Ogļu kalna bibliotēka. Skots Hokinss

Prometejs 2017. gads, 429 lpp.

Skota Hokinsa debija daiļliteratūrā ir padevusies tik traki krāšņa, ka neviļus pārņem divejādas bažas: 1) neko labāku autors nespēs radīt, 2) nākamie viņa darbi būs vēl trakāki (labā nozīmē, protams).  “Ogļu kalna bibliotēka” ir brīnišķīgi melns romāns par ļoti īpašu bibliotēku un ļoti īpašiem bibliotekāriem. Aizmirstiet rāmas kundzes brillēs un rātni plauktos saliktas dzejas grāmatas un romantiskos romānus. Šī nav tāda bibliotēka un šie nav tādi bibliotekāri.

Ir grūti pastāstīt par šo romānu ko vairāk kā anotācijā, lai nepateiktu pārāk daudz. Šoreiz, manuprāt, ir īpaši svarīgi neizpļāpāties, jo tā šokējošā “kas, pie velna, ir tas?!” un “ko es tikko lasīju?!” sajūta piedod grāmatai papildus burvību. Nevajag bīties, ka sākumā daudz kas šķiet nesaprotams. Lasītājs tiek iemests reālā un tajā pašā laikā nereālā pasaulē bez paskaidrojumiem un atliek tikai strauji kulties uz priekšu, jo notikumi negaida. Viss ir pilnīgi traki, pagalam jocīgi, pilnīgā pakaļā un bezgala aizraujoši. Uz grāmatas beigām viss sāk nostāties savās vietās un tad ir tāds milzīgs “wow!”.

Romāns ir melns, vietām pat ļoti melns. Tik melns, ka asinis šķīst, zarnas lido pa gaisu un nocirstas galvas runā. Vienlaicīgi romānam piemīt drusku rotaļīgs vieglums, tāds kā mežonīgas spēles elements, kas romāna beigās kļūst par ko dziļāku un krietni cilvēcīgāku. Arī melnā humora cienītāji varēs pasmaidīt. Grāmatas tēli ir īpatnēji, dažiem galvenajiem arī iedotas personības šķautnes, tomēr šis ir piedzīvojumu, nevis psiholoģiskais romāns. Man ļoti patika bijušais armijnieks Ērvins. Karolīna valdzināja, tomēr neraisīja īpašu līdzpārdzīvojumu. Slepkavnieku Deividu es tik drīz neaizmirsīšu. Arī pārējie tēli ir diezgan frīkaini. Normālākais ir Stīvs, kurš nabadziņš iekuļas pašā notikumu epicentrā. Pāris vietās cieš dzīvnieki un tās man literārajos darbos vienmēr ir nepatīkamas epizodes. Zinu, ka ir arī citi lasītāji ar līdzīgu problēmu. Šoreiz šīm epizodēm varēju samērā viegli tikt pāri, jo tā nebija bezmērķīga vardarbība ap kuru autors tīksminās, lai speciāli šokētu lasītājus.

Prieks, ka romāns iznāk lieliskā, dzīvīgā Viļa Kasima tulkojumā. Tas ir ļoti svarīgi, jo varoņi nerunā diezko literāri un sausākā tulkojumā romāns zaudētu autora stila autentiskumu. Piemēram, Ērvins, pateicoties savam runas veidam un domāšanai, izkāpj no grāmatas lapām dzīvāks par dzīvu.

Neatceros otru tik šausminoši burvīgu un dullu grāmatu. Turklāt autoram izdevies lieliski nobalansēt uz mata tievās līnijas starp šķebinoši pretīgi (atkal Deivids…) un smieklīgi sajūsminoši. Neko tādu es negaidīju! “Ogļu kalna bibliotēka” ir saldais ēdiens melnu tekstu cienītājiem un visiem, kuri vēlas, lai grāmata viņus pārsteidz un aizrauj citā pasaulē.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

P.S.1. Šī ir Inta Ziemassvētku dāvana. Paldies, trāpīts desmitniekā. 🙂

P.S.2. Iekļauju šo romānu šī gada R.I.P. izaicinājumā, jo tur iederas perfekti. Kad domāju, ko rudens sākumā lasīt, vēl nezināju, ka “Ogļu kalna bibliotēka” iznāks oktobra vidū.