Viss ir labi

Biju iedomājusies, ka atvaļinājuma laikā uzrakstīšu vismaz pāris grāmatu apskatus, bet šeit ieilgušais klusums skaidri liecina par to, ka man pēdējās divas nedēļas bija interesantākas lietas ko darīt – putnu vērošana purvā, radu un draugu apciemošana, AHAA un zoodārzs, un daudz kas cits. Noskatījos padsmit filmas, no kurām pieminēšanas vērtas ir melnbaltā zinātniskā fantastika “The Fabulous World of Jules Verne” (1958) un filozofijas pasniedzēja teorētisks eksperiments par apokalipsi “The Philosophers” (jeb “After the Dark” 2013). Abas filmas nav nekādi meistardarbi, bet pirmajai mani fascinēja vizuālais izpildījums, savukārt otrajai – ideja. Kurus 10 cilvēkus jūs izvēlētos izdzīvošanai un kāpēc? Vai mēs varam izdarīt pilnībā racionālas izvēles, jeb racionālu izvēli tomēr ietekmē emocijas?

Vairākas dienas manu prātu nodarbināja spēle The Walking Dead Season 1. Sezonā ir 5 epizodes (katra apmēram 3 stundas gara), plus vēl ir bonusa epizode 400 days. Neesmu skatījusies seriālu, bet zinu, ka spēlē nav seriāla notikumi, laikam pat varoņi ir citi. Spēle ir daļēji balstīta uz Roberta Kirkmana komiksiem, kurus es, protams, ļoti labprāt tagad izlasītu.

Jāsaka, ka pirmo reizi spēlēju hororu, pie tam vēl ar šaušanu un citāda veida slaktēšanu. Līdz šim esmu izvairījusies no spēlēm, kur kāds jānogalina. Domāju, ka tas ir grūti, ka man nav ne vēlēšanās, ne pietiekošs reakcijas ātrums, lai ko tādu spēlētu. Ja jums ir līdzīgi, bet vēlaties pamēģināt ko biedējošu un asiņainu, tad iesaku The Walking Dead. Galvenais varonis (tātad spēlētājs) ir Lī, vīrietis, kurš nogalinājis sievas mīļāko (ja pareizi atceros), tomēr var just, ka viņš nav slikts cilvēks. Viņš tiek vests policijas mašīnā uz kaut kurieni brīdī, kad viss sākas. Brīdi vēlāk viņš iepazīstas ar mazu meiteni Klementīni, satiek citus izdzīvojušos un kopā viņi dodas uz Savannu. Es spēlēju tā, ka Lī rūpējas par Klementīni un cenšas izturēties labi pret citiem grupas biedriem, bet var spēlēt arī savādāk. Kāpēc man ļoti, ļoti patika:

geimplejs vizuāli līdzinās komiksam un filmai ar daudz dialogiem un daļēju galvenā personāža patstāvīgu rīcību,
– ir gan cilvēciskas sarunas, gan priekšmetu meklēšana un problēmu risināšana, gan izdzīvošana un nogalināšana,
– šausmīgi brīži mijas ar mierīgiem, nav visu laiku jānogalina,
– ja uzbrūk, ir jārīkojas ļoti ātri, tomēr varoņa nāves gadījumā tiek dota iespēja iziet uzbrukumu vēlreiz neko nezaudējot, nav jāsāk spēle no jauna vai no kādas attālas vietas,
– tas ko galvenais varonis dara un runā, ietekmē spēles tālāko gaitu,
– jāizdara morāli grūtas izvēles bez ilga apdomāšanās laika.

Spēlējot es diezgan pārdzīvoju, vairākas reizes domāju, ka esmu izdarījusi nepareizu izvēli. Pēc spēles iziešanas es paskatījos kā spēlēja Artūrs jeb BlackSilverUfa (man vispār patīk viņa spēļu apskati) un tagad zinu, ka viss ir labi, dažām lietām vienkārši bija lemts notikt. Priekš manis spēles lielākais pluss bija tieši tas, ka man bija jāizvēlas ko darīt, ko atbildēt un katrai darbībai bija sekas. Pašlaik otrajai sezonai ir iznākušas divas epizodes, kopā paredzētas 5 epizodes. Pieļauju, ka pagaidīšu līdz gada beigām un tad spēlēšu visu pilno sezonu. Otrajā sezonā būs jāspēlē par Klementīni un domāju, ka tas varētu būt vēl interesantāk.

Pa šo laiku pabeidzu lasīt tikai Rasela Millera “Artura Konana Doila piedzīvojumus” un īsumā Goodreads par to izteicos šādi: Ņemot vērā Milleram doto pieeju Konana Doila personīgajam arhīvam, šī noteikti ir pati pilnīgākā un precīzākā Šerloka Holmsa radītāja biogrāfija. Uz beigām gan Milleram gribas pārmest līdzīgi kā savulaik kritiķi izteicās par Konana Doila vēsturiskajiem romāniem. Nezinu, kad uzrakstīšu plašāku apskatu, jo vispirms man tas jāizdara par Matsa Strandberga un Sāras B. Elfgrēnas “Apli” un “Uguni”. Ja man būs iedvesma, tad šo apskatu varat gaidīt nākamās nedēļas otrajā pusē. Taisos lasīt Džastina Kronina “Divpadsmit”, bet pašķirstīju un jūtos apjukusi laikā un varoņos, nevaru saņemties iesākt. Tas ir dīvaini, jo turpinājumu ļoti gaidīju. Ceru, ka “Pārejas” piezīmes man atsvaidzinās atmiņu un būs vieglāk saprast, kas notiek. Vispār tas ir slikti, kad sērijas grāmatas tiek izdotas ar lielu laika starpību.

Tas nu pagaidām viss. Dodos ārā.

Priecīgas Lieldienas!

7 thoughts on “Viss ir labi

  1. Oho es arī skatos BlackSilverUfa! Horrorus gan pats nespēlēju, pārāk iejūtos spēles atmosfērā un kļūstu dikti sabiedējams🙂 bet ja tev gadījumā sagribas paspēlēt ko ar nopietnu izaicinājumu, iesaku pamēģināt Dark Souls, tur ir kādas 60 stundas izaicinājuma pirmajā reizē.

    Like

        • Viņš šķiet inteliģents džeks, tas man patīk. Cik sapratu Dark Souls ir riktīgs challenge, es negribu tik ļoti nopūlēties🙂 Tagad sāku spēlēt Alan Wake un baigi mocos pa mežu ar psihajiem slepkavām, netieku laukā. Man ar to spriedzi pietiek. Vispār maz spēlēju, pašlaik tikai tāds periods uznācis.

          Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s