Top 10 Otrdiena: iemesli grāmatas nelasīšanai

toptentuesdayIepriekšējā otrdienā rakstīju par iemesliem tūlītējai vēlmei grāmatu lasīt. Šoreiz par pretējo. Kas mani automātiski atgrūž no kādas grāmatas lasīšanas? Kādām grāmatām saku nē?

Katram ir bijuši gadījumi, kad grāmatu neturpina lasīt pēc kādām 50 – 100 lpp., jo nepatīk, bet šoreiz skatīsim tikai tos iemeslus, kāpēc nemaz nesāku lasīt. Iemesli ir daudzi un dažādi. Var iespaidot noskaņojums, interešu maiņa. Esmu atdevusi prom grāmatas, kas ilgu laiku nostāvējušas plauktā un galīgi vairs neinteresē. Ir bijis gadījums, kad atsakos lasīt pēc pirmās lapas, jo tulkojums ir drausmīgs. Dažreiz arī grāmatas vāks ir tik briesmīgs, ka nemaz negribas to ņemt rokā, bet parasti saturs uzvar.

Top 10 iemesli grāmatas nelasīšanai

  1. Saldi cukuroti, klišejiski mīlas stāsti. Bieži šādām grāmatām uz vāka ir sieviete kleitā dārzā vai kur citur. Darbība risinās mūsdienās, viņa satiek bagātu princi baltā zirgā un pēc meksikāņu ziepju operas cienīgas drāmas viņi dzīvo ilgi un laimīgi.
  2. Ļaunprātīgos nolūkos tiek nodarīts pāri dzīvniekiem. Otrs variants – stāstā liela loma ir sunim vai citam dzīvniekam un top skaidrs, ka viņš cietīs. Šāds grāmatas elements man ir ļoti liels trigger. Protams, ne vienmēr var iepriekš zināt, ka būs tāda epizode un tad esmu ļoti dusmīga uz autoru.
  3. LGTB romāni. Tas ir speciāls novirziens literatūrā. Man nav absolūti nekas pret šādu literatūru, bet mani tā vienkārši neinteresē.
  4. Reliģiskā, ezotēriskā literatūra. Atkal tas pats – neinteresē šī joma. Pārsvarā arī pašpalīdzības grāmatas iet tajā pašā kaudzītē.
  5. Stāsti, kurus jau daudzkārt esmu “izdzīvojusi” dažādos variantos. Ja es jau piecreiz esmu lasījusi par vidusskolas beidzēju mīlas problēmām, ir jābūt kaut kam ļoti īpašam, lai to darītu vēl sesto reizi.
  6. Sliktas atsauksmes. Lasu un analizēju, vai tas, par ko sūdzas atsauksmes lasītājs, nepatiktu arī man un, ja tā ir, tad grāmatu nelasu.
  7. Slikti uzrakstīta anotācija: pārāk saslavēts saturs, vai pilnīgi nevar saprast, par ko ir šī grāmata. Ja neko citu par grāmatu un tās autoru nezinu, tad anotācija internetā pie grāmatas vai uz grāmatas vāka ir vienīgais pēc kā vadīties. Protams, lasot anotāciju, stājas spēkā augstāk minētie atlases kritēriji.
  8. Periodiskās intereses. Teiksim, kādu laiku vispār neinteresē zombiji vai trilleri. Ja tā ir, tad loģiski, ka tajā brīdī grāmatu ar attiecīgo saturu neizvēlēšos.
  9. Indiešu literatūra/ darbības vide Indija. Esmu dažus darbus lasījusi un nesaku, ka vairs nelasīšu, bet man nepatīk indiskais, tāpēc no tā izvairos.
  10. Rakstnieku augsti intelektuālie eksperimenti, tēma – viss ir slikti, atsevišķi konkrēti literārie darboņi. Šis pārsvarā attiecas uz latviešu literatūru un individuāliem gadījumiem, visādiem izņēmumiem.

Ugunsnedrošs pulss. Edvīns Raups

edvīns raups, dzejas krājums, jaunā dzejaJāņa Rozes apgāds 2016. gads, 51 lpp.

Skaisti, meditatīvi, bet netiku garām vārdiem līdz jēgai. Varbūt šī dzeja ir pulss un nekas cits nav jāmeklē. Vien daži dzejoļi pašās beigās uzbūra skaidrāku ainu, bet pēc nedēļas pat to vairs nespēju noformulēt vārdos. Ūdens, dzīve un nāve, laika ritums, kaut kas tāds. Šķiet, ka šie dzejoļi veidoja tādu kā impresionisma stilā gleznotu miglu. Skatot tuvumā ir vien krāsu pleķi. Ir jāatkāpjas nost un tad spēj, ka tie pleķi ir migla un miglā kaut kas slēpjas. Vai nu skaists, vai briesmīgs – to var tikai nojaust.

Krājuma vizuālais noformējums, ko veidojusi Gita Treice, lieliski piestāv tekstam. Lakonisks un estētiski baudāms. Dzejoļi, savukārt, īsām rindām, gandrīz visi bez pieturzīmēm. Bieži jauni teikumi vai teikuma daļa netiek pārnesta uz jaunu rindu. Tas sākumā mazliet pat traucē, liek saspringt un meklēt ritmu, šīs dzejas pulsu. Man patika tāda spēlēšanās, bet vai šie dzejoļi būtu sliktāki, ja būtu saliktas pieturzīmes?

Un tomēr, krājumu izlasīju divreiz, baudīju vārdus un necentos visu saprast. Dažus dzejoļus lasīju skaļi, jo šķita, ka šī dzeja ir jālasa skaļi, lai dzirdētu ritmu un tas aiznestu transā.

dažkārt jūtos izkritis

no Zemes svara ar vienu

zāles stiebru tikai

pie neredzama saules

stara turoties un velkot

līnijas ar iztēli kā

izkapts kas vienu vienīgu un

nemirstīgu garu divos

mirstīgajos dala

Vērtējums: 3/5


Jaunajā literārajā laikrakstā “konTEKSTS” ir rezencija par “Ugunsnedrošu pulsu”. Nopriecājos, vispirms izlasīju dzejas krājumu un tad ķēros pie recenzijas ar domu, ka varēšu saprast ko vairāk par Raupa dzeju. Sākums bija labs un ļāva iedziļināties dzejnieka domu gaitā. Tiešām patika skaidrojums, ka ar šī krājuma dzejoļiem Raups mēģina tikt ārpus teksta, tam garām, kādā citā dimensijā. Tālāk recenzijā tomēr vīlos. Vidusskolā bija jāanalizē dzejoļu mākslinieciskie izteiksmes līdzekļi un šī konkrētā recenzija līdzinājās mājasdarbam literatūrā. Tomēr gaidīju ko vairāk: kontekstu, salīdzinājumu ar dzejnieka iepriekšējiem darbiem, viņa dzejas vietu latviešu literatūras universā, nevis kritiku kā mašīnas detaļu uzskaitījumu. Vai tāda ir visa profesionālā (?) dzejas kritika? Varbūt, ka tādai tai arī jābūt. Ko gan es zinu, tikai pa retam lasu dzeju, vēl retāk recenzijas, un mēģinu izteikt to, ko esmu izlasījusi un sapratusi.

Piedāvāju noklausīties kā Edvīns Raups lasa savu dzejoli. Tas ritms! Tiešām ir tā kā rakstīju – šo dzeju prasās klausīties, nevis klusām lasīt.

Top 10 Otrdiena: grāmatu izvēles iemesli

toptentuesdayŠodien ir interesanta Top 10 Otrdienas tēma par to, kas liek izvēlēties lasīšanai konkrētu grāmatu. Kas ir tie sīkumi, iezīmes, ieteikumi, pat dīvainības, kuru dēļ apzināti tiek lasīta grāmata A, nevis B? Nevis tās pilnīgi nejaušās bibliotēkā paķertās (bet arī tur taču kaut kas ir piesaistījis skatu, kaut kāda mirkļa iegriba ir bijusi), bet apzināti izvēlētās. Es, protams, varu runāt tikai par savām izvēlēm, ko ietekmē mana gaume un intereses. Kad kādā veidā uzzinu par grāmatu, vispirms palasu anotāciju, paskatos atsauksmes, un tie tad ir galvenie izvēles noteicēji. Pastāstīšu par tiem impulsiem, kas piesaista manu uzmanību un bieži arī noved pie kārtējās grāmatas.

Top 7 iemesli, kas liek izvēlēties lasīšanai noteiktu grāmatu

  1. Uzticami grāmatu dīleri – nosauksim viņus tā. Ir pāris cilvēku, uz kuru ieteikumiem vienmēr varu paļauties. Ja viņi man iedāvina grāmatu, saliek 5 zvaigznes un saslavē, vai saka, ka man tā ir jāizlasa, tad tur nekādu šaubu nav – ir jālasa un man patiks.
  2. Konkrētā brīža intereses. Visbiežāk interešu objekts uzrodas pēc kādas citas grāmatas izlasīšanas. Izlasīju Orhana Pamuka “Sniegu” un Turcija palika manī, bet tikai paņemot lasīt Laimas Kotas “Mana turku kafija” sapratu, ka gribu vēl vairāk palasīt par Turciju un Austrumiem vispār. Reizēm interese izplēnē tikpat ātri kā iedegusies, vai to aizēno kas cits. Ak, kārtējā grāmattārpa problēma.
  3. Kāda īpatnība, savdabība sižeta pieteikumā. Tā var būt neparasta darbības vide, kas uzkurina manu iztēli, personāži ar īpatnēju raksturu, likteni vai nodarbošanos.
  4. Autors. Nav tā, ka esmu akli gatava lasīt pilnīgi visu, ko sarakstījis man tīkams rakstnieks/rakstniece, tomēr ir daži tādi autori, kuru vārds vien lielā mērā izšķir, lasīšu vai nelasīšu to grāmatu. Tie ir autori, kuru iztēle, talants un rakstības stils ir mani sajūsminājuši un spilgti palikuši atmiņā. Mēdzu arī speciāli izvēlēties grāmatu, lai iepazītu kāda autora daiļradi.
  5. Izglītošanās par kādu tematu. Tādā veidā pārsvarā izvēlos populārzinātnisko un dokumentālo literatūru.
  6. Filma, seriāls. Diezgan reti, bet gadās, ka uzmeklēju grāmatu, kas ir bijusi filmas vai seriāla scenārija pamatā.
  7. Tulkotājs. Sekundārs iemesls, tomēr gribu to pieminēt, jo slikts tulkojums var sabojāt grāmatu.  Ir tādi tulkotāji, kas paši par sevi jau ir kvalitātes zīme. Bez tam, man šķiet, ka katrs tulkotājs vairāk vai mazāk tulko noteikta līmeņa un zināmā mērā līdzīgus darbus. Tas palīdz svārstīgas izvēles gadījumā.

Varētu pieminēt arī skaistos vākus un dažādu lasīšanas izaicinājumu diktēto izvēli, bet vāki tikai piesaista uzmanību, savukārt izaicinājumiem tālāk iedarbojas iepriekš minētie iemesli. Kaut ko noteikti atkal aizmirsu un varēšu piekrītoši māt ar galvu “jā, man arī tā ir”, ja komentāros minēsiet savus grāmatu izvēles kritērijus.

Viss mūžs. Roberts Zētālers

Viss mūžs. Roberts Zētālers

Zvaigzne ABC, 2017. gads, 112 lpp.

Kā gan var iebāzt visu mūžu plānā grāmatiņā?! Bet var, pie tam pavisam klusām un spēcīgi. Dažās ainās visa dzīve. Pēc tam sēdi un domā, ko, nez, varētu beigās uzrakstīt par tevi.

“Viss mūžs” ir kā “Stounera” mazais brālis. Arī šī ir vienkārša cilvēka vienkārša dzīve, tomēr ar zināmu atšķirību. Kamēr Stounera mūžs vairāk atspoguļoja pats sevi, caur Egera dzīvi ieraugām progresa nestās pārmaiņas mazā Alpu ciematā un procesus, kas pārmaina Eiropu. Kalnos tiek sabūvēti funikulieri, pa noasfaltētajiem ceļiem ripo spožas mašīnas un ciematnieki no zemkopjiem pārtop par tūristu uzņēmējiem. Domāju, ka klusumu mīlošais Egers nespēs pielāgoties, bet viņš ir pragmatisks un, pēc pārciestajiem gadiem Krievijā, atrod sev patīkamu nodarbi kalnu pavadoņa lomā. Egers ir vienkāršs, kluss, strādīgs, vientuļš un pieticīgs, un uzreiz raisīja manas simpātijas.

Autors izvēlējies Egera mūžu parādīt dažās ainās, kas pastāsta gan par Egeru pašu, gan ieleju un ciematu, gan mēģina atbildēt, cik vērta ir dzīve, kas ir nāve un vai cilvēks joprojām ir viņš pats bez rokām un kājām. Nāve šeit ir dzīves sastāvdaļa. Zētālers raksta skopi, neizskaistināti un tas sader ar Andreasa Egera raksturu. Teksts  ir kā veltījums pieticīgam un godīgam strādniekam, vienam no miljona.

Mums stāsta, ka svarīgi panākumi, tik uz priekšu, tik uz augšu, visu laiku kaut kur jādzenas, jātiek kaut kur augstāk un tālāk, jākļūst par ko lielu un ievērojamu, bet Andreass Egers dzīvo tieši pretēji šim spiedienam (varbūt 20. gs. tas vēl nebija tik izteikts) un ir ārkārtīgi atsvaidzinoši lasīt par dzīvi bez ambīcijām. Ar visiem sāpīgajiem mirkļiem, tā tomēr izrādās nemaz ne tik slikta dzīve. Galu galā, beigās tāpat visus gaida nāve.

Vērtējums: 3,5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Īsās atsauksmes #13

Pastāstīšu īsi par četrām ne pārāk sen lasītām grāmatām.

Nights ofNights of Rain and Stars. Maeve Binchy

Orion Books 2005, 400 lpp.

Vienu brīdi man bija uznākusi vēlme palasīt ko romantisku. Atcerējos, ka man patika viens cits Binčijas romāns, tāpēc diezgan drošu roku paņēmu šo. Patika arī anotācija – četri ārzemnieki satiekas Grieķijas salā un šī tikšanās izmaina viņu dzīvi. Apmēram pie 70. lappuses sapratu, ka tomēr nebūs. Kā teiktu Mirtas tante “Es tev saku, Dagnija – salta sirds, salta!”, bet sapratu, ka man pilnīgi vienaldzīgas tās varoņu sirdssāpes un tipiskās problēmas. Visi tik labiņi, visi tik laipni, sliktais džeks tāda klišeja, viņa draudzene tipiska zostiņa, vēl ir jauna, veiksmīga sieviete, kura bēg no savas mīlestības, tipisks nūģis brillēs, kurš nesaprotas ar saviem vecākiem un restorāna īpašnieks grieķis, kurš pirms 9 gadiem sastrīdējies ar savu dēlu un vairs ar viņu nav runājis. Skaidrs, ka īstie cilvēki atradīs viens otru, visas problēmas atrisināsies un viņi dzīvos ilgi un laimīgi Grieķijas salā. Ak, ļaujiet man elpot! Es gribēju romantiku un laimīgas beigas, bet ne šo dīvaino pasaku. “Sapņu sala” bija krietni reālistiskāka un dzīvāka, lai gan nebūt ne talantīgi uzrakstīta. Tur arī uzreiz bija jūtams vietas kolorīts.

Vērtējums: 1/5

So You`ve Been Publicly ShamedSo You`ve Been Publicly Shamed. Jon Ronson

Picador 2015, 306 lpp.

Kamēr lasīju šo grāmatu par publisko kaunināšanu, man bija interesanti, bet jo ilgāks laiks pagājis, jo mazāk vēlos vispār kaut ko teikt. Autors apskata vairākus gadījumus, kad cilvēks pieķerts melos, vai ne tā izteicies sociālajos tīklos un nokļūst virtuālā linča tiesā. Parasti šo cilvēku dzīves tiek nepatīkami apgrūtinātas uz īsāku vai ilgāku laika sprīdi. Ir viens kungs, kurš atsakās tikt kaunināts un iesūdz tiesā informācijas izplatītājus. Tie gadījumi ir dažādi, teksts pa lielam izglītojošs, bet autors tā arī netiek līdz problēmas saknei vai kādai formulai kā rīkoties, ja gadās nonākt līdzīgā situācijā. Sapratu, ka publiska kaunināšana cauri gadsimtiem līdz mūsdienām ir sabiedrības pašregulācijas veids, kas mēdz pieņemt grotesku formu. Īpaši tagad, kad par vienas jaunas sievietes neveiksmīgo tvītu par Āfriku puse pasaules vienojās kopējā aizvainotā bļāvienā. Liek padomāt gan ko publicējam, gan par ko metamies publiski bļaut un lamāt. Spīgana par šo grāmatu izteikusies plašāk.

Vērtējums: 3,5/5

The HelpThe Help. Kathryn Stockett

Amy Einhorn Books 2009, 444 lpp.

Iespējams, ka romāna sižets ir par lēnu, lai spētu noturēt manu uzmanību audiogrāmatas formātā, bet “Kalponi” klausījos ļoti ilgi un beigās jau sāku pārtīt, lai tikai vienreiz pabeigtu. Vispār man romāns patika un bija interesanti. 1960. gadi ASV dienvidos ir tāds īpatnējs laiks – rasisms vēl pilnā plaukumā, bet parādās brīvdomīgas vēsmas. Melnie kalpotāji, baltie kungi, visvarenas dāmu komitejas un tādā garā. Baltās dāmas dzīvo tādos smukos zelta būrīšos un varbūt pašas nemaz to neaptver. Būtu derējusi arī Hillijas vai kādas citas dāmas perspektīva, jo Skīterai nav gluži standarta domāšana, tāpēc viņa neskaitās. Izņemot Eibelinu un Skīteras māti, pārējās dāmas ir jaunas un īsti nesapratu, kur tad vecākā paaudze palikusi. Šī noteikti ir tikai viena versija par ASV dienvidiem, piegludināta autores vajadzībām. Bet ko nu es te tik daudz runāšu, gandrīz visi ir šo grāmatu lasījuši, vai redzējuši filmu un var spriest paši.

Vērtējums: 4/5

Harry PotterHarry Potter and the Sorcerer`s Stone. J.K. Rowling

Pottermore Limited 2012, 324 lpp. Harry Potter #1

Par šo ir vēl mazāk jēgas izteikties kā par “Kalponi”. 2016. gada augustā pirmo reizi mūžā izlasīju pirmo Harija Potera grāmatu un man ļoti patika. Esmu savaldzināta. Negaidīju, ka pieaugušam cilvēkam būs tik patīkami lasīt bērniem domātu stāstu. Man patika pilnīgi viss un nezinu kāpēc tik ilgi atlieku otrās daļas lasīšanu.

Mani mulsināja grāmatas nosaukuma divas versijas. Kā noskaidrojās, izdevums, ko lasīju, bija ASV tirgum un tāpēc ir “sorcerer`s stone” nevis “philosopher`s stone”. Dīvaiņi.

Vērtējums: 5/5