Dokumentālās filmas

Nesen izmantoju televīzijas piedāvāto iespēju un noskatījos 3 dokumentālās filmas, par kurām pilnīgi neko nezināju. Dažādi stāsti un katrs savā veidā interesanti.

dokumentālās filmas

“Neredzamā pilsēta” (2014)

Viestura Kairiša režisētā filma par dzīvi Černobiļas Atsvešinājuma zonā izceļas ar savu māksliniecisko noskaņu – daudziem kadriem bez paskaidrojoša teksta, senas leģendas priekšā lasīšanu, aprautām sarunām, mūziku. Leģenda par neredzamo pilsētu Kitežu bija skaista, piedeva stāstam romantisku nerealitātes sajūtu. Filmā vispār teksta un sarunu ir maz, stāsts tiek iznests vizuāli ar krūmājos ieaugušām, pussabrukušām ēkām, ainavu, vietējo iedzīvotāju gaitām. Nekas netiek paskaidrots, vienkārši jābauda. Ļoti patika, ka Kairiša filma neanalizē, nemēģina šokēt vai vispār sniegt kaut kādu savu subjektīvo viedokli.

Tikai pēc filmas noskatīšanās sameklēju internetā informāciju, ka Igors (viņš ir galvenais filmas tēls) nelegāli tur dzīvojis jau 7 gadus. Vienkārši pametis pilsētu, vecākus un atnācis tur dzīvot. Man nedod mieru filmas beigas, urda jautājums, kas notika ar Igoru. Vispār daudz domāju par šo vietu, tiem vecīšiem, kas tur dzīvo, kamēr nomirs, arī par Igoru, kā tas ir dzīvot tādā vietā. Gandrīz aiziet prom no civilizācijas, izdzīvot ar pašu mazumiņu un tas, ko viņš rakstīja par garo un smago ziemu. KĀ viņi tur dzīvo? Zonā dzīvot nedrīkst, tā ir atzīta par aizsargājamu teritoriju, bet zonas pārvaldes iestādes neoficiāli atļāvušas palikt tiem, kuri atteicās evakuēties pēc katastrofas. Vecīši tur ir dzīvojuši pirms Černobiļas katastrofas un nav aizbraukuši. Kā viena sprigana 85 gadus veca kundzīte teica, ka pārdzīvojusi karu, badu, salu un nekas viņu neuztrauc, nekur viņa prom nedosies. Bet kas liek tur apmesties uz dzīvi jauniem cilvēkiem (kuri to nedrīkst darīt)? Vai tās ir alkas pēc miera, cita dzīves ritma, citas realitātes?

“Baiļu robeža” (2014)

Starptautisku atzinību (Lauru zars, Baltais zilonis) guvusī Herca Franka pēdējā filma pārsteidza ar savu taktiskumu, pasniedzot, vismaz Izraēlā, skandalozu stāstu. “Baiļu robeža” stāsta par attiecībām starp Izraēlas nīstāko cietumnieku, Ichāka Rabīna slepkavu, un emigranti no Krievijas, kura šķiras no vīra, lai apprecētu šo vīrieti. Filmas autori šo stāstu filmēja un mēģināja izprast no 1995. līdz 2013. gadam. Hercs Franks un filmas līdzautore Marija Kravčenko centušies notikumus skatīt no privātā līmeņa, vienlaicīgi cienot privātumu un pārāk dziļi nelienot un nepadarot filmu par mīlas stāstu. Ap Rabīna slepkavību un Igala un Larisas attiecībām ir tāds sarežģītu jūtu, reliģisku un politisku uzskatu juceklis, ka diez vai iespējama viena patiesība un vajadzētu atcerēties, ka šī filma ir tikai viens skatu punkts. Daudzi Izraēlā asi nosoda un pauž naida runas Igala iespējai nodibināt ģimeni.

Skatījos un nespēju saprast, kas darās filozofijas zinātņu doktores Larisas galvā. Tiešām var tik traki iemīlēties, lai izšķirtos par tādu puslaulību, izsmieklu un nosodījumu daudzu gadu garumā? Skatoties uz Larisas apgaroto seju, atliek ticēt, ka tā var būt. Tikai daudz vēlāk viņa iedomājusies kā viņas attiecības atsauksies uz bērniem. Ārkārtīgi sarežģīts stāsts. Ļoti viegli nosodīt, krietni grūtāk saprast un pieņemt. Visvairāk uztrauc Igala un Larisas dēla liktenis, viņš Izraēlā visu mūžu staigās ar kauna zīmi pierē, jo tēva grēkus viņam diez vai ļaus aizmirst.

“Pazust Latgalē” (2015)

Pēc Franka filmas biju drusku uz pauzes un vienkārši turpināju skatīties, ko rāda. Tā izrādījās par piedzīvojumu filmu dēvētā “Pazust Latgalē” – traks un jautrs skeitborta, BMX, inline un MTB freestyle profu grupas brauciens ar zilu busiņu pa zilo ezeru zemi divu nedēļu garumā. Režisori Gusts Ošmucnieks, Kaspars Alksnis, Kaspars Kursišs ir arī filmas dalībnieki. Bez viņiem filmā plosās vēl 5 puiši. Filmu bez maksas var noskatīties Vimeo.

Pārgalvīgi un negaidīti interesanti, lai gan par šiem sporta veidiem neinteresējos. Puiši “paņem” ar savu pozitīvo enerģiju un dullumu. Sāpīgi skatīties uz asiņojošām rokām un deguniem, bet acis priecē izdevušies triki. Kad pietiekoši lēkāts pa bordām un rampām, džeki metas trenkāt aitas, pliki ieskrien rudzu laukā un aizgrābti bauda pasakainus saulrietus.

Pēc divām nopietnām filmām šī bija ļoti patīkama izklaide. Dinamiski nofilmēta, pilna ar aizrautīgu enerģiju. Filma lika man pasmaidīt un atcerēties savu simtreiz mierīgāko braucienu pa Latgali. Brīnišķīgas atmiņas.

Advertisements

3 thoughts on “Dokumentālās filmas

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s