Dzīve notiek: vasaras otra puse

Valmiera augustā

Runā, ka vasara cauri. Ja tā, tad laiks atskatīties uz piedzīvoto vasaras otrajā pusē. Šoreiz varēšu vairāk uzrakstīt par grāmatām, bet vispirms par visu citu. No kultūras/izklaides pasākumiem bija divi. Vaidavā notika Mālēdiena festivāls – bijām ekskursijā Vaidavas keramikas ražotnē un izbaudījām Kārļa Kazāka koncertu. Koncerta beigās viņš teica, ka viņam viss te paticis, tikai mālu nedevuši ēst. Uz to maza meitenīte atbildēja: “Mālus nedrīkst ēst!”. Tā lūk. Vispār pasākums bija jauks – tāds viegls čiliņš dabā un patīkamā atmosfērā.

Vaidava, Mālēdiena festivāls

Vaidavas keramikas ražotnē

Pēc tam nāca Valmieras pilsētas svētki un es izmantoju iespēju dienu pavadīt galerijā “Laipa” divās mākslas nodarbībās. Pirmā bija akrila gleznošana/krāsu jaukšana ar Patrīciju Brekti – ļoti jauki un tagad man ļoti gribas vēl pamēģināt ar akrilu. Otrā bija akvareļa gleznošanas nodarbība slapjā akvareļa tehnikā – manuprāt, drusku haotiski, varbūt pasniedzēja jau bija sagurusi un skaidrs, ka slapjā akvareļa tehnika ir ciets rieksts, ko nevar tā uzreiz pārkost.

Kārlienas pagalms, akrila nodarbība

Mana mākslinieciskā darbošanās neaprobežojās tikai ar tām divām nodarbībām. Cenšos vismaz reizi dažās dienās kaut ko uzzīmēt. Ir tapuši daži jauni darbi un nopirku nelielu skiču blociņu, ko nēsāt līdzi.

Pojene

31. jūlijā mūsu sunim palika 2 gadi un jubileja tika nosvinēta ar tortīti, ko jubilārs ļoti atbalstīja. Viņš pat ierosināja, ka jubileju varētu svinēt katru dienu. Vai tagad viņš ir pieaudzis? Drusku prātīgāks kļūst, miegā tagad biežāk rūc, nevis smilkst. Ko īpaši pamanīju šovasar: ja viņš redz, ka ēdam no kāda krūma ogas, viņš arī pats meklē un ēd -jāņogas, mellenes, korintes, ērkšķogas, avenes. Puikam ļoti garšo, bet nesatraucieties, viņš ar tādu pašu baudu ēd arī gaļu.

Tomēr tiku pie dažām brīvdienām un vienu no tām izmantoju, lai apciemotu pāris mīļas draudzenes Rīgā. Zvaigzne Cafe man uztaisīja milzīgu latti. Bija gandrīz 11 no rīta, kafiju vēl nebiju dzērusi un laikam pēc manas sejas izteiksmes bija skaidrs, ka ne ar kādu mazo porciju man nepietiks. Pagaršoju arī slaveno Raunas eklēru. Nē nu, nekāda vaina, sulīgs, bet es laikam no visiem sajūsmas tekstiem gaidīju ko tādu, ka man būs jālec augšā un jākliedz: “Jā, tas tik ir eklērs!”. Bet svarīgāk ir tas, ka, draudzeni gaidot, ielasījos Ilgas Raščevskas “Norakstītie” sākumā. Sākums iesit pakrūtē, gribas izlasīt visu, bet tā noteikti būs smaga lasāmviela. Ja par grāmatām, tad Rīgā nevienu grāmatu nenopirku, lai gan pagāju garām Robert`s Books un bija milzīgs kārdinājums tur iegriezties. Viņiem 2. septembrī būšot “yard sale”.

Zvaigzne Cafe

Vēl es aizgāju uz izstādi “Krievu mākslas zelta klasika 19. gs” Rīgas Biržā. Izstādē sajūsmināja Ivana Šiškina darbi, īpaši ar sēpiju, ogli radītie. Neesmu nekāda dižā mākslas zinātāja, tāpēc gāju apbrīnot mākslinieku veikumu un pētīt kā attēlotas detaļas, gaismas.

"Krievu mākslas zelta klasika 19. gs"

Vasīlijs Surikovs “Muižniece Morozova. Skice” (1884). Šis darbs tiek uzskatīts par vienu no 19. gs. krievu glezniecības šedevriem.

"Krievu mākslas zelta klasika 19. gs"

Ir iestājies tas brīdis, kad tuvākajā apkaimē (un ar to es domāju ~100 km rādiusu ap Valmieru) visi interesējošie dabas objekti ir apskatīti, bet Līču-Laņģu klintis bija dikti iespaidīgas, tāpēc devāmies uz Liepu vēlreiz.

Līču=Lanģu klintis

Domāju par šo taku uzrakstīt atsevišķu rakstu, jo man vēl jāpastāsta par grāmatām.

Lasīšu Ar grāmatām tātad ir tā, ka esmu izlasījusi 4, dažas ir iesāktas un vēl pāris jaunas nopirktas gaida rindā. Vasaras sākumā iecerētais saraksts, protams, netiek lasīts pilnīgi bez nekādiem sirdsapziņas pārmetumiem. Iesāku Lorensa Darela “Aleksandrijas kvartetu”, pēc pirmās daļas tā kā netaisījos turpināt, tomēr ziņkāre uzvarēja un tagad piktojos, ka latviski tik vien ir, trešā un ceturtā daļa jāmeklē angliski. Kaut kas tajā Darela romānu ciklā ir. Izlasīju arī svaigi iznākušo “Cilvēku, zvēru un dievu zemē“. Bet vispār mani ir nomocījušas nopietnās grāmatas un paķēru lasīt franču sentimentālo romānu, kas mani labi izklaidēja un noveda pie vēl diviem romantiskajiem romāniem. Pašlaik lasu “Ik dienu, ik stundu” un pēc tam man ir vēl viens Marka Levī romāns. Tad varbūt saldo būšu saēdusies ilgam laikam un atgriezīšos pie nopietnākas literatūras.

Te nu būtu laiks likt punktu. Rudens man atnāks ar jau tradicionālo R.I.P. lasīšanas pasākumu. Pieļauju, ka šoreiz lasīšu tikai 2 grāmatas un izvēle man jau ir skaidra.

Cilvēku, zvēru un dievu zemē. Antonijs Ferdinands Osendovskis

Mongolija, dzīvesstāstsZvaigzne ABC 2017. gads, 366 lpp.

Reāli dzīvesstāsti mēdz pārspēt visus izdomātos stāstus, tāpēc ir tik vilinoši tos lasīt, vismaz man. Ja vēl tiek norādīts, ka tas būs bīstams piedzīvojums jāšus cauri Centrālajai Āzijai, tad obligāti jālasa, jo tas Zemes apgabals man caur literatūru vēl maziepazīts.

Autors stāstījumu sāk ar bēgšanu no Sibīrijas uz Mongoliju. Viņam palīdz labi cilvēki un, pēc dažu mēnešu slēpšanās alā Sibīrijas mežos ziemā (varat iedomāties?!), Osendovskis uzsāk smagu, ilgu un bīstamu ceļojumu uz Mongoliju. Viņa mērķis ir Ķīna un tālāk Eiropa, lai tiktu prom no boļševikiem, kuriem viņš, būdams politiski aktīvs polis ar smadzenēm ķīseļa vietā, ir stipri nevēlama persona. Mongolijā viņš iestrēgst apmēram gadu un iesaistās vietējo iedzīvotāju aktivitātēs. Iespējams, ka tā ir izglītotu un ar līdera dotībām apveltītu cilvēku sodība, ka viņi, pat negribot, nonāk kādu grupu priekšgalā un ir spiesti kaut ko kārtot un vadīt. Tā sanāk Osendovskim. Īsti nesapratu, vai tas viņam patīk vai nē, bet ar šo darbošanos viņš gan iekuļas jaunās briesmās, gan, ļoti iespējams, tieši tas viņam ļauj izbēgt un beidzot nokļūt Pekinā.

Mongolijā taču nekā nav, tikai stepe un kalni! Izrādās, ka tā vis nav. Vismaz 1920. gadu sākumā no Osendovska stāstītā tā šķiet diezgan apdzīvota teritorija, kurā nemitīgi pārvietojas dažādu tautību cilvēki. Pat vēl trakāk – Mongolija tolaik ir politisku intrigu pilns kaujas lauks. Ķīnieši, krievi (baltie pret sarkanajiem), mongoļi, dažādas ciltis tika ierautas ķīviņos par Mongolijas pārvaldīšanu.

Osendovska valodu zināšanas, interese par ģeoloģiju, vietējo tautu dzīvi un politiku, vērīgais žurnālista skats padara “Cilvēku, zvēru un dievu zemē” par piedzīvojumu romānu garā sarakstītu vērtīgu informācijas krātuvi. Autors veikli raksta, lasās viegli. Tekstu papildina daudzas fotogrāfijas. Žēl, ka nav karte ar autora pārvietošanās maršrutu. Kartes trūkums netraucē, bet man šādus ceļojumus vienmēr gribas redzēt karti.  Tulkojumā mulsināja regulāri minētā “katliene”. Domāju, ka drukas kļūda un domāta kalniene, tomēr akadēmiskā terminu datubāze saka, ka katliene ir un blakām min “iedobe”. Mūžu dzīvo, mūžu mācies….

Lasīju ar lielu interesi, tikai nepameta tāda neliela nereāluma sajūta. Likās, ka drusku piepušķoti notikumi, ko labam stāstam var piedot. Traka dzīve uz pulvera mucas vairāku tautu plosītā zemē, bet autoru pavada izcila veiksme. Skaidrs, ka viņa zināšanas padara viņu noderīgu dažādās situācijās, tomēr vai tiešām viņš ne ar vienu nesastrīdējās, nedabūja pa muti, nekļūdījās? Rakstot pašam par sevi vienmēr ir tā greznība nepateikt to, ko nevēlies, lai citi uzzina. Ak, es droši vien nevajadzīgi piekasos un spekulēju. Katrā ziņā, apbrīnojams gabaliņš no spēcīgas personības dzīves un ļoti interesants ieskats 1920. gadu Mongolijā, beigas gan drusku aizpeld stāstījumā par Dzīvo Budu, leģendās un pareģojumos.

Vērtējums: 3/5

Sala. Robērs Merls

34752379Izdevniecība “Liesma” 1969. gads, 505 lpp.

Man tik ārkārtīgi patika “Malvilas pils”, tāpēc priecīgā satraukumā pukstošu sirdi ķēros pie Robēra Merla nākamā romāna “Sala”. Kā jau varat nojaust, romāna darbība risinās uz salas. Tā ir neliela, neapdzīvota sala kaut kur okeānā gabalu no Taiti. Uz šīs salas apmetas vairāki jūrnieki, kas uzrīkojuši kuģa dumpi, un taitieši ar sieviešu baru, kas palīdzēja jūrniekiem aizkuģot līdz salai. Ļoti ātri top skaidrs, ka starp brutālajiem jūrniekiem (pārsvarā tie ir briti), ar savu baltā cilvēka pārākumu, un maigajiem taitiešiem, ar savām tradīcijām, saskanīgas un mierīgas dzīves nebūs. Konflikts eskalē un iznākums ir skarbi likumsakarīgs.

Sākums bija šausmīgi lēns. Ap 90. lapaspusi vēl cerēju: paga, ļauj sižetam ieskrieties, tagad viņi ir uz salas, būs interesanti. Interesantāk palika, bet, ārprāts, cik šī ir apnicīga grāmata. Tie interesantie brīži ir jāizkasa no vārdu jūras par to kā taitietes apjūsmo kuslo jēriņu, nē, gailīti Perselu un kā Persels jau simto reizi atkārto, ka viņš nenostāsies nevienā pusē, ieroci rokās neņems, vardarbība ir grēks un tādā garā.

Persels ir romāna galvenais tēls – jauns, dievbijīgs pacifists, kurš ļoti labi saprotas ar taitiešiem. Savā ziņā Perselam ir taisnība, viņš grib, lai viss ir taisnīgi, demokrātiski, bet savu ideālu dēļ tomēr netieši vainīgs traģēdijā. Nenostājoties taitiešu pusē viņš neviļus atbalsta jūrnieku agresiju. Tad vēl ir kapteinis Mazons: ļoti interesants tipāžs savā nelokāmajā stulbumā un uzpūtībā. Ja viņš būtu savādāka rakstura, iespējams, dzīve uz salas izvērstos pavisam citādi.

Negribu būt netaisna, tāpēc jāpiezīmē, ka psiholoģiski šī ir ļoti interesanta drāma ar spēcīgu nobeigumu. Ja man jau no sākuma nebūtu skaidrs, kā tas viss beigsies, varbūt tā negarlaikotos. Arī no antropoloģijas puses ir interesanti lasīt, jo autors daudz stāsta par taitiešu pasaules uzskatu, paražām, domāšanu un sadzīvi. Diemžēl šoreiz man traucēja milzīgais “ūdens” daudzums tekstā un tas, ka nebija neviena varoņa, kam pieķerties.

Salīdzinot “Salu” un “Malvilas pili”, otrā šķiet dikti optimistiska un pat nereāla. “Sala” ar zemiskajiem, gļēvajiem un kašķīgajiem iemītniekiem ir krietni reālāka. Es tomēr mīļuprāt pārlasīšu Malvilu, jo man gribas ticēt “pasakām” un tam, ka kopā spēj savākties saprātīgi cilvēki un izdzīvot, nevis viens otru apslaktēt. Gandrīz aizmirsu piebilst, ka “Salas” ideja balstīta uz reāliem notikumiem. Par to var izlasīt grāmatas priekšvārdā.

Vērtējums: 3/5

Aleksandrijas kvartets. Justīne. Lorenss Darels

JustīneNordik 2008. gads, 261 lpp. Aleksandrijas kvartets #1

Biju iedomājusies, ka šis ir ceļojuma stāsts, bet izrādījās, ka “Aleksandrijas kvartets” autora vārdiem ir “pētījums par mūsdienu mīlestību”, eksperimentāls romānu cikls, kura pirmās trīs grāmatas vēsta par vienu un to pašu laika posmu un tiem pašiem cilvēkiem no dažādiem skatu punktiem, un tikai četurtais romāns virzās laikā uz priekšu. Centrā ir jauna rakstnieka un sarežģīta rakstura sievietes mīlasstāsts uz eksotiskās Aleksandrijas fona. Anotācija arī sola noslēpumu un spiegošanu. Tiktāl izklausās aizraujoši, un “Justīnes” pirmās pāris lapas ir tik intriģējošas un košiem ainavu aprakstiem pilnas, ka uzreiz jutos savaldzināta. Metos lasīt romānu, lai gan paņēmu rokās ar domu nest atpakaļ uz bibliotēku, jo pašlaik galīgi neiet ar lasīšanu.

Spilgti sācies romāns pamazām iestieg filozofiskās pasāžās un ārkārtīgi garos mēģinājumos aprakstīt un psiholoģiski/filozofiski izanalizēt Justīnes personību. Tā arī nespēju viņu ne ieraudzīt, ne saprast. Justīnes samudžinātais psiholoģiskais portrets šķita kā pārcenšanās. Vai viņai ir psiholoģiskas novirzes, vai viņa tēlo, ko īsti viņa domā, kas viņa tāda galu galā ir un ko viņa meklē? Viņas teiktais man šķita teatrāls un nedzīvs. Trīs vīrieši cenšas viņu saprast, aizrakties līdz saknei un tādējādi pilnībā iegūt sev. Tas, protams, neizdodas un laikam arī tieši šī nespēja viņu pakļaut ir trakās apsēstības (nu labi, lai būtu mīlestība) pamatā. No malas kaislīgais mīlas daudzstūris izskatās pagalam ciniski.

Mūsu galvenais varonis, šī stāsta stāstītājs, neveiksmīgs rakstnieks L. G. Dārlijs atgādina dzīves apnikuma skartu cilvēku, kurš ņem pretī pirmo iespēju tikai, lai kaut kas notiktu. Citi tēli ir saprotamāki, tomēr visveiksmīgākā ir sanākusi Aleksandrija – krāšņa, pulsējoša, kontrastaina, tumša, smirdoša, grezna, haotiska un apstulbinoša pilsēta. Varbūt pilsēta vai no tuksneša nākošais vējš padara cilvēkus dullus, liek viņiem dzīties pēc kaut kā nezināma, mesties tumšās kaislībās. Manuprāt, L. Darelam ļoti labi sanāk vietu apraksti un kolorītu cilvēku tēli, ja vien viņš nesāk tos pārāk analizēt. Aiz visa tā vārdu meža un prātojumiem slēpjas skaisti teikumi.

Nākamais romāns ciklā sola Baltazara, ārsta un kabalas speciālista, filozofisko skatījumu uz šo mīlasstāstu. Šaubos, vai tam man pietiks spēka, tomēr ļoti gribētos uzzināt jūsu domas par šīs romānu tetraloģijas turpinājumiem – vai man lasīt? Cik daudz tur ir tā filozofiskā skatījuma?

Vērtējums: 3/5 (sākuma emocijās Goodreads ieliku 2 zvaigznes, tomēr romāns ir pelnījis vairāk)

Dzīve notiek: vasaras pirmā puse

pļava

Nekas daudz nav mainījies kopš 8. jūnija, kad publicēju provizorisko vasaras lasāmo grāmatu sarakstu. “Voldenu” un “Kūrviesi” izmocīju, tad pieķēros pie divām neplānotām grāmatām, ārkārtīgi cītīgi lasīju Jāņu brīvdienās (paldies odiem un lietum, kas ļāva ilgstoši uzturēties teltī) un pēc tam viss. Piesēdos zīmēt apjomīgāku darbu un lasīšanai vairs laika neatlika.

zimejums

Daudz mazu otas triepienu pļavas ziedu pušķī. Akvarelis, A3

Bijām uz Dabas koncertzāli Burtnieku pļavās. Šogad pasākums bija veltīts dižsliekai.

dabas koncertzāle Burtniekos

Vizuāli, muzikāli un izglītojoši par dižsliekām Dabas koncertzālē

Muzikāli un vizuāli pasākums bija tīri baudāms, bet domāju, ka bērniem tur ir krietni interesantāk – visas tās darbnīcas un izglītojošās spēles bija ļoti apmeklētas. Es pielīdu tikai paklausīties kā Māris Olte stāsta par līņiem un tagad zinu, kāpēc līņiem no viena ezera var atšķirties krāsa. Ievēroju arī, ka rūdīti šī pasākuma apmeklētāji ierodas gumijniekos, ar krēsliem, guļammaisiem un teltīm. Vesela kustība nevis vienkāršs pasākuma apmeklējums.

satellites LV koncerts Valmiermuižas dzīvās mūzikas vakarā

Satellites LV uz Valmiermuižas skatuves.

Otrs muzikālais pasākums, ko apmeklējām, bija Satellites LV koncerts Valmiermuižas dzīvās mūzikas vakarā. Vispār esam regulāri šo mūzikas vakaru apmeklētāji un jāsaka, ka šis bija viens no foršākajiem koncertiem. Neesmu liela latviešu mūzikas zinātāja, bet izrādās, ka vairākas Satelītu dziesmas zināju tīri labi. Tā “Policija brauc!” par sporta čībām vispār ir super: Jānopērk jaunas sporta čības, Lai var iespert un ātri skriet. Viņi spēlēja arī vairākas dziesmas no jaunā (topošā) albuma. Nekā novatoriski jauna, tie paši ierastie meldiņi, bet tas nav slikti. Man vislabāk patika tās roķīgākās dziesmas, Satelītiem piestāv tāda dauzonība. Publika izlūdzās vēl pēdējo dziesmu un aktīvākie pat lēkāja līdzi. Ko esmu ievērojusi – latviešu publika pamostas tikai tad, kad mūziķi beidz uzstāšanos, tad skan grandiozi aplausi, tiek saukts, lai spēlē vēl, negrib laist prom.

Vēl daži vasaras pasākumi priekšā – tie paši dzīvās mūzikas vakari Valmiermuižā, Mālēdiena festivāls (notiks pirmo otro gadu Vaidavā), kurā uzstāsies Kārlis Kazāks un tātad ir obligāts apmeklējums, Valmieras pilsētas svētki. Valmieras vasaras teātra festivāla programma gan galīgi šogad neuzrunā, bet varbūt trāpīsies kāds cits apmeklējams pasākums.

balkons

Balkona birojs ar Albertu 😀

Izmīti arī daži līkumi ar riteņiem un izskrieti daži aplīši ar suni. Pastaigāts gar jūru, bet peldēties šogad laikam nesanāks. Tā kā atvaļinājums man šovasar nespīd, tad pārāk neskumstu par mēreni siltiem laika apstākļiem. Puķes izzied lēnāk un var par tām ilgāk papriecāties. Uz balkona gan šogad viss švaki aug. Baziliks izlīda un nosprāga, pētersīļi nīkuļo, tikai dilles izauga, jau noēstas un jāsēj pa otram lāgam. Pirmo reizi tā. Acīmredzot kaut ko daru nepareizi, jo mammai tomāti uz balkona jau gatavojas. Iedeva man arī vienu balkontomāta stādiņu, ko pašai vairs nav vietas izstādīt. Nosaucu par Albertu, auklēšu.

Gribēju rakstīt par divām izlasītajām grāmatām, bet sanāca par dzīvi. Par grāmatām būs citreiz, apsolu, jo šis taču ir grāmatu blogs. Man ir iesākta viena dikti dāmīga un viegla “bilžu” grāmata “How to be Parisian” un viena jauna fantāzijas/fantastikas sērija ar traki interesantu pasauli. Pirmā grāmata saucas “Too Like the Lightning”. Esmu romānam gandrīz pusē un joprojām neņemos apgalvot, ka vispār saprotu, kas patiesībā notiek – daudzi pasaules likumi vēl nezināmi, kuri ir sliktie un vai vispār tādi ir šajā romānā, kas galu galā notiks un tādā garā. Man patīk.