Īsās atsauksmes #14

Atkal sakrājušās dažas grāmatas par kurām izteikties īsumā.

jauniešu romānsHere Lies Daniel Tate. Cristin Terrill

Simon & Schuster 2017, 400 lpp.

Lai gan par šo romānu man būtu ko teikt, izteikšos īsi, jo šī ir no tām grāmatām, par kuru sižetu nedrīkst pļāpāt. Visa sāls ir noslēpumainībā. Antivaroņi, respektīvi – autore, smuki čakarē lasītāju prātus. Īsumā: hronisks melis izliekas par pazudušu puisi, lai tiktu laukā no ķezas un iekuļas bagātā ģimenē, kura ir laimīga par pazudušā radinieka atrašanos. Krāpniekam iepatīkas jaunā dzīve, bet viss nav tik rožaini. Viss, vairāk neko neteikšu. Sen nebiju lasījusi jauniešu romānu un šis man tiešām patika, sižets spraigs, lasījās raiti. Labi izklaidējos, aizdomās turēju visus un priecājos kā mani apčakarēja. Vienīgi beigās atrisinājums šķita pienākam pārāk strauji.

Romāna ideja par puisi, kurš izliekas par pazudušu cilvēku, atsauca man atmiņā dokumentālo filmu “The Imposter” (2012), kas stāsta par puisi no Spānijas, kurš apgalvo, ka ir kādas amerikāņu ģimenes pirms 3 gadiem pazudušais 16 gadus vecais dēls. Filma laba, iesaku, ja interesē tāds stāsts.

Vērtējums: 4/5

romantiskais romānsOne Christmas Kiss in Notting Hill. Mandy Baggot

Ebury Digital 2017, 384 lpp.

Būtisks grāmatas izvēles faktors bija darbības vide – Notinghila, Londona. Nekādas īpašās Londonas sajūtas nenoķēru un būvfirmas jaunā amerikāņu izpilddirektora ambiciozā ideja nonest Notinghilu, lai uzbūvētu tur mega izklaides/viesnīcu kompleksu šķita vienkārši smieklīga ideja. Autore varēja izdomāt kādu reālāku drāmas iemeslu. Amerikānis – šķirtenis ar divām meitām, ātri samīlas būvfirmas darbiniecē, kura piekomandēta par viņa asistenti. Miniet trīs reizes, kur tā sieviete dzīvo? Pareizi. Viņa ļoti mīl to rajonu, tāpēc amerikānis ir sprukās – vai nu sieviete vai būvprojekts Notinghilā. Romāna pluss – galvenā varone nav nevarīga, elsojoša būtne.

Neesmu atmetusi cerības atrast to īsto, maģiski skaisto Ziemassvētku stāstu. Šis nebūs īstais, romāns ir klasiski, romantiski naivs un klišejisks, tomēr bez pārliekām muļķībām, ja vien neskaita neticamo būvniecības ideju. Tomēr kaut kādu Ziemassvētku pasaku vajag un romāna beigas ir tipiskas laimīgo pasaku vai romantisku Holivudas filmu beigas, kas silda sirdi par spīti visam. Romānu var izlasīt ātri, pa kādai lapai mierīgi izlaižot, jo nekas svarīgs netiek rakstīts. Kārtīga smadzeņu košļene.

Vērtējums: 3/5

Kā būt parīzieteiHow To Be Parisian: Wherever You Are. Anne Berest, Audrey Diwan, Caroline de Maigret, Sophie Mas

Ebury Press 2014, 255 lpp.

Izklaidējoša kafijas galdiņa grāmata, ko pašķirstīt un palasīt pie vīna glāzes. Domāju, ka autores ir mazliet pārspīlējušas ar to, kādas ir parīzietes un ko viņas dara vai nedara, bet teksts un bildes nenoliedzami uzbur Francijas sajūtu, ļauj kā sievietei mazliet pasmaidīt par sevi un citām. Šī grāmata atgādina par sievišķīgumu, šarmu, eleganci, ļaušanos kaprīzēm un savām vēlmēm, par būšanu pašai. Man gan ir aizdomas, ka par parīzieti, vai francūzieti vispār, nevar kļūt, par parīzieti ir jāpiedzimst, bet to vieglumu man gribētos iemācīties. Jā, man gribētos būt parīzietei un ir lietas, pie kurām varu pievilkt ķeksīti. Matu krāsošanā gan izgāžos ar skaļu blīkšķi, jo īsta parīziete matus nekrāso, viņa lepojas ar savu dabīgo matu krāsu. Viegla, forša lasāmviela. Dažs labs padoms liekams aiz auss un izmantojams, bet vispār šī ir iedvesmas, nevis pašpalīdzības grāmata. Noteikti vēl pāršķirstīšu. Ja ar angļu valodu esat uz jūs, grāmatnīcās noteikti vēl var atrast latvisko izdevumu “Kā būt parīzietei vienmēr un visur”.

Vērtējums: 3,5/5

Advertisements

Maņuņa. Narinē Abgarjana

bērnības atmiņas, ArmēnijaJumava 2017. gads, 360 lpp., Манюня #1

“Maņuņa” ir Armēnijā dzimušas krievu rakstnieces autobiogrāfiskas atmiņas par bērnību provinces pilsētiņā Berdā padomju gados. Dzīve šeit lielā mērā rit pa savam, jo vietējie iedzīvotāji ir spītīgi un ietiepīgi, bet  vietējais stukačs visiem zināms. Deficīts šeit valda tāpat kā citur, tomēr vietējie ļoti daudz gatavo paši (gan ievārījumus, gan segas) un no autores atmiņām nemaz tā nedveš veikalu tukšie plaukti, kādi bija manāmi pie mums.

Autores atmiņu galvenie tēli ir viņa pati – Narinē, viņas temperamentīgā draudzene Maņuņa, šerpā Maņuņas vecmāmiņa Roza jeb Ba, Narinē māsa – kauslīgā Karīna, un meiteņu vecāki. Domāju, ka vecākiem no šitiem skuķiem bija sirmi mati. Gandrīz visa grāmata ir viens par otru trakāki nedarbu stāsti. Ieslēdzot karstā ūdens boileri (tas strādā uz gāzes), gandrīz uzspridzina Ba dzīvokli; ar tēva bisi no balkona šauj uz nīstamo skolotāju; Maņuņa samīlas pieaugušā vīrietī un nes viņam visādus štruntus; Ba izmazgā un noliek žāvēties aitas vilnu, meitenes pa vilnu izspēlējas kā pa mākoņiem un vēl piekaisa ar smiltīm. Pārsvarā jau, protams, viss sākas nevainīgi, ar labiem nodomiem, bet beidzas traki. Narinē un Maņuņai grāmatā ir 8 – 12 gadi, bet autore laika plūdumu neievēro konsekventi, un ap grāmatas vidu pie kārtējā nedarba nākas brīnīties, vai tiešām tajā vecumā viņas bija tik dumjas, jo iepriekšējā nodaļā viņām bija 11 gadu.

Starp palaidnībām pavīd Armēnijas sadzīves ainas un tas bija interesanti. Universālveikala rindu šturmēšana, milzumgarš saraksts ciemiņam no galvaspilsētas ar atvedamām mantām, skolēnu kora vešana uz koncertu ar kravas auto, jo nebraukt nedrīkst, bet autobuss saplīsis, vietējās tradīcijas un tādā garā. Šādi reālu atmiņu uzzibsnījumi vismaz man šķiet krietni interesantāki par oficiāliem vēstures rakstiem.

Grāmatai nebūtu nācis par sliktu nesaudzīgāks redaktors, kurš izgrieztu laukā soctīklu pļāpu stila rindkopas. Piemirsu kur, bet lasīju, ka šīs atmiņas autore sākotnēji publicējusi blogā. Tas izskaidro stilu.  Vispār jau “Maņuņa” ir sirsnīgs un jautrs atmiņu stāsts par saulainu bērnību, bet es esmu īgņa. Sākumā es smējos, bet uz beigām sāka apnikt nebeidzamā palaidnību straume.

Vērtējums: 3/5

 

Mazā hygge grāmata. Meiks Vikings

Mazā hygge grāmataZvaigzne ABC 2017. gads, 288 lpp.

Šķiet, ka šī mīlīgā grāmata tagad ir daudziem. Es uz šo grāmatu metu acis kopš 2017. gada grāmatu izstādes. Likās tāda ārkārtīgi mājīga un skaista. Tagad varu teikt, ka “Mazā hygge grāmata” tāda tiešām ir. No grāmatas lapām strāvo siltums un labsajūta, jo dāņi omulības un laimes sajūtas pilnas atmosfēras radīšanu ir pacēluši kulta statusā.

Man šī grāmata šķita ideāla lasāmviela gada tumšākajās dienās.  Paši dāņi par omulīgāko laiku uzskata tieši rudeni un ziemu, jo vēl lielāku labsajūtu par sēdēšanu ar draugiem pie kamīna, rada tikai sēdēšana ar draugiem pie kamīna, kad ārā plosās sniega vētra.

Meiks Vikings (tas tiešām ir īsts dāņu uzvārds?) strādā Kopenhāgenas Laimes pētniecības institūtā. Tā kā Dānija regulāri ir laimīgāko valstu topa augšgalā un dāņi gandrīz katrā teikumā iepin kaut ko ar hygge saistītu, tad viņš ņēmās izpētīt, ko īsti hygge nozīmē un kā savu dzīvi laimīgāku var padarīt arī citi. Protams, nebūs tā, ka kļūstot par kaislīgiem hygge principu īstenotājiem savā dzīvē, jūs viennozīmīgi būsiet laimīgi, tomēr sevis lutināšana un tikšanās ar draugiem noteikti nāks par labu emocionālajai veselībai.

Kā dāņi panāk labsajūtu? Īsumā: ļoti daudz sveču un saldumu; kopīga ēst gatavošana; mazas draugu kopas; viss, kas rada komfortu; klusinātas gaismas pārdomātās vietās. Paši par sevi šie elementi nav nekas jauns, nezināms vai unikāls tikai dāņiem. Toties dāņi ir tie, kas no šiem elementiem ir radījuši labsajūtas formulu, dzīvesstilu, ko viņi apzināti piekopj ikdienā.

Būtu maldinoši iedomāties, ka tikai hygge spēj padarīt kādu valsti vai tautu laimīgu. Ļoti svarīgas ir valsts rūpes par labklājības līmeņa celšanu, un Dānijā šajā sakarā tiek darīts ļoti daudz. Arī pārējās skandināvu valstīs ir līdzīgs labklājības līmenis, tomēr tieši hygge ļauj Dānijai atrasties priekšgalā. Tā uzskata Laimes pētniecības institūta darbinieki.

Grāmatā izmantotie zinātniskā pētījuma rezultāti un viegla humora caurstrāvoti padomi labsajūtas radīšanā rada vienlaikus izglītojošu un izklaidējošu saturu, ko papildina fotogrāfijas un ilustrācijas. Šo grāmatu var droši pāršķirstīt kopā ar draugiem pie kafijas krūzes. Varēsiet kopīgi pabrīnīties, cik kg sveču dāņi nodedzina gada laikā. Man patika “Mazā hygge grāmata”, jo tā mudina apzināti radīt ap sevi patīkamus apstākļus un atgādina, cik viegli to var izdarīt. Un galu galā – grāmata ir vienkārši skaista.

Vērtējums: 4/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Atskats uz 2017. gadu un plāni 2018.

Pirmās atmiņas par 2017. gadu ir tādas, ka tas bija stipri besīgs gads, tomēr notika arī kas ārkārtīgi pozitīvs – sāku zīmēt un gleznot. Šis bija arī pārdomu un sevis izzināšanas gads, mani mocīja pretrunas un varbūt tāpēc arī daudz kas no izvēlētās lasāmvielas neaizķēra un pat kaitināja.

2017

2017. gadā izlasīju 54 grāmatas, 15 977 lapas. Biezākā grāmata 568 lapas un tas nozīmē, ka nevienu patiesi biezu grāmatu neizlasīju. Vidējais vērtējums diezgan švaks – 3,3 zvaigznes. Tik slikti vēl nav bijis. Nav pat speciāli jāatlasa un jāapsver, kuras grāmatas iekļaut labāko topā, jo 5 zvaigznes ieliku tikai 7 grāmatām. Kopā ar divām, kam ieliku drusku mazāk, bet kuras mani aizķēra un palika atmiņā, sanāk pieticīgs 2017. gada tops.

Labākās lasītās grāmatas 2017. gadā manā vērtējumā:

Gads sākās ar dažām labām un aizraujošām grāmatām, gada vidū lasīšana uzdzina tādu apnikumu, ka metos pie romantiskās literatūras, tad nāca R.I.P. un iepazinos ar manu jauno literāro mīlu – Kormorānu Straiku. Ļoti labs sanāca arī novembris, kad cītīgi lasīju latviešu literatūru. Vispār samērā daudz sanāca lasīt dzeju – kopumā 6 dzejas krājumus. No tiem man vislabāk patika Jura Kronberga dzeja. Paguvu arī izlasīt vairākas Ziemassvētku dāvanas, bet ne tik daudz, cik gribēju.

Ko iesākt ar 2018. gadu?

Nospraudu sev atkal mērķi – 50 grāmatas. Tas ir optimāls skaitlis, lai es varētu darīt arī kaut ko citu. Mani gaida kaudze ar grāmatām, kuras gribēju izlasīt 2017. gadā, bet to neizdarīju. Protams, gribu izlasīt daudzas jūsu dāvanas. Vēl man ir doma pārlasīt vairākas iemīļotas grāmatas: “Zilo pili”, “Mitago mežu”, “Grāfu Monte Kristo”, varbūt vēl kādu. Rudenī jau tradicionāli būs R.I.P. un #LasiLatviešus.

Pat ja es šogad neko nelasītu, man tāpat būtu par ko rakstīt, jo daudzas atsauksmes palikušas neuzrakstītas.

Vispār es ļoti gribu lasīt tikai to, ko ļoti gribu lasīt. 🙂 Varbūt 2018. gads būs tas gads, kad beidzot iemācīšos nolikt malā grāmatu, kas mani neaizrauj pēc 50 – 100 lpp.

Novēlu jums literāriem piedzīvojumiem bagātu 2018. gadu!

Virtuālās dāvanas 2017. gada Ziemassvētkos

IMG_20171216_145356

Mīļie draugi!

Vispirms – priecīgus Ziemassvētkus! Ceru, ka nepārēdāties. Tagad pie dāvanām! Jūs jau zināt, cik ļoti man patīk tradicionālā grāmatu blogeru apdāvināšanās.

Spīgana jau lasa to, ko gribēju viņai uzdāvināt – Skota Hokinsa “Ogļu kalna bibliotēka”. Pēc sajūsminātajiem komentāriem saprotu, ka šī dāvana būtu pašā laikā. Uzskatīsim, ka Spī izmanotojusi savas raganas spējas un priekšlaicīgi ieskatījusies manā prātā.

Tā kā Uldis jeb Baltais Runcis atzinās, ka viņš šeit klusām ieskatās, ceru, ka pamanīsi savu dāvanu – Ulda Ģērmaņa “Zili stikli, zaļi ledi”. Tev kā vēsturniekam varētu būt interesanti.

Ar Doroniki šogad visvieglāk. Lai Tevi iepriecina Robert Galbraith “Career of Evil”. Visi saka, ka trešā daļa esot labāka par pirmajām divām. Ja esi jau paspējusi šo grāmatu uzsākt, tad bonusā vēl viena dāvana – seriāls “Strike”.

Andai patīk ģimenes sāgas un dziļi psiholoģiski portreti. Lorensa Darela “Aleksandrijas kvartets” gan nav ģimenes sāga, tomēr Darela savītais stāsts ir savdabīgs pētījums cilvēku kaislībās. Man personīgi otrā grāmata patika labāk kā pirmā, jo pa vietām sāka nostāties daži fakti un notikumi atklājās jaunā gaismā.

Sibillai nevaru izlemt starp divām grāmatām: Italo Kalvīno “Neredzamās pilsētas” vai Ineses Zanderes “Kuģa žurnāls”. Pārskrienot blogam un Goodreads šķita, ka neesi lasījusi ne vienu, ne otru, bet varbūt kļūdos, tāpēc ņem abas vai izvēlies to, kura vairāk patīk.

Dainim varētu patikt jauniešu blēžu romāns: Cristin Terrill “Here Lies Daniel Tate”. Iespējams, ka galvenais varonis smuki izčakarēs lasītāja smadzenes. Vēl neesmu pabeigusi lasīt, tāpēc 100% apgalvot nevaru, bet ir aizraujoši.

Tik labi, ka virtuālās dāvanas nav ierobežotas skaitā, tāpēc Andrim un Intam tiks katram pa Ada Palmer “Too Like the Lightning” eksemplāram. Izskatās, ka šo neesat lasījuši un tā ir īsta veiksme man kā dāvanu gādātājai. Pati grāmatu pagaidām izlasīju līdz pusei, ne velna nesaprotu, kas tur notiek, bet pasaule solās būt laba un, ja iepatiksies, ir turpinājumi.

Austrai un Santai dāvinu tumšu un arī drusku feministisku pasaku pārstāstu krājumu, kas jūs varētu iepriecināt: Angela Carter “The Bloody Chamber and Other Stories”.

Nezinu, vai Anna paspēja bibliotēkā paņemt, bet dāvinu Kristas Annas Belševicas “Medījot dzīvi”. Spilgta, drusku dusmīga dzejas debija.

Lasītājai un Fledim – Pāvela Sanajeva “Apglabājiet mani aiz grīdlīstes”. Par šo ir ļoti labas atsauksmes un var lasīt arī krieviski. Iespējams, ka šauju garām, bet varbūt jums šī grāmata patiks.

Visiem sarūpēt dāvanas man neizdevās, piedodiet. Šogad sanācis maz lasīt tādas grāmatas, par kurām gribas teikt wow!, tomēr ir tādas, kuras man līdz galam neuzrunāja, bet varētu ļoti patikt īstajam lasītājam. Novēlu katram 2018. gadā atrast vismaz 3 grāmatas, par kurām sajūsmā gribas iesaukties “jā, ir īstā!”.