2019. gads grāmatās

Reiz Rozenštrauhs dziedāja “gadi skrien kā stirnas” un, ņemot vērā, ka ir jau 11. janvāris, domāju, ka pēdējais laiks atskatīties uz izlasītajām grāmatām 2019. gadā.

Lasīšana gāja kā pa celmiem, tomēr beigās pagājušajā gadā izlasīju 34 literāros darbus. Teikšu kā ir, šādu skaitli “uzdzīt” palīdzēja plānās dzejas grāmatas un daži pavisam īsi stāsti, jo lappuses izlasītas tikai 6319.

Kopumā izlasīju 12 dzejas krājumus.

TOP 3 dzeja:

  1. Madaras Gruntmanes dzeja (“Narkozes” un “Dzērājmeitiņa” uztveru kā vienu)
  2. Dainis Deigelis “Dievs beidz”
  3. Gunta Šnipke “Ceļi”

Šis arī bija gads, kad diezgan mērķtiecīgi lasīju mākslas grāmatas (uzziņu, mācību un atmiņas).

TOP 3 mākslas grāmatas:

  1. Pegijas Gugenhaimas autobiogrāfija
  2. Uldis Zemzaris “Mākslinieki, dzīves ceļā satiktie”
  3. Flāvija Fridžeri “Sievietes mākslinieces”

Neatceros gadu, kad tik maz būtu lasījusi daiļliteratūru, toties gandrīz visi bija fantastiski labi vai vismaz pārsteidzoši, interesanti un atmiņā paliekoši romāni.

TOP 3 daiļliteratūra:

  1. Marta Velsa “Slepkabota dienasgrāmatas” (abas grāmatas uztveru kā vienu)
  2. Adrians Čajkovskis “Laika bērni”
  3. Džo Aberkrombijs “Pats asmens”

Kā vienmēr, par visiem izlasītajiem darbiem vēl neesmu paspējusi uzrakstīt atsauksmes. Nobeigumā gads bildēs.

 

Sievietes mākslinieces. Flāvija Fridžeri

mākslas grāmata, mākslas pamatiJāņa Rozes apgāds 2019. gads, 176 lpp.

2019. gads man pagāja diezgan izteiktā mākslas zīmē, tāpēc gribu gadu pabeigt ar interesantu mākslas grāmatu. Esmu iecienījusi konspektīvo un izglītojošo grāmatu sēriju “Mākslas pamati”, tāpēc ļoti sapriecājos par trim šīs sērijas jaunumiem. Par vienu no tiem – “Sievietes mākslinieces” – tūlīt pastāstīšu, pārējie vēl gaida lasīšanas rindā.

Teikšu godīgi, ka agrāk nebiju pievērsusi īpašu uzmanību tam, cik maz vēstures rakstos, izstādēs un grāmatās pieminētas sievietes mākslinieces. Es pievērsu uzmanību pašiem darbiem, mākslinieka rokrakstam. Tikai pēc “Stāsti par mākslas vēsturi” un pāris citu “Mākslas pamatu” izdevumu izlasīšanas, es sāku domāt: “hmm, kāpēc es par šādu mākslinieci lasu pirmo reizi, viņas darbi ir lieliski” un “bet kur ir citas mākslinieces, vai tad tiešām bija tikai trīs”. Trīs ir iedomāts skaitlis, bet, jā, tajās grāmatās viņu bija ļoti maz, vien dažas.

“Sievietes mākslinieces” ir vajadzīga un nozīmīga grāmata, jo aizpilda balto caurumu manās un daudzu citu cilvēku zināšanās par mākslas pasaules mazāk zināmo pusi. Protams, šī nav visaptveroša enciklopēdija (tādam statusam labāk der “Great Women Artists” – vairāk kā 400 mākslinieču 500 gadu laikā). Ir pieminētas tikai tās mākslinieces, kas ar saviem darbiem un uzskatiem sniegušas ievērojamu ieguldījumu tēlotājmākslas attīstībā, vai pat mainījušas mākslas uztveri. Likumsakarīgi, ka vizuālā māksla tiek izmantota kā feminisma rupors. Īpaši 20. un 21. gs. mākslinieču galvenā tēma ir feminisms, sievietes ķermeņa uztvere un personīgie pārdzīvojumi. Te gan man gribētos pačīkstēt, ka atlasītās mākslinieces un viņu darbi ir grāmatas autores izvēle un man tā avangarda un performanču bija par daudz. Iespējams, ka “aiz borta” palikušas talantīgas mākslinieces, kuras strādāja/strādā ne tik kliedzoši, ar mazāk aktuālām tēmām, bet vai tāpēc viņu pienesums ir maznozīmīgāks? Tomēr ir saprotama vēlme šokēt publiku, jo tikai tā bieži izdodas likt ieklausīties, domāt un ierosināt pārmaiņas kā to, piemēram, izdarīja “Guerrilla girls” vai Karolī Šnēmane.

Ja man ir jānosauc kādas savas favorītes, tad tās, protams, ir gleznotājas Rozalba Karjēra, Berta Morizo, Alise Nīla, Linete Jadoma-Boakje. Iespaidīgi darbi ir fotogrāfēm Džūlijai Mārgaretai Kameronai (19. gs.) un Grasjelai Iturbidei (mūslaiki). Domāju, ka arī jūs atradīsiet savai iecienītajai tēlotājmākslas jomai pārsteidzošu papildinājumu.

Flāvija Fridžeri grāmatā iekļāvusi vairāk nekā 50 mākslinieces, kas no 16. gs. līdz mūsu dienām darbojušās dažādos mākslas veidos sākot no glezniecības un beidzot ar performancēm. Katrai māksliniecei sniegts īss ieskats viņas dzīvē un daiļradē, minēti svarīgākie notikumi un pievienots nozīmīgākā mākslas darba attēls. Kā ķirsis uz tortes ir laika skala grāmatas beigās ar būtiskākajiem sieviešu sasniegumiem mākslā, zinātnē, politikā un sabiedrībā. Es nespēju beigt domāt, cik agrāk drosmīgām, neatlaidīgām, veiksmīgām un talantīgām bija jābūt šīm sievietēm, lai viņas nespētu ignorēt un ierobežot.

Vēl 1980. gados mākslinieces bija sašutušas, ka viņu darbi netiek pienācīgi atzīti. Runā, ka joprojām mākslinieku vīriešu darbi tiek pārdoti dārgāk, ir prestižāki. Kopš 2018. gada Nacionālajā galerijā Londonā pastāvīgajā ekspozīcijā ir 21 sievietes mākslinieces darbs. Nezinu, vai tas ir daudz, vai maz, bet tiek pieminēts kā nozīmīgs fakts. “The Art Newspaper” 2019. gada sākumā runāja (podkāstā) par pieaugošu tendenci atzīt un izgaismot pagājušo gadsimtu sievietes mākslinieces. Ledus ir salauzts.

Vērtējums: 4/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

 

2019. gada Ziemassvētkos

Ps

Draugi lasītāji un gaidīti bloga ciemiņi!

Sirsnīgi sveicu Ziemassvētkos! Tieši šogad beidzot līdz galam sapratu, ka svētki un prieks ir sīkumos un tikai paši esam to spējīgi radīt, bet zinu arī kā ir tad, kad prieka nav, svinēt negribas un jūties vientuļi pūlī. Tāpēc novēlu jums gaišu gada nogali par spīti lietum, vismaz vienu tuvu cilvēku līdzās un daudz grāmatu patīkamai laika pavadīšanai.

Par grāmatām runājot, lasīts tik maz, ka nezinu, ko dāvināt, tāpēc lai jums nākamajā gadā izdodas izlasīt vismaz vienu grāmatu, kas aizrauj un uzrunā tik ļoti, ka, samīļotu un izlasītu, to noliekat savā plauktā pie vismīļākajām grāmatām. Daudzlasītājiem – vismaz piecas. 😀

Es veco gadu pavadīšu un jauno sagaidīšu ar bildē redzamo grāmatu čupiņu, kas ļoti gaida manu uzmanību. Ingas Pizānes jaunu dzejas krājumu “Siena, ko nosiltināt” uzdāvināju sev Ziemassvētkos, savukārt Polaņska “Pilsēta sapņo” jau esmu iesākusi lasīt. Vēl mani paciņā gaida kāda noslēpumaina grāmata-dāvana, bet pie tās es tikšu rītdien.

Priecīgi, mierīgi un lai laimīgs Jaunais gads!

Pats asmens. Džo Aberkrombijs

fantāzijas romāns, Aberkrombija triloģija, grāmatu jaunumiPrometejs 2019.  gads, 568 lpp. The First Law #1

Ir tādas grāmatas, par kurām lasītas un dzirdētas daudzas labas atsauksmes, tās pilnībā sakrīt ar manu lasīšanas gaumi, bet izlasīt nesanāk. Tagad no šī saraksta varu izsvītrot Aberkrombija triloģijas pirmo grāmatu “Pats asmens” un teikt, ka visas tās slavinošās atsauksmes ir pamatotas.

Kas par gabalu! Kas par asiņaini asprātīgu un brutālu gabalu! Džordžs R.R. Mārtins var nervozi smēķēt stūrītī. Ja jau sāku par Mārtinu, ar kura “Troņu spēlēm” šo Aberkrombija tiloģiju salīdzina, tad gribu pateikt – es nedomāju,  ka Mārtins ir labāks, vai, ka Aberkrombijs ir labāks. Tomēr ir nianses. Salīdzinot, Mārtins šķiet pamatīgs grafomāns. Viņš vairāk laika velta pasaulei, aprakstiem. Aberkrombijs īpaši nelutina lasītāju ar aprakstiem, es pat teiktu, ka pēc grāmatas izlasīšanas man joprojām ir diezgan miglains priekšstats par pasauli, tehniskajiem sasniegumiem, maģiju, visiem tiem sūdabrāļiem un tā tālāk. Bet man tas patīk, man nevajag, lai visu ar karoti salej mutē.

Vēl – Aberkrombijam nav izteiktu labo un ļauno varoņu. Visi ir cilvēki ar labajām un sliktajām īpašībām, savu motivāciju un sāpēm. Nu labi, arhidiakons Salts izskatās kā ļaunuma iemiesojums, bet man ir nelabas aizdomas, ka viss nav tik vienkārši. Lotārs var šķist iedomīgs un patmīlīgs stulbenis, tomēr viņā iekšā ir kaut kas labs. Abas puses spilgti sadzīvo Deviņpirkstī, kura prātā autors ļauj vairāk ieskatīties. Īpašs tēls ir inkvizitors Sands dan Glokta, pret kuru vienā teikumā var rasties riebums, nākamajā jāsmejas par viņa cinisko humoru, bet trešajā jau žēlums kņudina pakrūtē. Mārtina grāmatās tomēr vairāk šķiet, ka labie varoņi ir labi un sliktie ir ļauni, bet neesmu izlasījusi visu, tāpēc varbūt kļūdos. Starp citu, “Pats asmens” anotācijā ir ļoti precīzi pateikts: “robeža starp varoni un ļaundari ir tik smalka, ka uz tās var sagriezties”.

Grāmatā ir daudz vardarbības, lai gan sākums ir samērā mierīgs. Ar vājiem nerviem lasot, varbūt nevajadzētu vienlaicīgi arī ēst, jo var gadīties, ka kāds tieši tajā brīdī izdomā kādam citam kaut ko nocirst vai uzšķērst. Esmu vairākkārt bijusi neapmierināta ar rakstnieku paštīksmināšanos vardarbības ainās, bet Aberkrombijs ir smalki pastrādājis – nekādas tīksmes nav, grāmatas tēli vienkārši dara to, ko apstākļi prasa. Tomēr man šķiet, ka viņi vairāk nosaka romāna gaitu, nekā reaģē uz notikumiem un tas ir forši. Domāju, ka psiholoģijas studijas un pieredze televīzijā un filmu veidošanā ir ietekmējusi rakstnieku Aberkrombiju.

Lasītājs notikumiem seko no vairāku varoņu skatu punkta. Tas ļauj aptvert plašāku “lauku”. Spriedze tiek vienmērīgi kāpināta, līdz rodas sajūta, ka šis romāns ir kā ūdens katls, ko pamazām uzkarsē līdz verdošai temperatūrai. Grāmata beidzas brīdī, kad ūdens sāk vārīties. Ja man būtu otrā daļa, es būtu automātiski pasniegusies pēc tās un turpinājusi lasīt. Domāju, ja man būtu vairāk laika lasīt, būtu “Pats asmens”izrāvusi cauri dažās dienās, tik aizraujošs tas ir un lasās ļoti raiti. Protams, Aberkrombijs mani “nopirka” arī ar tumšo humoru. Vienīgi pietrūka pasaules kartes, jo gribējās vizualizēt varoņu gaitas, bet tas tikai tāds subjektīvs iebildums. “Pats asmens” man ļoti patika un tikpat ļoti gribētos izlasīt turpinājumu, bet uz to būs jāpagaida.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Blogam – 13

sparkler-918836_1920

Man patīk skaitlis 13, man šķiet, ka tas ir tāds mazliet noslēpumains un iespēju pilns. Tomēr es nesaprotu, kur šis gads kopš pagājušā novembra paskrēja un klāt jau bloga 13. jubileja.

Esmu paspējusi tik maz un tomēr tik daudz. Maz tādā ziņā, ka šeit manas pārdomas varējāt lasīt gaužām maz un par mākslu vēl neesmu uzrakstījusi vispār. Savā ziņā man arī šeit, grāmatplauktā, negribas ar citām tēmām jums pārāk uzbāzties. Daudz, jo beidzot īstenoju to, uz ko ilgu laiku nevarēju saņemties – sāku tirgot savu spēju zīmēt un gleznot. Domāju, ka daudzi no jums to jau zina, bet tiem, kuri nav informēti, varu pastāstīt, ka no augusta sāku pieņemt pasūtījumus ilustrācijām un gleznām un septembra sākumā atvēru Etsy veikalu, kur tirgoju apsveikumu kartītes, pastkartes, plakātus, grāmatzīmes un gan jau vēl kaut ko sadomāšu. Ja vēlaties apskatīt, tad droši spiediet uz letitbloomart.com un nokļūsiet manā veikalā.

Kādreiz es par šo avantūru uzrakstīšu vairāk, bet vēl drusku par grāmatām gribu pateikt. Es lasu, tiešām. Vienkārši tas notiek daudz lēnākā tempā un attiecīgi vēl lēnākā tempā atsauksmes nonāk blogā. Pašlaik lasu Aberkrombija “Pats asmens” (iznāks decembra sākumā), Fridžeri “Sievietes mākslinieces” (apbrīnojamas sievietes) un iesākta ir skaistum skaista grāmata par ziediem mākslā. Tā ir vairāk iedvesmai un acu priekam.

Paldies, ka ienākat šeit un lasāt manis rakstīto. Ļoti par to priecājos!