Top 10 Otrdiena: grāmatas, kuras neticamā kārtā neesmu lasījusi

Vai jums ir tā, ka šķiet – grāmata ir lasīta, bet patiesībā tā nav? Vienkārši grāmatas sižets ir daudz apspriests un tajā paustās idejas, radītais tēls ir tik spēcīgs, ka kļuvis par masu kultūras daļu. Kurš gan nezina Hariju Poteru vai Big Brother? Varbūt ir tā – grāmatu lasījuši visi, izņemot tevi?

toptentuesdayKārtējās otrdienas tēmas “Top 10 X žanra grāmatas, kuras neticamā kārtā neesat lasījuši/ gribat izlasīt” ietvaros piedāvāju savu “kauna” sarakstu ar 10 grāmatām, par kurām esmu tik daudz dzirdējusi un lasījusi atsauksmes, ka sižets kļuvis aizdomīgi pazīstams, bet neesmu patiesībā šos darbus lasījusi. Izvairījos pieturēties pie viena žanra, jo lasu dažādu literatūru.

10 grāmatas, kuras neticamā kārtā neesmu lasījusi

  1. Frank Herbert “Dune” – uzreiz prātā nāk kāpas un milzu tārpi, laikam no filmas. Domāju šogad beidzot pieķerties romānam.
  2. Sūzenas Kolinsas “Spēle ar uguni” un “Zobgaļsīlis” – izlasīju “Bada spēles” un man patika, bet pie turpinājuma tā arī nepieķēros.
  3. Emmas Donohjū “Istaba” – šķiet, ka 2012. gadā visa lasošā Latvijas daļa juta līdzi mazajam puisēnam un viņa mātei, bet es paliku, malā stāvot.
  4. Bila Braisona “Īsi stāsti gandrīz par visu” – nopirku ar domu “nu tik lasīšu”… un noliku plauktā. Man nav tam izskaidrojuma, jo tas taču ir Braisons un arī tēma laba.
  5. Kadzuo Išiguro “Neļauj man aiziet” – viena no grāmatām, ko atkal un atkal pamanu dažādos sarakstos, bet neesmu saņēmusies izlasīt. Tas ir dīvaini arī tāpēc, ka citi Išiguro darbi man patika.
  6. Dž. K. Roulingas “Harija Potera” grāmatu sērija – vai vajadzīgi komentāri?
  7. Nīla Geimena “Kapsētas grāmata” – jau pāris gadus taisos lasīt īpaši pēc tam, kad izlasīju stāstu, no kura Geimens vēlāk attīstīja grāmatu.
  8. Isaac Asimov “The Foundation Trilogy” – klasika un viens no zinātniskās fantastikas stūrakmeņiem vismaz tajā, kas attiecas uz robotiem. Par robotiem ir “I, Robot”. Manas smadzenes “optimizējušas” informāciju par autora darbiem. Kauns, kauns, kauns.
  9. Margaret Atwood “The Handmaid`s Tale” – vēl viena grāmata, kura atkal un atkal miedz man ar aci un jau sen taisos lasīt. Šogad izdos latviski, tāpēc beidzot izlasīšu.
  10. Oskara Vailda “Doriana Greja ģīmetne” – zinu šo slaveno stāstu un tomēr neesmu lasījusi.

Kāds ir jūsu saraksts?

Advertisements

27 thoughts on “Top 10 Otrdiena: grāmatas, kuras neticamā kārtā neesmu lasījusi

  1. Es ar daudz no tevis piesauktā neesmu lasījis. Lasījis esmu tikai Braisonu (lasījis reizes trīs audiogrāmatā sešas reizes esmu noklausījies), Dune (divas reizes), HP (divas reizes) un Azimovu (arī divas reizes). Kapsētas grāmatu ar nevaru saņemties izlasīt, pat nopirku viņu komiksa veidā 🙂

    Like

  2. Kopš pabeidzu Mobiju Diku, man laikam nav tādu grāmatu. Ja nu vienīgi “Karš un miers” (bet, heh, diez vai visi to būs lasījuši).
    Par “Dune” gan jāatzīstas, ka izlasīju līdz pusei un tad man apnika visa tā ņemšanās ar politiku, nezinu vai to var ieskaitīt. 🙂
    Bet “Istaba” ir stipri viduvēja grāmata, “Bada spēļu” turpinājumi arī (pieļauju, ka pietiek noskatīties filmas).
    “Neļauj man aiziet” un “The Handmaid’s Tale” gan iesaku izlasīt.
    Un būs Tevi jāapbēdina, bet “The Foundation Trilogy” nemaz nav par robotiem (tas drīzāk, lai saprastu, ka apziņa, ka lasījusi neesmu, bet visu zinu par šīm grāmatām, dažreiz ir ļoti maldīga) . 🙂

    Like

      • Azimovs tak ir traki daudzpusīgs rakstnieks. Lai gan visi parasti zina tikai Robotus, tie ir tikai viena daļa no viņa daiļrades un, manuprāt, ne tā izcilākā, kuru var mierīgi izlaist. Bērnībā man ļoti patika viņa populārzinātniskā grāmata par astronomiju “Visums: no plakanās zemes līdz kvazāriem”. Kad paaugos, tad “Paši dievi” – diezgan savdabīga grāmata par trīsdaļīgiem želejveidīgiem citplanētiešiem un viņu erotiskās dzīves īpatnībām. Un “Foundation” arī der izlasīt. 🙂

        Like

  3. Es arī Dune tiku līd vidum, lasīju gan krieviski, bet nevar teikt, ka bija traki aizraujoši.
    Bada spēles varmnierīgi tālāk nelasīt, piekrītu Sibilai.
    Kapsētas grāmata ir Geimaniski pārrakstīts Mauglis. Balū ir vampīrs, Bagira – vilkacis utt.
    Par Poteru – grūti jau laikam saņemties, ja nelasa izdošanas laikā pa grāmatai pāris gados. Bet vispār jau labs, kā nekā viens no modernās fantāzijas stūrakmeņiem.
    P.S. Kas ir Istaba?:D
    P.P.S. Es neesmu lasījis LoTR (un filmu arī tikai pirmo esmu redzējis)

    Like

  4. Veikli tev sanāca – nomainīt Foundation (kas ir septiņu grāmatu sērija) ar mazu, jauku robotugrāmatu 🙂 Es no Azimova ieteiktu Конец Вечности jeb The End of Eternity.

    Agri vai vēlu tu to visu noteikti izlasīs. Es (vēl) neesmu lasījusi Maugli un Robinsonu Krūzo.

    Like

    • Gandrīz kā “Briljanta rokā” ar vieglu rokas kustību 😀
      Robinsonu Krūzo lasīju sen, laikam bija ok. Maugli man nekad nav bijusi interese lasīt un tagad tas stāsts šķiet pārāk pazīstams.

      Like

  5. Paldies par padalīšanos ar sarakstu. Ļoti laba ideja. Atzīšos, ka mana nesekošanas līdzi tam, ko “šobrīd visi lasa”, nozīmē, ka neko no Tava saraksta neesmu lasījusi. Iesāku Hunger games oriģinālā, bet lasīju datorā un sapratu, ka tas nav man – ne jau grāmata, bet tas, ka nav grāmata – ir jālasa ekrānā (pie kindle tipa lasāmierīces vēl neesmu tikusi).
    Manā sarakstā noteikti būtu Tolstojs un Anna Kareņina, “Great Expectations” Charles Dickens (iesāku arī e-book formātā – vajag laikam atrast grāmatu un pabeigt), tad vēl Le Comte de Monte-Cristo – varētu taču novērtēt to, ka varu izlasīt franciski un pieķerties 🙂 And the list goes on…. 🙂 Īsi sakot – paldies, par ideju – šis varētu būt pamats uztaisīt šogad lasāmu grāmatu sarakstu tieši ar šādu mērķi – aizpildīt robus “culture générale” 🙂

    Publicējis 1 person

    • Annu Kareņinu lasīju dikti ilgi. Lielās cerības nav lasītas, toties izlasīju Dikensa Bleak House. Baigais ķieģelis, bet atmiņā palikusi. Savukārt Grāfs Monte Kristo ir viena no manām visu laiku mīļākajām grāmatām.

      Like

  6. Istaba ir… nuuu… no kuras puses skatās. Dāmu romāns gan tas, manuprāt, nav, bet kaut kas lubenisks tur ir. No filozofiskās puses- var paprātot, kā tas ir- uzbūvēt pasauli sev (un bērnam!) no četrām sienām, pasūdīga televizora un jumta loga. Un kas notiek- ar pašu un īpaši jau ar bērnu- kad pasaule pēkšņi izplešas. Man gan vairāk jābrīnās par to ļaundari- uzņemties šitādas klapatas,- kāpēc???
    Mans “gribu lasīt” saraksts pašlaik veidojas šādi: 1) inspicēju jaunumus grāmatnīcā un piefiksēju nosaukumus; 2) sagaidu, kad parādīsies bibliotēkas katalogā; 3) piesakos rindā; 4) gaidu; 5) lasu; 6) izlemju- pirkt, vai pietiks ar izlasīšanu.

    Like

    • Dāmu romāns vispār ir tāda jocīga kategorija ar izplūdušām malām. Vai tas ir kas romantisks? Viegls? Galvenās varones ir sievietes? Galvenā sižeta līnija – mīlas problēmas? “Ražošanas” romāni? Droši vien izdevniecību mārketinga cilvēki zina vislabāk.
      Ļoti organizēti pieej lasīšanai 🙂

      Like

      • Nu, vismaz jaunumiem kaut cik var izsekot. Pieņemot, ka grāmatas anotācija, vāka noformējums, žanrs, autors… utt. tā uz sitiena grāmatnīcā “uzrunā”. Gan jau, ka tas, kam uzmanība tā uzreiz nepievēršas, arī varētu būt vērtīgs. Ar “vecajiem gabaliem” ir kaut kā dīvaini- protams, ka nav lasīts blāķiem vien no klasikas (Čehovs, Gorkijs, Dostojevskis, Upīts, Kaudzītes, Igo, Rolāns, Stendāls un tamlīdzīgi), bet nevarētu arī teikt, ka briesmīgi gribētos- tad jau būtu paguvis. Bet gar bibliotēkas plauktiem staigājot šad tad neplānoti paķeras kaut kas tāds, par ko principā ne iedomāties nevarēja “šito gribētos”, bet izrādās- baigi labi. Pēdējais tāds atklājums bija Gavalda- latviski ir divi romāni “Mierinošā” un “Būt kopā un viss” (šis laikam nupat kaut kur tika pieminēts arī kā filma). Nu baigi foršie, bet nekādos iepriekšējos plānos viņi man noteikti nebūtu bijuši.

        Like

  7. Vienreiz laikam jau rakstīji, ka neesi Poteru lasījusi, bet mani šis fakts tāpat pārsteidz.
    Es, piemēram, Gredzenu pavēlnieku neesmu lasījis – daudzus tas pārsteidz, bet mani kaut kā absolūti Tolkīns nesaista. Nopirku pirmo grāmatu, iesāku lasīt, neaizrāva, tāpēc atdevu vietējai bibliotēkai.
    Ja es šādu sarakstu veidotu, tad tajā būtu vismaz kādas 50 grāmatas, jo ir daudz kas no klasikas, ko neticamā kārtā joprojām neesmu izlasījis.

    Like

  8. Mans nelasīto grāmaru saraksts ir tik garš, ka labāk nemaz nesākt. No Tavējā esmu izlasījusi 6., 7., 9. un 10., esmu reiz iesākusi, bet nepabeigusi 5. (neatceros, kāpēc tā), jā, par robotiem arī esmu lasījusi. Bet “Dune” takš arī ir nebeidzami gara sērija, ja pareizi atceros, tur vēl dēls beigās sāka rakstīt.

    Like

  9. No tevis pieminētajām esmu izlasījusi tikai „Istaba” un Badu spēļu triloģiju. Man Nārnijas hronika aizstāja Hariju Poteru, no kuru biezuma es šausminājos, bet arī no Tolkīna darbiem esmu lasījusi tikai „Hobitu”, tātad varbūt Nārnija man aizstāja abas šīs sērijas. Manā sarakstā būtu Grāfs Monte-Kristo, Gredzenu pavēlnieks, Lepnums un aizspriedumi un citu tā saucamo klasiķu darbi, kā ar latviešu zelta klasikas darbi, kas noputējušas stāv vecajā grāmatplauktā.

    Like

  10. Gredzenu pavēlnieki un Nārnijas Hronikas ir 2 nesalīdzināmas lietas. Nārnija ir bērnu grāmata ko palasīt bērnam pirms gulētiešanas. Un un daudz par daudz iepīta Kristietība. Gredzenu pavēlnieki savukārt ir raktīti jau pieaugušākiem cilvēkiem.
    Dune varētu pēc episkuma salīdzināt ar Gredzenu pavēlniekiem. Tik darbība notiek tālā nākotnē.
    Gan Dunei, gan Gredzenu pavēlniekiem tāds lēnīgs sākums. Ja tam tiek pari tad aizies.

    Tikko vēlreiz pēc ilgiem laikiem noklausījos Foundation audio formātā trolejbusā. Tā nav par robotiem, bet par to kā brūk un rodas impērijas.

    Like

  11. Gredzenu pavēlnieki – mana pirmā grāmata angliski. Kad padzirdēju, ka uzņems filmu, tad sapratu, ka jāķeras klāt. Tieši tagad arī stāv uz kindles un pārlasu. Izrādās, ka daudz ko esmu palaidis garām tieši valodas ziņā. Runā, ka latviskajā versijā kaut kā nejūtot to episkumu. Iesaku orģinālvalodā.

    Dune manā Sci-Fi topā noteikt ir pirmajā trijniekā. Ideāli sakombinēta politika, ekoloģija, reliģija, un cīņa par varu.

    Ja par fantastiku, tad man nesen liels atklājums bija “The Chronicles of Amber by Roger Zelazny.” Dzirdējis par sēriju biju sen un bija kaut kādi nepareizi stereotipi par viduslaiku stila romānu. Tāpēc pat nemeklēju. Un kļūdījos – izrādijās sasodīti interesanta, jau no pirmās lapas puses un ar viduslaikiem sakars minimāls.

    Like

    • Par Gredzenu pavēlnieka latvisko tulkojumu biju dzirdējusi sūdzības. Es triloģiju lasīju angliski.
      The Chronicles of Amber ik pa laikam parādās visu laiku labākās fantāzijas topos, bet nav sanācis lasīt. Atliek vien cerēt, ka sanāks laiks nākotnē to izdarīt.

      Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s