Vēl šogad janvārī es vispār nezināju viņa vārdu un pieļauju, ka arī jūs brīnāties – kas tas tāds? Bet tā ir sanācis, ka esmu atsākusi vairāk skatīties filmas, turklāt ar akcentu uz ne-amerikāņu kino. Sākumā bija sevi jāpieradina pie savādākas kinematogrāfijas – citi stāsti, citi aktieri, cits vizuālais noformējums, bet iepatikās. Februāra sākumā MUBI platformā nejauši nonācu līdz filmai “Through the Olive Trees” par filmas filmēšanu kalnu ciematā, kur darbu apdraud galveno varoņu saspringtās attiecības. Piesaistīja nosaukums, sižeta kopsavilkums ieinteresēja, nolēmu pamēģināt. Tā es nokļuvu Abbas Kiarostami pasaulē. Filma mani pilnībā apbūra un pēc tās steidzu meklēt vēl. Izrādījās, ka “Through the Olive Trees” ir Kokeras triloģijas trešā filma. Biju sākusi no beigām.
Šo nosaucu par apsēstību, jo parasti nemēdzu pievērst lielu uzmanību režisoriem. Protams, es zinu dažus slavenākos, bet pārsvarā neatšķiru to rokrakstus un filmas izvēlos pēc tā, vai interesē sižets. Šobrīd, kad šo rakstu, esmu noskatījusies astoņas Kiarostami filmas, kas sastāda 15% no visām filmām (un īsfilmām), kuras Letterboxd uzskaitītas viņa kontā. Manuprāt, Abbas Kiarostami ir izteikts rokraksts, skaidrs stils, noteikta ideja, ko viņš vēlas savās filmās pavēstīt, un tas man patīk. Protams, šis ir tikai mans amatier-skatītājas viedoklis, bet gribu jums pastāstīt svarīgāko par šo režisoru un viņa filmām.
Abbas Kiarostami jeb latviskojot Abbās Kijārostamī (1940 – 2016) bija slavens irāņu kinorežisors, producents un scenārists. Viņš bija arī dzejnieks un fotogrāfs, jaunībā gleznoja, un, manuprāt, tas ir ietekmējis viņa filmu scenārijus un stilu, bet to mēģināšu vēlāk izskaidrot vairāk. Amerikāņu kinokritiķis Godfrey Cheshire par Kiarostami ir teicis, ka viņš bija “one of cinema’s greatest poetic humanists”.1 Savu filmu veidošanas karjeru viņš sāka Irānā 1970. gados ar īsfilmām par bērniem (viņu interesēja pedagoģijas tēma)2, bet Eiropā un Amerikā viņu ievēroja tikai 1987. gadā ar “Where Is the Friend’s House?”3. Viņš bija Irānas Jaunā viļņa kino pārstāvis.4 Savas dzīves laikā Kiarostami saņēma daudzas balvas, tajā skaitā Kannu kinofestivāla galveno balvu 1997. gadā par filmu “Taste of Cherry” un Venēcijas starptautiskā kinofestivāla galveno žūrijas balvu Sudraba lauvu 1999. gadā par “The Wind Will Carry Us”. 2000. gados filmēja vairāk eksperimentālas režijas darbus, bija arī darbs dažādu kinofestivālu žūrijā.
Lielāko daļu savu filmu Kiarostami uzņēma Irānā. Viņš bija viens no dažiem kinorežisoriem, kurš pēc 1979. gada revolūcijas palika savā tēvzemē.5 Šīs saknes viņam noteikti daudz deva, bet arī radīja zināmas problēmas un Irānā viņa filmas (vismaz kādu laiku vai atsevišķos gadījumos, kā sapratu) netika oficiāli rādītas. Skandālu Irānā arī izraisīja fakts, ka Kannu kinofestivālā, saņemot Zelta palmas zaru, viņš noskūpstīja uz vaiga Katrīnu Denēvu.6 Kiarostami ir daudzu kritiķu, kolēģu un skatītāju slavēts par savu darbu, bet ievērojams amerikāņu kritiķis Roger Ebert gan nebija sajūsmā, kritizēja Kiarostami par “arid formalism” un “willingness to alienate or bore” skatītājus, un izteicās “I am unable to grasp the greatness of Abbas Kiarostami”.7 Vēl piebildīšu, ka pēc viņa nāves tika izvirzīta nopietna apsūdzība viņa filmas “Ten” uzņemšanas sakarā.8
Jau “Through the Olive Trees” es pamanīju, ka viņa stils ir individuāls, atšķirīgs no citiem. Manās acīs tas, protams, ir savā ziņā arī eksotisks – sveša vide, sveša domāšana. Viņa individuālais stils nav tikai manas iedomas. Kad sāku lasīt par Kiarostami, jau sākot ar vikipēdiju, tiek rakstīts par viņa īpašo pieeju kino radīšanai.9 Viņš izdomāja jaunas tehnikas un lauza ierastās filmēšanas tradīcijas.
Pastāstīšu kā es uztvēru un sapratu redzēto. Viņa “rokraksts” ir poētisks un minimālistisks. Esmu pamanījusi vairākus paņēmienus vai motīvus, ko viņš izmanto:
- kamera rāda skatu no mašīnas vējstikla, tā radot skatītājam sajūtu, ka sēdi tajā mašīnā un brauc pa šaurajiem, līkumotajiem Irānas kalnu ceļiem, papeļu ieskautu ceļu Itālijā vai Tokijas ielām;
- kadri ar paugurainām vai kalnainām ainavām, kurās aizvijas ceļš un kāds pa to ceļu iet vai brauc;
- lielu filmas daļu vai pat gandrīz visu filmu neredzam vairāk par 2 cilvēkiem, kas bieži brauc automašīnā un sarunājas;
- dažkārt runātāju neredzam vispār – galvenais varonis ar kādu sarunājas, bet mēs to otru cilvēku neredzam;
- lai kas notiktu, dzīve turpinās, tā vienmēr atrod veidu kā turpināties.
Tāds šaurs fokuss, izteikts tuvplāns un tam pretstatā ilgi un attālināti kadri (kā atzūmošana), pārdomāts kadrējums, kur skatītājam redzamā ainava arī spēlē nozīmīgu lomu – te es jūtu viņa fotografēšanas un gleznošanas pieredzes ietekmi, īpaši “Through the Olive Trees” un “Taste of Cherry”. Visu viņa filmu (manu līdz šim redzēto) attēlotā realitāte ir vienkārša, ikdienišķa un neizskaistināta. Tiek radīts klātbūtnes efekts. Sižets, aktieru un operatora darbs, filmu estētika man radīja sajūtu, ka fikcija saplūst ar realitāti un skatoties nācās sev atgādināt, ka tās ir mākslas nevis dokumentālās filmas, īpaši “And Life Goes On” (zināma arī ar otru nosaukumu “Life, and Nothing More”, ieguva Roberto Rossellini balvu10). Par šo filmu jāsaka, ka Kiarostami izmantoja reālu traģisku notikumu – 1990. gada zemestrīci Irānā, kas nonāvēja ap 40 – 50 tūkstošiem cilvēku.11 12 Filmā režisors (kuru tēlo Farhad Kheradmand) ar savu dēlu dodas uz zemestrīces skarto apgabalu cenšoties nokļūt līdz ciematam, kur filmēja “Where Is the Friend’s House?”, lai noskaidrotu, vai filmas galvenie varoņi – divi puikas – ir izdzīvojuši zemestrīcē. Pa ceļam redzamā postaža, sastrēgumi un ciešanas ir reālas, nevis inscenētas.
Man ir jādomā par to, vai viņš Kokeras triloģijas (“Where Is the Friend’s House?”, “And Life Goes On”, “Through the Olive Trees”, lai gan režisors pats pret šo triloģijas salikumu iebilda13) filmēšanā par aktieriem tiešām pieaicināja vietējo ciematu iedzīvotājus vai arī tikai veikli radīja tādu iespaidu, jo Kiarostami izmanto dokumentālu stilu, padarot robežu starp realitāti un fikciju gandrīz nemanāmu. Skatoties Kokeras triloģiju mani tas fascinēja. “Close-Up” savukārt ir filma, kuru viņš radījis kā dokumentālā kino un mākslas filmas hibrīdu, rekonstruējot reālu notikumu par vīrieti, kurš uzdevās par populāru režisoru Mohsen Makhmalbaf14, un filmējot tiesas sēdi. Visi cilvēki filmā spēlē sevi pašu un Kiarostami uzdod apsūdzētajam psiholoģiski interesantus un precīzus jautājumus.
Viņš jauc kopā vienkāršu ikdienu ar dziļām tēmām – cilvēku rīcība dažādās situācijās, tradīcijas un pārmaiņas, dzīve un nāve. Nepretendēju pamanīt un saprast visas viņa filmās ieslēptās domas un idejas, manipulācijas ar realitāti un skatītāja uztveri, tas lai paliek īstiem kinokritiķiem. Runājot par poētisko, tas izpaužas gan ainavās, gan persiešu dzejas citēšanā, piemēram, filmā “The Wind Will Carry Us”. Domāju, ka līdz galam Kiarostami filmās iekļauto poētiku saprot tikai tie, kuri izprot persiešu dzeju un es tā neesmu. Starp citu, ir izdotas arī vairākas viņa dzejas grāmatas.
Noskatījos arī divas no retajām ārpus Irānas uzņemtajām filmām. “Certified Copy” bija pirmā no tām un Kiarostami to uzņēma Itālijā. Galveno lomu lieliski tēlo Žiljeta Binoša. Filma stāsta par francūzietes veikalnieces un britu rakstnieka satikšanos un vienu kopā pavadītu dienu, bet filmai attīstoties kļūst aizvien neskaidrāks, kādas īsti ir viņu abu attiecības. Par ko viņi runā, kas notiek? Šī bija diezgan tāda “neko nesaprotu, tomēr interesanti”. Savukārt “Like Someone In Love” uzņemta Japānā. Šis stāsts neiznes smadzenes, tomēr ir tikpat interesants – par jaunu meiteni un vecu onkuli, kuru satikšanās pieņem savdabīgu pavērsienu. Abas filmas ir savādākas, jo vide ir cita un līdz ar to arī stāsti var būt citi, tomēr slavenais režisora rokraksts ir jūtams tāpat. Interesanti, kā attīstītos viņa stils, ja viņš būtu pametis Irānu.
Es neskatīšos visas Kiarostami filmas un ļoti šaubos, vai tās visas būtu pieejamas skatīšanai pat ļoti gribot un pamatīgi meklējot. Nejūtu pēc tā vajadzību, jo pieļauju, ka labākais un svarīgākais Kiarostami darbs un idejas bija ietvertas tajās filmās, ko redzēju. Protams, varētu noskatīties dokumentālo filmu par viņa darbu “Abbas Kiarostami: The Art of Living”15, ja tā būtu pieejama vai izlasīt viņa intervijas, kas apkopotas grāmatā, bet kaut kur ir jāpieliek punkts. Man bija interesanti izpētīt režisora dzīvi un filmas, kā arī savu attieksmi pret tām, mazliet vairāk. Varu tikai uzjautrināties par sevi, cik daudz laika esmu veltījusi Abbas Kiarostami un viņa filmām. Ceru, ka novērtēsiet arī manas pūles pievienot atsauces.
- https://en.wikipedia.org/wiki/Lessons_with_Kiarostami ↩︎
- https://mubi.com/en/notebook/posts/pedagogy-and-play-the-films-of-abbas-kiarostami ↩︎
- https://www.amazon.com/Abbas-Kiarostami-Interviews-Conversations-Filmmakers/dp/1496844874/ ↩︎
- https://en.wikipedia.org/wiki/Iranian_New_Wave ↩︎
- https://en.wikipedia.org/wiki/Abbas_Kiarostami ↩︎
- https://web.archive.org/web/20070208010029/http://www.countercurrents.org/arts-jeffries250405.htm ↩︎
- https://web.archive.org/web/20070208010029/http://www.countercurrents.org/arts-jeffries250405.htm ↩︎
- https://en.wikipedia.org/wiki/Abbas_Kiarostami ↩︎
- https://en.wikipedia.org/wiki/Cinematic_style_of_Abbas_Kiarostami ↩︎
- https://en.wikipedia.org/wiki/Abbas_Kiarostami ↩︎
- https://en.wikipedia.org/wiki/1990_Manjil%E2%80%93Rudbar_earthquake ↩︎
- https://www.criterion.com/films/28639-and-life-goes-on ↩︎
- https://mubi.com/en/notebook/posts/pedagogy-and-play-the-films-of-abbas-kiarostami ↩︎
- https://www.criterion.com/films/1092-close-up ↩︎
- https://mubi.com/en/lv/films/abbas-kiarostami-the-art-of-living ↩︎
Marii grāmatplaukts 