Upe. Laura Vinogradova

Zvaigzne ABC 2020. gads, 112 lpp.

Pieļauju, ka lielākā daļa jau sen ir izlasījusi “Upi” un zina, ka Laura Vingradova par šo garstāstu saņēma Eiropas Savienības balvu literatūrā.

“Upe” ir emocionāli ievelkoša, dramatiska, smeldzīga, pat kinomatogrāfiska. Skaists poētisms, bez liekām epitetu cakām. Ja šīm sajūtām ļaujies, tad izlasi garstāstu vienā rāvienā un beigās gandrīz vai jāraud. Ja tomēr lasīto analizē, mēģini pieiet racionāli, tad daži stāsta pavērsieni mulsina, pat šķiet jocīgi un beigām grūti noticēt. Pieļauju, ka galvenā varone Rute ir smagā depresijā un tas varbūt šo to izskaidro, bet tik un tā šķita tik savāda viņas rīcība attiecībā pret vīru. Vīrs arī nerīkojas pārāk loģiski. Un kas ar to 10 gadus veco stāstu par māsu? Jautājumu ir vairāk kā atbilžu.

Ja “Upi” pārvērstu romānā, tā būtu kaisles, drāmas, noziegumu, neizrunāšanās, pārpratumu, skarbās dzīves ar potenciāli laimīgām beigām “ziepju opera”. Iespējams, ka vislabākais ir neanalizēt, bet ļauties stāsta plūdumam, ko autore ir meistarīgi uzbūrusi ar vārdiem. Savādā kārtā stāsta noskaņa man atgādināja “Ezera sonāti”.

Varbūt stāsts varēja būt vēl garāks (tas ļautu atbildēt dažus jautājumus), bet pieļauju, ka tad būtu grūti saglabāt to emociju vilni, kas tik veiksmīgi satver no pirmajām rindām un iznes cauri visām lappusēm. Vai es raudāju? Noraudājos gan, jo stāstā tik daudz sāpju un trāpīju īstajā brīdī, lai arī savas izraudātu. Lasiet vienā elpas vilcienā.

Vērtējums 4/5 (pieverot acis uz reālisma trūkumiem)