2019. gads grāmatās

Reiz Rozenštrauhs dziedāja “gadi skrien kā stirnas” un, ņemot vērā, ka ir jau 11. janvāris, domāju, ka pēdējais laiks atskatīties uz izlasītajām grāmatām 2019. gadā.

Lasīšana gāja kā pa celmiem, tomēr beigās pagājušajā gadā izlasīju 34 literāros darbus. Teikšu kā ir, šādu skaitli “uzdzīt” palīdzēja plānās dzejas grāmatas un daži pavisam īsi stāsti, jo lappuses izlasītas tikai 6319.

Kopumā izlasīju 12 dzejas krājumus.

TOP 3 dzeja:

  1. Madaras Gruntmanes dzeja (“Narkozes” un “Dzērājmeitiņa” uztveru kā vienu)
  2. Dainis Deigelis “Dievs beidz”
  3. Gunta Šnipke “Ceļi”

Šis arī bija gads, kad diezgan mērķtiecīgi lasīju mākslas grāmatas (uzziņu, mācību un atmiņas).

TOP 3 mākslas grāmatas:

  1. Pegijas Gugenhaimas autobiogrāfija
  2. Uldis Zemzaris “Mākslinieki, dzīves ceļā satiktie”
  3. Flāvija Fridžeri “Sievietes mākslinieces”

Neatceros gadu, kad tik maz būtu lasījusi daiļliteratūru, toties gandrīz visi bija fantastiski labi vai vismaz pārsteidzoši, interesanti un atmiņā paliekoši romāni.

TOP 3 daiļliteratūra:

  1. Marta Velsa “Slepkabota dienasgrāmatas” (abas grāmatas uztveru kā vienu)
  2. Adrians Čajkovskis “Laika bērni”
  3. Džo Aberkrombijs “Pats asmens”

Kā vienmēr, par visiem izlasītajiem darbiem vēl neesmu paspējusi uzrakstīt atsauksmes. Nobeigumā gads bildēs.

 

2018. gada kopsavilkums un mazliet plāns 2019. gadam

Gads sanāca pilnīgi ne tāds, kā sākumā plānots. Izlasīju vien 30 grāmatas. Vairāk lasīju dzeju un grāmatas par mākslu. 7 grāmatas novērtēju ar 5 zvaigznēm, tikpat daudz novērtēju ar 2 zvaigznēm, pārējais pa vidu. Lappušu skaita ziņā pavisam švaki – vien 7526 lappuses, kas liecina, ka pārsvarā visas grāmatas bija plānas. Biezākā lasītā grāmata bija Li Bardugo “Blēžu karaļvalsts” ar 543 lpp..

Kad lasīts maz, nav ilgi jādomā par topa sastādīšanu, tāpēc ķeros uzreiz vērsim pie ragiem.

grāmatas, ko lasīt

Labākās, atmiņā palikušās izlasītās grāmatas 2018. gadā

Dzeja

Māris Salējs “Kā pirms pērkona”

Iveta Ratinīka “tikko & tikai”

Daiļliteratūra

Levs Grosmans “Burvja zeme”

Māksla

Maikls Bērds “Stāsti par mākslas vēsturi”

Sūzena Vudforda “Kā aplūkot mākslas darbus”

***

Gribu atzīmēt arī “Džonatanu Streindžu un Misteru Norelu” – vienkārši brīnišķīgs un apburošs romāns, kuru izlasīju apmēram līdz pusei un turpināšu, kad tikšu pie sava eksemplāra, jo šī grāmata ir ķieģelis un man apnika bibliotēkā pagarināt termiņu.

Patika detektīvsērija par Besu Kravfordu, izlasīju 4 romānus, domāju turpināt.

2019. gads

Ar piesardzību raugos 2019. gadā, lai gan ir parādījusies lielāka vēlme lasīt. Nospraudu sev gada mērķi – 24 grāmatas. Izlasīšu vismaz daļu no tā, kas iekrājies plauktos un izdevniecību sadots. Turpināšu lasīt dzeju un mākslas grāmatas. Gribu izlasīt arī dažas dāvanas. Un te nu mēs nonākam pie —

Mīļie, jūs esat lieliski! Sirsnīgs paldies par dāvanām! Man, protams, stāv daudzas nelasītas iedāvinātās grāmatas no iepriekšējiem gadiem, bet ļoti priecājos par:

Steven Novella “The Skeptics’ Guide to the Universe: How to Know What’s Really Real in a World Increasingly Full of Fake” no Asmodeus

Žana Pola Didjēlorāna “Lasītājs vilcienā 6.27” no Fleža

Ērikas Romanes “Mēs abi” no Doronikes

Ingas Gailes “Migla” no Lasītājas

Kate Manning “My Notorious Life” no Sibillas

***

Vēl ir palikusi kaudze ar neuzrakstītām atsauksmēm. Tās tad nākamajā gadā. Būs arī beidzot raksti par maniem mākslinieciskajiem centieniem.

Sev un jums 2019. gadā novēlu gribēšanu lasīt un gribēšanu rakstīt (tiem, kas arī raksta).

Īsumā

Beidzot atbildēju uz bloga komentāriem. Ja kāds man rakstījis e-pastu un neesmu atbildējusi, tad līdz e-pastu izskatīšanai vēl neesmu tikusi. Ātrāk mani var sakomunicēt soctīklos. Vispār viss ir labi, man tikai nerakstās pēdējā laikā un ne visai daudz lasu. Lai te neievilktos klusuma brīdis, tad tā drusku papļāpāšu, labi?

Grāmatas

Februārī izlasīju 6 grāmatas, kas varētu būt pēdējā gada rekords. Pie vainas ir Bess Crawford grāmatu sērija par 1. pasaules kara medmāsu, kura atjautīgi risina dažādus noziegumus vecajā, labajā Anglijā ar tējas dzeršanu un manierēm. Pēc ceturtās grāmatas noteicu nelielu pauzi, citādi sērija pārāk ātri beigsies un ko tad es lasīšu?

Esmu iesākusi lasīt, atzinusi par nelasāmām un izmetusi vēl pāris grāmatas no e-lasītāja, bet pagaidām tas ir par maz “Lasīt/nelasīt” turpinājumam.

Biju uz grāmatu izstādi (kurš grāmatu blogeris nebija?!) un gandrīz neko nenopirku. Ar acīm gribējās daudz, ar prātu ne visai. Nopirku Antona Čehova “Sakhalin Island” un sāku lēnām lasīt. Ļoti interesanti par viņa ceļojumu cauri Sibīrijai uz Sahalīnas salu. Čehovs ir izcils novērotājs, ko ievēroju jau viņa īsajos daiļliteratūras stāstos.

No mēneša mēnesī atlieku Susannas Klārkas “Džonatana Streindža un mistera Norela” lasīšanu. Beidzot vajadzētu saņemties, jo nekāda pamatota iemesla tādai atlikšanai nav. Sižets izklausās labs un tāds, kam man vajadzētu patikt, tulkojusi Māra Poļakova, tā kā arī tajā ziņā visam vajadzētu būt kārtībā, un 816 lpp tāds sīkums vien ir.

Pārsteidzu pati sevi ar sekojošu atklājumu: varu klausīties audiogrāmatu zīmējot/gleznojot. Tviterī redzēju ieteikumu par “Patefon” – telefona aplikācija ar audiogrāmatām krieviski. Sāku klausīties “Šantarāmu”, kas ir vēl viens pārsteigums. It kā sen jau briedu šo izslavēto ķieģeli lasīt, bet bija nianses, par kurām šaubījos. Jāsaka, ka esmu aizrāvusies. Autors ļoti kolorīti apraksta Indiju un indiešus, ir daudz saistošu notikumu. Drusku traucē tikai viņa filozofiskās atklāsmes un sevis žēlošana. Teikšu tā – suns zin, ko ēdis un nav ko čīkstēt. Cik saprotu, tad svaigi iznākušajā otrajā grāmatā Roberts stipri aizbraucis filozofijā un reliģijā. Tur mums nebūs pa ceļam. Apsveru iespēju abonēt “Patefon” servisu, lai nav jāatraujas uz reklāmām ik pēc 15 min. Vēl kāds izmanto šo audiogrāmatu servisu?

Zīmēšana

Pārmetu sev, ka nezīmēju tik daudz, cik vajadzētu un arī gribētos. Domāju, ka jāizkārto uz grīdas salīdzināšanai darbi, kas tapuši no pagājušā gada februāra, kad pirmo reizi paņēmu rokā zīmuli ar domu iemācīties zīmēt, un darbi, kas tapuši tagad, kad zīmēšanas kursus apmeklēju trešo reizi. Bez skatīšanās zinu, ka progress ir pamatīgs un esmu par to ārkārtīgi priecīga.

Vērtīgs padoms no skolotājas, kad runājām kā iemācīties kompozīciju: zīmējums nav obligāti jāpabeidz. Vienmēr var sākt no jauna, kaut ko mainīt, izdzēst, pārvietot. Jāeksperimentē ar izkārtojumu, jāvēro. Galvenais – drosmi!

Drosmi! To cenšos atcerēties un turēties pie drosmes ar zobiem un nagiem. Vakar atcerējos, ka neizmantoti mētājas eļļas pasteļkrītiņi. Nevarēju aiziet gulēt, vajadzēja izmēģināt. Kāpēc gan ne? Kad lielam pasūtījuma darbam vajadzēja uzzīmēt skici, atcerējos par krāsainajiem zīmuļiem un atklāju, ka tāda ātrā idejas vizualizēšana bez pretenzijām uz perfektumu ir ļoti atbrīvojoša.

Ļoti patīk sausie pasteļkrītiņi. Pagaidām mani vienīgi uztrauc šo darbu uzglabāšana, jo katru zīmējumu ierāmēt negribu, bet sauso pasteļkrītiņu darbi ir viegli sabojājami.

Vispār es par zīmēšanu varētu runāt vēl un vēl, bet jūs šeit nākat lasīt par grāmatām, tāpēc beigšu. Grāmatu atsauksmes būs, tikai jāmēģina atcerēties izlasīto.

Lasīt/ nelasīt #1

Kādu dienu nevarēju izlemt, ko lasīt. Neko no iesāktā negribējās. Neko ne neiesāktā arī ne. Briesmīgi! Sāku rakņāties pa sava e-lasītāja dzīlēm un izdomāju ar sevi uzspēlēt spēli: atrodu grāmatu, kuras nosaukums, vāks un autors man pilnīgi neko neizsaka, par kuru man nav nekādas saprašanas, kāpēc tā ir nonākusi manā kādreiz lasāmo grāmatu “kalnā” un sāku lasīt. Ja pēc pirmajām lapām vai nodaļām grāmata pilnībā nesaista vai kaut kas neapmierina, pārtraucu lasīt, dzēšu laukā no lasītāja. Ja patīk, lasu tālāk vai atlieku uz citu reizi, ja akurāt negribas tieši šobrīd lasīt par konkrēto tēmu.

Pašai par pārsteigumu, man šī spēle iepatikās un pat iekritu azartā. Cik daudz grāmatu spēšu izmest, cik daudz vietas iztīrīt savā Pocketbook?! Esmu izmetusi vairākas grāmatas un divus interesantus stāstus izlasījusi pāris dienās, jo nespēju atrauties. Grāmatas, kuras “nepazīstu”, izmest ir ļoti viegli, galvenais ir neļauties žēlumam: autors centies, vēlāk varbūt paliks labāk, esmu pārāk piekasīga, tas taču nav nopietns iemesls nelasīšanai un tā tālāk. Nekā nebija! Es būšu izlepusi un piekasīga.

Izlepuša un piekasīga lasītāja dažādie iemesli grāmatas pamešanai jeb neizlasīšanai līdz galam:

Waiting to Be Heard: A Memoir. Amanda Knox – pametu pēc pirmās nodaļas pirmās lapas, jo autore ļoti centusies izteikties daiļrunīgi un uzzīmēt sev vēlamo emocionālo fonu. Radās iespaids, ka šajā atmiņu grāmatā tiks manipulēts ar lasītāja emocijām. Amanda tika apsūdzēta savas kaimiņienes slepkavībā un pavadīja vairākus gadus Itālijas cietumā līdz viņu attaisnoja, bet man nepatīk, kad šādu notikumu pārstāstos mēģina uzspiest, kā justies lasītājam vai skatītājam.

Astrid and Veronika. Linda Olsson – divas nodaļas tikai ar aprakstiem un sajūtu, ka autore ļoti centusies, lai viņas pirmā grāmata būtu no tām savādajām, atmosfērīgajām grāmatām. Man nav nekas pret aprakstiem, bet nespēju iztēloties, kas tālāk grāmatā starp divām vientuļām kaimiņienēm, no kurām viena tiek uzskatīta par dīvainu raganu, varētu notikt. Sēdēs uz lieveņa, dzers tēju un 15 nodaļas klusēs, lai apmainītos ar diviem teikumiem 16. nodaļā? Nē, paldies.

Agenda 21. Glenn Beck, Harriet Parke (Agenda 21 #1) – jāatzīst, ka grāmatas sākums ir ievelkošs un ātri sasien emocionālās važās, radot līdzpārdzīvojumu par galvenajiem tēliem nodarīto netaisnību. Tieši emocionālās piesaistes dēļ ielasījos diezgan tālu, līdz nolēmu, ka pietiek. Šī ir kārtējā jau daudz ekspluatētās idejas realizācija par autoritāru režīmu un cilvēkiem, kas sadzīti kopienās, lai dzīvotu pēc dīvainiem noteikumiem. Sievietes ir vaislas lopu statusā, kas ļoti tipiski šādiem sižetiem. Pietiek! Cik var ražot šitādus romānus! Turklāt pasaules pamatojums šķita baltiem diegiem šūts. Kāpēc enerģija netiek ražota ar saules baterijām? Kāda velna pēc cilvēki ēd kaut kādus kubiciņus, bet vāveres tiek speciāli barotas ar riekstiem? Kaut kāda jukušu “zaļo” apokalipse?

Nocturne. Syrie James – amatieriski klišejisks štrunts, kura autore uzskata lasītājus par pilnīgi dumjiem. Ja gadījumā pēc pirmajiem mājieniem nav skaidrs, kas ir noslēpumainais svešinieks, tad autore liek galvenajai varonei pēc uzvedinoša sapņa domāt “kāpēc es sapņoju par vampīru?”. No shit! Muhahaha! Autorei ir aizdomas, ka galvenajai varonei un lasītājiem arī pēc šī sapņa viss nav skaidrs, tāpēc viņa liek Nikolai rakņāties pa Maikla mantām un sviest lasītājiem sejā uzvedinošas norādes. Acīmredzot, Nikola nav lasījusi romānus par vampīriem. Abi varoņi ir skaisti un ar līdzīgiem talantiem, tāpēc viņiem ir acumirklīgi jāiemīlas. Nesaprotu, kāpēc vispār aizlasījos tik tālu. Vismaz Nikola neizpūš elpu par kuras aizturēšanu viņa nezināja.

Turpinājums sekos….

Atskats uz 2017. gadu un plāni 2018.

Pirmās atmiņas par 2017. gadu ir tādas, ka tas bija stipri besīgs gads, tomēr notika arī kas ārkārtīgi pozitīvs – sāku zīmēt un gleznot. Šis bija arī pārdomu un sevis izzināšanas gads, mani mocīja pretrunas un varbūt tāpēc arī daudz kas no izvēlētās lasāmvielas neaizķēra un pat kaitināja.

2017

2017. gadā izlasīju 54 grāmatas, 15 977 lapas. Biezākā grāmata 568 lapas un tas nozīmē, ka nevienu patiesi biezu grāmatu neizlasīju. Vidējais vērtējums diezgan švaks – 3,3 zvaigznes. Tik slikti vēl nav bijis. Nav pat speciāli jāatlasa un jāapsver, kuras grāmatas iekļaut labāko topā, jo 5 zvaigznes ieliku tikai 7 grāmatām. Kopā ar divām, kam ieliku drusku mazāk, bet kuras mani aizķēra un palika atmiņā, sanāk pieticīgs 2017. gada tops.

Labākās lasītās grāmatas 2017. gadā manā vērtējumā:

Gads sākās ar dažām labām un aizraujošām grāmatām, gada vidū lasīšana uzdzina tādu apnikumu, ka metos pie romantiskās literatūras, tad nāca R.I.P. un iepazinos ar manu jauno literāro mīlu – Kormorānu Straiku. Ļoti labs sanāca arī novembris, kad cītīgi lasīju latviešu literatūru. Vispār samērā daudz sanāca lasīt dzeju – kopumā 6 dzejas krājumus. No tiem man vislabāk patika Jura Kronberga dzeja. Paguvu arī izlasīt vairākas Ziemassvētku dāvanas, bet ne tik daudz, cik gribēju.

Ko iesākt ar 2018. gadu?

Nospraudu sev atkal mērķi – 50 grāmatas. Tas ir optimāls skaitlis, lai es varētu darīt arī kaut ko citu. Mani gaida kaudze ar grāmatām, kuras gribēju izlasīt 2017. gadā, bet to neizdarīju. Protams, gribu izlasīt daudzas jūsu dāvanas. Vēl man ir doma pārlasīt vairākas iemīļotas grāmatas: “Zilo pili”, “Mitago mežu”, “Grāfu Monte Kristo”, varbūt vēl kādu. Rudenī jau tradicionāli būs R.I.P. un #LasiLatviešus.

Pat ja es šogad neko nelasītu, man tāpat būtu par ko rakstīt, jo daudzas atsauksmes palikušas neuzrakstītas.

Vispār es ļoti gribu lasīt tikai to, ko ļoti gribu lasīt. 🙂 Varbūt 2018. gads būs tas gads, kad beidzot iemācīšos nolikt malā grāmatu, kas mani neaizrauj pēc 50 – 100 lpp.

Novēlu jums literāriem piedzīvojumiem bagātu 2018. gadu!