No visām jaunajām, futūristiskajām tehnoloģijām es gribētu spēju pilnīgi nepiemērotos brīžos prātā ienākušās labās domas uzreiz pārvērst tekstā. Citādi ir tā, ka staigājot prātā saveidoju lieliskus teikumus, bet, kad tieku pie datora, čiks vien sanāk. Un bieži vien tik tālu nemaz netieku, bet šodien gan saņemšos. Esmu ieslēgusi datoru, uzsākusi jaunu melnrakstu un tagad domāju, ko vēlos pastāstīt šajās piezīmēs. Jā, kas tāds ievērības cienīgs un interesants noticis kopš septembra vidus un pēdējām piezīmēm?
Bija diezgan patīkams rudens ar tumšās literatūras lasīšanu. Tad sekoja gara, gara ziema ar tumsu, sniegu un aukstumu, kuru centos padarīt ciešamu ar grāmatām, filmām un adīšanu (uzadīju vairākus lakatus). Beidzot ir pavasaris un gaisma. Auksts, bet viss plaukst lēni un es patiesi to izbaudu. Tie maigi zaļie toņi un baltie ziedi pret zilajām debesīm ir tik skaisti.
Sakot, ka centos padarīt ziemu ciešamu ar filmām, es saku, ka šogad esmu noskatījusies jau 50 filmas, turklāt dažas no tām ir īsie seriāli. Šāds filmu skaitlis man ir daudz un seriālus nemēdzu skatīties, bet atklāju, ka mini seriālos spēju investēties un man patīk. Skatījos latviešu filmas, Eiropas kino, arī Holivudas ražojumus un pilnīgi aizrāvos ar irāņu kinorežisora veikumu. Varētu gada beigās taisīt filmu topu, jo ir dažas filmas, par kurām nespēju beigt domāt un uzbāzties citiem – “vai tu redzēji?”, “lieliska filma, tev arī jānoskatās” un tādā garā. Piemēram, “Aftersun”, “The Zone of Interest” un “All of Us Strangers”. Esmu gatava ilgstoši sajūsmināties par jauno “Ripley”, kas bija īsts baudījums. Nav noslēpums, ka man patīk grāmatu ekranizācijas. Gandrīz pētnieciskos nolūkos noskatījos vairākas “Grāfa Monte Kristo” ekranizācijas un man ir viedoklis, kura no tām ir skatāma, kura tuvāk romāna oriģinālam un kuru nekad neskatīšos pilnībā.
Tā kā es pieminēju “Grāfu Monte Kristo”, tad ir laiks pateikt dažus teikumus par grāmatām. Šogad beidzot pārlasīju vienu no savām mīļākajām grāmatām un esmu pilnīgā sajūsmā, ka mana mīļākā grāmata joprojām ir mīļākā grāmata. Iegādājos vienīgo pilno romāna tulkojumu angļu valodā, vairāk kā 1200 lpp, bet es būtu gatava lasīt divtik daudz. Kā jau soctīklos esmu stāstījusi, angliski ir vairāki tulkojumi, bet tie visi ir saīsināti, vienīgais pilnais ir Robin Buss tulkojums un paldies Vilim Kasimam, kurš pirmais man šo svarīgo informāciju pastāstīja. Esmu atradusi visu anglisko tulkojumu un izdevumu salīdzinājumu, kas var noderēt citiem tikpat trakiem faniem kā es. Kas attiecas uz latviskajiem izdevumiem, cik man zināms, tādu ir vismaz četri un visi izmanto Raiņa tulkojumu. Tas ir labs, bet arī saīsināts. Man pašai ir ļoti mīļš un lolots 1957. gada izdevums, ko lasīju jaunībā.
Atvainojos, sanāca drusku vairāk par dažiem teikumiem un tikai par vienu grāmatu. Vispār esmu paspējusi izlasīt 25 grāmatas, starp tām ir dažas, kas ies uz gada topu. Citās ziņās, nelasīto grāmatu daudzums mājās spītīgi nesamazinās, bet sāku par šīm grāmatām domāt kā par savu bibliotēku un tad ir labi, ja vismaz daļa no bibliotēkas ir nelasīta. Ir pilnīgi loģiski, ka uz bibliotēku ejam pēc vēl nelasītām grāmatām. Tā es varu pieiet pie saviem plauktiem.
Bibliotēkas ir ļoti svarīga tēma. Aprīļa beigās skaistajā Ogres bibliotēkā notika Pirmais Latvijas grāmatu blogeru forums. Fantastiski iedvesmojošs un jauks pasākums, par kuru plaši izteikusies Sibilla, Agris un Arta, tāpēc es neatkārtošos. Man ļoti patika, nemaz nebija introvertīgi neveikli, atbraucu mājās ar jauniem iespaidiem un jaunām grāmatām. Par bibliotēkām pēc pasākuma izvērtās diskusijas, ko ietekmēja raksts par Limbažu novada bibliotēkām. Atcerējāmies arī Jūrmalas bibliotēku gadījumu. Puspajokam apsvērām, kuri blogeri varētu “paņemt paspārnē” kādas bibliotēkas, jo nav noslēpums, ka veidot soctīklu saturu ir laikietilpīgi, nebūt ne viegli un bibliotēkām noderētu neliela palīdzība. Vismaz tā es sev cenšos izskaidrot to, kā es nokļuvu Valmieras integrētajā bibliotēkā brīnišķīgā sarunā ar bibliotekārēm un nonācām pie vairākām sadarbības idejām. Turpinājums sekos. Es nezinu, ko mēs varam darīt mazo lauku bibliotēku labā kā vien radīt troksni, ka bibliotēkas ir svarīgas un ne viss ir mērāms sausos skaitļos. Šī doma – radām pozitīvo troksni – izskanēja arī forumā par grāmatu blogeru (vai vienalga kā par grāmatām rakstošie lasītāji sevi sauc) nozīmi un ietekmi.
Uz pozitīvā trokšņa nots šodien beidzu. Tiksimies atkal citreiz.
Marii grāmatplaukts 