Lasītāja lielais palīgs – grāmatzīmes

breakfast-867822_960_720

bilde no pixabay.com

No steigā atrastas papīra strēmeles vai jebkā cita, ko var ielikt starp lapām, tās netraumējot, līdz rūpīgi izgatavotai speciālai un dažkārt pat dārgai greznumlietai – tik dažādas ir grāmatzīmes. Paldies visiem, kas man padeva stafetes kociņu! Beidzot labojos un izpildu burvīgu uzdevumu – parādīt un pastāstīt par grāmatzīmēm, ko izmantoju.

Ja sāksiet meklēt Pinterest vai Etsy, prātā var sajukt no grāmatzīmju dažādības un skaistuma, bet manējās ir diezgan prozaiskas un vienkāršas. Bija laiks, kad man par grāmatzīmēm kalpoja kāds konfekšu papīrītis un darbmācības stundā austa grāmatzīme. Bija brīdis, kad man tā īsti vispār nebija grāmatzīmju un lietoju to, kas pagadījās pa rokai. Īslaicīgai vietas atzīmēšanai esmu arī locījusi lapas stūri (ar to nelepojos) un atstājusi starp lapām nazi vai pildspalvu.

IMG_20160922_184338

Mans “nelegālo” grāmatzīmju laiks beidzās, kad tiku pie Satori grāmatzīmes. Vairs īsti neatceros, kur atradu. Varbūt kādā žurnālā vai bibliotēkas grāmatā. Bildē varbūt tik labi nevar redzēt, bet šī grāmatzīme ir krietni palietota, jo ilgu laiku bija vienīgā. Tad pamazām pievienojās reklāmas kartiņas (divas malējās labajā pusē). Abas esmu izmantojusi, diezgan ērtas lielākām grāmatām. Kā grāmatzīmi saglabāju arī Zvaigzne ABC apsveikuma kartiņu Ziemassvētkos tās lentītes dēļ, bet īsti neesmu izmantojusi. Man ļoti mīļa ir auduma grāmatzīme no Turcijas, ko man uzdāvināja Inese. Pašā kreisajā malā ir kādas draudzenes pastkarte no Marokas, ko plānoju izmantot kā grāmatzīmi, bet reāli neesmu to darījusi.

IMG_20160922_183958

Dažkārt pasūtu grāmatas no Book Depository. Pirmajās reizēs tās atnāca bez grāmatzīmēm un ļoti sabēdājos, bet nu jau man Book Depository grāmatzīmju ir vairāk kā vajadzīgs, pie tam četras izkrāsojamas. Tajā tumšajā grāmatzīmē ir kaut kas šaušalīgs, bet man patīk un esmu to ielikusi burvīgajā “Stounerā”, ko iesāku pārlasīt pēc tā iznākšanas un reiz tam atkal pieķeršos.

Reizēm gadās grāmatas ar šķirlenti, ko es uzskatu par ļoti parocīgu izgudrojumu un būtu priecīga, ja vairāk izdevniecību savās grāmatās to ievietotu.

IMG_20160922_184105

Beigās divas pašlaik mīļākās grāmatzīmes.

IMG_20160922_184224

Nezinu, kā pareizi saucas, bet šī melnā kartiņa bija piestiprināta pie Valmiermuižas alus pudeles. Ja par alu, tad man garšo Valmiermuižas tumšais nefiltrētais, “Frišs” un zelteri. Nu jā. Kartiņu paturēju, tās nelielais izmērs ar piesieto striķīti ir ļoti parocīgs mazām grāmatām. Izmantoju to, lai atzīmētu vietu Džordža R.R. Mārtina “ķieģelī” – maza izmēra, biezā izdevumā ar sīkiem burtiem. Mārtina romāns ir vienīgais, kurā ar dzeltenu lapiņu atzīmēju 50 lpp. nogriezni un cenšos vienā piegājienā vismaz tik daudz izlasīt. Tad, kad vispār to daru…. Bet mana pašlaik visizmantotākā grāmatzīme, kas ceļo no vienas lasāmās grāmatas uz nākamo, ir kārtējā Book Depository grāmatzīme ar lasošu puiku (vai varbūt tā ir meitene?). Mazliet salocīta, mazliet apbružāta, bet pagaidām vēl braši turas.

Reizēm internetā papriecājos par skaistajām sudraba, koka vai auduma grāmatzīmēm, bet būtībā man nevajag vairāk par 4 vienkāršām un praktiskām papīra vai auduma lietām, ar ko atzīmēt vietu grāmatā. Man svarīgāks ir grāmatas saturs.

Ja negaidītā kārtā kāds vēl nav saņēmis uzaicinājumu pastāstīt par grāmatzīmēm, tad laipni lūgti.

P.S. Visiem pieminētajiem un attēlos redzamajiem uzņēmumiem/firmas zīmēm šī ir nespeciāla neapmaksātā reklāma.🙂

Zvaigzne Cafe

cafe detalas
Izejot pa 3 Rīgas grāmatnīcām (“Globuss”, “Valters un Rapa”, “Zvaigzne ABC”), man radās iespaids, ka tagad katrā sevi cienošā grāmatnīcā ir kafejnīca. Tas nemaz nav neloģiski, jo kafija vai tēja un grāmatas ļoti labi sader kopā. Iespējams, ka jaunākā grāmatkafejnīca ir Zvaigzne Cafe, uz kuru izdevniecība laipni uzaicināja grāmatu blogerus. Arī es tur biju, arī man tika kafija un gardas kūkas.

“Zvaigzne Cafe” atrodas Kr. Valdemāra ielā 6 un mazliet tā kā slēpjas, jo vispirms jāieiet pa masīvām koka ārdurvīm, jāuzkāpj daži pakāpieni un tad var izvēlēties – pa kreisi grāmatnīca, pa labi kafejnīca. Telpas pirmajā brīdī man šķita mazas, bet ilgāk tur uzturoties, sāku justies kā mājās. Atmosfēra laba, apkalpotāji sirsnīgi, interjers nepārbāzts un neuzbāzīgs, var palasīt grāmatas un žurnālus, vienīgi pašauri, bet varbūt tas tā šķita, jo bijām savākušies kādi cilvēki 15 (varbūt pat vairāk, precīzi neskaitīju). Ja pareizi atminos, tad kafijas un tējas cenā līdz 2,50 eiro un kūkas (šokolādes kūka mmmm!) tāpat. Dzirdēju, ka drīz sāks piedāvāt arī salātus un citas uzkodas.

Zvaigzne Cafe

Zvaigzne Cafe

Kāpēc mēs vispār tur bijām? Protams, galvenais (lai arī ne oficiālais) iemesls – satikties un papļāpāt un, ticiet man, grāmatu blogeri spēj pļāpāt par visu! Tā ir bezgala aizraujoša kompānija un man ir patiess prieks būt daļai no šīs branžas. Nu jā, bet oficiālais iemesls bija uzaicinājums iepazīt kafejnīcu un degustēt kafiju. Mums īsumā pastāstīja par šīs kafejnīcas rašanās ideju, kafijas audzēšanu, novākšanu un gatavošanu. Degustējām vairāku veidu specialty kafijas no Gvatemalas, Kenijas un trešās valsts, kuru piemirsu. Salīdzinājumam tika pagatavota daudzu iecienītā masu produkcijas kafija L. Zināju, ka kafija ir oga, bet vēl precīzāk izrādās, ka tas, no kā tiek gatavota kafija, ir ogas kauliņš. Ai, tur vispār ir tāda zinātne un tik daudz nianšu, ko nemaz nespēju atstāstīt.

degustacija

Pēc aizraujošā ievada smaržojām dažādas kafijas pupiņas, tad sekoja degustācija. Tagad zinu, ko nozīmē “lauzt jumtiņu”. Zinu, ka vajag 13 g labas kafijas uz 200 ml ūdens. Kafijai pēc apliešanas jāievelkas 3 minūtes un tad tik var ķerties klāt ar karoti. Gvatemalas kafijas man patika vislabāk – saldas un maigas. Kenijas kafijas pagatavotas šķita skābas, bet atdzisušām sajutu augļu notis. Interesanti, ka tās garšas nav mākslīgi radītas, tas ir dabisks aromāts, ko ietekmē daudz un dažādi faktori. Pēc tā visa pagaršojot masām domāto L. kafiju, tai šķita ļoti rūgta, bet ierasta garša bez kādām niansēm. Neesmu tik liela gurmāne, lai tagad mestu līkumu parasto veikalu plauktiem, bet pirmo reizi mūžā dzēru kafiju bez cukura, bija garšīgi un tas mani pārsteidza.

Bija ārkārtīgi jauki satikties, uzzināt daudz ko jaunu un patīkami pavadīt laiku labā kompānijā.

Spāre dzintarā. Diāna Gabaldone

spare

“Spāre dzintarā, 1. daļa” Zvaigzne ABC 2016. gads, 447 lpp.
“Spāre dzintarā, 2. daļa” Zvaigzne ABC 2016. gads, 624 lpp.
Outlander #2

“Outlander” grāmatu sērijas pirmā grāmata “Svešzemniece” pie latviešu lasītājiem nonāca 2013. gadā. Tolaik tā neguva lielu popularitāti un izdevniecība ilgi šaubījās par turpinājumu izdošanu. Iespējams, ka potenciālās lasītājas nobaidīja ceļošana laikā, lai gan es teiktu, ka tas ir tikpat reālistiski ticams elements, kā daudz kas cits kārtīgos dāmu romānos, kur mūsdienu Pelnrušķīte satiek mūsdienu Princi. Interesi par “Svešzemnieci” noteikti uzlaboja seriāla parādīšanās.

Lai kā tur būtu, šīs vasaras sākumā pie lasītājiem nonāca sērijas otrā grāmata “Spāre dzintarā”, ko izdevniecība sadalīja divās daļās. Es abas daļas apskatīšu vienā atsauksmē, jo oriģinālversijā tā ir viena grāmata, vienots stāsts.

“Spāre dzintarā” turpinās Džeimija, Klēras, viņu draugu, radu un ienaidnieku piedzīvojumi. Viņi kādu laiku dzīvo Parīzē, iesaistās aristokrātijas saviesīgajos pasākumos un mēģina izdibināt prinča Čārlza nolūkus un iespējas atgūt Skotijas troni. “Spāre dzintarā” 1. daļa ir salīdzinoši idilliska un mierīga, bet uz beigām sākas traks skrējiens no viena piedzīvojuma otrā. Tiklīdz no vienas ķezas laukā, tā jau nākamā klāt. Savukārt, 2. daļa sākas cerīgi ar Džeimija un Klēras laimīgu atgriešanos Skotijā, lai saimniekotu Lelibrokā. Mierīga dzīve gan nav ilgstoša un drīz sākas smagi notikumi, jo princis Čārlzs nolemj uzsākt karu ar angļiem un ierauj tajā visus skotu klanus.

Tik daudz par sižetu. Tagad par manām izjūtām. Es ļoti gaidīju sērijas turpinājumu, jo mani savaldzināja pirmās grāmatas notikumi, vide un varoņi. Tāpēc jo sāpīgāk nāk atzīšanās, ka “Spāre dzintarā” sagādāja zināmu vilšanos. Reizēm autores izdoma atgādina sadistisku rīcību, grūžot Džeimiju un Klēru aizvien jaunās nepatikšanās. Ne vienmēr katrs jauns un traks sižeta pavērsiens šķita loģisks, ņemot vērā, ka abi galvenie varoņi veidoti kā kaislīgas, tomēr racionālas un saprātīgas būtnes.

Ar dažām izņēmumu epizodēm, man ļoti patika Francijas daļa un Skotijas sākums, jo tur bija gan traki piedzīvojumi, gan romantiski un jautri brīži. Attiecībā uz karadarbību (kas aizņem lielāko daļu no “Spāre dzintarā” 2. daļas) godīgi teikšu, ka lielai daļai braucu pa diagonāli pāri. Apnika tā grafomānija un vēlmi iedziļināties stipri mazināja jau no paša sākuma zināmais iznākums. Vēstures entuziastiem gan būs interesanti palasīt, jo autore veikusi pamatīgu izpēti, lai gan, pieļauju, ne vienmēr turas pie akurātiem faktiem (atcerēsimies ziedošos aprikožu kokus pils dārzā Skotijas kalnienē), bet šī ir daiļliteratūra, atkāpes var piedot.

Beigas salauza manu sirdi divreiz un par tādu spēju es Gabaldoni gan mīlu, gan ienīstu. Paldies vismaz, ka šoreiz iztika bez tik grafiski pretīgas ainas kā “Svešzemnieces” beigās. Vairāk gribēju mierīgu ģimenes dzīvi, nevis notikumus, kas nemitīgi apdraud varoņu dzīvību. Bija prieks iepazīties ar dažiem jauniem varoņiem, kas spēlēs nozīmīgu lomu sērijas turpmākajās daļās.

Varu sūdzēties par to un par šo, bet esmu uz Gabaldones āķa, jo autore raksta tā, ka lasot ieej tekstā un kļūsti par daļu no stāsta. Kad grāmata beidzas, sirdī paliek ilgas pēc mājām – pēc Skotijas, pēc cilvēkiem, kas kļuvuši par draugiem, pēc tā, kas sen zudis.

Vērtējums: 1. daļa – 4/5, 2. daļa – 3/5

Grāmatu eksemplāri no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Pārbaudes laiks. Gundars Ignats

Gundars Ignats "Pārbaudes laiks"

Dienas grāmata 2013. gads, 214 lpp.

Kas notiek?! Ja tā turpināsies, vairs nevarēs sūdzēties par latviešu literatūras neinteresantumu, gaudulību vai pārlieku augsto intelektuālismu, kas ļauj to izbaudīt tikai elitārai grupai. Jānis Joņevs, Ieva Melgalve, Toms Kreicbergs, Daina Tabūna un nu arī Gundars Ignats, kurš vispār ir dulls: paņēmis galīgi garlaicīgu tēmu – ierēdņu ikdienu – un pārvērtis to par ko ļoti lasāmu.

Nekaunība, uzdrošināšanās, pareizās atbildes un Ingars ir ticis pie darba kādas ministrijas Uzraudzības departamentā. Kas tas īsti par darbu līdz pašām beigām paliek neskaidrs ne tikai lasītājam, bet arī Ingaram pašam. Departamentā ir darba grupas, viņi veido kaut kādu projektu, taisa atskaites, kaut ko analizē, pārbīda un pārstrukturē, pārkopē tukšus argumentus no vienas tabulas citā, tiekas sanāksmēs un atkal pārbīda, konsolidē un saskaņo. Tā bez sava gala. Iekšējā datorsistēma brēc par neizpildītiem uzdevumiem jau pirmajā darba minūtē, priekšniece deviņos no rīta bļauj, ka viņai vajag atskaiti. Kāpēc nav vakar iesniegta, kā – neviens nebija paziņojis? Visi, cik vien spēj, izvairās no atbildības, galvenais neparakstīties. Ja apgūst sistēmu, var ļoti labi dzīvot, kā to dara Ingara kolēģe Linda. Viņa pamanās darba laikā gan pa bodēm izskriet, gan pie friziera aiziet, kamēr apzinīgais Ingars līdz astoņiem vakarā taisa kārtējās mistiskās tabulas, līdz iemācās kā efektīvi izvairīties no reālas strādāšanas.

Paralēli darbam risinās Ingara privātā dzīve. Labi sākušās, attiecības ar mīļoto meiteni saiet grīstē, jo viņa Ingara darba nogurumu un vēlmi pēc mierīgas atpūtas, neko nedarot un nevienu nesatiekot, uztver kā vienaldzību pret sevi un nepatiku pret viņas radiem. Te nekā pārsteidzoša, bet autors tik dabiski uzrakstījis, ka prieks lasīt. Ticami dialogi, ticamas attiecības, sadzīviski sīkumi.

Ja neskaita nelaimīgos, pārlieku mākslinieciski tēlainos salīdzinājumus grāmatas sākumā, ko tā vien gribējās izravēt (latviešu autori, izbeidziet vienreiz kopēt literatūras sacerējumu stilu!), autora valoda ir vienkārša, izteiksmē precīza un tekstu patīkami lasīt. Ministrijas darbinieki un pārējie tēli nostājas acu priekšā kā dzīvi. Tas bezjēdzīgais ierēdņu slengs vien ir uzslavas vērts. Precīzi notverta darba kolēģu un radinieku uzspēlētā draudzība, tukšās sarunas un neveiklie brīži. Tie ir cilvēku tipi, ko varam sastapt ikdienā.

Neesmu spēcīga satīrā, bet “Pārbaudes laiks” ož pēc valsts iestāžu karikatūras. Romānam viennozīmīgi par labu nāk autora paša pieredze valsts darbā. Puspajokam šo romānu varu ieteikt kā obligāto literatūru topošajiem ierēdņiem.

Vērtējums: 4,5/5

Sapņu sala: Stāsts par dzīvi un mīlestību Grieķijā. Dženifera Bārkleja

Dženifera Bārkleja "Sapņu sala"

BaibaBooks 2014. gads, 279 lpp.

Iespējams, tieši kārtējā lietainā un vēsā vasaras diena pamudināja mani ķerties pie “Sapņu salas”, lai tā mani aizvestu uz saulaino Grieķiju. Neesmu bijusi Grieķijā, bet iemīlējos Itālijas dienvidu maigajā siltumā un gaismā kāda pasena septembra beigās. Tagad, pēc šīs grāmatas izlasīšanas, es labprāt pati izstaigātu Tilos, vietējā restorānā ēstu astoņkāji, no zemniekiem pirktu dārzeņus un bezgalīgi vērotu jūru.

Grieķija ir autores mūža mīlestība un to ļoti var just viņas sirsnīgajā stāstījumā par Tilos salu un tās iedzīvotājiem.Ļoti interesanti lasīt par ikdienišķu dzīvi mazā salā. Gadu gaitā vietējo iedzīvotāju skaits ir pamatīgi samazinājies, nesezonā liela daļa vietējo uzņēmumu tiek slēgti, lai klusām pārlaistu ziemas mēnešus. Vasarā dzīvību ienes tūristi, lai gan Tilos nav tik populāra kā dažas citas Grieķijas salas, kuras ir vieglāk un ātrāk sasniedzamas. Salinieki audzē kazas un bites, dārzeņus un augļus, ķer zivis. Iedomājieties, kā noejat lejā līdz ceļam no savas mājas, lai no piebraukušā vietējā grieķa nopirktu tomātus, kazas sieru, medu un jūras veltes, bet, atpakaļ nākot, gar takas malu saplūktu garšaugus. Apmēram tā darīja Dženifera Bārkleja, kad apmetās Tilos uz dzīvi. Viņa īsumā pastāsta arī par salas vēsturi. Īpaši interesants fakts saistās ar ziloņiem – senatnē salā dzīvojuši pundurziloņi.

Starp iesaistīšanos vietējās sabiedrības ikdienā, garām pastaigām un peldēm Vidusjūrā, autore turpina attālināti strādāt kādā Anglijas firmā. Gandrīz perfekta dzīve, bet pirms tam bija garāka un īsāka ciemošanās salā, vairāki vīrieši un privātās dzīves nedienas, kas pamudināja viņu vairāk pievērsties saviem sapņiem un vēlmēm.

Ar vīriešiem viņai neveicas. Viņa gadu ir kopā ar vīrieti, ar kuru viss pēc viņas vārdiem esot super (!), viņa domā par kopīgu nākotni, bet baidās viņam to teikt, lai neaizbiedētu. Tiešām?! Īsteni stabilas un mīlošas attiecības. Tad nākamais ar tik daudz sarkanām brīdinājuma zīmēm, kuras viņa spītīgi izliekas nemanām ilgu laiku. Šis kungs vismaz bija ļoti interesants tipāžs. Viņas lielā vēlme pēc attiecībām ir saprotama, jo pulkstenis tikšķ un tādā garā. Cepuri nost par viņas drosmi savu mīlas dzīvi izlikt uz papīra, lai gan, manis pēc, varēja to krietni saīsināt, jo Tilos un grieķi ir krietni interesantāki. Ceru, ka vēlāk ar vīriešiem viņai veicies labāk, vai arī viņa par to raksta mazāk, jo es labprāt izlasītu arī Dženiferas otro grāmatu par Tilos: “An Octopus in my Ouzo”. Starp citu, autore raksta blogu, kur var sekot līdzi kā viņai klājas. Dženifera joprojām dzīvo Tilos, ik pa laikam aizbraucot arī uz citām Grieķijas salām. Godīgi sakot, es viņu mazliet apskaužu, bet nesatraucieties – zinu, ka nekur dzīve nav rožaina un katrā vietā savas problēmas.

Neteikšu, ka Dženifera Bārkleja ir talantīga rakstniece, bet par Grieķiju viņa raksta jauki. Diemžēl, autores ne pārāk izcilās spējas sastādīt smukus teikumus mazinās, tiklīdz stāstījumā uzpeld kārtējais vīrietis. Bet varbūt teksta daļa ir pazudusi tulkojumā, radot maldīgu iespaidu par autores ierobežoto vārdu krājumu. Tracināja stāstījuma vienkāršās tagadnes/pagātnes lietošana (vietām haotiski, vietām varēja pārprast darbības laiku) un nevaru piekrist, ka “ej uz to virzienu, uz kuru raugies”. Parasti neievēroju tulkošanas sīkās kļūdas, ja teksts ir aizraujošs un ātri lasāms, bet šo pērli nespēju ignorēt.

Lasot ceļojumu atmiņas, ļoti gribas redzēt tās vietas, kurās autors bijis. “Sapņu salā” nav fotogrāfiju, bet Dženiferas blogā to ir diezgan daudz. Labas fotogrāfijas un daudz informācijas par Tilos atrodamas šajā vietnē, bet visreālākās bildes var atrast Instagramā.

Kopumā “Sapņu sala” ir viegli un ātri lasāma grāmata, piemērota pludmalei un liek ilgoties pēc Vidusjūras.

Vērtējums: 3/5