Ogļu kalna bibliotēka. Skots Hokinss

izdevniecība prometejs, marii grāmatplaukts, fantāzijas romānsPrometejs 2017. gads, 429 lpp.

Skota Hokinsa debija daiļliteratūrā ir padevusies tik traki krāšņa, ka neviļus pārņem divejādas bažas: 1) neko labāku autors nespēs radīt, 2) nākamie viņa darbi būs vēl trakāki (labā nozīmē, protams).  “Ogļu kalna bibliotēka” ir brīnišķīgi melns romāns par ļoti īpašu bibliotēku un ļoti īpašiem bibliotekāriem. Aizmirstiet rāmas kundzes brillēs un rātni plauktos saliktas dzejas grāmatas un romantiskos romānus. Šī nav tāda bibliotēka un šie nav tādi bibliotekāri.

Ir grūti pastāstīt par šo romānu ko vairāk kā anotācijā, lai nepateiktu pārāk daudz. Šoreiz, manuprāt, ir īpaši svarīgi neizpļāpāties, jo tā šokējošā “kas, pie velna, ir tas?!” un “ko es tikko lasīju?!” sajūta piedod grāmatai papildus burvību. Nevajag bīties, ka sākumā daudz kas šķiet nesaprotams. Lasītājs tiek iemests reālā un tajā pašā laikā nereālā pasaulē bez paskaidrojumiem un atliek tikai strauji kulties uz priekšu, jo notikumi negaida. Viss ir pilnīgi traki, pagalam jocīgi, pilnīgā pakaļā un bezgala aizraujoši. Uz grāmatas beigām viss sāk nostāties savās vietās un tad ir tāds milzīgs “wow!”.

Romāns ir melns, vietām pat ļoti melns. Tik melns, ka asinis šķīst, zarnas lido pa gaisu un nocirstas galvas runā. Vienlaicīgi romānam piemīt drusku rotaļīgs vieglums, tāds kā mežonīgas spēles elements, kas romāna beigās kļūst par ko dziļāku un krietni cilvēcīgāku. Arī melnā humora cienītāji varēs pasmaidīt. Grāmatas tēli ir īpatnēji, dažiem galvenajiem arī iedotas personības šķautnes, tomēr šis ir piedzīvojumu, nevis psiholoģiskais romāns. Man ļoti patika bijušais armijnieks Ērvins. Karolīna valdzināja, tomēr neraisīja īpašu līdzpārdzīvojumu. Slepkavnieku Deividu es tik drīz neaizmirsīšu. Arī pārējie tēli ir diezgan frīkaini. Normālākais ir Stīvs, kurš nabadziņš iekuļas pašā notikumu epicentrā. Pāris vietās cieš dzīvnieki un tās man literārajos darbos vienmēr ir nepatīkamas epizodes. Zinu, ka ir arī citi lasītāji ar līdzīgu problēmu. Šoreiz šīm epizodēm varēju samērā viegli tikt pāri, jo tā nebija bezmērķīga vardarbība ap kuru autors tīksminās, lai speciāli šokētu lasītājus.

Prieks, ka romāns iznāk lieliskā, dzīvīgā Viļa Kasima tulkojumā. Tas ir ļoti svarīgi, jo varoņi nerunā diezko literāri un sausākā tulkojumā romāns zaudētu autora stila autentiskumu. Piemēram, Ērvins, pateicoties savam runas veidam un domāšanai, izkāpj no grāmatas lapām dzīvāks par dzīvu.

Neatceros otru tik šausminoši burvīgu un dullu grāmatu. Turklāt autoram izdevies lieliski nobalansēt uz mata tievās līnijas starp šķebinoši pretīgi (atkal Deivids…) un smieklīgi sajūsminoši. Neko tādu es negaidīju! “Ogļu kalna bibliotēka” ir saldais ēdiens melnu tekstu cienītājiem un visiem, kuri vēlas, lai grāmata viņus pārsteidz un aizrauj citā pasaulē.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

P.S.1. Šī ir Inta Ziemassvētku dāvana. Paldies, trāpīts desmitniekā. 🙂

P.S.2. Iekļauju šo romānu šī gada R.I.P. izaicinājumā, jo tur iederas perfekti. Kad domāju, ko rudens sākumā lasīt, vēl nezināju, ka “Ogļu kalna bibliotēka” iznāks oktobra vidū.

Advertisements

Kailsals. Daina Sirmā

dzeja, dzejoļu krājums, dzejniece no ValmierasPētergailis 2012. gads, 88 lpp.

Valmieras bibliotēkā jauni un vēl samērā jauni dzejas krājumi gozējas atsevišķā plauktā, un tieši šādam bibliotēkas izkārtojumam varu pateikties par iepazīšanos, kaut neregulāru un haotisku, ar jaunāko latviešu dzeju. Dzejas dienu iespaidā cilāju plaukta saturu līdz plaukstā iegūla “Kailsals”. Rudenīgi dzestrs gaiss, krītošas lapas, drīz ziema…. Ļoti iederīgs nosaukums.

Ievadvārdos Ronalds Briedis raksta, ka “kaut kas ledaini stindzinošs ir katrā autores vārdā”, un tiešām Dainas Sirmās dzejā skan ziemīgas notis: kailsals gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Purvs, ūdeņi, ledus, ziemas smaržas, aukstums, bet tad nāk pavasaris, cerības uz siltumu un mīlestību. Gan skaudri poētiski, gan dziļi intīmi, gan varbūt vien autorei zināmu zemtekstu – tik dažādi ir dzejoļi šajā krājumā. Dzeja ar zemes un ziemas smaržām un krāsām, latviskās identitātes noti, savu sakņu apzināšanos. Neko nezinot par autori, man bija sajūta, ka lasu zaudējumu skarta, bet garīgi spēcīga un nosvērta cilvēka dvēseli. Ļoti personiska dzeja, drosmīga atkailināšanās.

sals iestiklo upi
iestiklo peļķi
iestiklo sienu starp mums

Tikai vēlāk uzzināju, ka “Kailsals” ir dzejnieces pirmais dzejoļu krājums un viņa pati pa daļai valmieriete. Man, kā parastam lasītājam, krājums šķita noslīpēts un pārdomāti sakārtots, ar savu izteiktu balsi. Es nebūtu uzminējusi, ka tā ir debija. Ne visus dzejoļus spēju uztvert, bet kopējā noskaņa man patika un lika aizdomāties. Šī ir dzeja, ko vislabāk lasīt rudenī vai ziemā.

Vērtējums: 3/5

Romantika un sentiments

Nesen mani tā bija nomocījusi visa nopietnā literatūra, ka uz ātru roku veikalā paķēru grāmatu, kurai uz vāka rakstīts, ka tas ir sentimentālais franču romāns. Lai kas tas būtu, bet sižeta anotācija šķita pieņemama. Jau vēlāk, izmantojot brīvas 20 minūtes Alūksnē, ieskrēju grāmatnīcā un paķēru mīlas romānu, kas bija stipri nocenots. Abas grāmatas izrādījās katra savā veidā jaukas un izklaidējošas. Tieši tas, kas man bija vajadzīgs.

romantisks romāns, franču romānsMistera Daldrija neparastais ceļojums. Marks Levī

Kontinents 2013. gads, 370 lpp.

Grāmata – pārsteigums. Uzreiz teikšu, ka šo Marka Levī romānu izlasīju ar baudu un esmu nopirkusi vēl vienu nākamās nopietnās literatūras krīzes brīdim. Sentimentāls nozīmē sakāpinātu emocionalitāti, bet neko īsti pārmērīgu nemanīju. Nebija arī nekādu pārlieku dramatisku sižeta pavērsienu, kas bieži raksturīgi tādai vieglajai literatūrai. Ir daudz atmiņu, sevis meklējumu, bet viss viegli sagremojamās devās.

Man ļoti patika galvenie romāna tēli – smaržu izgudrotāja Alise un gleznotājs misters Daldrijs. Neuzbāzīgi, vienkārši, reāli cilvēki, katrs ar savu skumju pagātni. Bija patīkami vērot kā viņi sadraudzējas un pamazām atrod savu vietu dzīvē. Liela sižeta daļa risinās Turcijā, sniedzot ieskatu dramatiskos notikumos ap 1. pasaules kara sākuma laiku un armēņu genocīdu. Tādu īstu Turcijas smaržu, garšu un skaņu sajūtu gan autoram nav izdevies uzburt, bet fons tik un tā ir gana kolorīts.

Ar laiku nojautu, kā viss varētu atrisināties, bet tas romāna beigas man nesabojāja. Tiešām patīkami izklaidējos un atpūtos. Viss tā pa mierīgo, kas rūdītiem romantiskās literatūras lasītājiem varētu arī nepatikt, bet man bija tieši laikā. Varbūt tas ir franču šarms, kas iespiedies starp teksta rindām un mani apbūra.

Vērtējums: 3,5/5

mīlas romāns, romantisks romānsIk dienu, ik stundu. Nataša Dragniča

Zvaigzne ABC 2013. gads, 299 lpp.

Šī romāna izvēlei par labu spēlēja ne tikai cena, bet arī tas, ka autore dzimusi un augusi Horvātijā un arī romāna darbība pa daļai risinās šajā valstī. Tas, ka arī šajā romānā viens no varoņiem ir gleznotājs, ir patīkama sagadīšanās. Anotācija sola, ka šis ir neparasts mīlasstāsts, poētisks un pārlaicīgs. Tā tiešām ir. Šķiet, ka autorei ir dzejnieces dotības, jo teksts plūst un vijas skaisti, bet ne pārmērīgi, izcakināts īsos teikumos. Situācijas un pat varoņu teiktais atkārtojas cikliski. Savu odziņu piedod gan dzīve Horvātijas piekrastes pilsētiņā, gan Parīzes elpa. Nu gandrīz kā tāds skaisti dekorēts un gards eklērs. Bauda lasīt un neko nedomāt.

Diemžēl drusku par saldu un nereālu manai gaumei. Pasaka, kurā pie mazākā satricinājuma ģībstošu princi ar skūpstu modina skaista princese, kura būtu pelnījusi krietni labāku puisi pie sāniem. Mani kaitina, ka viss romāna sižets ir balstīts uz Lukas gļēvumu. Vienīgā un īstā mīlestība atrasta jau 5 gadu vecumā (šajā vietā es nemaz nebolu acis….mhm…), bet viņš to pakāš atkal un atkal, vienlaicīgi lienot zem brunčiem citām. Gan jau dzīvē tā notiek.

Tā kā tik reti lasu šāda veida literatūru, tad man ir maz piemēru ar ko salīdzināt. Ņemot vērā, ka teksts kā tāds ir baudāms un liela mīla pati par sevi skaista, kopumā es tīri labi izklaidējos un atpūtos.

Vērtējums: 3,5/5

R.I.P. XII

lasīt

Gaidu un nevaru sagaidīt oficiālu paziņojumu par šī gada R.I.P., bet tas jau man neliedz turpināt tradīciju.

Ja kāds vēl nezina, R.I.P. ir lasīšanas izaicinājums no 1. septembra līdz 31. oktobrim, kura laikā lasa “tumšo” literatūru: trillerus, mistiku, tumšo fantāziju, gotiku, šausmas, spoku stāstus un tamlīdzīgus darbus.

Četrus gadus lasīšanai izvēlējos pirmo līmeni, bet šogad būšu reāliste un palikšu pie otrā līmeņa, kas nozīmē 2 grāmatas.

ripnineperilsecond-600x268

Jau laicīgi izdomāju, kuras divas grāmatas lasīšu, bet tad iepazinos ar Kormoranu Straiku un viņš manus plānus pamainīja.

the bloody chamber the silkworm

The Bloody Chamber by Angela Carter
The Silkworm by Robert Galbraith

Tiklīdz saņēmu dāvanā fantāzijas/šausmu stāstu krājumu “The Bloody Chamber” zināju, ka lasīšu to R.I.P. laikā. Savukārt pēc “The Cuckoo`s Calling” bija pilnīgi skaidrs, ka nav variantu – man tūlīt pat ir jāturpina lasīt Roulingas detektīvsērija. “The Silkworm” esot tumšāks un drūmāks, tāpēc domāju, ka pilnībā iederēsies R.I.P. rāmjos. Jebkurā gadījumā man romāns ir jāizlasa pirms seriāla, ar kuru arī esmu aizrāvusies.

Vai kāds no jums piedalās R.I.P.?

Dzīve notiek: vasaras otra puse

Valmiera augustā

Runā, ka vasara cauri. Ja tā, tad laiks atskatīties uz piedzīvoto vasaras otrajā pusē. Šoreiz varēšu vairāk uzrakstīt par grāmatām, bet vispirms par visu citu. No kultūras/izklaides pasākumiem bija divi. Vaidavā notika Mālēdiena festivāls – bijām ekskursijā Vaidavas keramikas ražotnē un izbaudījām Kārļa Kazāka koncertu. Koncerta beigās viņš teica, ka viņam viss te paticis, tikai mālu nedevuši ēst. Uz to maza meitenīte atbildēja: “Mālus nedrīkst ēst!”. Tā lūk. Vispār pasākums bija jauks – tāds viegls čiliņš dabā un patīkamā atmosfērā.

Vaidava, Mālēdiena festivāls

Vaidavas keramikas ražotnē

Pēc tam nāca Valmieras pilsētas svētki un es izmantoju iespēju dienu pavadīt galerijā “Laipa” divās mākslas nodarbībās. Pirmā bija akrila gleznošana/krāsu jaukšana ar Patrīciju Brekti – ļoti jauki un tagad man ļoti gribas vēl pamēģināt ar akrilu. Otrā bija akvareļa gleznošanas nodarbība slapjā akvareļa tehnikā – manuprāt, drusku haotiski, varbūt pasniedzēja jau bija sagurusi un skaidrs, ka slapjā akvareļa tehnika ir ciets rieksts, ko nevar tā uzreiz pārkost.

Kārlienas pagalms, akrila nodarbība

Mana mākslinieciskā darbošanās neaprobežojās tikai ar tām divām nodarbībām. Cenšos vismaz reizi dažās dienās kaut ko uzzīmēt. Ir tapuši daži jauni darbi un nopirku nelielu skiču blociņu, ko nēsāt līdzi.

Pojene

31. jūlijā mūsu sunim palika 2 gadi un jubileja tika nosvinēta ar tortīti, ko jubilārs ļoti atbalstīja. Viņš pat ierosināja, ka jubileju varētu svinēt katru dienu. Vai tagad viņš ir pieaudzis? Drusku prātīgāks kļūst, miegā tagad biežāk rūc, nevis smilkst. Ko īpaši pamanīju šovasar: ja viņš redz, ka ēdam no kāda krūma ogas, viņš arī pats meklē un ēd -jāņogas, mellenes, korintes, ērkšķogas, avenes. Puikam ļoti garšo, bet nesatraucieties, viņš ar tādu pašu baudu ēd arī gaļu.

Tomēr tiku pie dažām brīvdienām un vienu no tām izmantoju, lai apciemotu pāris mīļas draudzenes Rīgā. Zvaigzne Cafe man uztaisīja milzīgu latti. Bija gandrīz 11 no rīta, kafiju vēl nebiju dzērusi un laikam pēc manas sejas izteiksmes bija skaidrs, ka ne ar kādu mazo porciju man nepietiks. Pagaršoju arī slaveno Raunas eklēru. Nē nu, nekāda vaina, sulīgs, bet es laikam no visiem sajūsmas tekstiem gaidīju ko tādu, ka man būs jālec augšā un jākliedz: “Jā, tas tik ir eklērs!”. Bet svarīgāk ir tas, ka, draudzeni gaidot, ielasījos Ilgas Raščevskas “Norakstītie” sākumā. Sākums iesit pakrūtē, gribas izlasīt visu, bet tā noteikti būs smaga lasāmviela. Ja par grāmatām, tad Rīgā nevienu grāmatu nenopirku, lai gan pagāju garām Robert`s Books un bija milzīgs kārdinājums tur iegriezties. Viņiem 2. septembrī būšot “yard sale”.

Zvaigzne Cafe

Vēl es aizgāju uz izstādi “Krievu mākslas zelta klasika 19. gs” Rīgas Biržā. Izstādē sajūsmināja Ivana Šiškina darbi, īpaši ar sēpiju, ogli radītie. Neesmu nekāda dižā mākslas zinātāja, tāpēc gāju apbrīnot mākslinieku veikumu un pētīt kā attēlotas detaļas, gaismas.

"Krievu mākslas zelta klasika 19. gs"

Vasīlijs Surikovs “Muižniece Morozova. Skice” (1884). Šis darbs tiek uzskatīts par vienu no 19. gs. krievu glezniecības šedevriem.

"Krievu mākslas zelta klasika 19. gs"

Ir iestājies tas brīdis, kad tuvākajā apkaimē (un ar to es domāju ~100 km rādiusu ap Valmieru) visi interesējošie dabas objekti ir apskatīti, bet Līču-Laņģu klintis bija dikti iespaidīgas, tāpēc devāmies uz Liepu vēlreiz.

Līču=Lanģu klintis

Domāju par šo taku uzrakstīt atsevišķu rakstu, jo man vēl jāpastāsta par grāmatām.

Lasīšu Ar grāmatām tātad ir tā, ka esmu izlasījusi 4, dažas ir iesāktas un vēl pāris jaunas nopirktas gaida rindā. Vasaras sākumā iecerētais saraksts, protams, netiek lasīts pilnīgi bez nekādiem sirdsapziņas pārmetumiem. Iesāku Lorensa Darela “Aleksandrijas kvartetu”, pēc pirmās daļas tā kā netaisījos turpināt, tomēr ziņkāre uzvarēja un tagad piktojos, ka latviski tik vien ir, trešā un ceturtā daļa jāmeklē angliski. Kaut kas tajā Darela romānu ciklā ir. Izlasīju arī svaigi iznākušo “Cilvēku, zvēru un dievu zemē“. Bet vispār mani ir nomocījušas nopietnās grāmatas un paķēru lasīt franču sentimentālo romānu, kas mani labi izklaidēja un noveda pie vēl diviem romantiskajiem romāniem. Pašlaik lasu “Ik dienu, ik stundu” un pēc tam man ir vēl viens Marka Levī romāns. Tad varbūt saldo būšu saēdusies ilgam laikam un atgriezīšos pie nopietnākas literatūras.

Te nu būtu laiks likt punktu. Rudens man atnāks ar jau tradicionālo R.I.P. lasīšanas pasākumu. Pieļauju, ka šoreiz lasīšu tikai 2 grāmatas un izvēle man jau ir skaidra.