Botanicum. Keitija Skota, Ketija Vilisa

Laipni lūgti muzejā, grāmata par botāniku Jāņa Rozes apgāds 2020. gads, 96 lpp.

Tiklīdz ieraudzīju “Botanicum”, bija skaidrs, ka man šo grāmatu vajag. Domāju, ka vispār visa “Laipni lūgti muzejā” sērija ir vērtīga un var kalpot kā kvalitatīva dāvana sev vai citiem.

“Botanicum” ir kā dabas muzejs (bet tikai augi) zinātkāriem prātiem, kas parāda augu attīstību uz Zemes no pašiem pirmsākumiem. Saturs sadalīts 7 tematiskās nodaļās par kokiem, lakstaugiem, sūnām un citiem augiem. Tekstu papildina brīnišķīgas Keitijas Skotas ilustrācijas, kurās attēloti gan veseli augi, gan, piemēram, sēklas šķērsgriezums. Teksta nav pārāk daudz un domāju, ka tas ir viegli uztverams dažādiem vecumiem un zināšanu līmeņiem.

Es pavadīju daudzas stundas pētot ilustrācijas un cenšoties atmiņā saglabāt interesantus faktus. Piemēram, ananasu no Amerikas uz Eiropu atveda Kristofors Kolumbs. Savukārt, uz Ameriku viņš aizveda cukurniedres. Grāmatas pētīšana izpaudās interesantā “blaknē” – pastaigās ejot, cītīgāk vēroju sūnas, lapas un pēc atrastās zīles noskaidroju, ka pilsētas parkā aug šarlaksarkanais ozols.

Tekstā atradu pāris neprecizitātes, bet pieļauju, ka tās radušās aiz neuzmanības. Piemēram, sajaucot vietām miljonu ar miljardu. Citu iebildumu man nav kā vien tas, ka grāmata varēja būt biezāka. Tā pamatīgi uzkurināja manu ziņkāri, bet līdz galam to neapmierināja, tomēr pieļauju, ka citiem (teiksim jaunajiem lasītājiem) grāmatas apjoms varētu būt tieši laikā. “Botanicum” ir tik skaista, ka gribas to pētīt vēl un vēl. Pasniegtā informācija rada vēlmi iet pētīt dabā un lasīt padziļinātāk par botāniku.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Sērgas laikā. Paolo Džordāno

sērgas laikā Jāņa Rozes apgāds 2020. gads, 48 lpp.

Es “Sērgas laikā” izlasīju tikai 2020. gada beigās, tā simboliski noslēdzot šo trako gadu. Bija interesanti salīdzināt, ko Džordāno domā pandēmijas sākumā un ko domāju es, kad zināms un piedzīvots jau daudz vairāk.

Autora racionālā, matemātiskā pieeja vīrusa izplatībai, cilvēku uzvedībai sniedza zināmu mierinājumu un ļāva mazliet savādāk padomāt par notiekošo. Viņš pieskaras cilvēka dabai pretoties ierobežojumiem, (ne) ticībai, viedokļiem, un kāpēc nākotnē līdzīgas pandēmijas atkārtosies biežāk. Džordāno saka, ka mums vajadzētu mācīties no vīrusiem: steigšus mainīties, pielāgoties. Mēs smagi zaudēsim, ja to nedarīsim.

“Sērgas laikā” mazās esejas rakstītas februāra beigās – marta sākumā un rekordātrā tempā iztulkotas (pateicoties Dacei Meierei), un izdotas pie mums. Tolaik inficēšanās gadījumu skaits pārsniedza 85 tūkstošus, mirušo skaits tuvojās 3 tūkstošiem. Ja neskaita skaitļus, viss pārējais joprojām ir sāpīgi aktuāls.

“Tātad kā patiešām var apturēt infekciju?”

“Ar vakcīnu.”

“Un ja vakcīnas nav?”

“Ar vēl lielāku pacietību.”

Lasīju viņa pārdomas un sapratu, ka mēs zinām krietni vairāk par vīrusu, ir izstrādāta vakcīna un sākta vakcinācija, bet daudzviet un daudzi savās bailēs, uzskatos un darbībās ir tādi paši kā 2020. gada sākumā, tāds pats haoss. Tie, kas piesargājās un saprata gada sākumā, tie piesargājas un saprot arī gada beigās, pārējie turpina uzskatīt, ka “tā jau tikai gripa” (it kā gripa būtu jauka pastaiga parkā) un tā tālāk.

Zinu, ka citi šo mazo grāmatiņu steidza lasīt, kad tā iznāca gada pirmajā pusē. Man tad negribējās, pietika ar satraucošajām ziņām. Tagad es labprāt vēl palasītu, ko Paolo Džordāno domā par šo pandēmiju.

Vērtējums: 4/5

Uz neredzēšanos, 2020., sveiks, 2021. gad!

Neiespējami garais un vienlaikus pārsteidzoši īsais gads ir beidzies tik strauji, ka es jau tradicionāli visu kavēju. Nokavēju bloga dzimšanas dienu – novembra beigās palika 14 gadi, nokavēju Ziemassvētkus, ceru nenokavēt nākamo vasaru.

Par spīti visam, 2020. gads bija labs. Man tikai drusku žēl, ka nebija laika lasīt tad, kad lasītprieks atgriezās. Maksimāli daudz biju dabā, turpināju attīstīt savu mazo biznesu, drusku zīmēt un ļoti daudz mācīties, kas gada beigās vainagojās ar panākumiem. Bet nu pie grāmatām.

2020. gads grāmatās

Pandēmija mani vēl vairāk izsita no spējas lasīt. Domas tik sajukušas, prāts noguris un ilgu laiku nespēju koncentrēties uz lasīšanu, lai gan zinu, kas tas man nāk par labu. Par grāmatu nelasīšanu sanāca parunāties “Piedzīvot lappuses” podkāstā un šis raksts “Its Okay If You Didn`t Read This Year”, manuprāt, ļoti labi apraksta daudzu lasītāju pagājušā gada sajūtas. Ir arī pozitīvais – runāšana par grāmatām atgrieza vēlmi tās lasīt un rudenī iesaistījos grāmatu klubā, ko varu vien pateicoties tam, ka tikšanās tagad notiek virtuāli.

Kopumā izlasīju 18 grāmatas, 4563 lapas. Pārsvarā tās nebija biezas grāmatas un gadu nobeidzu ar tik simbolisko, bet ļoti mazo Paolo Džordāno “Sērgas laikā”. Kad lasīts tik maz, visas grāmatas skaisti satilpst vienā bildē.

2020 books

Katra rūpīgi izvēlēta, tāpēc arī katru varu ieteikt lasīšanai attiecīgajam interesentu lokam. Izlasīju 5 ar mākslu saistītas grāmatas, 1 dzejas krājumu un vairākus fantastikas un fantāzijas žanra darbus. No lasītā visvairāk sirsniņā iekrita:

  • Vienpadsmitā stacija – pandēmijas tēmas dēļ nespēju šo romānu aizmirst
  • Botanicum – ļoti skaisti un tēma man interesējošā
  • Pilsēta sapņo – pozitīvi, sapņaini un savādā veidā mierpilni, lai gan sākumā šķita, ka nesadraudzēsimies

Tomēr, kā jau rakstīju, slavēt varu visas izlasītās. Piemēram, Aberkrombija triloģijas turpinājums ir superīgs, “Kāpēc mēs guļam” ir saturiski ļoti vērtīga, mākslas grāmatas tāpat, “Tu nevari dabūt visu, ko gribi” pārsteidzoša un melna. Tā varētu turpināt par katru.

Ko 2021. gadā?

Turpināšu lasīt, protams. Uzliku sev mērķi 24 grāmatas gadā, 2 grāmatas mēnesī, bet tad jau redzēsim kā ies. Neizlasīto grāmatu kalns mājās kļuvis draudīgs un ceru to mazliet samazināt. Esmu jums parādā daudzas atsauksmes, pamazām tās sarakstīšu.

Paldies, ka te nākat, lasāt un komentējat šeit vai uzrakstāt man kādā sociālajā tīklā. Lai jums laba veselība un labs lasāmgads! Uz tikšanos!

Tu nevari dabūt visu, ko gribi. Vladis Spāre

Vladis Spāre

Zvaigzne ABC 2015. gads, 399 lpp.

Vladis Spāre manā uzmanības lokā nonāca pateicoties kādai “Piedzīvot lappuses” podkāsta sarunai. Pēc tam bija nejauša laimīga sagadīšanās nocenoto grāmatu stendā. Tagad grāmata aizceļojusi pie māsas, bet man ir zināmas aizdomas, ka viņai varētu nepatikt, jo, būsim godīgi, šis tomēr ir diezgan specifisks romāns. Labā nozīmē specifisks un tomēr. Krematorija un haltūras – šis vien ir ko vērts.

“Tu nevari dabūt visu, ko gribi” ir absurds, melnā humora pilns gabals par vienu vasaru Pepiņa, Sofijas, Villija un Betijas dzīvē. Pepiņš ir neveiksmīgs mākslinieks, Sofija strādā masāžas salonā, Villijs – krematorijā, bet Betija ir dzejniece. Viņi visi ir “mazie cilvēki”, kuri mēģina kaut kā nopelnīt. Varbūt vienīgi Betija nē. Betiju vairāk uztrauc kaķa līķis ledusskapī, pazudušais brūtgāns un pašas dzeja. Pepiņu un Villiju lielā mērā interesē dzīves filozofiskā puse, kamēr Sofija gan grib izrauties, tikt kādā labākā vietā. Kolorīta grupa ar tikpat kolorītiem piedzīvojumiem un dialogiem. Reizēm šķiet – nu nenotiek dzīvē šitādas muļķības! Tad palasi ziņas, interneta komentārus un saproti, ka notiek gan, tādi tēli ir pilnībā iespējami, turklāt vēl ļoti saprātīgi salīdzinājumā ar internetā lasīto.

Varbūt es pārāk maz lasu latviešu literatūru, bet Spāres romāns šķita kā svaiga gaisa malks starp pārnopietno un skumjo vēstures aprakstīšanu, kas tik plaši manāma mūsu literatūrā. Reizēm gribas ko mazāk nopietnu. Uz romāna beigām gan uzvēdīja eksistenciālas skumjas par neveiksmīgo dzīvi, bet autors laikus attapās un pievērsās Villija panākumiem kremēšanas haltūrās. Savukārt romāna sākumā drusku par daudz krita acīs spilgtie valodas izpušķojumi, līdz sižets pārņēma savā varā, bet tā ir mana personīgā nepatika pret pārlieku teksta izcakināšanu, kam piekasos arī citos literārajos darbos.

Jāsaka, ka uz beigām es saguru no visiem piedzīvojumiem un bieži vien absurdajām sarunām, jo likās, ka jau ir par daudz un mūsu straujā dzīve prasa ātrāk sasniegt rezultātu. Kopumā gan pārsteidzoši patīkams lasāmgabals, kas ļāva krietni izsmieties (varbūt labāk nelasīt sabiedriskajā transportā).

Vērtējums: 4/5

Ļaunestība. V. E. Švāba

izdevniecība prometejs, fantastikas grāmataPrometejs 2020. gads, 344 lpp., Villains #1

Šo grāmatu biju pamanījusi jau sen jauniešu literatūras apskatos un jūsmīgās atsauksmēs, tomēr līdz lasīšanai nesanāca tikt līdz “Prometejs” izdeva latviski. Lai gan par romānu zināju, tomēr kaut kā pamanījos izvairīties no satura aprakstiem un sāku lasīt neko nezinot. Tā es daru tikai retos gadījumos un jāsaka, ka šoreiz tas neziņas moments nospēlēja patīkamu pārsteigumu. Man nebija nekādu gaidu, nezināju, kas ir galvenie tēli, sanāca tāda jauka minēšana par tēmu “kas tas ir, ko es lasu”.

Teorētiski šī pat varētu būt klasiska sižeta līnija – divi draugi kļūst par ienaidniekiem un mēģina viens otru iznīcināt. Zinot, kāda žanra literatūru izdod “Prometejs”, viss, protams, nav tik vienkārši un ātri vien kļūst ļoti aizraujoši. Grāmatas sākums bija tāds lēnāks, bet ap vidu notikumi sāk risināties tik strauji, ka spēj tik šķirt lapas. Autore prot kāpināt spriedzi. Īpaši man patika beigas, šķita ļoti atbilstošas un būtībā arī stāstu noslēdzošas, jo tālāk var katrs pats fantazēt, ja ir tāda vēlme. Ja pameklēsiet informāciju, tad pamanīsiet, ka vispār paredzēta triloģija, otrā grāmata angliski izdota 2018. gadā un trešā vēl top. Es patiesībā biju pārsteigta, jo man šis šķita kā stand-alone darbs, bez turpinājumiem un arī, izlasot grāmatu, tāds nemaz īsti neprasās. Droši var lasīt tikai pirmo triloģijas daļu.

Par galvenajiem tēliem Viktoru un Eliju (Eliotu) man sakāms tas, ka tie ir divi egoistiski un patmīlīgi tipi. Viktora skaudība aizsākt sāncensību, bet Elija paštaisnums un uzskats, ka viņš ir labāks un pareizāks par citiem, noved pie traģēdijām. Kā tajā teicienā: “ar labiem nodomiem tiek bruģēts ceļš uz elli”. Man vairāk patika Viktors, jo viņš nemēģina izlikties par labāku nekā patiesībā. Tēli varēja būt dziļāk izstrādāti, bet tas nav kritisks trūkums, jo uzsvars vairāk ir uz dažādām darbībām, nevis psiholoģisku drāmu. Neesmu pārliecināta, ka šis romāns klasificējas kā jauniešu literatūra, jo cīņa notiek starp pieaugušajiem, bet tas tāds sīkums. Nav liela jēga skatīties uz vecuma kategorijām – ja sižets interesē, ņem un lasi.

Vispār “Ļaunestības” lasīšanu savā prātā salīdzināju ar pistāciju ēšanu. Garšīgi un neiespējami apstāties, kaut no čaumalu lobīšanas jau pirksti jēli. Šī grāmata manā prātā nepaliks kā kaut kas ļoti īpašs par ko vēl nedēļām ilgi domāt, bet tā sniedza lielisku atpūtu un izklaidi – tieši to, kas man bija vajadzīgs. Turklāt tik smuks vāks grāmatai.

Vērtējums: 4,5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.