Endera spēle. Orsons Skots Kārds

White book 2012. gads, 304 lpp. (Ender`s Saga #1)

Lai uzvarētu pēdējā sadursmē ar citplanētiešu armiju, topošos virsniekus apmāca kopš agras bērnības. Prestižajā Kaujas skolā tiek uzņemts arī brīnumbērns Enders. Kopā ar citiem audzēkņiem sākas smagas apmācības, tiek dibinātas trauslas draudzības un Enders kļūst par spējīgāko skolas audzēkni, uz kuru vienīgo tiek likta cerība par citplanētiešu armijas sakaušanu. Ko tas prasa no Endera? Tas nevienu tā īsti neinteresē….

No zinātniskās fantastikas literatūras tieši kosmisko karu lauciņš mani īpaši neinteresē. Vismaz tā es domāju, tāpēc kādu laiku par “Endera spēli” teicu, ka to nelasīšu. Priecājos, ka šis prāta aptumsums nevilkās ilgi un šķiet tieši Ineses atsauksmes iespaidā tomēr bibliotēkā paņēmu šo slaveno romānu. Ak visu svētais fantastikas dievs, kas tā bija par superīgu izvēli! Es apriju grāmatu gandrīz vienā piegājienā. Tikko pabeidzu, tā gribēju sākt no jauna un pat pēc vairākiem mēnešiem šī vēlme nav pārgājusi. Ļoti spēcīgs iespaids.

Es vienlaicīgi pārdzīvoju par Enderu un vēroju notikumus no malas. Tā it kā autors būtu lasītāju padarījis par vienu no tiem, kuri novēro Endera progresu. Jāsaka, ka vērot bija aizraujoši. Tai pašā laikā man mazliet bija žēl, kā šis mazais puika tiek izmantots, atšķirts no ģimenes un draugiem, mācīts un trenēts. Pārējiem bērniem klājas līdzīgi, tomēr tieši uz Enderu tiek izdarīts vislielākais spiediens, viņš tiek apmācīts un nodarbināts visneatlaidīgāk. Viņam tiek melots par datorspēli un kaujas simulācijām un ir saprotams, kāpēc. Kad jāizvēlas starp dažu bērnu un visas cilvēces likteni, tad šķiet, ka izvēle ir pilnīgi skaidra. Tomēr pakrūtē paliek kņudošs morāles un ētikas jautājums. Vai tiešām mērķis attaisno līdzekļus? Vai bērniem jādara tas, ko pieaugošie nespēj vai negrib uzņemties? Vai ir taisnīgi tā izrīkoties ar Enderu? Puikam tiek atņemta bērnība un viņš tiek nolemts vientulībai.

Viņam nebija nekādas varas pār savu dzīvi. Tā visa bija viņiem. Viņi izdarīja visas viņa izvēles. Enderam bija palikusi tikai spēle.

Lai gan viņa griba tiek lauzta, locīta un pakļauta augstākam mērķim, tomēr man šķiet, ka viņš vismaz daļu no savas brīvās gribas saglabā un tas izpaužas pašās beigās. Tomēr viņš nekad nebūs patiesi brīvs. Pagātne viņam ir uzlikusi smagu nastu, izmainījusi viņu tik tālu, ka viņš nekad vairs nespēs būt parasts cilvēks.

Paralēli Endera apmācībai kosmosā, uz Zemes kā vienmēr draud izcelties milzu kašķis starp valstīm. Šai sižeta blakuslīnijā lielu lomu spēlē Endera brālis Pīters ar māsu Valentīnu, kuri, izmantojot interneta identitātes, virza divas atšķirīgas sabiedriskās domas un aktīvas polemikas rezultātā panāk mieru. Vispārsteidzošākais ir tas, ka miera nesējs ir sadistiskais un varaskārais brālis. Bērnu manipulācijas izglābj Zemi. Man līdz galam nav īsti skaidrs, kāpēc autors izvērš šādu paralēlo sižetu. Vai lai parādītu, kā iespējams manipulēt ar sabiedrisko domu un iegūt varu? Ja kāds saprata, tad es labprāt uzzinātu jūsu domas.

Vienīgā vara, kurai ir jelkāda nozīme, balstās uz sāpēm, tā ir vara nogalināt un iznīcināt, un, ja tu nespēj nogalināt, tad tevi pakļauj tie, kas spēj, un nekas un neviens nekad tevi neglābs.

Tā jau ir. Vienmēr kāds iedomājas, ka ir pārāks par citu un tas viņam dod tiesības apspiest pārējos. “Endera spēlē” viena valsts iedomājas, ka ir pārāka par citu, cilvēki iedomājas, ka ir pārāki par citplanētiešiem (citplanētieši gan vienreiz jau ir gandrīz uzvarējuši, bet tas neliedz cilvēkiem būt iedomīgiem par savu pārākumu).

Lai gan virspusēji varbūt izskatās pēc kosmiskā bojevika, tomēr romāns ir dziļi filozofisks, skarot jautājumus par indivīda izvēli, brīvu gribu un varas dažādām izpausmēm. Es sapratu daudz vairāk nianšu nekā te spēju pastāstīt. Lasīju, ka autors ticis kritizēts par grāmatā aprakstīto vardarbību un to, ka radījis “nevainīgu slepkavu”. Tas ļoti izskatās pēc tā, ka kritiķi reizēm kritizē vienkārši tāpēc, ka kaut kas negatīvs viņiem ir jāpasaka. Ļoti paštaisna rīcība un brīnos, ka romāns nav aizliegto grāmatu sarakstā, jo mums taču patīk aizliegt to, kas pārāk precīzi ataino cilvēku tumšākās dziņas. Romānā nav vairāk vardarbības par to, kas mums katru dienu gāžas pāri galvai, pat mazāk. Attiecībā uz otro piezīmi, gribu oponēt, ka Enders tika turēts neziņā, un kad uzzināja, tad pārdzīvoja notikušo. Kritiķiem vairāk patiktu, ja Kārds nosodītu Endera rīcību, bet tad tas nesaskanētu ar visu iepriekš notikušo, varoņa raksturu un apmācību mērķi.

“Endera spēle” pelnīti ieguvusi Hugo un Nebulas balvas, iekļauta visu laiku labāko grāmatu sarakstos. Prieks, ka iztulkota (un man radās sajūta, ka labi iztulkota) latviski. Viena no tām grāmatām, kuru es ļoti gribētu taustāmā veidā novietot savā grāmatplauktā blakus Le Gvinas “Tumsas kreisā roka”.

Vērtējums: 5/5