. LFK droši drīkst manus “Pandēmijas dienasgrāmatas” ierakstus ņemt un iekļaut savā kolekcijā.

Pandēmijas dienasgrāmata

13.03.2020.

Ļoti ātra situācijas eskalācija Eiropā saistībā ar Covid-19 jeb koronvīrusu. Šobrīd Latvijā 17 apstiprināti gadījumi, bet neapstiprināto noteikti ir vairāk. Vissmagāk pašlaik Itālijā. Uz slikto pusi strauji viss virzās daudzās citās valstīs. No 12. marta LV ārkārtas stāvoklis, atcelti pasākumi, slēgtas mācību iestādes, kas var – nepieņem apmeklētājus, strādā attālināti, bibliotēka arī ciet. Daļa ir stresā un vieglā panikā, daļa bezatbildīgi, daļa uzskata, ka viss tiek pārspīlēts. Es pēdējās pāris nedēļas papildināju krājumus, vienīgi par virsmu dezinfekciju laicīgi nepadomāju. Tomēr pieļauju, ka pirmais panikas vilnis pāries un tad jau atkal pievedīs un varēs nopirkt. Gleznošana nenotiks vismaz līdz 14. aprīlim, jo tik ilgi pašlaik noteikts, ka skolas ciet. Situācija gan mainās pa stundām un dienām. Iesniedzu vakar gada deklarāciju.

15.03.2020.

Skaisti saulaina diena. Aizbraucām uz Ainažiem izvēdināt galvu. Pa ceļam redzējām dzērves. Daudzi šodien devās pastaigās pie dabas.

16.03.2020.

Sestdien (14.03.) valdība paziņoja, ka slēgs visu pasažieru satiksmi naktī uz otrdienu (17.03.), bet vēl tomēr organizējas speciālie reisi. Izrādās, ka mājās grib tikt daudzi mūsējie. Domāju, pamatīgs saslimušo lēciens būs pēc dažām dienām, jo visi neievēros karantīnu. No rīta šodien LV 34 saslimušie, Lietuvā 14, Igaunijā 205. Ļoti straujš pieaugums citur Eiropā un ASV. Spānijā, Nīderlandē jau karantīna, UK pieiet tam visam diezgan vieglprātīgi. Situācija ātri mainās, pamazām visu slēdz ciet. Biedējoši. Visvairāk uztraucos, lai nesaslimstam tā, ka nav iespējams iet ārā, parūpēties par K. Nezinu, ko darīt. Bail. Uz darbu vēl ejam.

17.03.2020.

Liekas, ka šobrīd ārā, svaigā gaisā, tālāk no citiem cilvēkiem, ir visdrošāk. Un cik gaiss šķiet svaigs, ar kādu baudu to ievelku plaušās! Pēcpusdienā ar sarakstu aizgājām uz veikalu vēl šo to iepirkt. Citi cilvēki izskatījās tieši tāpat apjukuši. Ne visi vēl ir sapratuši, ka jāievēro distance. Negribu vairs uz veikalu iet. Mums ir pilns ledusskapis un domāju maksimāli no veikala izvairīties. Katru vakaru zvanu mammai, lai viņai ir ar ko parunāties. Uz Vācijas-Polijas robežas haoss. Polija nelaiž cauri tranzītā tos, kuri grib atgriezties Baltijas valstīs. Viņus var saprast, tomēr varēja šo krīzi risināt ātrāk un saprātīgi, nevis tiepties kā āži, tāpat vīrusu neapturēs.

18.03.2020.

Darbā nav psiholoģiski viegli sastapt citus cilvēkus. Citi čīkst, ka jāsēž mājās izolācijā vai jāstrādā no mājām. Es labprāt to šobrīd darītu. Es negribu satikt citus cilvēkus. Ieraudzīju Garamantas.lv aicinājumu rakstīt pandēmijas dienasgrāmatu. Domāju, ka es to varētu darīt. Palīdz nomierināties. Uz šodienu Vidzemē apstiprināti 1 – 5 saslimušie, visā LV 71, Lietuvā 29, Igaunijā 258. Itālijā joprojām ir vistrakāk – 31506. Reti kurš marta sākumā spēja paredzēt šādu attīstību. Mirušo skaits no Covid-19 pasaulē pārsniedz 8 tkst., inficējušies vairāk nekā 200 tkst., gandrīz 90 tkst. izveseļojušies.

19.03.2020.

Šodien pirmo dienu nav tik liels saspringums un bailes. Jau tāda kā samierināšanās vai arī pirmais šoks pārgājis un pamazām notiek situācijas pieņemšana? Arī izdarīts ir viss, ko pašlaik varu izdarīt. Atliek vien cerēt uz labāko, bet iekšēji gatavoties ļaunākajam. Vakar pateica, ka arī Eirovīziju atceļ un vakarā skatījāmies konkursam pieteiktās dziesmas. Mēs parasti to nedarām. Mūsu favorītes – Lietuva un Armēnija. Smējām, ka mācīsimies Lietuvas dziesmas deju soļus, ja būs jāsēž mājās. Arī Igaunijas dziedātājam smuka balss, bet tā balāde šobrīd neder – gribas ko dzīvespriecīgāku. Palīdz visi melnie joki, mēmes un komiksi. Viss, kas ļauj no sirds pasmieties. Šobrīd žēl, ka nav lielāka saldētava un galvenais, lai nepazūd elektrība (atkal lielas vēja brāzmas), ūdens un internets. Pēc tam – nesaslimt un, lai nesaslimst tuvie. Statistika pēcpusdienā: saslimušie LV 86, EE 267, LT 36.

Turpinājums sekos.

 

Vienpadsmitā stacija. Emīlija Sentdžona Mandela

apokalipses romāns, Prometejs, jauna grāmataPrometejs 2019. gads, 352 lpp.

Šis nu reiz ir romāns, pēc kura izlasīšanas vēl brīdi gribas sēdēt un blenzt sienā. Ne tāpēc, ka būtu šokējošas beigas vai ārkārtīgi spraigs sižets, bet lai apdomātu izlasīto, nopriecātos, ka esi šeit, nevis viens no romāna tēliem, tad atcerēties par koronavīrusu…. Mjā. Tieši “īstajā” laikā man iekrita šīs grāmatas lasīšana. Negribu šeit vilkt paralēles vai iedziļināties tajā, kas pašlaik notiek pasaulē, bet iztēles zirgi auļo strauji.

Man ir zināma apokalipses/ pēcapokalipses romānu lasīšanas pieredze, bet “Vienpadsmitā stacija” ir kaut kas cits. Nav vampīru vai zombiju, nav arī tā nenormālā spriedze, kas valdīja “Vongezerā”. Ja atceraties, arī tur sākās nāvējoša pandēmija, cilvēki bēga, izdzīvojušo bija maz. Mandelas romāns ir krietni mierīgāks, liegas nostalģijas pārņemts, pat filozofisks. Stāsts ir vienlīdz lielā mērā par cilvēkiem pirms apokalipses kā cilvēkiem pēc apokalipses. Sižets balstās uz dažiem galvenajiem varoņiem, lēkājot laikā ar 20 gadu starpību, un sava noteikta loma ir arī “Vienpadsmitajai stacijai”. Kopumā šķiet, ka visi cilvēki jūtas kā apmaldījušies un viss, ko viņi vēlas, ir nokļūt mājās. Mājas šajā gadījumā ir plašs jēdziens un vairāk saistīts ar sajūtām, nevis fizisku vietu.

Pēcapokalipses pasaulē vēl spilgtāk iezīmējas mākslas un kultūras nozīme, tā ir kā gaisma tumsā. Bibliotēka kādā apmetnē, daži avīžu eksemplāri, ceļojošās teātra un orķestra trupas uzstāšanās, civilizācijas muzejs – tas viss ļauj cilvēkiem uz brīdi aizmirst sarežģīto ikdienu.

Ļoti patika, cik autore visu rūpīgi nostrādājusi. Katrai sīkajai detaļai ir sava jēga un vieta, pat stikla papīra presei. Es precīzi uzminēju, kas ir pravietis, un tas tā forši sasēja kopā sižeta pavedienus. Man patika arī tas, ka liela grāmatas daļa ir veltīta cilvēku attiecībām, kā viņi rīkojas noteiktos apstākļos, kādas izvēles izdara. Kā skumst pēc zudušā, nāk uz muzeju apskatīt motociklu vai datoru, kā bērniem ir grūti pieņemt un saprast, ka lidmašīnas lidoja pa gaisu un sekunžu laikā varēja sazināties ar cilvēku otrā pasaules malā. Kāds tēvs jautāja, vai ir jēga mācīt bērniem par bijušo. Vai ir labāk atcerēties vai aizmirst? Varbūt kļūdos, bet man šķiet, ka pāris varoņi 20 gadus pēc apokalipses savā ziņā pat ir laimīgāki kā pirms tās, jo viņu dzīvei ir lielāka jēga.

Manuprāt, sižeta atrisinājums ir labs un beigas cerīgas, tās šķita iederīgas un vienlaikus arī noslēdzošas. Turpinājums lai paliek lasītāja iztēlei. Vispār man šķiet, ka šo grāmatu ir grūti noraksturot. Anotācija ir pareiza, šeit rakstītais arī, un tomēr romānam piemīt kas netverams. Diez vai kaut kas no rakstītā spēs precīzi raksturot to, kā jūs jutīsieties romānu lasot. Starp citu, šogad angliski iznāks Mandelas “The Glass Hotel” par krimināliem notikumiem ap 2008. gadu un šajā grāmatā parādīsies daži tēli no “Vienpadsmitās stacijas”, bet grāmatas nav saistītas, jaunais romāns esot savādāks arī noskaņas ziņā.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

 

Pilsēta sapņo. Daniels Polaņskis

izdevniecība Prometejs, urbānā fantāzijaPrometejs 2019. gads, 332 lpp.

Godīgi sakot, pagāja neierasti daudz lapu, līdz beidzot ielasījos šajā grāmatā. Vai nu tas bija autora stils, nodaļu uzbūve, vai arī noslēpumainais M un nesaprotamie notikumi, bet sāku jau bažīties, ka šī būs pirmā grāmata no “Prometeja”, kas man ne visai patiks. Tad pēkšņi atradu īsto lasīšanas ritmu un tiku iekšā šajā īpatnējā stāstā. Beigās jau tā aizrāvos, ka tagad kreņķis par grāmatas īsumu un kaifā varbūt esmu iedevusi vienu zvaigzni par daudz, bet lai jau. Pieļauju gan, ka “Pilsēta sapņo” būs na ļubiteļa.

Nevaru drošu sirdi apgalvot, ka sapratu, kas īsti ir M: samērā veiksmīgs mags-pofigists bez ambīcijām, vai tomēr kas vairāk. Visa tā paralēlā Ņujorkas realitāte brīžiem ir tik dīvaina, ka M uz tās fona šķiet visparastākais cilvēks līdz kārtējais notikums šo iespaidu apgāž. Iespējams, ka pārsteidzošākais ir autora izvairīšanās galveno tēlu padarīt par simpātisku klišejisko varoni, kas glābj pasauli, vai vispār kaut ko diži paskaidrot. Cienu autorus, kas nepasniedz visu uz paplātes, vienlaicīgi spējot saintriģēt, aizraut un iekustināt iztēli.

“Pilsēta sapņo” ir vēl viena īpašība, kas vienmēr no manis izpelnās papildus punktus: Polaņskis neskopojas ar sarkasmu un ironiju. Es pat teiktu, ka M ir sarkasma karalis. Brīnišķīgi! Ļoti izbaudīju viņa trāpīgos tekstus. Autora iztēle, kas ģenerējusi uz papīra trakus stāstus ir vēl viens grāmatas pluss. Lasīt “Pilsēta sapņo” ir kā lasīt sapņus. Kā jau sapņos – viss ir neiespējams un vienlaikus iespējams un loģisks. Zem virsējā dīvainību slāņa ir stāsts par dzīvi pilsētā, draudzību, dzīves apnikumu, asu izjūtu meklējumiem un daudz ko citu.

Kas vispār notiek? Fig viņu zina. Tā pa lielam dažkārt nenotiek nekas. M vienkārši ļauj, lai dzīve plūst. Viņš mēdz sēdēt kafejnīcā, dzert kafiju, vai ko stiprāku, un lasīt, līdz uzrodas kārtējais draugs, kam noderētu viņa palīdzība. Seko samērā nekaitīgi notikumi, lai gan gadās arī pa skarbākam brīdim, bet autors nenolaižas līdz to sīkākai aprakstīšanai un tāpēc stāsts kopumā paliek uz pozitīvas nots, spriedzes tikpat kā nav. Tas mani pamatīgi pārsteidza un iepriecināja. Iedomājieties tikai, romāns bez drāmas, iznīcinoša naida un pasaules glābšanas. Nu labi, drusku glābt sanāk, bet tas nav nekāds episkais kvests, kurā varoņi dodas nāvē. Kaut kur bija rakstīts, ka cīņa starp divām Ņujorkas karalienēm draud visu iznīcināt, bet tas ir pārspīlējums. Katrā ziņā tas nav tā kā esam raduši lasīt citās grāmatās un redzēt kino.

Vēl daži “tehniskāki” sīkumi. Katra nodaļa ir atsevišķs notikums, mirklis no M dzīves Ņujorkā noteiktā laika nogrieznī, un to īsto ritmu uzķēru tad, kad vienā piegājienā sāku lasīt pa 1 – 2 nodaļām, pārstājot gaidīt ierasto sižeta attīstību. Tajā brīdī šos notikumus sāku izbaudīt. Iepriekš nebiju saskārusies ar Ulda Šēna tulkojumu, bet šķita iztulkots tā kā tiešām runā, nevis literāri pielaizīti un tas man patika. Redaktore gan šoreiz bijusi neuzmanīga un daži burti pasprukuši nevietā.

Šī ir pozitīva grāmata un tāpēc nobeigšu pozitīvi. Domāju, ka mana mīļākā nodaļa bija par bibliotēku, kas, protams, ir diezgan loģiski, bet tā bibliotēka ir īpaša un tur notikušais bija lielisks melnā humora gabals. Man patika, gribētu lasīt vēl par M piedzīvojumiem.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

2019. gads grāmatās

Reiz Rozenštrauhs dziedāja “gadi skrien kā stirnas” un, ņemot vērā, ka ir jau 11. janvāris, domāju, ka pēdējais laiks atskatīties uz izlasītajām grāmatām 2019. gadā.

Lasīšana gāja kā pa celmiem, tomēr beigās pagājušajā gadā izlasīju 34 literāros darbus. Teikšu kā ir, šādu skaitli “uzdzīt” palīdzēja plānās dzejas grāmatas un daži pavisam īsi stāsti, jo lappuses izlasītas tikai 6319.

Kopumā izlasīju 12 dzejas krājumus.

TOP 3 dzeja:

  1. Madaras Gruntmanes dzeja (“Narkozes” un “Dzērājmeitiņa” uztveru kā vienu)
  2. Dainis Deigelis “Dievs beidz”
  3. Gunta Šnipke “Ceļi”

Šis arī bija gads, kad diezgan mērķtiecīgi lasīju mākslas grāmatas (uzziņu, mācību un atmiņas).

TOP 3 mākslas grāmatas:

  1. Pegijas Gugenhaimas autobiogrāfija
  2. Uldis Zemzaris “Mākslinieki, dzīves ceļā satiktie”
  3. Flāvija Fridžeri “Sievietes mākslinieces”

Neatceros gadu, kad tik maz būtu lasījusi daiļliteratūru, toties gandrīz visi bija fantastiski labi vai vismaz pārsteidzoši, interesanti un atmiņā paliekoši romāni.

TOP 3 daiļliteratūra:

  1. Marta Velsa “Slepkabota dienasgrāmatas” (abas grāmatas uztveru kā vienu)
  2. Adrians Čajkovskis “Laika bērni”
  3. Džo Aberkrombijs “Pats asmens”

Kā vienmēr, par visiem izlasītajiem darbiem vēl neesmu paspējusi uzrakstīt atsauksmes. Nobeigumā gads bildēs.