Kārtējo reizi gribas izbrīnā ieplest acis un izsaukties “kur palikusi vasara?!”, bet mēs visi zinām, kur tā palikusi. Pazibējusi gar acīm kā skaists sapnis. Ceru, ka jums tā tiešām bija skaista un priekpilna, piepildīta ar pasākumiem, labiem notikumiem un mīļiem cilvēkiem. Mana vasara bija mierīgāka par iepriekšējo, bet es to izbaudīju visā tās dažādībā.
Kad janvārī uzrakstīju pirmās Nejaušās piezīmes, man īsti nebija doma turpināt šādus ierakstus, bet jūtu, ka ir sakrājies sakāmais otrajām piezīmēm. Kas zina, varbūt vēlāk sekos arī trešās un trīsdesmit trešās. Iepriekšējās piezīmēs rakstīju, ka gribu no šejienes novākt reklāmas un to arī izdarīju. Uzreiz patīkamāk acīm. Kopš tā laika esmu diezgan daudz lasījusi, maz rakstījusi, beidzot atkal biju Venēcijā, apmeklēju lieliskus koncertus un redzēju labas filmas, saliku puzli, audzēju piparus un uzcepu fokaču. Zinu, zinu, visi sen jau cep fokačas, bet es to izdarīju tikai šovasar. Ja runājam par asajiem pipariem, tad tā ir vesela pasaule, ko šogad sev atklāju, kur piparu audzētāju entuziasms līdzinās apsēstībai, un video ir tikpat aizraujoši un nomierinoši kā kaķīšu video.
Līdz šim rakstīšanas brīdim šogad esmu izlasījusi 42 grāmatas. Vēl mazliet un būs divreiz vairāk nekā sākotnēji plānoju. Esmu pilnībā laukā no lasītājiem tik biedējošā reading slump. Tikpat traki kā šogad sēnes ir arī savairojušās lasāmās grāmatas, bet mēs taču zinām – grāmatu pirkšana un grāmatu lasīšana ir divi atsevišķi hobiji. Pašai šķiet mazliet savādi, ka esmu izlasījusi vairākus romantiskos romānus un dažus novērtēju kā labus un pat ļoti labus. Šo žanru lasu reti, tāpēc tāds pārsteigums. Līdz ar jaunās izdevniecības “Evita” parādīšanos mums ir cerības uz tulkotu labu romantisko literatūru un stipri pieļauju, ka starp man ierasto lasāmvielu uz stabilāku palikšanu iekārtosies arī romantika. Runājot par romantiskajiem romāniem iesaku arī noklausīties “Piedzīvot lappuses” raidieraksta S05E02, kur Aija sarunājas ar Kristīni (daudziem zināmu kā @humpalasungramatas) par romantisko literatūru, šī žanra grāmatu vāku tendencēm un mītiem. Es klausījos Spotify, bet varbūt ir atrodams vēl kaut kur.
No grāmatām plūstoši pārejam pie stāstījuma pārvēršanas citos izteiksmes veidos. Paspēju aiziet uz Aptiekāra Melhiora filmu, kad to rādīja kinoteātrī, bet redzēju reklāmu, ka būs arī kādā viedtelevīzijā. Man patika, bija gan vizuāli, gan saturiski interesanti, tomēr kā cilvēks, kurš izlasījis romānu, es zinu, ka filmā daudz pietrūka. Pārāk pa virsu pagrābts un sasteigts, prasījās tāda kā teicēja balss vai garāki dialogi, kas nezinošiem skatītājiem labāk paskaidrotu, kas notiek. Šī ir kārtējā iespēja man teikt, ka grāmata bija labāka. Lai nu kā, es ceru, ka varēsim redzēt arī pārējās divas Melhiora filmas, kas stāsta par otrās un trešās grāmatas notikumiem.
No kino pārejam pie teātra, jo es beidzot noķēru biļeti uz “Kalendārs mani sauc” izrādi. Diez vai kādam ir jāstāsta par grāmatu, tā ir slavena un brīnišķīga. Domāju, ka dramatizējuma autore Rasa Bugavičute-Pēce ir darījusi visu iespējamo, lai romānu iedzīvinātu uz skatuves, saglabājot īpašo auru, un ir sanācis ļoti labi. Īpaši patika jauno aktrišu tēlojums un Aigars Apinis mācītāja lomā, ar gaitu, pauzēm, mīmiku pasakot vairāk nekā ar tekstu. Vienīgi šķiet, ka dažas vietas izrādē grāmatu nelasījušiem varēja raisīt jautājumu “kas te tagad notiek?”.
Vasarā blogs par sevi atgādināja ar ziņojumu par statistiku. Bija interesanti paskatīties. Teiksim, kopš bloga sākuma esmu uzrakstījusi 792 ierakstus, kopumā vairāk kā 605k skatījumu. Droši vien tas nav daudz salīdzinot ar citiem. Vislielākais apmeklējums, likumsakarīgi, ir bijis gados, kad šeit darbojos aktīvi. Vasaras mēneši vienmēr bijuši klusāki, jo ir citas lietas darāmas gan man, gan jums. Vienalga, ienākat šeit nejauši un tikai vienreiz, vai arī nākat regulāri – paldies par to. Līdz nākamai reizei.
Marii grāmatplaukts 