Nejaušas piezīmes – 3

No visām jaunajām, futūristiskajām tehnoloģijām es gribētu spēju pilnīgi nepiemērotos brīžos prātā ienākušās labās domas uzreiz pārvērst tekstā. Citādi ir tā, ka staigājot prātā saveidoju lieliskus teikumus, bet, kad tieku pie datora, čiks vien sanāk. Un bieži vien tik tālu nemaz netieku, bet šodien gan saņemšos. Esmu ieslēgusi datoru, uzsākusi jaunu melnrakstu un tagad domāju, ko vēlos pastāstīt šajās piezīmēs. Jā, kas tāds ievērības cienīgs un interesants noticis kopš septembra vidus un pēdējām piezīmēm?

Bija diezgan patīkams rudens ar tumšās literatūras lasīšanu. Tad sekoja gara, gara ziema ar tumsu, sniegu un aukstumu, kuru centos padarīt ciešamu ar grāmatām, filmām un adīšanu (uzadīju vairākus lakatus). Beidzot ir pavasaris un gaisma. Auksts, bet viss plaukst lēni un es patiesi to izbaudu. Tie maigi zaļie toņi un baltie ziedi pret zilajām debesīm ir tik skaisti.

Sakot, ka centos padarīt ziemu ciešamu ar filmām, es saku, ka šogad esmu noskatījusies jau 50 filmas, turklāt dažas no tām ir īsie seriāli. Šāds filmu skaitlis man ir daudz un seriālus nemēdzu skatīties, bet atklāju, ka mini seriālos spēju investēties un man patīk. Skatījos latviešu filmas, Eiropas kino, arī Holivudas ražojumus un pilnīgi aizrāvos ar irāņu kinorežisora veikumu. Varētu gada beigās taisīt filmu topu, jo ir dažas filmas, par kurām nespēju beigt domāt un uzbāzties citiem – “vai tu redzēji?”, “lieliska filma, tev arī jānoskatās” un tādā garā. Piemēram, “Aftersun”, “The Zone of Interest” un “All of Us Strangers”. Esmu gatava ilgstoši sajūsmināties par jauno “Ripley”, kas bija īsts baudījums. Nav noslēpums, ka man patīk grāmatu ekranizācijas. Gandrīz pētnieciskos nolūkos noskatījos vairākas “Grāfa Monte Kristo” ekranizācijas un man ir viedoklis, kura no tām ir skatāma, kura tuvāk romāna oriģinālam un kuru nekad neskatīšos pilnībā.

Tā kā es pieminēju “Grāfu Monte Kristo”, tad ir laiks pateikt dažus teikumus par grāmatām. Šogad beidzot pārlasīju vienu no savām mīļākajām grāmatām un esmu pilnīgā sajūsmā, ka mana mīļākā grāmata joprojām ir mīļākā grāmata. Iegādājos vienīgo pilno romāna tulkojumu angļu valodā, vairāk kā 1200 lpp, bet es būtu gatava lasīt divtik daudz. Kā jau soctīklos esmu stāstījusi, angliski ir vairāki tulkojumi, bet tie visi ir saīsināti, vienīgais pilnais ir Robin Buss tulkojums un paldies Vilim Kasimam, kurš pirmais man šo svarīgo informāciju pastāstīja. Esmu atradusi visu anglisko tulkojumu un izdevumu salīdzinājumu, kas var noderēt citiem tikpat trakiem faniem kā es. Kas attiecas uz latviskajiem izdevumiem, cik man zināms, tādu ir vismaz četri un visi izmanto Raiņa tulkojumu. Tas ir labs, bet arī saīsināts. Man pašai ir ļoti mīļš un lolots 1957. gada izdevums, ko lasīju jaunībā.

Atvainojos, sanāca drusku vairāk par dažiem teikumiem un tikai par vienu grāmatu. Vispār esmu paspējusi izlasīt 25 grāmatas, starp tām ir dažas, kas ies uz gada topu. Citās ziņās, nelasīto grāmatu daudzums mājās spītīgi nesamazinās, bet sāku par šīm grāmatām domāt kā par savu bibliotēku un tad ir labi, ja vismaz daļa no bibliotēkas ir nelasīta. Ir pilnīgi loģiski, ka uz bibliotēku ejam pēc vēl nelasītām grāmatām. Tā es varu pieiet pie saviem plauktiem.

Bibliotēkas ir ļoti svarīga tēma. Aprīļa beigās skaistajā Ogres bibliotēkā notika Pirmais Latvijas grāmatu blogeru forums. Fantastiski iedvesmojošs un jauks pasākums, par kuru plaši izteikusies Sibilla, Agris un Arta, tāpēc es neatkārtošos. Man ļoti patika, nemaz nebija introvertīgi neveikli, atbraucu mājās ar jauniem iespaidiem un jaunām grāmatām. Par bibliotēkām pēc pasākuma izvērtās diskusijas, ko ietekmēja raksts par Limbažu novada bibliotēkām. Atcerējāmies arī Jūrmalas bibliotēku gadījumu. Puspajokam apsvērām, kuri blogeri varētu “paņemt paspārnē” kādas bibliotēkas, jo nav noslēpums, ka veidot soctīklu saturu ir laikietilpīgi, nebūt ne viegli un bibliotēkām noderētu neliela palīdzība. Vismaz tā es sev cenšos izskaidrot to, kā es nokļuvu Valmieras integrētajā bibliotēkā brīnišķīgā sarunā ar bibliotekārēm un nonācām pie vairākām sadarbības idejām. Turpinājums sekos. Es nezinu, ko mēs varam darīt mazo lauku bibliotēku labā kā vien radīt troksni, ka bibliotēkas ir svarīgas un ne viss ir mērāms sausos skaitļos. Šī doma – radām pozitīvo troksni – izskanēja arī forumā par grāmatu blogeru (vai vienalga kā par grāmatām rakstošie lasītāji sevi sauc) nozīmi un ietekmi.

Uz pozitīvā trokšņa nots šodien beidzu. Tiksimies atkal citreiz.

Mana apsēstība ar Abbas Kiarostami

Vēl šogad janvārī es vispār nezināju viņa vārdu un pieļauju, ka arī jūs brīnāties – kas tas tāds? Bet tā ir sanācis, ka esmu atsākusi vairāk skatīties filmas, turklāt ar akcentu uz ne-amerikāņu kino. Sākumā bija sevi jāpieradina pie savādākas kinematogrāfijas – citi stāsti, citi aktieri, cits vizuālais noformējums, bet iepatikās. Februāra sākumā MUBI platformā nejauši nonācu līdz filmai “Through the Olive Trees” par filmas filmēšanu kalnu ciematā, kur darbu apdraud galveno varoņu saspringtās attiecības. Piesaistīja nosaukums, sižeta kopsavilkums ieinteresēja, nolēmu pamēģināt. Tā es nokļuvu Abbas Kiarostami pasaulē. Filma mani pilnībā apbūra un pēc tās steidzu meklēt vēl. Izrādījās, ka “Through the Olive Trees” ir Kokeras triloģijas trešā filma. Biju sākusi no beigām.

Šo nosaucu par apsēstību, jo parasti nemēdzu pievērst lielu uzmanību režisoriem. Protams, es zinu dažus slavenākos, bet pārsvarā neatšķiru to rokrakstus un filmas izvēlos pēc tā, vai interesē sižets. Šobrīd, kad šo rakstu, esmu noskatījusies astoņas Kiarostami filmas, kas sastāda 15% no visām filmām (un īsfilmām), kuras Letterboxd uzskaitītas viņa kontā. Manuprāt, Abbas Kiarostami ir izteikts rokraksts, skaidrs stils, noteikta ideja, ko viņš vēlas savās filmās pavēstīt, un tas man patīk. Protams, šis ir tikai mans amatier-skatītājas viedoklis, bet gribu jums pastāstīt svarīgāko par šo režisoru un viņa filmām.

_{Abbas Kiarostami. Foto autors: By نامشخص – http://www.dilap.com/cinema-arabe/cinema-arabe-iranien/realisateurs-iraniens/abbas-kiarostami.htm, Public Domain, https://commons.wikimedia.org/w/index.php?curid=26825649}

Abbas Kiarostami jeb latviskojot Abbās Kijārostamī (1940 – 2016) bija slavens irāņu kinorežisors, producents un scenārists. Viņš bija arī dzejnieks un fotogrāfs, jaunībā gleznoja, un, manuprāt, tas ir ietekmējis viņa filmu scenārijus un stilu, bet to mēģināšu vēlāk izskaidrot vairāk. Amerikāņu kinokritiķis Godfrey Cheshire par Kiarostami ir teicis, ka viņš bija “one of cinema’s greatest poetic humanists”.¹ Savu filmu veidošanas karjeru viņš sāka Irānā 1970. gados ar īsfilmām par bērniem (viņu interesēja pedagoģijas tēma)², bet Eiropā un Amerikā viņu ievēroja tikai 1987. gadā ar “Where Is the Friend’s House?”³. Viņš bija Irānas Jaunā viļņa kino pārstāvis.⁴ Savas dzīves laikā Kiarostami saņēma daudzas balvas, tajā skaitā Kannu kinofestivāla galveno balvu 1997. gadā par filmu “Taste of Cherry” un Venēcijas starptautiskā kinofestivāla galveno žūrijas balvu Sudraba lauvu 1999. gadā par “The Wind Will Carry Us”. 2000. gados filmēja vairāk eksperimentālas režijas darbus, bija arī darbs dažādu kinofestivālu žūrijā.

Lielāko daļu savu filmu Kiarostami uzņēma Irānā. Viņš bija viens no dažiem kinorežisoriem, kurš pēc 1979. gada revolūcijas palika savā tēvzemē.⁵ Šīs saknes viņam noteikti daudz deva, bet arī radīja zināmas problēmas un Irānā viņa filmas (vismaz kādu laiku vai atsevišķos gadījumos, kā sapratu) netika oficiāli rādītas. Skandālu Irānā arī izraisīja fakts, ka Kannu kinofestivālā, saņemot Zelta palmas zaru, viņš noskūpstīja uz vaiga Katrīnu Denēvu.⁶ Kiarostami ir daudzu kritiķu, kolēģu un skatītāju slavēts par savu darbu, bet ievērojams amerikāņu kritiķis Roger Ebert gan nebija sajūsmā, kritizēja Kiarostami par “arid formalism” un “willingness to alienate or bore” skatītājus, un izteicās “I am unable to grasp the greatness of Abbas Kiarostami”.⁷ Vēl piebildīšu, ka pēc viņa nāves tika izvirzīta nopietna apsūdzība viņa filmas “Ten” uzņemšanas sakarā.⁸

Jau “Through the Olive Trees” es pamanīju, ka viņa stils ir individuāls, atšķirīgs no citiem. Manās acīs tas, protams, ir savā ziņā arī eksotisks – sveša vide, sveša domāšana. Viņa individuālais stils nav tikai manas iedomas. Kad sāku lasīt par Kiarostami, jau sākot ar vikipēdiju, tiek rakstīts par viņa īpašo pieeju kino radīšanai.⁹ Viņš izdomāja jaunas tehnikas un lauza ierastās filmēšanas tradīcijas.

_{Abbas Kiarostami filmas, ko esmu noskatījusies.}

Pastāstīšu kā es uztvēru un sapratu redzēto. Viņa “rokraksts” ir poētisks un minimālistisks. Esmu pamanījusi vairākus paņēmienus vai motīvus, ko viņš izmanto:

• kamera rāda skatu no mašīnas vējstikla, tā radot skatītājam sajūtu, ka sēdi tajā mašīnā un brauc pa šaurajiem, līkumotajiem Irānas kalnu ceļiem, papeļu ieskautu ceļu Itālijā vai Tokijas ielām;
• kadri ar paugurainām vai kalnainām ainavām, kurās aizvijas ceļš un kāds pa to ceļu iet vai brauc;
• lielu filmas daļu vai pat gandrīz visu filmu neredzam vairāk par 2 cilvēkiem, kas bieži brauc automašīnā un sarunājas;
• dažkārt runātāju neredzam vispār – galvenais varonis ar kādu sarunājas, bet mēs to otru cilvēku neredzam;
• lai kas notiktu, dzīve turpinās, tā vienmēr atrod veidu kā turpināties.

Tāds šaurs fokuss, izteikts tuvplāns un tam pretstatā ilgi un attālināti kadri (kā atzūmošana), pārdomāts kadrējums, kur skatītājam redzamā ainava arī spēlē nozīmīgu lomu – te es jūtu viņa fotografēšanas un gleznošanas pieredzes ietekmi, īpaši “Through the Olive Trees” un “Taste of Cherry”. Visu viņa filmu (manu līdz šim redzēto) attēlotā realitāte ir vienkārša, ikdienišķa un neizskaistināta. Tiek radīts klātbūtnes efekts. Sižets, aktieru un operatora darbs, filmu estētika man radīja sajūtu, ka fikcija saplūst ar realitāti un skatoties nācās sev atgādināt, ka tās ir mākslas nevis dokumentālās filmas, īpaši “And Life Goes On” (zināma arī ar otru nosaukumu “Life, and Nothing More”, ieguva Roberto Rossellini balvu¹⁰). Par šo filmu jāsaka, ka Kiarostami izmantoja reālu traģisku notikumu – 1990. gada zemestrīci Irānā, kas nonāvēja ap 40 – 50 tūkstošiem cilvēku.^{11 12} Filmā režisors (kuru tēlo Farhad Kheradmand) ar savu dēlu dodas uz zemestrīces skarto apgabalu cenšoties nokļūt līdz ciematam, kur filmēja “Where Is the Friend’s House?”, lai noskaidrotu, vai filmas galvenie varoņi – divi puikas – ir izdzīvojuši zemestrīcē. Pa ceļam redzamā postaža, sastrēgumi un ciešanas ir reālas, nevis inscenētas.

Man ir jādomā par to, vai viņš Kokeras triloģijas (“Where Is the Friend’s House?”, “And Life Goes On”, “Through the Olive Trees”, lai gan režisors pats pret šo triloģijas salikumu iebilda¹³) filmēšanā par aktieriem tiešām pieaicināja vietējo ciematu iedzīvotājus vai arī tikai veikli radīja tādu iespaidu, jo Kiarostami izmanto dokumentālu stilu, padarot robežu starp realitāti un fikciju gandrīz nemanāmu. Skatoties Kokeras triloģiju mani tas fascinēja. “Close-Up” savukārt ir filma, kuru viņš radījis kā dokumentālā kino un mākslas filmas hibrīdu, rekonstruējot reālu notikumu par vīrieti, kurš uzdevās par populāru režisoru Mohsen Makhmalbaf¹⁴, un filmējot tiesas sēdi. Visi cilvēki filmā spēlē sevi pašu un Kiarostami uzdod apsūdzētajam psiholoģiski interesantus un precīzus jautājumus.

Viņš jauc kopā vienkāršu ikdienu ar dziļām tēmām – cilvēku rīcība dažādās situācijās, tradīcijas un pārmaiņas, dzīve un nāve. Nepretendēju pamanīt un saprast visas viņa filmās ieslēptās domas un idejas, manipulācijas ar realitāti un skatītāja uztveri, tas lai paliek īstiem kinokritiķiem. Runājot par poētisko, tas izpaužas gan ainavās, gan persiešu dzejas citēšanā, piemēram, filmā “The Wind Will Carry Us”. Domāju, ka līdz galam Kiarostami filmās iekļauto poētiku saprot tikai tie, kuri izprot persiešu dzeju un es tā neesmu. Starp citu, ir izdotas arī vairākas viņa dzejas grāmatas.

Noskatījos arī divas no retajām ārpus Irānas uzņemtajām filmām. “Certified Copy” bija pirmā no tām un Kiarostami to uzņēma Itālijā. Galveno lomu lieliski tēlo Žiljeta Binoša. Filma stāsta par francūzietes veikalnieces un britu rakstnieka satikšanos un vienu kopā pavadītu dienu, bet filmai attīstoties kļūst aizvien neskaidrāks, kādas īsti ir viņu abu attiecības. Par ko viņi runā, kas notiek? Šī bija diezgan tāda “neko nesaprotu, tomēr interesanti”. Savukārt “Like Someone In Love” uzņemta Japānā. Šis stāsts neiznes smadzenes, tomēr ir tikpat interesants – par jaunu meiteni un vecu onkuli, kuru satikšanās pieņem savdabīgu pavērsienu. Abas filmas ir savādākas, jo vide ir cita un līdz ar to arī stāsti var būt citi, tomēr slavenais režisora rokraksts ir jūtams tāpat. Interesanti, kā attīstītos viņa stils, ja viņš būtu pametis Irānu.

Es neskatīšos visas Kiarostami filmas un ļoti šaubos, vai tās visas būtu pieejamas skatīšanai pat ļoti gribot un pamatīgi meklējot. Nejūtu pēc tā vajadzību, jo pieļauju, ka labākais un svarīgākais Kiarostami darbs un idejas bija ietvertas tajās filmās, ko redzēju. Protams, varētu noskatīties dokumentālo filmu par viņa darbu “Abbas Kiarostami: The Art of Living”¹⁵, ja tā būtu pieejama vai izlasīt viņa intervijas, kas apkopotas grāmatā, bet kaut kur ir jāpieliek punkts. Man bija interesanti izpētīt režisora dzīvi un filmas, kā arī savu attieksmi pret tām, mazliet vairāk. Varu tikai uzjautrināties par sevi, cik daudz laika esmu veltījusi Abbas Kiarostami un viņa filmām. Ceru, ka novērtēsiet arī manas pūles pievienot atsauces.

1. https://en.wikipedia.org/wiki/Lessons_with_Kiarostami ↩︎
2. https://mubi.com/en/notebook/posts/pedagogy-and-play-the-films-of-abbas-kiarostami ↩︎
3. https://www.amazon.com/Abbas-Kiarostami-Interviews-Conversations-Filmmakers/dp/1496844874/ ↩︎
4. https://en.wikipedia.org/wiki/Iranian_New_Wave ↩︎
5. https://en.wikipedia.org/wiki/Abbas_Kiarostami ↩︎
6. https://web.archive.org/web/20070208010029/http://www.countercurrents.org/arts-jeffries250405.htm ↩︎
7. https://web.archive.org/web/20070208010029/http://www.countercurrents.org/arts-jeffries250405.htm ↩︎
8. https://en.wikipedia.org/wiki/Abbas_Kiarostami ↩︎
9. https://en.wikipedia.org/wiki/Cinematic_style_of_Abbas_Kiarostami ↩︎
10. https://en.wikipedia.org/wiki/Abbas_Kiarostami ↩︎
11. https://en.wikipedia.org/wiki/1990_Manjil%E2%80%93Rudbar_earthquake ↩︎
12. https://www.criterion.com/films/28639-and-life-goes-on ↩︎
13. https://mubi.com/en/notebook/posts/pedagogy-and-play-the-films-of-abbas-kiarostami ↩︎
14. https://www.criterion.com/films/1092-close-up ↩︎
15. https://mubi.com/en/lv/films/abbas-kiarostami-the-art-of-living ↩︎

Uz 2023. gadu atskatoties

Kaut kā tā sanāca, ka 2023. gadā izlasīju 60 grāmatas. Izlasīto lappušu nav pārāk daudz, bet tas sīkums. Lasīju to, ko gribēju – dažas ļoti plānas grāmatas, dažas biezas un visu, kas pa vidu. Gads zīmīgs ar trim lietām. Pirmā – atsāku mazliet klausīties audiogrāmatas. Otrā – izlasīju divus igauņu dzejas krājumus un man patika. Trešā – maz lasīju fantastikas un fantāzijas žanru, bet “iemērcu pirkstus” romantisko romānu laukā. Tāda interesanta pieredze. No romantikas izlasīju divus ļoti labus sava žanra pārstāvjus: “Pludmales romānu” un “Romantiķu grāmatu klubu”, jo 2023. gadā jau iemīļotās izdevniecības “Prometejs” paspārnē uzmirdzēja jauna zvaigzne “Evita”, kas plāno izdot kvalitatīvu romantisko literatūru. Ceru uz labiem jaunumiem 2024. gadā.

Manu nelasīto grāmatu kalni mājās draud sasniegt milzu apmērus, bet es tik un tā 2023. gadā atkal sāku apmeklēt bibliotēku un aizņemties grāmatas no māsas un draudzenes. Vāja būdama arī šo to aizņēmos no grāmatu kluba biedriem. Tas viss kopā izveidoja diezgan eklektisku lasīšanas pieredzi, kas aizveda gan pie jaunām mīļākajām grāmatām, gan pie vilšanās. Par lielāko daļu no izlasītā šeit neesmu uzrakstījusi (skumja pēdējo gadu tendence), bet priecājos, ka mans blogs joprojām ir un kāds arī lasa.

Bet nu pie topa. Sākšu ar latviešu literatūru. Man bija viens apzināts mērķis: katru mēnesi izlasīt vismaz vienu latviešu autoru darbu un beigās sanāca 18 izlasītas grāmatas. No tām atmiņā visvairāk palikušas un emocionāli aizķērušas ir šīs sešas.

• Augusts Deglavs “Rīga” – diezgan episks kultūrvēsturisks romāns par mums un Rīgu 19. gs. beigās.
• Mārtiņš Mintaurs, Māris Zanders “U.c. Ārpus kolektīvās atmiņas palikušie” – visa “Aminori” vēstures mītu sērija ir pieminēšanas vērta, bet no līdz šim izlasītajām trim šī man īpaši patika.
• Ralfs Kokins “Kurzemes vilkaču nostāsti” – gada pārsteigums, šie stāsti mani uzrunāja kaut kādā citādā līmenī, dziļāk.
• Jana Egle “Ledus debesis” – ļoti skaista, uzrunājoša dzeja.
• Rasa Bugavičute-Pēce “Puika, kurš redzēja tumsā” – zinu, ka esmu nokavējusi ballīti, bet šis ir sasodīti labs stāsts.
• Anna Auziņa “Mājoklis” – labi, ka nenobijos no sašutušām atsauksmēm, jo šis ir ļoti labi uzrakstīts stāsts par sievietes dzīvi.

Pārejam pie ārzemju literatūras. Pārsteidzošā kārtā šoreiz starp daudzām bija viegli izvēlēties top 10, jo tās visas ir tādas, kuras joprojām atceros, tās man ir kaut ko devušas vai dziļi saviļņojušas.

• Morgans Hauzels “Naudas psiholoģija” – manuprāt, ļoti vērtīgs ieskats naudas jautājumos.
• Susanna Clarke “Piranesi” – īpašs, īpatnējs, daudzslāņains romāns kā sapnis vai kā murgs.
• Christiane Ritter “A Woman in the Polar Night” – šīs sievietes atmiņas par gadu Svalbārā atstāja uz mani neizdzēšamu iespaidu.
• Kristīna Ehina “Mēness man asinīs” – igauņu dzejnieces dzejas izlase, burvīga.
• J.M. Miro “Ordinary Monsters” -spontāns pirkums grāmatnīcā pārvērtās aizraujošā, tumšā ceļojumā, kuram 2024. gadā gaidu otro daļu.
• Hernan Diaz “Trust” – sarežģītas uzbūves romāns, kas atstājis spēcīgu pēcgaršu. Šo autoru es nākotnē gribētu vēl palasīt.
• Olivers Bērkmens “4000 nedēļu. Laika pārvaldība mirstīgajiem” – ja nebūtu Austras, es šo grāmatu nebūtu paņēmusi lasīt, jo domāju, ka tā ir ezotērika vai kas tāds. Labi sakārtoja galvu par to mūžīgo laika trūkumu. Būs jāpāršķirsta un svarīgākās lietas jāpārlasa.
• Terry Pratchett, Neil Gaiman “Good Omens” – šis komentārus neprasa, sen jau vajadzēja izlasīt.
• Pliny the Younger “The Letters of Pliny the Younger” – šī pirmā audiogrāmata pēc ilga laika varētu šķist savāda izvēle. Vainoju to brīdi, kad visi runāja, cik bieži domā par Romas impēriju. Jāsaka, ka es tagad domāju bieži, jo Plīnija vēstules man ļoti patika.
• Marija Parra “Vafeļu sirdis” – sirsnīga un sirdsgudra bērnu grāmata.

Nobeigumā vēlos pieminēt citas izklaides. 2023. gadā apmeklēju vairākus koncertus un grāmatu kluba tikšanās, paveicās nopirkt teātra biļetes un beidzot redzēju “Kalendārs mani sauc” un “Amerikāņu bizonu”. Biju īsos ceļojumos: Venēcijā, Pērnavā un Madonā. Noskatījos 26 filmas, pārsvarā Eiropas kino. No redzētajām filmām 4 bija grāmatu ekranizācijas: “The Pale Blue Eye”, “House of Gucci”, “Melchior the Apothecary”, “Ziemassvētku jampadracis”.

Labs gads bija. Ko 2024. gadā? Protams, turpināšu lasīt. Nekādu konkrētu mērķu vai plānu man nav, tikai vēlmes: vairāk lasīt no saviem plauktiem, izlasīt dažus klasikas romānus, turpināt regulāri lasīt latviešu literatūru. Kas no tā visa sanāks, tad redzēsim. Laimīgu Jauno gadu!