Reiz sen senos laikos mani nemocīja pienākuma apziņa pret nelasītajām grāmatām, un mierīgu sirdi varēju pārlasīt kādu romānu arī 3 un vairākas reizes, ja tā gribējās. Tagad ļoti gribu pārlasīt vairākas mīļas grāmatas, bet to nedaru, jo ir taču miljons vēl nelasītu darbu. Nav laika. Ne mazāk par vēl nelasītajām grāmatām mani satrauc doma, ka, pārlasot, vairs nebūs tas, ka būs zudusi tā maģija, kas mani valdzināja un saistīja pie konkrētā darba pirmajā lasīšanas reizē. Uztvere ar gadiem mainās un paņemot rokās kādu sen lasītu grāmatu, mēs to, ļoti iespējams, uztveram savādāk, jo domājam savādāk, saprotam savādāk, paustās idejas vairs nav nozīmīgas konkrētajā dzīves brīdī. Tā notika ar “Mazo princi”. Tā, par laimi, nenotika ar “Ģimenes gara” sēriju, ko beidzot saņēmos pārlasīt.
Vai jūs pārlasāt iemīļotās grāmatas? Ja grāmatas nepārlasāt, tad kāpēc?
Tieši šodien “Top Ten Tuesday” tēma ir grāmatas, kuras vēlies pārlasīt. Redz kāda sakritība! Nolēmu iesaistīties ārzemju grāmatu blogeru un vlogeru vidū tik populārajā aktivitātē (te sīkāk ko tas nozīmē) un sastādīt sarakstu ar desmit grāmatām, kuras vēlētos pārlasīt. Visas no šīm grāmatām ir labas, interesantas un lasīšanas vērtas.
10 grāmatas, kuras vēlētos pārlasīt
1. Aleksandrs Dimā “Grāfs Monte Kristo” – jo kāpēc gan savu mīļāko grāmatu neizlasīt vēl sesto reizi? Aizraujošs piedzīvojumu romāns par nodevību, brīnumainu izglābšanos un smalku atmaksu.
2. Dž. R.R. Tolkīna “Gredzenu pavēlnieka” triloģija – jo trešo daļu līdz beigām neizlasīju. Episkā fantāzija, kas komentārus neprasa.
3. Jēkaba Janševska “Dzimtene” – jo beidzot dabūju ceturto grāmatu un kā gan to lasīšu bez pirmo trīs pārlasīšanas. Par mūsu pašu vecajiem laikiem – zemniekiem un pilsētniekiem 19. gs. beigās.
4. Lūsijas Modas Montgomerijas “Annas no Zaļajiem jumtiem” sērija – jo bērnībā tās daļas, kur Anna pieaug un apprecas man nebija aktuālas, lai gan visas izlasīju. Sirsnīgs stāsts par sarkanmatainu meiteni, kura izaug par sirds gudru sievieti.
5. Sāras Vinmanes “Kad dievs bija trusis” – jo gribēju to darīt, tiklīdz pabeidzu pēdējo lappusi. Atsvaidzinošs romāns par normālu ģimeni, reālām attiecībām un īstiem cilvēkiem.
6. Orsona Skota Kārda “Endera spēle” – jo tas pats iemesls, kas Vinmanes romānam. Vai mērķis attaisno līdzekļus zinātniskās fantastikas romānā par cilvēku pēdējo izmisīgo cīņu ar pretiniekiem kosmosā?
7. Emīlijas Brontē “Kalnu aukas” – jo sižets ir pabalējis no atmiņas un vēlos uzzināt, ko domātu tagad. Klasika par destruktīvām jūtām vēju plosītā tīrelī.
8. Džona Faulza “Burvis” – jo man vajag vēlreiz nokļūt Burāni, izdzīvot mistēriju un mēģināt saprast nesaprotamo. Intelektuāls romāns par garlaikotu jaunu cilvēku, kurš kādā Grieķijas salā piedzīvo neaizmirstamus un savādus notikumus.
9. Ursulas le Gvinas “Tumsas kreisā roka” – jo otrajā reizē es varētu saprast un ieraudzīt vēl vairāk. Īpatnējs, filozofisks zinātniskās fantastikas darbs par sūtni uz planētas, kur valda ziema.
10. Justeina Gordera “Sofijas pasaule” – jo ir sajūta, ka šī grāmata man ļāva daudz ko saprast un gribu to pārbaudīt. Romāns par divām meitenēm, kas vienlaicīgi kalpo kā filozofijas vēsture.
Ceru, ka manas pārdomas iedvesmoja arī jūs atcerēties un samīļot sen lasītas un mīļas grāmatas, līdz kurām neļauj tikt nelasīto grāmatu grēdas.
Man ir diezgan daudz grāmatas, kuras es ne tikai gribu, bet arī pārlasu. Kingu, Eko, pāris zinātniskās fantastikas autorus šo to no fantasy. Pērnās nedēļas laikā esmu pārlasījis četras grāmatas no kurām neviena nevelk pat līdz pārlasāmo top 100, bet tā jau vairāk atgriešanās bērnības un pusaudža gados ar pieaugušā acīm.
PatīkPatīk
Tu par piedzīvojumu un fantastikas sēriju? 🙂
Man arī sanāk pārlasīt sen lasītus latviešu autoru darbus un pamazām pieradinu sevi nesatraukties par to, ka lasu kaut ko jau reiz lasītu.
PatīkPatīk
Es nepārlasīju grāmatas tieši tavā augstāk minētā iemesla dēļ līdz brīdim, kad tas bija jādara brīvprātīgi piespiedu kārtā – gan visu Asinszāles triptihu, gan Vilnu un Maiņu. Un tajā brīdī es sapratu, ka tā visa rāmju un principu uzstādīšana ir alošanās un sevis āzēšana. Jālasa tas ko sirds kāro un nav ko analizēt. Ja gribās lasīt jaunus stāstus – lieliski , ja pārlasīt vecos mīļos – tieši tikpat lieliski.
Vienīgais jāuzmanās, ka , saprotamu iemeslu dēļ, nesanāk vilties agrās jaunības favorītos.
Protams tāda apmēra šaubīgas literatūras pārlasīšanas projektu, kādu sev sarīkojis Ints, var atļauties tikai cilvēks kas lasa 150 grāmatas gadā 😀
PatīkPatīk
Pilnībā Tev piekrītu 🙂 Pamazām kāpju pāri tiem principiem. Un Ints mums ir izņēmums.
PatīkPatīk
Laikam jau es nepārlasu. Vismaz pēdējos piecus gadus nekādas pārlasīšanas neatceros. Iznāk taču tik drausmīgi daudz jauna un interesanta un senāk izdotās gaida rindā. Par pēdējām grāmatām bloga ierakstus pārlasu un pagremdējos atmiņā 🙂
PatīkPatīk
Varbūt tomēr ir kādas īpašas grāmatas, kuras Tu gribētu pārlasīt?
PatīkPatīk
Teiksim tā – šobrīd man ir savs grāmatu plauktiņš (gan reālais, gan iedomātais), kuru apskatot man ap sirdi kļūst siltāk. Bet tā nav lasīšana. Mans tēvs, piemēram, mēdza regulāri pārlasīt iekš Grāfa Monte-Kristo to vietu, kur galvenais varonis atrod bagātības: acīmredzot tas viņam arī sildīja sirdi 🙂
PatīkPatīk
Man arī tāds plauktiņš veidojas. Pat nevajag pārlasīt, pietiek, ka varu paskatīties, paņemt rokās.
PatīkPatīk
Gadās, ka šo to pārlasu – Lemu, Faulzu, Ērvingu, Hēgu, Vonnegūtu, Markesu, Grasu, u.c. Pēdējā laikā diemžēl tas sanāk reti, bet gribētos pārlasīt vairāk. Patiešām labas grāmatas pirmajā lasīšanas reizē nemaz nav iespējams pilnībā izbaudīt un aptvert. 🙂
PatīkPatīk
Zinu, ka ir cilvēki, kas pārlasa tieši tāpēc – lai uztvertu to, kas paslīdējis garām pirmajā reizē.
PatīkPatīk
Bez sirdsapziņas pārmetumiem atkal un atkal atgriežos pie iemīļotiem autoriem un grāmatām, kas man dažādu iemeslu dēļ ir dārgas. Tiesa, pārlasot grāmatas, bieži vien mainu valodu, kādā to lasīt – ja daiļdarbs pirmo reizi lasīts latviski, tad pārlasu, teiksim, angļu vai krievu valodā u.tml. Apvienoju patīkamo ar lietderīgo. =)
Protams, ielūkojoties lasāmo grāmatu sarakstā, nereti (lasīt – ļoti bieži) pārņem doma „kad es to visu beidzot izlasīšu?!?!” Bet, lai arī mans „to read” saraksts papildinās daudz ātrāk, nekā izlasīto grāmatu saraksts, es tomēr nevaru (negribu) liegt sev to prieku pārlasīt tiešām mīļas grāmatas, jo zinu, ka tās mani nepievils.
PatīkPatīk
Vai pārlasot citā valodā uztver citas grāmatas nianses? Vai nav tā, ka citā valodā stāsts skan savādāk un vairs nav tā paša valdzinājuma? Par to gan varbūt jābaidās, ja pirmo reizi lasa oriģinālvalodā un pēc tam trāpās vājš tulkojums.
PatīkPatīk
Valodu miksēšana man palīdz neieslīgt tādā „pārlasītāja komforta zonā”, jo es drīzāk baidos, ka tieši pārlasot grāmatu kaut ko palaidīšu garām, jo grāmatas sižets jau ir zināms, notikumu attīstība paredzama, kas var iemidzināt modrību, neraugoties uz to, ka grāmata mīļa… Bet tas laikam vairāk attiecas uz daiļliteratūru, jo „non fiction” grāmatās, tās pārlasot, vienmēr atrodu ko jaunu/konkrētajā brīdī aktuālāku.
Tulkojumi jau vispār tāda sāpīga tēma… Šobrīd, dzīvojot Minskā, visbiežāk sanāk grāmatu sākumā izlasīt krieviski un tikai tad angliski, kas vairumā gadījumu ir grāmatas oriģinālvaloda. Tad tā sāpīte mazāka, jo oriģinālvalodā darbs vienmēr ir licies baudāmāks =) Nereti man tieši patīk salīdzināt, kā darbs skan dažādās valodās un klusībā paanalizēt/pārbaudīt sevi, kā es uztveru tekstu un kā es to būtu iztulkojusi…
P.S. Paldies par šo rakstu! Lasot komentārus, saprotu, cik dažādi (un cik interesanti!) ir mūsu visu grāmatu lasīšanas/pārlasīšanas paradumi! =))
PatīkPatīk
Man ir gadījies ar sajūsmu izlasīt darbu, tad pamēģināt citā valodā un attapties, ka ne visai patīk teksts, jo tam ir citāds skanējums. Teiksim, Feibera “Ziedlapiņas tumši sārtās un baltās” man labāk patīk krieviski, jo tā es tās lasīju pirmo reizi. Ar Troņu spēlēm ir tāpat. Tāpēc iesāktas grāmatu sērijas nemīlu turpināt citā valodā. Varbūt ir jāpaiet vairākiem gadiem, lai varētu pārlasīt citā valodā.
PatīkPatīk
Piekrītu, ka grāmatu sērijas labāk lasīt vienā valodā un tad pēc kāda laika var mēģināt lasīt citā – tā es, piemēram, darīju ar “Bada spēles” triloģiju un tā tuvākajā nākotnē plānoju pārlasīt Harija Potera sēriju.
PatīkPatīk
Ne vienu, ne otru vēl neesmu pievārējusi, tāpēc apbrīnoju tos, kas Poteru pārlasa jau x reizi 🙂
PatīkPatīk
Bez kaunēšanās varu teikt, ka pārlasu teju katru grāmatu, kas man patīk un pilnīgi noteikti – katru, kas stāv manā plauktā. Kāda tad bija jēga to pirkt? Bet ja uzdāvināta, arī pārlasu, pat, ja tik ļoti nepatīk. Interjera priekšmeti ir vāzes, ne grāmatas.
Un, lai arī neesmu neuzmanīgs lasītājs, praktiski vienmēr jebkurā grāmatā atrodu kādu iepriekš nepamanītu frāzi, teicienu. Reizēm pat veselas rindkopas.
PatīkPatīk
Tā ir interesanta pieeja. Vai pārlasot ir gadījies, ka iepatīkas grāmata, kas pirmajā reizē nemaz tik ļoti nav patikusi?
PatīkPatīk
O, jā, un kā vēļ pārlasu. Dažas grāmatas man ir kā patiesības akmens, lai pati ar sevi tiktu skaidrībā. Lai saprastu, vai joprojām jūtu un uztveru tāpat. Nav bail par to, vai burvība ir zudusi. Man tas ir sava veida treniņš – vai spēšu atsaukt tos pašus šermulīšus pār kauliem Faulza Kolekcionāru lasot pie tās pašas rindkopas, vai elpa aizrausies un sajutīšu Ročestera tabakas smaržu tai liktenīgajā vakarā, vai smiešos tikpat skaļi pie Čehova Sūdzību grāmatas. Nav man pagaidām tāda pārlasāmo gramatu saraksta, bet varbūt vajadzētu. Paldies Tev par jauko rakstu un ideju! Varbūt derētu uzrīkot “Top Ten Tuesday” akcijai kaut ko līdzīgu Latvijas blogārēs?
PatīkPatīk
Tad jau Tev pārlasīšana ir zināma veida izaicinājums.
Akcijai droši var pievienoties katrs, kurš vēlas. Katru otrdienu ir savs temats.
PatīkPatīk
Es arī nodarbojos ar aktīvu pārlasīšanu. Izmantoju vēlmi pārlasīt kā mērauklu, vai grāmata man patika (tas gan attiecas tikai uz daiļliteratūru). Man ir izveidojies nosacīts grāmatu saraksts, kuras izvēlos noteiktos garastāvokļos – lasot pazīstamu grāmatu, zinu, ka tā sniegs vajadzīgās emocijas.
Tāpat interesants bija etaps, kad mācījos skolā filosofiju, un tad pārlasīju grāmatas ar “svaigu skatienu” – pēkšņi pamanīju tādas lietas, par ko pirms tam pat neaizdomājos.
PatīkPatīk
Noteikti mums katram ir vismaz viena komforta grāmata, pie kuras atgriežamies, kad gribam sevi samīļot un uzmundrināt.
PatīkPatīk
Paldies par ieskatu Tavā pārlasīšanā un par ierosināto sarunu. Regulāra dzīvesvietu mainīšana un fakts, ka man vēl nav e-lasītāja nozīmē to, ka grāmatas, kuras gribētu pārlasīt nav manā grāmatu plauktā. Pēdējā pārcelšanās reizē gan bija iespēja paņemt līdzi arī kasti ar grāmatām, bet diemžēl to atlasei nebija laika un pati nesaprotu, kā un kāpēc atceļojušas ir samērā īpatnējas – no speciālās starptautisko attiecību/politikas/inovāciju literatūras līdz Mazajam Nikolā 🙂 Bet tieši šobrīd es gribētu pārlasīt Michel Déon “Un taxi mauve” (Violetais taksometrs). Lasīju ļoti sen, bet īpaši rudeņos atgriežos pie šīs grāmatas sajūtām. Devi man labu iemeslu doties uz biblioēku uzmeklēt un šoreiz lasīt oriģinālvalodā. Lai silti saulaina nedēļas nogale, S.
PatīkPatīk
Regulāra pārcelšanās nesadzīvo ar savas bibliotēkas veidošanu, bet varbūt laiks padomāt, kuras ir tās tuvākās un īpašās grāmatas, savākt vienā kastē, lai vienmēr ir gatavas ceļot Tev līdzi?
PatīkPatīk
Kādreiz es pārlasīju daudz ko un daudzas reizes, tagad daudz mazāk, tomēr man blogā ir atslēgvārds Pārlasīts, kas izmantots nevis divas vai trīs, kā man šķita, bet veselas sešas reizes. 😀 Ceru drīzumā no jauna izlasīt vēl vienu grāmatu, bet redzēs, kā būs ar laiku un uztvertspēju.
Kopš esmu samierinājusies ar faktu, ka visu, ko vēlētos, tāpat nekādi nespēšu izlasīt, lai cik ilgi arī dzīvotu, man laikam ir vieglāk lasīt kaut ko jau zināmu vai kādu nebūt figņu, ko tieši tobrīd kārojas, nevis to, ko tāda vai citāda iemesla dēļ it kā vajadzētu izlasīt. No otras puses, pārlasīšanai un vispār mierīgai neplānotai dzīvei traucē doma, ka no bibliotēkas atnestās grāmatas vajadzētu vismaz kārtīgi aplūkot. No trešās puses, vajag taču izmantot iespēju un izlasīt iespējami vairāk no spāņu skolas krājumiem, kamēr man tie vēl ir pieejami.
PatīkPatīk
Jā, grūti lēmumi. Ar bibliotēkām vispār ir traki, jo sanāk atnākt mājās ar krietni vairāk grāmatām un citām nekā ieplānots. Bet arī tur ir savs skaistums – tādā nejaušā kārtā reizēm patrāpās izlasīt ko negaidīti labu un interesantu.
PatīkPatīk
Atbalsojums: baltais runcis Latvijas blogāres apskats #23 (03.11.-09.11.). | baltais runcis
Man patlaban arī iet vaļā pārlasīšanas maratons- lasu pēc kārtas visu, kas ir plauktā, un tā kā tur ir pāri par tūkstoti, tad acīmredzot tuvākajiem gadiem nodarbe ir nodrošināta. Galvenā doma- samazināt slodzi uz grīdas, lai neiebrauktu pie kaimiņiem :), un deklasificēt tās, par kurām liksies, ka nu galīgi vairs nekad negribēsies pārlasīt. Piekrītu livalives- to, kas ir plauktā, vajag pārlasīt, citādi nav jēgas, ka tas tur ir.
Paralēli stāvu rindā ari bibliotēkā uz jaunumiem. Doma tā pati- izlasīšu, nolemšu, vai gribēsies vēl kādreiz, un tikai tad pirkšu. Par laimi vairs nav vecie laiki, kad pie grāmatnīcām “izmešanas brīdī” stāvēja milzu rindas un visus jaunumus vajadzēja grābt, kad tie parādījās, jo vērtīgākos gabalus pēc tam vairs dabūt nevarēja. Tagad lielākoties var pagūt sagaidīt bibliotēkā, izlasīt un padomāt. Un pie reizes arī maciņu uzbarot kārotajam pirkumam 🙂
Par valodām- principā jau laikam ir labāk lasīt oriģinālā, kurš nu to spēj. Man, diemžēl, valodu krājums nav pietiekams. Spilgtākais piemērs manā pieredzē ir Hmeļevskas “Viss sarkans”. Kurš te viens par to jūsmoja savā Top10? Nezinu, kā ir poļu valodā, droši vien vēl labāk, bet latviešu tulkojums nobāl krievu tulkojuma priekšā. Mums vienkārši nav tādas “senlatviešu baznīcas valodas”, lai adekvāti atveidotu Mulgorda kungu.
PatīkPatīk
Kur nu pārlasīt, man 60 grāmatas plauktā kaut kad sapirktas/sanestas un vispār vēl nelasītas… Iespējams, ka puse no tām pēc izlasīšanas varētu doties kur citur, bet pašlaik tikai aizņem vietu. Bet grāmatu ziņā mēs laikam visi lasītāji esam vāji – atteikties grūti 🙂
PatīkPatīk
Sistemātiski-secīgās laīšanas sakarā man arī jaunās krājas nelasītas, jo tas plaukts, kur es viņas pēc iegādāšanas parasti sakrāmēju, ir vēl 7 plauktu attālumā no “tekošās” vietas. Tā ka- 60 tur vēl nav, bet gan jau, ka būs… tikai salikt tur vairs nav kur 🙂
PatīkPatīk
Kamēr tik tālu tiksi, jaunās jau būs kļuvušas vecas 🙂
PatīkPatīk
Tā varētu sanākt gan. Mierinu sevi ar domu, ka klasika nenoveco, vienīgais, ka nevaru lāgā iesaistīties diskusijās par aktuālajiem jaunumiem. Man tur stāv visa Troņu spēle, Viedā vīra bailes, pāris pēdējie Grišami, pēdējā Bridžita Džonsa, Stīvena Kinga Mirdzums… un dies vien zina, kas vēl…
PatīkPatīk
Tāds labs plaukts izklausās 🙂
PatīkPatīk