1904. Melanholiskais valsis. Inga Žolude

Inga Žolude, Emīls Dārziņš, grāmata par mākssluDienas grāmata 2018. gads, 64 lpp.

Man gribas pārtraukt klusumu ar šo mazo, neparasto grāmatiņu, kurā starp vākiem slēpjas bagātīgs saturs. Nieka 60 lapās uzzināju patīkami daudz. Inga Žolude ir radījusi peoētisku, emocionāli sapņainu stāstu par Emīla Dārziņa dzīvi, domām un sajūtām ap “Melanholiskā valša” radīšanas laiku.

Protams, šī ir Žoludes versija par to, kā bijis, bet es noticēju, ka tikai gars, kurš klīda starp iedomu pasauli un realitāti, vienmēr šauboties, skaudri izjūtot dzīves nedienas un ilgojoties pēc tās īstās Marijas, varēja radīt tik trauslu un skaistu skaņdarbu. Stāstu, manuprāt, veiksmīgi papildina Oresta Silabrieža eseja par Emīlu Dārziņu. Man tā deva faktuālus pieturpunktus sapņainajam stāstam.

Diezgan organiski pie Dārziņa tēmas iederas arī Dainas Auziņas apcere par Ādolfa Zārdiņa daiļradi. Viņa darbs “Moderna sabiedrība” izmantots grāmatas noformējumā. Zārdiņs ir mazzināms mākslinieks, kurš dzīvoja ļoti noslēgti un, man šķiet, psiholoģiski cieta līdzīgi cienījamajam komponistam. Man patika šī divu mākslas jomu sasaiste.

Vērtējums: 4/5

Advertisements

Četri dzejnieki, četri dzejas krājumi

Vasarā maz lasot gan blogus, gan grāmatas, bet man te ir sakrājusies kaudzīte ar īsām atsauksmēm, tāpēc tomēr rakstīšu. Teksts nekur nepaliks – izlasīsiet šodien, rudenī vai pēc gada. Sākšu ar pašu švakāko un beigšu ar interesantāko no četriem dzejas krājumiem.

uz domu stāvās kraujasUz domu stāvās kraujas. Valdis Atāls

Dienas grāmata 2018. gads, 176 lpp.

Šķiet, ka lasīju labas atsauksmes par Valda Atāla prozu, bet šis dzejas un atziņu krājums sagādāja vilšanos. Ja pavisam īsi – krājums garlaicīgs, bet dažas rindas man patika. Tikpat labi varētu lasīt nesaprotamā valodā. Sākums ir gaudulīgs, tad paliek gaišāk. Īpatnēja vārdu izvēle un vārdu salikumi. Acīmredzot, šī grāmatiņa der tikai Atāla daiļrades cienītājiem, kas viņa dzejas rindas varētu zināt no kādām dziesmām.

Domāju, ka man jābeidz izvēlēties dziesminieku un aktieru-dziesminieku dzejas mēģinājumi, jo mums nav pa ceļam. Ieliku 2 zvaigznes, jo nav sūdīgāk par V. Vētru un R. Vazdiku.

Vērtējums: 2/5

tuvošanāsTuvošanās. Māris Salējs

Zvaigzne ABC 2018. gads, 64 lpp.

Es vairs neatceros šī krājuma dzeju un tas ir tik skumji, jo Māra Salēja “Kā pirms pērkona” man ļoti patika. Tuvojos, tuvojos, bet tā arī nepietuvojos. It kā tas pats Salējs, kas “Kā pirms pērkona”, dzejoļi labi, tomēr šoreiz sirds nenotrīsēja, nebija tā siltuma un skaistuma, ko iepazinu iepriekšējā krājumā. Kas tuvojas? Dzejnieka dzīves nogurums, kaut kā gals, nāve?

Poētiski, smalki un vietām trausli domu uzplaiksnījumi un pieskaršanās pasaulei. Nenoliedzami meistarīgi un to es spēju novērtēt, pat tad, kad sirds paliek vienaldzīga pret dzejas rindām.

Vērtējums: 3/5

tīmeklītisTīmeklītis. Jānis Rokpelnis

Neputns 2019. gads, 96 lpp.

Zinot, ka daudziem Rokpeļņa dzeja ir ļoti iecienīta, jūtos slikti, ka man nepatika tik ļoti kā gaidīju un viņa domu lidojums man pārsvarā palika nesaprasts. Varbūt vajadzēja sākt iepazīšanos ar kādu citu krājumu, nevis pašu jaunāko. Kārtējo reizi ir dzejnieks un dzejas krājums, kur novērtēju meistarību bez dziļākas rezonanses sevī.

Šīs dzejas balss šķiet dzīves nogurdināta, reflektējoša un pie dzīves turas vien smalkā tīmeklītī, ko draud pārraut vējš. Tomēr šim krājumam piemīt patīkams lakonisms un pašironija.

varētu droši pastaigāties pa spalu
bet nē
kaut kas mani uz asmens grūž

Pie Rokpeļņa es varētu atgriezties citā laikā.

Vērtējums: 3//5

dievs beidzDievs beidz. Dainis Deigelis

Valters Dakša 2018. gads, 56 lpp.

“Kāds jocīgs nosaukums, šo man vajag izlasīt” – tā es reiz nodomāju. Beidzot izlasīju un iepazinu jaunu, neparastu balsi latviešu dzejā.

Šī varētu būt dienasgrāmata dzejā, sarunas ar sevi, piezīmes, dialogs ar pasauli un monologs par pasauli. Dainim Deigelim ir sava, specifiska balss. Te notiek spēle ar ritmu, tekstu, pantiem (“Skumjas”, “TuBerKu(r)Lozes” u.c.). Dzejoļi ir gan sociāli asi, gan mazliet raupji romantiski. Deigelis raksta to, par ko citi bieži izvairās runāt (vienalga, vai tas būtu dzejā, presē vai savstarpējās sarunās pie kafijas tases). Pakrūtē iesit “Nevajadzēja tik daudz dzemdēt” un “Esmu pārāk ilgi dzīvojis uz klusēšanas ielas” rindas.

Vēl jāpiemin, ka “Dievs beidz” noformējums ir tikpat lecīgs kā saturs, jo dzejas rindas papildina savdabīgas kolāžas. Dzejas rindas, ko varētu rakstīt uz sienas blakus grafiti.

Vērtējums: 4/5

 

 

Slepkabota dienasgrāmatas 1. grāmata. Marta Velsa

slepkabotsPrometejs 2019. gads, 224 lpp. Slepkabota dienasgrāmatas #1-2

Mīļais, labais Slepkabots! Es labprāt to apskautu un samīļotu, bet baidos, ka tas tam būtu pārāk liels un nepatīkams pārdzīvojums, kas novestu pie kritiskas veiktspējas samazināšanās un izslēgšanās. Redziet, viņam ne visai patīk kontaktēties ar cilvēkiem.

Ja jums šķiet, ka nekad nejustu simpātijas pret ko robotveidīgu, tad neesat iepazinušies ar šo kautrīgo tipu. Slepkabots (tā tas sevi sauc) ir ārkārtīgi saprātīgs mehānisma un cilvēka konstrukts, kas uzlauzis savu vadības moduli. Teorētiski tam uzreiz bija jāmetas slepkavot visu, kas kustas, bet, rokoties pa datiem, tas atklāja izklaides kanālus – tūkstošiem filmu, seriālu, izklaides programmu. Kāda vairs slepkavošana, kad jāskatās kārtējā “Pasaullēkātāju” sērija. Tā nu Slepkabots turpina izlikties par paklausīgu DrošVienību, kas pilda klientu un savas organizācijas pavēles, citādi viņu “atkostu” un tās būtu beigas. Ar klientiem, kā jau cilvēkiem, mēdz gadīties visādas ķibeles, un tam jācenšas savi klienti nosargāt.

Grāmatas vēstītāja balss pieder Slepkabotam un tā ir ļoti simpātiska. Patiks tiem lasītājiem, kas nevairās nolamāties vai ironiski pajokot, kad notiek kas nelāgs. Apbrīnoju autores spēju šo tēlu padarīt ļoti cilvēcīgu, vienlaicīgi saglabājot mašīnas iezīmes. Lai gan Slepkabots saka,  ka ir vienalga, tam ir jūtas. Tas ir arī kautrīgs, neveikls saskarsmē ar cilvēkiem (nav jau tā, ka būtu bijis daudz pozitīvas pieredzes), dažkārt šķietami vieglprātīgs un varbūt mazliet depresīvs.

Vajadzētu atrast kādus trūkumus, bet nav nekā kritizējama. Ja nu vienīgi stāsts par īsu un tagad jāsadzīvo ar mazuma piegaršu. Ievas Melgalves tulkojums ir ļoti veiksmīgs. Iesaku izlasīt viņas priekšvārdu, tas palīdzēs saprast grāmatā lietotos vārdus. Domāju, likt 4 vai 5 zvaigznes, sāku salīdzināt ar citām grāmatām. Tad nolēmu – pie dirsas -, lai iet piecas, jo man reāli patika viss: gan sižets, gan valoda, gan Slepkabots. Es lieliski izklaidējos un vienlaicīgi stāsts man lika domāt (kas raksturīgi kvalitatīvai fantastikai). Nevaru sagaidīt, kad iznāks otrā grāmata (varētu būt septembrī).

Vērtējums:  5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi. 

Trīs dienas Viļņā: muzeji

Turpinu savu stāstījumu par brīvdienām Viļņā ar apskatītajiem muzejiem. Pirms braukšanas atzīmēju tos muzejus, kurus noteikti gribējās apmeklēt ar domu, ka sliktos laika apstākļos vairāk dzīvošos pa izstādēm. Beigās sanāca tā, ka apmeklēju trīs muzejus un tas jau bija daudz. Nezinu kā citiem, bet manas smadzenes vienā brīdī pārsātinās un tad vairs neko nespēju uztvert, tāpēc šis skaits jau bija uz robežas. Dažus muzejus atstāju citai reizei.

Lietuvas nacionālais muzejs

Lietuvas nacionālais muzejs

Apskatīju tikai  vienu daļu –Jauno Arsenālu, kura ekspozīcijas veltītas Lietuvas vēsturei no 13. gs līdz 1795. gadam un etnogrāfijai (tautastērpi, sadzīves priekšmeti u.tml). Ekspozīcijas plašas, daudz ko redzēt. Mani pārsteidza Ēģiptes sarkofāgs (dāvinājums), milzīga Vitautas Lielā statuja un filigrānie kokgriezumi.

Drukas mašīna, 19. gs. vidus

Drukas mašīna, ko izmantoja nemiernieki. 19. gs. vidus.

Šeit līdz 16. jūnijam bija apskatāma “History and the Artist: Giedrius Kazimierėnas” – grandiozi psihadēliskas, ikonām līdzīgas gleznas. Ja man jautātu “vai patika?”, man būtu grūti atbildēt. Iespaidīgi, bet ikonogrāfija mani neaizrauj. Milzīgās gleznas Kazimierenas veidojis 15 gadus, par pamatu ņemot nozīmīgus notikumus Lietuvas lielkņazistes laikos.

Giedrius Kazimierėnas

Lietišķās mākslas un dizaina muzejs

Ieraugot, ka šeit apskatāma izstāde “The Magicians of Parisian Fashion. 1920–1999”, nolēmu, ka šis muzejs obligāti jāapmeklē. Brīnišķīga izstāde modes dāmām (tērpi un aksesuāri) apskatāma vēl līdz šī gada 20. augustam. Ja man būtu jāizvēlas, laikam izvēlētos Lanvin vai Diora tērpus, bet vispār izstādē tik daudz skaistu kleitu, ka grūti izvēlēties.

Parīzes modes burvji

Otra lielā izstāde ir “Three Centuries of Fashion” – tērpi (1740. – 1960. gadi) no Aleksandra Vasiļeva kolekcijas. Nezinu, cik ilgi vēl šī izstāde būs apskatāma, varbūt līdz rudenim. Saliekot abas izstādes kopā, ir ļoti interesanti apskatīties, kā mode mainījusies cauri gadsimtiem. Trešajā stāvā var apskatīties “Luxury and Craftsmanship” – dažādas skaistumlietas, ko radījuši amatnieki bagātnieku namu izdaiļošanai. Ja ir nogurums, šo var arī izlaist un doties uzreiz uz “The Weather Diaries” (apskatāma līdz 08.09.2019.). Izstāde ļoti pārsteidza ar atmosfēru – aptumšota telpa ar izgaismotiem objektiem, fonā mūzika, runa. Izstādes tēma – kā Islandes, Grenlandes un Faroe salu daba, vide un tradīcijas iespaido vietējos māksliniekus un dizainerus. Fantastiskas, sapņainas fotogrāfijas, tiešām iespaidīgi un skaisti. Ļoti priecājos, ka iegāju apskatīties.

The Weather Diaries

Iespējams, ka palaidu garām pirmā stāva pastāvīgo ekspozīciju ar mēbelēm, gobelēniem, svečturiem un citām dizaina lietām, jo pēc biļešu pārdevēju saslavēšanas uzreiz metos uz otro stāvu skatīties kleitas.

Viļņas gleznu galerija

Šo Lietuvas mākslas muzeja daļu gandrīz neapskatīju, jo jau biju piekususi un līdz muzeja slēgšanai bija palikusi pusotra stunda, tomēr nolēmu, ka vismaz vienu muzeju ar gleznām vajag, turklāt tur bija apskatāma izstāde par Viļņu mākslinieku gleznās un grafikās. Gleznas bija diezgan pašvakas un vienveidīgas manā izpratnē, grafikas un zīmējumi gan bija labi, pavadīju pie tiem tik daudz laika, ka cauri citām zālēm nācās steigties.

Lietuviešu māksla

Šajā galerijā ir divas patstāvīgās izstādes – ēkas interjers un “Lithuanian Art from 16th to 19th century”. Izstāde par lietuviešu mākslu ir tiešām plaša, pārsvarā gan gleznas un zīmējumi. Ļoti daudz portretu, pāris ļoti iespaidīgas ainavas. Izstāde izkārtota nelielās zālēs un beigās bija sajūta, ka apmaldīšos un mani tur ieslēgs līdz rītam.

Lietuviešu māksla

Samīlējos šajā portretā. Viens no dzīvākajiem, kāds redzēts. Gleznojis Jonas Rustemas.

***

Vai jūs muzejos cītīgi lasāt visu, kas rakstīts? Es nē, jo informācijas ir pārāk daudz un tā izrādījās pareizā pieeja, lai smadzenes neatslēgtos jau pēc Lietuvas nacionālā muzeja (kurā apmeklēju tikai vienu daļu!), jo apskatāmā bija tiešām daudz. Pēc pieredzes varu arī ieteikt izvēlēties dažādus muzejus, lai ir dažāda informācija, dažāda pieredze. Ieejas maksa pieaugušajiem šajos muzejos ir 3 eiro. Jāņem vērā, ka pirmdienās un svētku dienās muzeji ciet (vismaz tie, kurus gribēju apskatīt).

Nākamreiz došos uz Nacionālo mākslas galeriju, MO muzeju un Valdnieku pils muzeju.

Asinis zilas, debesis pelēkas. Undine Radzevičūte

lietuviešu romāns, vēsturiskais romāns, LivonijaJāņa Rozes apgāds 2019. gads, 320 lpp.

Iedomājieties tik – romāns par viduslaikiem, turklāt mūsu vēsturi. Vēl interesantāk ir tas, ka romāns tapis gandrīz nejauši, kad, radu pamudināta, Undine Radzevičūte sākusi meklēt dzimtas saknes un atklājusi radniecību ar Livonijas ordeņa mestru Bernhardu fon der Borhu, kuram, savukārt, rados paši Bordžijas.

Tāds vēsturiskais fons mani ļoti sakārdināja un priecājos, ka šo grāmatu izlasīju. Romāns ļāva nokļūt 15. gadsimta Livonijā, kas bija diezgan drūma, atpalikusi un kašķīga vieta, kur dažādas grupas cīnījās par ietekmi pār zemēm un pilsētām. Kā jau gadās – aiz ticības plīvura slēpjas alkatība un izvirtība. Lai gan romāna galvenais varonis ir mestrs Bernhards fon der Borhs, tomēr viņš, tāpat kā pārējie, šķiet tikai bandinieki laikmeta ritumā, jo šodienas veiksme nākamajā dienā pagriež muguru un uzvaras kļūst bezjēdzīgas.

Radzevičūte izvairījusies iet plašiem aprakstiem piesātināto vēsturiskā romāna ceļu. Tā vietā ir spraigs teksts, īsiem, aprautiem teikumiem veidoti dinamiski dialogi un notikumu apraksti. Rodas sajūta, ka rakstījis ironisks hronists, kuram riebās rakstīt gari un izskaistināti, bet piemita melnā humora dzirksts, kas ielavījusies arī tekstā. Kādam šāds stils varētu neiet pie sirds (kur “normāli”, paplašināti teikumi?!), bet man patika, jo piedeva stāstījumam īpašu savdabību. Aiz šī iemesla grāmata arī lasās ļoti ātri.

Liktu 4 zvaigznes, ja romāns emocionāli vairāk iesaistītu lasītāju, bet šeit lasītājs ir pasīvs novērotājs no malas. Tas pats par sevi nav slikti un pieļauju, ka bija nepieciešams, lai vispār stāstu par mestru Borhu un Livoniju varētu uzrakstīt, neizplūstot uz 1000 lapām. BET gribu uzsvērt, ka tas ir mans subjektīvais viedoklis. Saņēmu komentāru, kur cilvēkam bija tieši pretējs iespaids par teksta emocionālo iesaisti.

Beigās man gribas uzslavēt grāmatas vāku – smuks un atbilstošs. Tāpat prieks par ievietotajām Livonijas kartēm, jo tie laiki bija sen, nevar uzreiz tā atcerēties, kur bija Rēvele un kur Zēgevolde. Protams, Daces Meieres tulkojums ir īpaša kvalitātes zīme un liekus vārdus neprasa. Vai tante Lucina bija mierā ar Undines atklājumiem? Domāju, ka nē, jo senči uzvedās ne pārāk smuki un dižciltīgi. Toties sanāca dzīvelīgs un reālistisks stāsts.

Vērtējums: 3,5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.