Iepriekšējā otrdienā rakstīju par iemesliem tūlītējai vēlmei grāmatu lasīt. Šoreiz par pretējo. Kas mani automātiski atgrūž no kādas grāmatas lasīšanas? Kādām grāmatām saku nē?
Katram ir bijuši gadījumi, kad grāmatu neturpina lasīt pēc kādām 50 – 100 lpp., jo nepatīk, bet šoreiz skatīsim tikai tos iemeslus, kāpēc nemaz nesāku lasīt. Iemesli ir daudzi un dažādi. Var iespaidot noskaņojums, interešu maiņa. Esmu atdevusi prom grāmatas, kas ilgu laiku nostāvējušas plauktā un galīgi vairs neinteresē. Ir bijis gadījums, kad atsakos lasīt pēc pirmās lapas, jo tulkojums ir drausmīgs. Dažreiz arī grāmatas vāks ir tik briesmīgs, ka nemaz negribas to ņemt rokā, bet parasti saturs uzvar.
Top 10 iemesli grāmatas nelasīšanai
- Saldi cukuroti, klišejiski mīlas stāsti. Bieži šādām grāmatām uz vāka ir sieviete kleitā dārzā vai kur citur. Darbība risinās mūsdienās, viņa satiek bagātu princi baltā zirgā un pēc meksikāņu ziepju operas cienīgas drāmas viņi dzīvo ilgi un laimīgi.
- Ļaunprātīgos nolūkos tiek nodarīts pāri dzīvniekiem. Otrs variants – stāstā liela loma ir sunim vai citam dzīvniekam un top skaidrs, ka viņš cietīs. Šāds grāmatas elements man ir ļoti liels trigger. Protams, ne vienmēr var iepriekš zināt, ka būs tāda epizode un tad esmu ļoti dusmīga uz autoru.
- LGTB romāni. Tas ir speciāls novirziens literatūrā. Man nav absolūti nekas pret šādu literatūru, bet mani tā vienkārši neinteresē.
- Reliģiskā, ezotēriskā literatūra. Atkal tas pats – neinteresē šī joma. Pārsvarā arī pašpalīdzības grāmatas iet tajā pašā kaudzītē.
- Stāsti, kurus jau daudzkārt esmu “izdzīvojusi” dažādos variantos. Ja es jau piecreiz esmu lasījusi par vidusskolas beidzēju mīlas problēmām, ir jābūt kaut kam ļoti īpašam, lai to darītu vēl sesto reizi.
- Sliktas atsauksmes. Lasu un analizēju, vai tas, par ko sūdzas atsauksmes lasītājs, nepatiktu arī man un, ja tā ir, tad grāmatu nelasu.
- Slikti uzrakstīta anotācija: pārāk saslavēts saturs, vai pilnīgi nevar saprast, par ko ir šī grāmata. Ja neko citu par grāmatu un tās autoru nezinu, tad anotācija internetā pie grāmatas vai uz grāmatas vāka ir vienīgais pēc kā vadīties. Protams, lasot anotāciju, stājas spēkā augstāk minētie atlases kritēriji.
- Periodiskās intereses. Teiksim, kādu laiku vispār neinteresē zombiji vai trilleri. Ja tā ir, tad loģiski, ka tajā brīdī grāmatu ar attiecīgo saturu neizvēlēšos.
- Indiešu literatūra/ darbības vide Indija. Esmu dažus darbus lasījusi un nesaku, ka vairs nelasīšu, bet man nepatīk indiskais, tāpēc no tā izvairos.
- Rakstnieku augsti intelektuālie eksperimenti, tēma – viss ir slikti, atsevišķi konkrēti literārie darboņi. Šis pārsvarā attiecas uz latviešu literatūru un individuāliem gadījumiem, visādiem izņēmumiem.
Marii grāmatplaukts 
Man to iemeslu laikam vairāk kā desmit, bet arī nepatīk saldie romāni, kā arī absolūti nesaista latviešu dzimtu stāsti. Pēdējā laikā arvien mazāk saista fantāzija un paranormālās romances – iespējams, tāpēc, ka vienā brīdī vienkārši to bija par daudz.
PatīkPublicējis 1 person
Ja sāktu iet dziļāk, tad jau vēl visādi sīki iemesli atrastos. Kaut vai vienkārši sajūta, ka dotajā brīdī to grāmatu negribas lasīt.
PatīkPatīk
Vai esi lasījusi “Šantarāmu”? Ienteresēja tas punkts, kur saki, ka ne visai saista stāsti, kur darbība Indijā notiek.
PatīkPatīk
Nē, “Šantarāmu” nelasīju un arī neplānoju. Gan Indijas dēļ (lai gan ir pamatīga starpība, vai par Indiju raksta indietis, vai eiropietis/amerikānis), gan tāpēc, ka dažās atsauksmēs izlasīju citus sīkumus, kas man nepatika. Daudzi gan ir sajūsmā par to grāmatu. Tu lasīji?
PatīkPatīk
Man arī diez ko nesaista Austrumi kā tādi vispār, tai skaitā Indija, bet Šantarāmu aizdeva radiniece, tā teikt, dots pret dotu, jo viņa bija ņēmusi dažas manas grāmatas palasīt. Tad jau bija neērti atteikt, ka neinteresē. Un brīnumainā kārtā pat iepatikās. Varbūt tāpēc, ka tur aprakstīta daudz maz “normāla” cilvēka iejušanās vietējos apstākļos, nevis kaut kāds pārpasaulīgs garīgums no sērijas “kā dzīvi lasīt”.
Nu bet dažas grāmatas vnk neuzrunā, tā gadās.
Par LGBT runājot- vai Patrīcijas Nellas Vorenas Skrējējs nav nācis priekšā?
PatīkPatīk
Salīdzinot to mazumu lasīto grāmatu, kuru darbība risinās Indijā, nonācu pie secinājuma, ka ir starpība starp indieša redzēto Indiju un “baltā” rakstnieka tekstu. To otru spēju daudz maz paciest izglītošanās nolūkos.
Nē, Patrīcija Nella Vorena man nav pazīstama. Skatos, ka “Skrējējs” augsti novērtēts gudrīdos, bet man galīgi negribas lasīt par divu vīriešu mīlestību. Ne šajā dzīves posmā.
PatīkPatīk
Nu, tur ir arī par sportu un gatavošanos olimpiskajām spēlēm, bet galvenokārt jau par apkartējo attieksmi. Bet ir jau tikai normāli, ka ir lietas, kas neuzrunā.
PatīkPatīk
Varu pievienoties gandrīz visiem minētajiem punktiem.
Es vēl diezgan uzmanīgi skatos arī uz stāstiem par karu. Daži jau iekļūst lasāmajā listē, bet tad pārsvarā vajag attiecīgu noskaņojumu, jo to lasīšana gandrīz vienmēr beidzas ar smagu nopūtu. Tas gan neizslēdz, ka izlasītais bijis labs.
PatīkPatīk
Es arī kara tēmu īpaši nelasu, jo vienu brīdi lasīju par daudz, bet nav arī tā, ka nekādā gadījumā. Tā pati “Mums neredzamā gaisma” bija laba un nemaz ne tik smaga.
PatīkPatīk
Man pēdējā no šādām bija “Jūras sāļums”- ļoti laba, patiešām nevarēju atrauties no lasīšanas, taču pēc tam vajag ieturēt zināmu pauzi.
PatīkPatīk