Ugunsnedrošs pulss. Edvīns Raups

edvīns raups, dzejas krājums, jaunā dzejaJāņa Rozes apgāds 2016. gads, 51 lpp.

Skaisti, meditatīvi, bet netiku garām vārdiem līdz jēgai. Varbūt šī dzeja ir pulss un nekas cits nav jāmeklē. Vien daži dzejoļi pašās beigās uzbūra skaidrāku ainu, bet pēc nedēļas pat to vairs nespēju noformulēt vārdos. Ūdens, dzīve un nāve, laika ritums, kaut kas tāds. Šķiet, ka šie dzejoļi veidoja tādu kā impresionisma stilā gleznotu miglu. Skatot tuvumā ir vien krāsu pleķi. Ir jāatkāpjas nost un tad spēj, ka tie pleķi ir migla un miglā kaut kas slēpjas. Vai nu skaists, vai briesmīgs – to var tikai nojaust.

Krājuma vizuālais noformējums, ko veidojusi Gita Treice, lieliski piestāv tekstam. Lakonisks un estētiski baudāms. Dzejoļi, savukārt, īsām rindām, gandrīz visi bez pieturzīmēm. Bieži jauni teikumi vai teikuma daļa netiek pārnesta uz jaunu rindu. Tas sākumā mazliet pat traucē, liek saspringt un meklēt ritmu, šīs dzejas pulsu. Man patika tāda spēlēšanās, bet vai šie dzejoļi būtu sliktāki, ja būtu saliktas pieturzīmes?

Un tomēr, krājumu izlasīju divreiz, baudīju vārdus un necentos visu saprast. Dažus dzejoļus lasīju skaļi, jo šķita, ka šī dzeja ir jālasa skaļi, lai dzirdētu ritmu un tas aiznestu transā.

dažkārt jūtos izkritis

no Zemes svara ar vienu

zāles stiebru tikai

pie neredzama saules

stara turoties un velkot

līnijas ar iztēli kā

izkapts kas vienu vienīgu un

nemirstīgu garu divos

mirstīgajos dala

Vērtējums: 3/5


Jaunajā literārajā laikrakstā “konTEKSTS” ir rezencija par “Ugunsnedrošu pulsu”. Nopriecājos, vispirms izlasīju dzejas krājumu un tad ķēros pie recenzijas ar domu, ka varēšu saprast ko vairāk par Raupa dzeju. Sākums bija labs un ļāva iedziļināties dzejnieka domu gaitā. Tiešām patika skaidrojums, ka ar šī krājuma dzejoļiem Raups mēģina tikt ārpus teksta, tam garām, kādā citā dimensijā. Tālāk recenzijā tomēr vīlos. Vidusskolā bija jāanalizē dzejoļu mākslinieciskie izteiksmes līdzekļi un šī konkrētā recenzija līdzinājās mājasdarbam literatūrā. Tomēr gaidīju ko vairāk: kontekstu, salīdzinājumu ar dzejnieka iepriekšējiem darbiem, viņa dzejas vietu latviešu literatūras universā, nevis kritiku kā mašīnas detaļu uzskaitījumu. Vai tāda ir visa profesionālā (?) dzejas kritika? Varbūt, ka tādai tai arī jābūt. Ko gan es zinu, tikai pa retam lasu dzeju, vēl retāk recenzijas, un mēģinu izteikt to, ko esmu izlasījusi un sapratusi.

Piedāvāju noklausīties kā Edvīns Raups lasa savu dzejoli. Tas ritms! Tiešām ir tā kā rakstīju – šo dzeju prasās klausīties, nevis klusām lasīt.

Top 10 Otrdiena: grāmatu izvēles iemesli

toptentuesdayŠodien ir interesanta Top 10 Otrdienas tēma par to, kas liek izvēlēties lasīšanai konkrētu grāmatu. Kas ir tie sīkumi, iezīmes, ieteikumi, pat dīvainības, kuru dēļ apzināti tiek lasīta grāmata A, nevis B? Nevis tās pilnīgi nejaušās bibliotēkā paķertās (bet arī tur taču kaut kas ir piesaistījis skatu, kaut kāda mirkļa iegriba ir bijusi), bet apzināti izvēlētās. Es, protams, varu runāt tikai par savām izvēlēm, ko ietekmē mana gaume un intereses. Kad kādā veidā uzzinu par grāmatu, vispirms palasu anotāciju, paskatos atsauksmes, un tie tad ir galvenie izvēles noteicēji. Pastāstīšu par tiem impulsiem, kas piesaista manu uzmanību un bieži arī noved pie kārtējās grāmatas.

Top 7 iemesli, kas liek izvēlēties lasīšanai noteiktu grāmatu

  1. Uzticami grāmatu dīleri – nosauksim viņus tā. Ir pāris cilvēku, uz kuru ieteikumiem vienmēr varu paļauties. Ja viņi man iedāvina grāmatu, saliek 5 zvaigznes un saslavē, vai saka, ka man tā ir jāizlasa, tad tur nekādu šaubu nav – ir jālasa un man patiks.
  2. Konkrētā brīža intereses. Visbiežāk interešu objekts uzrodas pēc kādas citas grāmatas izlasīšanas. Izlasīju Orhana Pamuka “Sniegu” un Turcija palika manī, bet tikai paņemot lasīt Laimas Kotas “Mana turku kafija” sapratu, ka gribu vēl vairāk palasīt par Turciju un Austrumiem vispār. Reizēm interese izplēnē tikpat ātri kā iedegusies, vai to aizēno kas cits. Ak, kārtējā grāmattārpa problēma.
  3. Kāda īpatnība, savdabība sižeta pieteikumā. Tā var būt neparasta darbības vide, kas uzkurina manu iztēli, personāži ar īpatnēju raksturu, likteni vai nodarbošanos.
  4. Autors. Nav tā, ka esmu akli gatava lasīt pilnīgi visu, ko sarakstījis man tīkams rakstnieks/rakstniece, tomēr ir daži tādi autori, kuru vārds vien lielā mērā izšķir, lasīšu vai nelasīšu to grāmatu. Tie ir autori, kuru iztēle, talants un rakstības stils ir mani sajūsminājuši un spilgti palikuši atmiņā. Mēdzu arī speciāli izvēlēties grāmatu, lai iepazītu kāda autora daiļradi.
  5. Izglītošanās par kādu tematu. Tādā veidā pārsvarā izvēlos populārzinātnisko un dokumentālo literatūru.
  6. Filma, seriāls. Diezgan reti, bet gadās, ka uzmeklēju grāmatu, kas ir bijusi filmas vai seriāla scenārija pamatā.
  7. Tulkotājs. Sekundārs iemesls, tomēr gribu to pieminēt, jo slikts tulkojums var sabojāt grāmatu.  Ir tādi tulkotāji, kas paši par sevi jau ir kvalitātes zīme. Bez tam, man šķiet, ka katrs tulkotājs vairāk vai mazāk tulko noteikta līmeņa un zināmā mērā līdzīgus darbus. Tas palīdz svārstīgas izvēles gadījumā.

Varētu pieminēt arī skaistos vākus un dažādu lasīšanas izaicinājumu diktēto izvēli, bet vāki tikai piesaista uzmanību, savukārt izaicinājumiem tālāk iedarbojas iepriekš minētie iemesli. Kaut ko noteikti atkal aizmirsu un varēšu piekrītoši māt ar galvu “jā, man arī tā ir”, ja komentāros minēsiet savus grāmatu izvēles kritērijus.

Viss mūžs. Roberts Zētālers

Viss mūžs. Roberts Zētālers

Zvaigzne ABC, 2017. gads, 112 lpp.

Kā gan var iebāzt visu mūžu plānā grāmatiņā?! Bet var, pie tam pavisam klusām un spēcīgi. Dažās ainās visa dzīve. Pēc tam sēdi un domā, ko, nez, varētu beigās uzrakstīt par tevi.

“Viss mūžs” ir kā “Stounera” mazais brālis. Arī šī ir vienkārša cilvēka vienkārša dzīve, tomēr ar zināmu atšķirību. Kamēr Stounera mūžs vairāk atspoguļoja pats sevi, caur Egera dzīvi ieraugām progresa nestās pārmaiņas mazā Alpu ciematā un procesus, kas pārmaina Eiropu. Kalnos tiek sabūvēti funikulieri, pa noasfaltētajiem ceļiem ripo spožas mašīnas un ciematnieki no zemkopjiem pārtop par tūristu uzņēmējiem. Domāju, ka klusumu mīlošais Egers nespēs pielāgoties, bet viņš ir pragmatisks un, pēc pārciestajiem gadiem Krievijā, atrod sev patīkamu nodarbi kalnu pavadoņa lomā. Egers ir vienkāršs, kluss, strādīgs, vientuļš un pieticīgs, un uzreiz raisīja manas simpātijas.

Autors izvēlējies Egera mūžu parādīt dažās ainās, kas pastāsta gan par Egeru pašu, gan ieleju un ciematu, gan mēģina atbildēt, cik vērta ir dzīve, kas ir nāve un vai cilvēks joprojām ir viņš pats bez rokām un kājām. Nāve šeit ir dzīves sastāvdaļa. Zētālers raksta skopi, neizskaistināti un tas sader ar Andreasa Egera raksturu. Teksts  ir kā veltījums pieticīgam un godīgam strādniekam, vienam no miljona.

Mums stāsta, ka svarīgi panākumi, tik uz priekšu, tik uz augšu, visu laiku kaut kur jādzenas, jātiek kaut kur augstāk un tālāk, jākļūst par ko lielu un ievērojamu, bet Andreass Egers dzīvo tieši pretēji šim spiedienam (varbūt 20. gs. tas vēl nebija tik izteikts) un ir ārkārtīgi atsvaidzinoši lasīt par dzīvi bez ambīcijām. Ar visiem sāpīgajiem mirkļiem, tā tomēr izrādās nemaz ne tik slikta dzīve. Galu galā, beigās tāpat visus gaida nāve.

Vērtējums: 3,5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Īsās atsauksmes #13

Pastāstīšu īsi par četrām ne pārāk sen lasītām grāmatām.

Nights ofNights of Rain and Stars. Maeve Binchy

Orion Books 2005, 400 lpp.

Vienu brīdi man bija uznākusi vēlme palasīt ko romantisku. Atcerējos, ka man patika viens cits Binčijas romāns, tāpēc diezgan drošu roku paņēmu šo. Patika arī anotācija – četri ārzemnieki satiekas Grieķijas salā un šī tikšanās izmaina viņu dzīvi. Apmēram pie 70. lappuses sapratu, ka tomēr nebūs. Kā teiktu Mirtas tante “Es tev saku, Dagnija – salta sirds, salta!”, bet sapratu, ka man pilnīgi vienaldzīgas tās varoņu sirdssāpes un tipiskās problēmas. Visi tik labiņi, visi tik laipni, sliktais džeks tāda klišeja, viņa draudzene tipiska zostiņa, vēl ir jauna, veiksmīga sieviete, kura bēg no savas mīlestības, tipisks nūģis brillēs, kurš nesaprotas ar saviem vecākiem un restorāna īpašnieks grieķis, kurš pirms 9 gadiem sastrīdējies ar savu dēlu un vairs ar viņu nav runājis. Skaidrs, ka īstie cilvēki atradīs viens otru, visas problēmas atrisināsies un viņi dzīvos ilgi un laimīgi Grieķijas salā. Ak, ļaujiet man elpot! Es gribēju romantiku un laimīgas beigas, bet ne šo dīvaino pasaku. “Sapņu sala” bija krietni reālistiskāka un dzīvāka, lai gan nebūt ne talantīgi uzrakstīta. Tur arī uzreiz bija jūtams vietas kolorīts.

Vērtējums: 1/5

So You`ve Been Publicly ShamedSo You`ve Been Publicly Shamed. Jon Ronson

Picador 2015, 306 lpp.

Kamēr lasīju šo grāmatu par publisko kaunināšanu, man bija interesanti, bet jo ilgāks laiks pagājis, jo mazāk vēlos vispār kaut ko teikt. Autors apskata vairākus gadījumus, kad cilvēks pieķerts melos, vai ne tā izteicies sociālajos tīklos un nokļūst virtuālā linča tiesā. Parasti šo cilvēku dzīves tiek nepatīkami apgrūtinātas uz īsāku vai ilgāku laika sprīdi. Ir viens kungs, kurš atsakās tikt kaunināts un iesūdz tiesā informācijas izplatītājus. Tie gadījumi ir dažādi, teksts pa lielam izglītojošs, bet autors tā arī netiek līdz problēmas saknei vai kādai formulai kā rīkoties, ja gadās nonākt līdzīgā situācijā. Sapratu, ka publiska kaunināšana cauri gadsimtiem līdz mūsdienām ir sabiedrības pašregulācijas veids, kas mēdz pieņemt grotesku formu. Īpaši tagad, kad par vienas jaunas sievietes neveiksmīgo tvītu par Āfriku puse pasaules vienojās kopējā aizvainotā bļāvienā. Liek padomāt gan ko publicējam, gan par ko metamies publiski bļaut un lamāt. Spīgana par šo grāmatu izteikusies plašāk.

Vērtējums: 3,5/5

The HelpThe Help. Kathryn Stockett

Amy Einhorn Books 2009, 444 lpp.

Iespējams, ka romāna sižets ir par lēnu, lai spētu noturēt manu uzmanību audiogrāmatas formātā, bet “Kalponi” klausījos ļoti ilgi un beigās jau sāku pārtīt, lai tikai vienreiz pabeigtu. Vispār man romāns patika un bija interesanti. 1960. gadi ASV dienvidos ir tāds īpatnējs laiks – rasisms vēl pilnā plaukumā, bet parādās brīvdomīgas vēsmas. Melnie kalpotāji, baltie kungi, visvarenas dāmu komitejas un tādā garā. Baltās dāmas dzīvo tādos smukos zelta būrīšos un varbūt pašas nemaz to neaptver. Būtu derējusi arī Hillijas vai kādas citas dāmas perspektīva, jo Skīterai nav gluži standarta domāšana, tāpēc viņa neskaitās. Izņemot Eibelinu un Skīteras māti, pārējās dāmas ir jaunas un īsti nesapratu, kur tad vecākā paaudze palikusi. Šī noteikti ir tikai viena versija par ASV dienvidiem, piegludināta autores vajadzībām. Bet ko nu es te tik daudz runāšu, gandrīz visi ir šo grāmatu lasījuši, vai redzējuši filmu un var spriest paši.

Vērtējums: 4/5

Harry PotterHarry Potter and the Sorcerer`s Stone. J.K. Rowling

Pottermore Limited 2012, 324 lpp. Harry Potter #1

Par šo ir vēl mazāk jēgas izteikties kā par “Kalponi”. 2016. gada augustā pirmo reizi mūžā izlasīju pirmo Harija Potera grāmatu un man ļoti patika. Esmu savaldzināta. Negaidīju, ka pieaugušam cilvēkam būs tik patīkami lasīt bērniem domātu stāstu. Man patika pilnīgi viss un nezinu kāpēc tik ilgi atlieku otrās daļas lasīšanu.

Mani mulsināja grāmatas nosaukuma divas versijas. Kā noskaidrojās, izdevums, ko lasīju, bija ASV tirgum un tāpēc ir “sorcerer`s stone” nevis “philosopher`s stone”. Dīvaiņi.

Vērtējums: 5/5

The Uncommon Reader. Alan Bennett

The Uncommon Reader

Faber & Faber Fiction 2008, 128 lpp.

Rakņājoties pa e-lasītāju, atradu grāmatu, kas man pilnīgi neko neizteica – kāpēc, no kurienes, par ko? Apskatījos, ka īsa, tāpēc nolēmu palasīt. Izrādījās izdomāts, bet jauks stāsts par Anglijas karalienes Elizabetes II vecumdienās uzplaukušo grāmatu lasīšanas kaislību. Karalienes galmā gandrīz neviens nelasa un padotie ir diezgan satraukušies par šādu pēkšņu karalienes kāri pēc grāmatām. Karalienei nav pieņemts pastiprināti interesēties par ko vienu, viņai vienādi jāizrāda interese par visu un visiem. Un ja nu šī lasīšana, kam līdzi nāk hroniska kavēšanās un mazākas uzmanības pievēršana ikdienas sīkumiem liecina par vecuma plānprātu? Galms ir satraukts un karaliene saskaras ar dažādiem šķēršļiem – viņu mēģina atrunāt no lasīšanas, viņas grāmatas ceļojumā pazūd, pa kluso projām tiek aizsūtīts puisis, kas palīdzēja grāmatas sagādāt, un vairs nav īsti neviens ar ko parunāt par izlasīto. Šis ir stāsts par grāmatu lasīšanas spēku.

Nezinu, vai tā tiešām ir, bet grāmatiņa Anglijas karalienes dzīvi ataino kā ļoti reglamentētu un ierobežojošu. Grūti reizēm saprast, kam ir lielāka vara – viņai vai apkalpojošajam personālam. Visu mūžu viņa vienkārši gājusi un darījusi, ko viņas statuss prasa, neiedziļinoties, vai kādu aizskar ar skarbāku vārdu un ko jūt cilvēki viņai apkārt. Galu galā, viņa arī nav īsti iedziļinājusies, ko jūt pati. Tikai sākot intensīvi lasīt, viņa sāk pamanīt savas un apkārtējo emocijas. Būtībā grāmatu lasīšana spēcīgi izmaina karalienes pasaules skatījumu.

“The Uncommon Reader” patiks tiem, kam patīk grāmatas par grāmatām un lasīšanu, jo karaliene piefiksē savas pārdomas par lasīšanas procesu. Daļa no šīm pārdomām jau ir “dzirdētas” citur, bet tiek skarts arī jautājums, ko parasti nepiemin. Elizabete II aizdomājas, ka, ļoti daudz lasot, viņa no darītājas ir kļuvusi par pasīvu vērotāju, atsvešinājusies no pasaules un viņai vairs īsti nav intereses par to, kas notiek ārpus grāmatu lappusēm. Un tas nemaz nav tik labi. Ir par ko padomāt.

Kaut kas pietrūka, lai es varētu līdz galam noticēt stāstam, varbūt tāpēc, ka neviens cits (izņemot Normenu) nelasa un visi ir pret karalienes lasīšanu. Karalienes sarīkotajā tējas pasākumā visi rakstnieki uzvedas kā narcistiski gaiļi, kam arī drusku nevarēju noticēt. Pieļauju, ka šis garstāsts domāts kā satīra, tāpēc krāsas tika sabiezinātas. Visādi citādi jauki un viegli personificēties ar karalienes vēlmi lasīt.

“reading was, among other things, a muscle and one that she had seemingly developed”

“…one book led to another, doors kept opening wherever she turned and the days weren’t long enough for the reading she wanted to do.”

Vērtējums: 3/5