Īsumā

Beidzot atbildēju uz bloga komentāriem. Ja kāds man rakstījis e-pastu un neesmu atbildējusi, tad līdz e-pastu izskatīšanai vēl neesmu tikusi. Ātrāk mani var sakomunicēt soctīklos. Vispār viss ir labi, man tikai nerakstās pēdējā laikā un ne visai daudz lasu. Lai te neievilktos klusuma brīdis, tad tā drusku papļāpāšu, labi?

Grāmatas

Februārī izlasīju 6 grāmatas, kas varētu būt pēdējā gada rekords. Pie vainas ir Bess Crawford grāmatu sērija par 1. pasaules kara medmāsu, kura atjautīgi risina dažādus noziegumus vecajā, labajā Anglijā ar tējas dzeršanu un manierēm. Pēc ceturtās grāmatas noteicu nelielu pauzi, citādi sērija pārāk ātri beigsies un ko tad es lasīšu?

Esmu iesākusi lasīt, atzinusi par nelasāmām un izmetusi vēl pāris grāmatas no e-lasītāja, bet pagaidām tas ir par maz “Lasīt/nelasīt” turpinājumam.

Biju uz grāmatu izstādi (kurš grāmatu blogeris nebija?!) un gandrīz neko nenopirku. Ar acīm gribējās daudz, ar prātu ne visai. Nopirku Antona Čehova “Sakhalin Island” un sāku lēnām lasīt. Ļoti interesanti par viņa ceļojumu cauri Sibīrijai uz Sahalīnas salu. Čehovs ir izcils novērotājs, ko ievēroju jau viņa īsajos daiļliteratūras stāstos.

No mēneša mēnesī atlieku Susannas Klārkas “Džonatana Streindža un mistera Norela” lasīšanu. Beidzot vajadzētu saņemties, jo nekāda pamatota iemesla tādai atlikšanai nav. Sižets izklausās labs un tāds, kam man vajadzētu patikt, tulkojusi Māra Poļakova, tā kā arī tajā ziņā visam vajadzētu būt kārtībā, un 816 lpp tāds sīkums vien ir.

Pārsteidzu pati sevi ar sekojošu atklājumu: varu klausīties audiogrāmatu zīmējot/gleznojot. Tviterī redzēju ieteikumu par “Patefon” – telefona aplikācija ar audiogrāmatām krieviski. Sāku klausīties “Šantarāmu”, kas ir vēl viens pārsteigums. It kā sen jau briedu šo izslavēto ķieģeli lasīt, bet bija nianses, par kurām šaubījos. Jāsaka, ka esmu aizrāvusies. Autors ļoti kolorīti apraksta Indiju un indiešus, ir daudz saistošu notikumu. Drusku traucē tikai viņa filozofiskās atklāsmes un sevis žēlošana. Teikšu tā – suns zin, ko ēdis un nav ko čīkstēt. Cik saprotu, tad svaigi iznākušajā otrajā grāmatā Roberts stipri aizbraucis filozofijā un reliģijā. Tur mums nebūs pa ceļam. Apsveru iespēju abonēt “Patefon” servisu, lai nav jāatraujas uz reklāmām ik pēc 15 min. Vēl kāds izmanto šo audiogrāmatu servisu?

Zīmēšana

Pārmetu sev, ka nezīmēju tik daudz, cik vajadzētu un arī gribētos. Domāju, ka jāizkārto uz grīdas salīdzināšanai darbi, kas tapuši no pagājušā gada februāra, kad pirmo reizi paņēmu rokā zīmuli ar domu iemācīties zīmēt, un darbi, kas tapuši tagad, kad zīmēšanas kursus apmeklēju trešo reizi. Bez skatīšanās zinu, ka progress ir pamatīgs un esmu par to ārkārtīgi priecīga.

Vērtīgs padoms no skolotājas, kad runājām kā iemācīties kompozīciju: zīmējums nav obligāti jāpabeidz. Vienmēr var sākt no jauna, kaut ko mainīt, izdzēst, pārvietot. Jāeksperimentē ar izkārtojumu, jāvēro. Galvenais – drosmi!

Drosmi! To cenšos atcerēties un turēties pie drosmes ar zobiem un nagiem. Vakar atcerējos, ka neizmantoti mētājas eļļas pasteļkrītiņi. Nevarēju aiziet gulēt, vajadzēja izmēģināt. Kāpēc gan ne? Kad lielam pasūtījuma darbam vajadzēja uzzīmēt skici, atcerējos par krāsainajiem zīmuļiem un atklāju, ka tāda ātrā idejas vizualizēšana bez pretenzijām uz perfektumu ir ļoti atbrīvojoša.

Ļoti patīk sausie pasteļkrītiņi. Pagaidām mani vienīgi uztrauc šo darbu uzglabāšana, jo katru zīmējumu ierāmēt negribu, bet sauso pasteļkrītiņu darbi ir viegli sabojājami.

Vispār es par zīmēšanu varētu runāt vēl un vēl, bet jūs šeit nākat lasīt par grāmatām, tāpēc beigšu. Grāmatu atsauksmes būs, tikai jāmēģina atcerēties izlasīto.

Advertisements

Lasīt/ nelasīt #1

Kādu dienu nevarēju izlemt, ko lasīt. Neko no iesāktā negribējās. Neko ne neiesāktā arī ne. Briesmīgi! Sāku rakņāties pa sava e-lasītāja dzīlēm un izdomāju ar sevi uzspēlēt spēli: atrodu grāmatu, kuras nosaukums, vāks un autors man pilnīgi neko neizsaka, par kuru man nav nekādas saprašanas, kāpēc tā ir nonākusi manā kādreiz lasāmo grāmatu “kalnā” un sāku lasīt. Ja pēc pirmajām lapām vai nodaļām grāmata pilnībā nesaista vai kaut kas neapmierina, pārtraucu lasīt, dzēšu laukā no lasītāja. Ja patīk, lasu tālāk vai atlieku uz citu reizi, ja akurāt negribas tieši šobrīd lasīt par konkrēto tēmu.

Pašai par pārsteigumu, man šī spēle iepatikās un pat iekritu azartā. Cik daudz grāmatu spēšu izmest, cik daudz vietas iztīrīt savā Pocketbook?! Esmu izmetusi vairākas grāmatas un divus interesantus stāstus izlasījusi pāris dienās, jo nespēju atrauties. Grāmatas, kuras “nepazīstu”, izmest ir ļoti viegli, galvenais ir neļauties žēlumam: autors centies, vēlāk varbūt paliks labāk, esmu pārāk piekasīga, tas taču nav nopietns iemesls nelasīšanai un tā tālāk. Nekā nebija! Es būšu izlepusi un piekasīga.

Izlepuša un piekasīga lasītāja dažādie iemesli grāmatas pamešanai jeb neizlasīšanai līdz galam:

Waiting to Be Heard: A Memoir. Amanda Knox – pametu pēc pirmās nodaļas pirmās lapas, jo autore ļoti centusies izteikties daiļrunīgi un uzzīmēt sev vēlamo emocionālo fonu. Radās iespaids, ka šajā atmiņu grāmatā tiks manipulēts ar lasītāja emocijām. Amanda tika apsūdzēta savas kaimiņienes slepkavībā un pavadīja vairākus gadus Itālijas cietumā līdz viņu attaisnoja, bet man nepatīk, kad šādu notikumu pārstāstos mēģina uzspiest, kā justies lasītājam vai skatītājam.

Astrid and Veronika. Linda Olsson – divas nodaļas tikai ar aprakstiem un sajūtu, ka autore ļoti centusies, lai viņas pirmā grāmata būtu no tām savādajām, atmosfērīgajām grāmatām. Man nav nekas pret aprakstiem, bet nespēju iztēloties, kas tālāk grāmatā starp divām vientuļām kaimiņienēm, no kurām viena tiek uzskatīta par dīvainu raganu, varētu notikt. Sēdēs uz lieveņa, dzers tēju un 15 nodaļas klusēs, lai apmainītos ar diviem teikumiem 16. nodaļā? Nē, paldies.

Agenda 21. Glenn Beck, Harriet Parke (Agenda 21 #1) – jāatzīst, ka grāmatas sākums ir ievelkošs un ātri sasien emocionālās važās, radot līdzpārdzīvojumu par galvenajiem tēliem nodarīto netaisnību. Tieši emocionālās piesaistes dēļ ielasījos diezgan tālu, līdz nolēmu, ka pietiek. Šī ir kārtējā jau daudz ekspluatētās idejas realizācija par autoritāru režīmu un cilvēkiem, kas sadzīti kopienās, lai dzīvotu pēc dīvainiem noteikumiem. Sievietes ir vaislas lopu statusā, kas ļoti tipiski šādiem sižetiem. Pietiek! Cik var ražot šitādus romānus! Turklāt pasaules pamatojums šķita baltiem diegiem šūts. Kāpēc enerģija netiek ražota ar saules baterijām? Kāda velna pēc cilvēki ēd kaut kādus kubiciņus, bet vāveres tiek speciāli barotas ar riekstiem? Kaut kāda jukušu “zaļo” apokalipse?

Nocturne. Syrie James – amatieriski klišejisks štrunts, kura autore uzskata lasītājus par pilnīgi dumjiem. Ja gadījumā pēc pirmajiem mājieniem nav skaidrs, kas ir noslēpumainais svešinieks, tad autore liek galvenajai varonei pēc uzvedinoša sapņa domāt “kāpēc es sapņoju par vampīru?”. No shit! Muhahaha! Autorei ir aizdomas, ka galvenajai varonei un lasītājiem arī pēc šī sapņa viss nav skaidrs, tāpēc viņa liek Nikolai rakņāties pa Maikla mantām un sviest lasītājiem sejā uzvedinošas norādes. Acīmredzot, Nikola nav lasījusi romānus par vampīriem. Abi varoņi ir skaisti un ar līdzīgiem talantiem, tāpēc viņiem ir acumirklīgi jāiemīlas. Nesaprotu, kāpēc vispār aizlasījos tik tālu. Vismaz Nikola neizpūš elpu par kuras aizturēšanu viņa nezināja.

Turpinājums sekos….

Atskats uz 2017. gadu un plāni 2018.

Pirmās atmiņas par 2017. gadu ir tādas, ka tas bija stipri besīgs gads, tomēr notika arī kas ārkārtīgi pozitīvs – sāku zīmēt un gleznot. Šis bija arī pārdomu un sevis izzināšanas gads, mani mocīja pretrunas un varbūt tāpēc arī daudz kas no izvēlētās lasāmvielas neaizķēra un pat kaitināja.

2017

2017. gadā izlasīju 54 grāmatas, 15 977 lapas. Biezākā grāmata 568 lapas un tas nozīmē, ka nevienu patiesi biezu grāmatu neizlasīju. Vidējais vērtējums diezgan švaks – 3,3 zvaigznes. Tik slikti vēl nav bijis. Nav pat speciāli jāatlasa un jāapsver, kuras grāmatas iekļaut labāko topā, jo 5 zvaigznes ieliku tikai 7 grāmatām. Kopā ar divām, kam ieliku drusku mazāk, bet kuras mani aizķēra un palika atmiņā, sanāk pieticīgs 2017. gada tops.

Labākās lasītās grāmatas 2017. gadā manā vērtējumā:

Gads sākās ar dažām labām un aizraujošām grāmatām, gada vidū lasīšana uzdzina tādu apnikumu, ka metos pie romantiskās literatūras, tad nāca R.I.P. un iepazinos ar manu jauno literāro mīlu – Kormorānu Straiku. Ļoti labs sanāca arī novembris, kad cītīgi lasīju latviešu literatūru. Vispār samērā daudz sanāca lasīt dzeju – kopumā 6 dzejas krājumus. No tiem man vislabāk patika Jura Kronberga dzeja. Paguvu arī izlasīt vairākas Ziemassvētku dāvanas, bet ne tik daudz, cik gribēju.

Ko iesākt ar 2018. gadu?

Nospraudu sev atkal mērķi – 50 grāmatas. Tas ir optimāls skaitlis, lai es varētu darīt arī kaut ko citu. Mani gaida kaudze ar grāmatām, kuras gribēju izlasīt 2017. gadā, bet to neizdarīju. Protams, gribu izlasīt daudzas jūsu dāvanas. Vēl man ir doma pārlasīt vairākas iemīļotas grāmatas: “Zilo pili”, “Mitago mežu”, “Grāfu Monte Kristo”, varbūt vēl kādu. Rudenī jau tradicionāli būs R.I.P. un #LasiLatviešus.

Pat ja es šogad neko nelasītu, man tāpat būtu par ko rakstīt, jo daudzas atsauksmes palikušas neuzrakstītas.

Vispār es ļoti gribu lasīt tikai to, ko ļoti gribu lasīt. 🙂 Varbūt 2018. gads būs tas gads, kad beidzot iemācīšos nolikt malā grāmatu, kas mani neaizrauj pēc 50 – 100 lpp.

Novēlu jums literāriem piedzīvojumiem bagātu 2018. gadu!

Novembrī lasām latviešus

1509560103013

Pirms četriem gadiem Spīganas aizsāktā akcija – novembrī jālasa latviešu literatūra – veidojas par skaistu tradīciju grāmatu blogeru un citu grāmatu lasītāju aprindās. Protams, nevajag meklēt speciālu ieganstu, lai lasītu pašmāju autoru darbus, bet ir taču skaisti vienoties patriotiskā lasīšanas pasākumā. Vēl jo vairāk tāpēc, ka pēdējos gados parādās aizvien vairāk labas latviešu literatūras un to vajag svinēt. Vai arī gremdēties teicamā latviešu literārajā valodā rakstītā klasikā.

Es šajā novembrī izvēlējos lasīt trīs dzejas grāmatas un varbūt, ja sanāks, arī divus prozas darbus.

Krista Anna Belševica “Medījot dzīvi” – jaunums latviešu dzejā, tikko iznācis jaunās dzejnieces pirmais dzejoļu krājums, par kuru jau lasītas labas atsauksmes.

Juris Kronbergs “Uz balkona / bet ja visu laiku…” – divi dzejas krājumi vienos vākos. LALIGABA 2017. gada balvas ieguvējs nominācijā “Labākais dzejas krājums”.

Toms Treibergs “Gaismas apstākļi” – debijas krājums, LALIGABA 2013. gada nominants.

Nora Ikstena “Mātes piens” – grāmata, kas neprasa komentārus. Sērijā “Mēs. Latvija, XX gadsimts”. LALIGABA 2016. gada nominants.

Inguna Bauere “Lizete, dzejniekam lemtā: Lizetes un Kārļa Skalbes dzīvesstāsts” – biogrāfisks romāns par tulkotāju Lizeti un viņas vīru dzejnieku Kārli Skalbi. Pilnīgi nejaušs atradums grāmatu maiņas galdā.

Patīkamu lasīšanu!

R.I.P. XII

lasīt

Gaidu un nevaru sagaidīt oficiālu paziņojumu par šī gada R.I.P., bet tas jau man neliedz turpināt tradīciju.

Ja kāds vēl nezina, R.I.P. ir lasīšanas izaicinājums no 1. septembra līdz 31. oktobrim, kura laikā lasa “tumšo” literatūru: trillerus, mistiku, tumšo fantāziju, gotiku, šausmas, spoku stāstus un tamlīdzīgus darbus.

Četrus gadus lasīšanai izvēlējos pirmo līmeni, bet šogad būšu reāliste un palikšu pie otrā līmeņa, kas nozīmē 2 grāmatas.

ripnineperilsecond-600x268

Jau laicīgi izdomāju, kuras divas grāmatas lasīšu, bet tad iepazinos ar Kormoranu Straiku un viņš manus plānus pamainīja.

the bloody chamber the silkworm

The Bloody Chamber by Angela Carter
The Silkworm by Robert Galbraith

Tiklīdz saņēmu dāvanā fantāzijas/šausmu stāstu krājumu “The Bloody Chamber” zināju, ka lasīšu to R.I.P. laikā. Savukārt pēc “The Cuckoo`s Calling” bija pilnīgi skaidrs, ka nav variantu – man tūlīt pat ir jāturpina lasīt Roulingas detektīvsērija. “The Silkworm” esot tumšāks un drūmāks, tāpēc domāju, ka pilnībā iederēsies R.I.P. rāmjos. Jebkurā gadījumā man romāns ir jāizlasa pirms seriāla, ar kuru arī esmu aizrāvusies.

Vai kāds no jums piedalās R.I.P.?