Vēl mazliet….

books-g357d738af_1280Ir pagājis pusotrs mēnesis kopš pēdējās atsauksmes, tāpēc tāda īsa ziņa – nesatraucieties, esmu dzīva. Vēl mazliet un būšu atpakaļ pie grāmatām, bloga un visa pārējā, ko var darīt brīvajā laikā. Iedomājieties, ka bildē ir mana istaba ar izlasīto (gaida atsauksmju rakstīšanu) un vēl lasāmo grāmatu kaudzēm. Nav ļoti tālu no patiesības.

Varbūt jums ir radies jautājums “bet ko viņa dara, ja nav laika lasīt un rakstīt?”. Kopš nolēmu radikāli mainīt profesiju, lielākā daļa mana brīvā laika paiet mācībās. Drīz pēdējie eksāmeni. Ļoti lepojos ar sevi.

Uz tikšanos.

intīmi.. par grāmatām. Andrejs Panteļējevs

Andrejs Panteļējevs, esejas par grāmatāmZvaigzne ABC, 2021. gads, 176 lpp.

Šķiet, ka pirmo reizi Andreja Panteļējeva vārdu saistībā ar grāmatām pamanīju pēc viņa intervijas Jāņa Rozes “Ziņnesim”. Instagramā vai Tviterī bija izceltas dažas viņa domas par lasīšanu, kas mani uzrunāja. Vēlāk nāca paziņojums par viņa eseju krājumu. Viss tā likumsakarīgi salikās: ieraudzīju, nopirku, izlasīju.

Tikai lasot uzzināju, ka grāmatā apkopotas viņa pārdomas par 70 izlasītām grāmatām, kas iepriekš publicētas Facebook grupā “Izcilas grāmatas”. Sen tajā grupā vairs neesmu, tāpēc par šo niansi nezināju. Tas, ka tie ir Facebook posti, atstāj zināmu ietekmi. Būtu gribējies, lai redaktore vietām piekoriģē sakārtojumu, citādi sanāk savādi: Panteļējevs raksta, ka pēc vairākiem moderniem darbiem izlasījis klasiku, bet tas nesaskan ar to, ko lasītājs saņēmis iepriekšējās lappusēs viņa grāmatā. Nobrukusi hronoloģija, kas mani drusku kaitināja. Tāpat arī dažas citas piezīmes šķiet liekas, jo tām ir jēga tikai iepriekš minētās grupas ietvaros.

Atmetot malā šīs tehniskās nianses, visādi citādi “intīmi.. par grāmatām” ir jauks un interesants ieskats erudīta lasītāja pārdomās. Turklāt viņam ir plaša lasīšanas gaume. Latvieši, ārzemnieki, jaunas un vecas grāmatas, sieviešu literatūra, klasika, fantastika un tā tālāk. Dažkārt viņš par izlasīto grāmatu raksta plašāk, citreiz apcer tikai kādu faktu vai ideju, kas viņu aizķērusi. Pārsvarā viņš ir ļoti maigs savā vērtējumā un nekritizē, tikai dažviet tā caur puķēm izlaužas vāji nojaušama kritika. Grūti teikt, vai tas tā speciāli – neteikt neko sliktu, – vai arī viņam viss patīk un nav tendence kritizēt.

Ja patīk grāmatas par grāmatām, tad domāju, ka patiks arī “intīmi.. par grāmatām”. Ātri izlasāma vienā dienā vai pāris vakaros, tā man ļāva iepazīt diezgan daudzus literāros darbus, ko pati visdrīzāk nelasīšu, un atstāja mazuma piegaršu. Starp citu, grāmatai gaumīgs vizuālais noformējums.

Vērtējums: 3/5

Books for Living. Will Schwalbe

Books for LivingTwo Roads 2017, 288 pages

Nopirku šo grāmatu reiz grāmatu izstādē, jo man patika Švalbes iepriekšējā grāmata “The End of Your Life Book Club“. Pēc tam ilgu laiku pirkums nostāvēja lasāmo grāmatu plauktā līdz sagaidīja savu īsto brīdi.

Būdams žurnālists un kaislīgs lasītājs, kā arī strādājis izdevējdarbībā, Vils Švalbe tiešām šo to saprot no grāmatām un lasīšanas prieka. Nodzīvotais pusgadsimts arī ļāvis uzkrāt zināšanas un izpratni par pasauli un cilvēku dabu. Tas viss kopā viņa pārdomas par dažādām tēmām, gūstot tām iedvesmu vai atbildes grāmatās, padara interesantas un vērtīgas, ļaujot arī lasītājam gūt prieku no teksta un vienlaikus apdomāt dzīvi un savus uzskatus par kādu jautājumu. Tajā pašā laikā šis tomēr nav tāds nopietnais, pamācošais vai pašpalīdzības darbs, jo autors pārsvarā runā par savu pieredzi, atceras jau mirušos draugus. Tas nav arī tik personīgs teksts, lai daudz ko nevarētu attiecināt arī uz citu cilvēku piedzīvoto.

Protams, daudz tiek rakstīts arī par grāmatām un beigās par daļu pieminēto grāmatu uzzināju pietiekami, lai pati nelasītu. Viņš piemin dažas sen iznākušas grāmatas, kuras visdrīzāk nekad nenonāktu manā redzeslokā, tāpēc tas ir papildus labums. Piemēram, “Epitaph of a Small Winner” vai “A Journey Around My Room”. Iespējams, ka pati svarīgākā grāmata ir Lin Yutang “The Importance of Living”, kuru Švalbe piemin atkal un atkal. Izdota 1937. gadā, tā daudzviet savā filozofijā ir aktuāla arī mūsdienu straujajā dzīves ritmā. Visu mūžu lasot, Švalbe literatūrā ir apzināti meklējis atbildes uz saviem jautājumiem. Reizēm tās ir bērnu grāmatas, reizēm kāds romāns un tikai retu reizi kāds filozofisks vai pašpalīdzības gabals.

Our search for meaning isn’t limited to thoughts that were created to be meaningful and packaged in verse or easily extractable chunks. We can find meaning in everything – and everything is fair game. Your brain is, in fact, the ultimate commonplace collection, and everything you’ve ever read is in there somewhere, ready to come back into your consciousness when you want or need it.

Grāmata ir sadalīta tematiskās nodaļās: viena tēma + viens tēmu rezonējošs literārais darbs. Piemēram, apskaušanās un “A Little Life”, uzticēšanās un “The Girl on the Train”. Vienojošais elements ir autora atmiņas, pārdomas un lasītprieks. Man patika kā viņš caur divām grāmatām nonāca līdz domai, ka lasīšana ir māksla, prasme, kas jāizkopj visu mūžu.

“Books for Living” ļauj atkal un atkal novērtēt literatūras lielo spēku un nozīmi, tās spēju mūs mierināt, izklaidēt un parādīt ceļu. Švalbes kungam ir izdevies uzrakstīt grāmatu, kas silda lasītāja sirdi.

Vērtējums: 5/5

Uz neredzēšanos, 2020., sveiks, 2021. gad!

Neiespējami garais un vienlaikus pārsteidzoši īsais gads ir beidzies tik strauji, ka es jau tradicionāli visu kavēju. Nokavēju bloga dzimšanas dienu – novembra beigās palika 14 gadi, nokavēju Ziemassvētkus, ceru nenokavēt nākamo vasaru.

Par spīti visam, 2020. gads bija labs. Man tikai drusku žēl, ka nebija laika lasīt tad, kad lasītprieks atgriezās. Maksimāli daudz biju dabā, turpināju attīstīt savu mazo biznesu, drusku zīmēt un ļoti daudz mācīties, kas gada beigās vainagojās ar panākumiem. Bet nu pie grāmatām.

2020. gads grāmatās

Pandēmija mani vēl vairāk izsita no spējas lasīt. Domas tik sajukušas, prāts noguris un ilgu laiku nespēju koncentrēties uz lasīšanu, lai gan zinu, kas tas man nāk par labu. Par grāmatu nelasīšanu sanāca parunāties “Piedzīvot lappuses” podkāstā un šis raksts “Its Okay If You Didn`t Read This Year”, manuprāt, ļoti labi apraksta daudzu lasītāju pagājušā gada sajūtas. Ir arī pozitīvais – runāšana par grāmatām atgrieza vēlmi tās lasīt un rudenī iesaistījos grāmatu klubā, ko varu vien pateicoties tam, ka tikšanās tagad notiek virtuāli.

Kopumā izlasīju 18 grāmatas, 4563 lapas. Pārsvarā tās nebija biezas grāmatas un gadu nobeidzu ar tik simbolisko, bet ļoti mazo Paolo Džordāno “Sērgas laikā”. Kad lasīts tik maz, visas grāmatas skaisti satilpst vienā bildē.

2020 books

Katra rūpīgi izvēlēta, tāpēc arī katru varu ieteikt lasīšanai attiecīgajam interesentu lokam. Izlasīju 5 ar mākslu saistītas grāmatas, 1 dzejas krājumu un vairākus fantastikas un fantāzijas žanra darbus. No lasītā visvairāk sirsniņā iekrita:

  • Vienpadsmitā stacija – pandēmijas tēmas dēļ nespēju šo romānu aizmirst
  • Botanicum – ļoti skaisti un tēma man interesējošā
  • Pilsēta sapņo – pozitīvi, sapņaini un savādā veidā mierpilni, lai gan sākumā šķita, ka nesadraudzēsimies

Tomēr, kā jau rakstīju, slavēt varu visas izlasītās. Piemēram, Aberkrombija triloģijas turpinājums ir superīgs, “Kāpēc mēs guļam” ir saturiski ļoti vērtīga, mākslas grāmatas tāpat, “Tu nevari dabūt visu, ko gribi” pārsteidzoša un melna. Tā varētu turpināt par katru.

Ko 2021. gadā?

Turpināšu lasīt, protams. Uzliku sev mērķi 24 grāmatas gadā, 2 grāmatas mēnesī, bet tad jau redzēsim kā ies. Neizlasīto grāmatu kalns mājās kļuvis draudīgs un ceru to mazliet samazināt. Esmu jums parādā daudzas atsauksmes, pamazām tās sarakstīšu.

Paldies, ka te nākat, lasāt un komentējat šeit vai uzrakstāt man kādā sociālajā tīklā. Lai jums laba veselība un labs lasāmgads! Uz tikšanos!

2019. gads grāmatās

Reiz Rozenštrauhs dziedāja “gadi skrien kā stirnas” un, ņemot vērā, ka ir jau 11. janvāris, domāju, ka pēdējais laiks atskatīties uz izlasītajām grāmatām 2019. gadā.

Lasīšana gāja kā pa celmiem, tomēr beigās pagājušajā gadā izlasīju 34 literāros darbus. Teikšu kā ir, šādu skaitli “uzdzīt” palīdzēja plānās dzejas grāmatas un daži pavisam īsi stāsti, jo lappuses izlasītas tikai 6319.

Kopumā izlasīju 12 dzejas krājumus.

TOP 3 dzeja:

  1. Madaras Gruntmanes dzeja (“Narkozes” un “Dzērājmeitiņa” uztveru kā vienu)
  2. Dainis Deigelis “Dievs beidz”
  3. Gunta Šnipke “Ceļi”

Šis arī bija gads, kad diezgan mērķtiecīgi lasīju mākslas grāmatas (uzziņu, mācību un atmiņas).

TOP 3 mākslas grāmatas:

  1. Pegijas Gugenhaimas autobiogrāfija
  2. Uldis Zemzaris “Mākslinieki, dzīves ceļā satiktie”
  3. Flāvija Fridžeri “Sievietes mākslinieces”

Neatceros gadu, kad tik maz būtu lasījusi daiļliteratūru, toties gandrīz visi bija fantastiski labi vai vismaz pārsteidzoši, interesanti un atmiņā paliekoši romāni.

TOP 3 daiļliteratūra:

  1. Marta Velsa “Slepkabota dienasgrāmatas” (abas grāmatas uztveru kā vienu)
  2. Adrians Čajkovskis “Laika bērni”
  3. Džo Aberkrombijs “Pats asmens”

Kā vienmēr, par visiem izlasītajiem darbiem vēl neesmu paspējusi uzrakstīt atsauksmes. Nobeigumā gads bildēs.