10 grāmatas, ko pusaudži ar prieku lasītu skolēnu brīvlaikā

Ar zināmām bažām pārķēru Baltā Runča pamesto stafeškociņu, jo man ir slikta izpratne par to, ko bērni tagad lasa, un ko ir pieņemami lasīt noteiktā vecuma kategorijā. Es agri pārmetos uz pieaugušo grāmatām. Tāpēc atļaušos drusku pārkāpt noteikumus un ieteikt grāmatas pusaudžiem (pamatskolēniem, kuri jūtas pieauguši un vidusskolēniem).

Ko mūsdienu pusaudži lasītu ar prieku? Varu tikai minēt, ka visdrīzāk jebkurā vecumā ar prieku lasa aizraujošas grāmatas un aizkustinošus stāstus. Varētu, protams, turēties pie obligātās literatūras, klasikas, Harija Potera, Vinnija Pūka un citām jau gadiem iemīļotām grāmatām, bet es gribu piedāvāt lasīšanai kaut ko svaigāku un/vai ne tik superpopulāru. Saites no grāmatu nosaukumiem ved uz manām atsauksmēm.

10 aizraujošas grāmatas pusaudžiem

Eleonora un Pārks. Reinbova Rouela

Divu gudru, izstumtu jauniešu pirmās mīlestības stāsts. Man šķita ļoti skaists stāsts, bez muļķībām, ar reālās dzīves skarbumu.

Sarkanās sacelšanās triloģija (Sarkanā sacelšanās. Zelta dēls. Rīta zvaigzne). Pīrss Brauns

Dumpīgi jaunieši izmaina pasauli. Brīdinu gan, ka te būs asinis un nāve, bet triloģija ir patiesi aizraujoša.

Mitago mežs. Roberts Holdstoks

Mīti, arhetipi un savāds mežs. Nav tas vienkāršākais teksts. Diez vai šī jebkad domāta kā grāmata pusaudžiem, bet es to izlasīju pamatskolas beigās un tā uz mani atstāja neizdzēšamu iespaidu.

Grāmatu zagle. Markuss Zusaks

Aizkustinošs un dzīvi apliecinošs stāsts par meiteni Vācijā 2. pasaules kara laikā. Apbrīnoju autora spēju smagu tēmu pasniegt gandrīz rotaļīgi viegli un tomēr tā, ka ir skaidri nošķirama laba rīcība no sliktas.

Jelgava 94. Jānis Joņevs

Jaunība, metāls, tusiņi, Jelgava. Vai tik Joņevs jau nav iekļauts obligātās literatūras sarakstā? Es ceru, ka nav, jo labprātīgi lasītas grāmatas tomēr ir mīļākas nekā obligāti lasītās.

Pieneņu vīns. Rejs Bredberijs

Vasara caur divpadsmitgadīga zēna romantisko skata prizmu. Grāmatas lapās iekapsulēta skaista vasara. Droši var lasīt arī krietni vecāki cilvēki.

Vārnu sešinieka dualoģija (Vārnu sešinieks. Blēžu karaļvalsts). Li Bardugo

Jauniešu grupa – profesionāli zagļi – paveic nepaveicamu zādzību un seko visādas trakas lietas. Ļoti grūti atrauties. Jau atkal brīdinu, ka būs arī asinis, tomēr šeit lielāks uzsvars uz piedzīvojumiem, prāta un roku veiklību.

* * *

Stafetes kociņu nododu Līvai Alksnei un Ivitai Pelnēnai. Viņas ir tuvāk bērniem un varētu caur savādāku pieredzi ieteikt lasāmvielu.

BALTĀ RUNČA STAFETES NOTEIKUMI:

Stafete pavisam vienkārša- ieteikt desmit grāmatas sākumskolēniem un pamatskolēniem. Katrai grāmatai klāt pievienot mazu ieteicošu teikumu. Vai dalīt ieteikumu uz pusēm (piecas sākumskolēniem un piecas pamatskolēniem), vai kā savādāk- tā ir katra brīva izvēle. Tāpat, ja ir vēlme, var pieplusot ieteikumu arī vidusskolēniem (viņiem ar ir skolēnu brīvlaiks). Man gan šķiet, ka viņu lasāmizvēle jau ir pieaugušo kategorijā , bet kāpēc gan ne.

 

Ko es pašlaik lasu

Precīzāk gan būtu “ko es pašlaik varētu lasīt”, jo vairāk uz grāmatām skatos, nekā tās lasu. Dažas man stāv pie gultas, ik pa laikam notraušu putekļus. Nevarētu teikt, ka vispār nav laika lasīt, bet ir tāds stāvoklis, ka vienkārši domas klīst kur citur. Uzrakstīšu arī par to, bet tagad par tām grāmatām, kuras esmu iesākusi lasīt. Varbūt atcerēšanās arī pamudinās atsākt lasīšanu. Goodreads rāda, ka pašlaik man ir iesāktas 8 grāmatas. Tā vēl nekad ar mani nebija gadījies.

  

Pašlaik visaktīvāk lasu Valentīnas Nazarovas kriminālromānu “Slepenā dziesma”: meitene meklē savu pazudušo māsu un par visu piedzīvoto raksta tai māsai Facebook Messenger. Gaidu to aizraujošo brīdi, kad zem viņas nosūtītās ziņas parādīsies “ziņa ir izlasīta”. Protams, nezinu, vai tāds brīdis pienāks, bet, ja romānu rakstītu es, tad uztaisītu šādu sižeta pavērsienu. Lasās raiti, vietām naivi, vietām sižets izkārtojas pārāk ērti, bet gribas zināt kā viss beigsies.

Lēnām lasu Maikla Bērda “Stāsti par mākslas vēsturi”. Ļoti patīk gan teksts, gan ilustrācijas. It kā vienkārši stāsti, bet izglītojoši un veidojas laba kopaina par to kā vizuālā māksla attīstījusies no alu zīmējumiem līdz mūsdienām.

Šausmīgi patīk Susannas Klārkas “Džonatans Streindžs un Misters Norels”, bet lasu jau mēnešiem ilgi un visu laiku ar atvainošanos pagarinu bibliotēkā termiņu. Neticami reālistisks teksts par Anglijas burvjiem ar fantastiskām zemsvītras piezīmēm.

Arī Antona Čehova “Sakhalin Island” ir ļoti interesanta grāmata. Čehovs vispār raksta labi, ir ļoti vērīgs un interesants stāstnieks. Apbrīnojama uzņēmība pa drausmīgiem Sibīrijas ceļiem doties tik tālu uz Austrumiem. Ar šo grāmatu nekāda steiga, jo tā ir mana.

Gregorija Deivida Robertsa “Šāntarāms” pagaidām stāv pusklausīts, jo vasara mums beidzot ir īsta vasara un tad jau zeķes neadās. Arī neko lielāku nezīmēju vai negleznoju, kas man ļautu klausīties audiogrāmatu. Vispār romāns man patīk, ļoti kolorīti aprakstīta Indija un indieši.

Ada Palmer “Too Like the Lightning” ir uz pilnīgas pauzes jau ilgi. Pusi izlasīju ar lielu aizrautību: neparasta pasaule, interesanti tēli, grūti atkožama intriga.

Karl Ove Knausgard “My Struggle: Book One” tieši tāpat jau ilgi ir uz pauzes. Pārgāja lēno un pamatīgo autobiogrāfiju noskaņojums.

Vai es kādreiz vispār izlasīšu George R.R. Martin apjomīgo sāgu? “A Clash of Kings” mani gaida jau ļoti sen. Zinu, ka traucē manā īpašumā esošā izdevuma sīkā druka, toties grāmata nav smaga un krietni samazinās traumu risks. Kā sāku lasīt tā “jā, mega aizraujoši”. Kā nolieku malā, tā nevaru atsākt.

Vēl man ļoti vajadzētu izlasīt un uzrakstīt par Sūzenas Vudfordas “Kā aplūkot mākslas darbus”. Braucienā uz Stokholmu drusku iesāku lasīt un sapratu, ka šī būs interesanta un vērtīga lasāmviela. Vēl – Santas Montefjores “Mīlas un kara dziesmas” un “Deverilu pils meitas”. Gribējās kaut ko vēsturiski romantisku, bet tā kā pašlaik ar lasīšanu iet švaki, tad Montefjore skumji stāv plauktā. Man žēl, ka izdevniecībai tik ilgi jāgaida, kamēr saņemšos izlasīt šos romānus.

Tas tad viss. Šī ir pēdējā atvaļinājuma diena un mans skaistais plāns “nu tik lasīšu” ir skaisti izkūpējis gaisā.

Lasīt/ nelasīt #1

Kādu dienu nevarēju izlemt, ko lasīt. Neko no iesāktā negribējās. Neko ne neiesāktā arī ne. Briesmīgi! Sāku rakņāties pa sava e-lasītāja dzīlēm un izdomāju ar sevi uzspēlēt spēli: atrodu grāmatu, kuras nosaukums, vāks un autors man pilnīgi neko neizsaka, par kuru man nav nekādas saprašanas, kāpēc tā ir nonākusi manā kādreiz lasāmo grāmatu “kalnā” un sāku lasīt. Ja pēc pirmajām lapām vai nodaļām grāmata pilnībā nesaista vai kaut kas neapmierina, pārtraucu lasīt, dzēšu laukā no lasītāja. Ja patīk, lasu tālāk vai atlieku uz citu reizi, ja akurāt negribas tieši šobrīd lasīt par konkrēto tēmu.

Pašai par pārsteigumu, man šī spēle iepatikās un pat iekritu azartā. Cik daudz grāmatu spēšu izmest, cik daudz vietas iztīrīt savā Pocketbook?! Esmu izmetusi vairākas grāmatas un divus interesantus stāstus izlasījusi pāris dienās, jo nespēju atrauties. Grāmatas, kuras “nepazīstu”, izmest ir ļoti viegli, galvenais ir neļauties žēlumam: autors centies, vēlāk varbūt paliks labāk, esmu pārāk piekasīga, tas taču nav nopietns iemesls nelasīšanai un tā tālāk. Nekā nebija! Es būšu izlepusi un piekasīga.

Izlepuša un piekasīga lasītāja dažādie iemesli grāmatas pamešanai jeb neizlasīšanai līdz galam:

Waiting to Be Heard: A Memoir. Amanda Knox – pametu pēc pirmās nodaļas pirmās lapas, jo autore ļoti centusies izteikties daiļrunīgi un uzzīmēt sev vēlamo emocionālo fonu. Radās iespaids, ka šajā atmiņu grāmatā tiks manipulēts ar lasītāja emocijām. Amanda tika apsūdzēta savas kaimiņienes slepkavībā un pavadīja vairākus gadus Itālijas cietumā līdz viņu attaisnoja, bet man nepatīk, kad šādu notikumu pārstāstos mēģina uzspiest, kā justies lasītājam vai skatītājam.

Astrid and Veronika. Linda Olsson – divas nodaļas tikai ar aprakstiem un sajūtu, ka autore ļoti centusies, lai viņas pirmā grāmata būtu no tām savādajām, atmosfērīgajām grāmatām. Man nav nekas pret aprakstiem, bet nespēju iztēloties, kas tālāk grāmatā starp divām vientuļām kaimiņienēm, no kurām viena tiek uzskatīta par dīvainu raganu, varētu notikt. Sēdēs uz lieveņa, dzers tēju un 15 nodaļas klusēs, lai apmainītos ar diviem teikumiem 16. nodaļā? Nē, paldies.

Agenda 21. Glenn Beck, Harriet Parke (Agenda 21 #1) – jāatzīst, ka grāmatas sākums ir ievelkošs un ātri sasien emocionālās važās, radot līdzpārdzīvojumu par galvenajiem tēliem nodarīto netaisnību. Tieši emocionālās piesaistes dēļ ielasījos diezgan tālu, līdz nolēmu, ka pietiek. Šī ir kārtējā jau daudz ekspluatētās idejas realizācija par autoritāru režīmu un cilvēkiem, kas sadzīti kopienās, lai dzīvotu pēc dīvainiem noteikumiem. Sievietes ir vaislas lopu statusā, kas ļoti tipiski šādiem sižetiem. Pietiek! Cik var ražot šitādus romānus! Turklāt pasaules pamatojums šķita baltiem diegiem šūts. Kāpēc enerģija netiek ražota ar saules baterijām? Kāda velna pēc cilvēki ēd kaut kādus kubiciņus, bet vāveres tiek speciāli barotas ar riekstiem? Kaut kāda jukušu “zaļo” apokalipse?

Nocturne. Syrie James – amatieriski klišejisks štrunts, kura autore uzskata lasītājus par pilnīgi dumjiem. Ja gadījumā pēc pirmajiem mājieniem nav skaidrs, kas ir noslēpumainais svešinieks, tad autore liek galvenajai varonei pēc uzvedinoša sapņa domāt “kāpēc es sapņoju par vampīru?”. No shit! Muhahaha! Autorei ir aizdomas, ka galvenajai varonei un lasītājiem arī pēc šī sapņa viss nav skaidrs, tāpēc viņa liek Nikolai rakņāties pa Maikla mantām un sviest lasītājiem sejā uzvedinošas norādes. Acīmredzot, Nikola nav lasījusi romānus par vampīriem. Abi varoņi ir skaisti un ar līdzīgiem talantiem, tāpēc viņiem ir acumirklīgi jāiemīlas. Nesaprotu, kāpēc vispār aizlasījos tik tālu. Vismaz Nikola neizpūš elpu par kuras aizturēšanu viņa nezināja.

Turpinājums sekos….