Lasīt/ nelasīt #1

Kādu dienu nevarēju izlemt, ko lasīt. Neko no iesāktā negribējās. Neko ne neiesāktā arī ne. Briesmīgi! Sāku rakņāties pa sava e-lasītāja dzīlēm un izdomāju ar sevi uzspēlēt spēli: atrodu grāmatu, kuras nosaukums, vāks un autors man pilnīgi neko neizsaka, par kuru man nav nekādas saprašanas, kāpēc tā ir nonākusi manā kādreiz lasāmo grāmatu “kalnā” un sāku lasīt. Ja pēc pirmajām lapām vai nodaļām grāmata pilnībā nesaista vai kaut kas neapmierina, pārtraucu lasīt, dzēšu laukā no lasītāja. Ja patīk, lasu tālāk vai atlieku uz citu reizi, ja akurāt negribas tieši šobrīd lasīt par konkrēto tēmu.

Pašai par pārsteigumu, man šī spēle iepatikās un pat iekritu azartā. Cik daudz grāmatu spēšu izmest, cik daudz vietas iztīrīt savā Pocketbook?! Esmu izmetusi vairākas grāmatas un divus interesantus stāstus izlasījusi pāris dienās, jo nespēju atrauties. Grāmatas, kuras “nepazīstu”, izmest ir ļoti viegli, galvenais ir neļauties žēlumam: autors centies, vēlāk varbūt paliks labāk, esmu pārāk piekasīga, tas taču nav nopietns iemesls nelasīšanai un tā tālāk. Nekā nebija! Es būšu izlepusi un piekasīga.

Izlepuša un piekasīga lasītāja dažādie iemesli grāmatas pamešanai jeb neizlasīšanai līdz galam:

Waiting to Be Heard: A Memoir. Amanda Knox – pametu pēc pirmās nodaļas pirmās lapas, jo autore ļoti centusies izteikties daiļrunīgi un uzzīmēt sev vēlamo emocionālo fonu. Radās iespaids, ka šajā atmiņu grāmatā tiks manipulēts ar lasītāja emocijām. Amanda tika apsūdzēta savas kaimiņienes slepkavībā un pavadīja vairākus gadus Itālijas cietumā līdz viņu attaisnoja, bet man nepatīk, kad šādu notikumu pārstāstos mēģina uzspiest, kā justies lasītājam vai skatītājam.

Astrid and Veronika. Linda Olsson – divas nodaļas tikai ar aprakstiem un sajūtu, ka autore ļoti centusies, lai viņas pirmā grāmata būtu no tām savādajām, atmosfērīgajām grāmatām. Man nav nekas pret aprakstiem, bet nespēju iztēloties, kas tālāk grāmatā starp divām vientuļām kaimiņienēm, no kurām viena tiek uzskatīta par dīvainu raganu, varētu notikt. Sēdēs uz lieveņa, dzers tēju un 15 nodaļas klusēs, lai apmainītos ar diviem teikumiem 16. nodaļā? Nē, paldies.

Agenda 21. Glenn Beck, Harriet Parke (Agenda 21 #1) – jāatzīst, ka grāmatas sākums ir ievelkošs un ātri sasien emocionālās važās, radot līdzpārdzīvojumu par galvenajiem tēliem nodarīto netaisnību. Tieši emocionālās piesaistes dēļ ielasījos diezgan tālu, līdz nolēmu, ka pietiek. Šī ir kārtējā jau daudz ekspluatētās idejas realizācija par autoritāru režīmu un cilvēkiem, kas sadzīti kopienās, lai dzīvotu pēc dīvainiem noteikumiem. Sievietes ir vaislas lopu statusā, kas ļoti tipiski šādiem sižetiem. Pietiek! Cik var ražot šitādus romānus! Turklāt pasaules pamatojums šķita baltiem diegiem šūts. Kāpēc enerģija netiek ražota ar saules baterijām? Kāda velna pēc cilvēki ēd kaut kādus kubiciņus, bet vāveres tiek speciāli barotas ar riekstiem? Kaut kāda jukušu “zaļo” apokalipse?

Nocturne. Syrie James – amatieriski klišejisks štrunts, kura autore uzskata lasītājus par pilnīgi dumjiem. Ja gadījumā pēc pirmajiem mājieniem nav skaidrs, kas ir noslēpumainais svešinieks, tad autore liek galvenajai varonei pēc uzvedinoša sapņa domāt “kāpēc es sapņoju par vampīru?”. No shit! Muhahaha! Autorei ir aizdomas, ka galvenajai varonei un lasītājiem arī pēc šī sapņa viss nav skaidrs, tāpēc viņa liek Nikolai rakņāties pa Maikla mantām un sviest lasītājiem sejā uzvedinošas norādes. Acīmredzot, Nikola nav lasījusi romānus par vampīriem. Abi varoņi ir skaisti un ar līdzīgiem talantiem, tāpēc viņiem ir acumirklīgi jāiemīlas. Nesaprotu, kāpēc vispār aizlasījos tik tālu. Vismaz Nikola neizpūš elpu par kuras aizturēšanu viņa nezināja.

Turpinājums sekos….