Pēteris Pirmais. Aleksejs Tolstojs

Vispirms par vilšanos. Kā jau rakstīju iepriekš, Tolstojs nepaspēja romānu pabeigt. Īstenībā notikumi apraujas pusceļā. Pēteris ir paspējis ieņemt Narvu, Pēterburga jau top. Ja Tolstojs būtu romānu pabeidzis, tas būtu liels ieguvums.

Tagad par patīkamo. Ir grūti noteikt, cik daudz no aprakstītā ir autora izdomājums, cik reāli notikumi, bet tā laika Krievija, bajāri, zemnieki, ubagi, cara radinieki un pats cars ir attainoti visos sīkumos, bez liekas izpušķošanas, ļoti reālistiski. Grāmata paralēli risina notikumos no vairāku cilvēku skatu punkta – gan cara, gan zagļu un bēgļu acīm. Autora valoda ir daiļrunīga, ir daudz vārdu, kurus mūsdienās nelieto un nezin (1969. gada izdevums).

Man liekas, ka cilvēki neko daudz par Pēteri Pirmo nezin. Daudzi lasa par Hitleru un Staļinu. Arī es esmu lasījusi (par Staļinu ir brīnišķīga grāmata “Staļins. Sarkanā cara galms”). No šādu cilvēku biogrāfijām vienmēr var kaut ko mācīties. Izlasot par Pēteri es ieteiktu cilvēkiem tik daudz nenoņemties ar psihopātu Hitleru, bet gan palasīt par šo vienkāršo caru, kuram bija biznesmeņa domāšana un kurš patiešām domāja par savu valsti. Hitlers tomēr vairāk domāja par savu slavu, nevis valsts labklājību un dzīvoja utopiskās, slimīgās iedomās.

[Arhangeļskā tiekoties ar ārzemju tirgotājiem] Pārliekām sajūsminājās par daudzlielgabalu kuģiem, palēcās, plaukstas piesizdams liesajiem gurniem. – Ak, kaut mums jel pāris tādu būtu!… – Turpat piebilda, ka bez kavēšanās sākšot celt būvētavu Arhangeļskā. – Pats strādāšu ar cirvi, bajārus piespiedīšu naglas dzīt…[…]

Un tagad – bezmiega nakts…Izbrīnīt viņš tos gan izbrīnīja, bet kas tiek no tā? Kāda viņa bij, tāda pati paliek Krievija – miegaina, nebaga, nepakustināma. Kas tur ko kaunēties! Jākaunas bagātajiem, stiprajiem…Bet te nesaprotami, – kādiem spēkiem uzbuksnīt šos cilvēkus, kā atvērt viņiem acis…

Sarunā ar vienu cilvēku par šo grāmatu, atceros šī cilvēka teikto: “Ja Krievijā visi cari un valsts vadītāji būtu bijuši līdzīgi Pēterim, Krievija sen būtu apsteigusi visas pārējās valstis.” Varbūt mazliet pārspīlēti, tomēr nevar noliegt, ka Pēteris padarīja pagrimušu, nabagu un tumsonīgu valsti par augošu politisku un ekonomisku varu. Viņš ļoti labi saprata, ka ārzemnieki ir noderīgi, no tiem vajag mācīties, bet nedrīkst viņiem ļaut iztirgot valsti.

Grāmatas lielākais pluss ir reālistiskais Pētera attēlojums. Viņs bija cars, bet tai pašā laikā ļoti vienkārš cilvēks. Pats piedalījās kuģu būvēšanā, iedzēra ar vienkāršiem ļaudīm un viņa otrā sieva Katrīna bija dzimtcilvēks no Alūksnes. Normāls cilvēks ar saviem tikumiem un netikumiem, tomēr ne alkatīgs, slavaskārs vai dumjš. Tas padara viņu simpātisku. Viņš bija gan bargs:

[Strēlnieku dumpja sodīšanas laikā] Stāvēdams pie kaila, griestiem piekārta cilvēka, cars apgriezās pret ienācējiem acīm redzami galīgi sapīcis, ka ārzemnieki atraduši viņu tādā darbā.

gan mīlošs:

[Pēc Jurjevas ieņemšanas] Taisni šodien – karsti līdz tirpām – viņam jādomā par savu visumīļo. Citādi viņu nevar nosaukt – ne madāmiņa, ne meiča, – bet visumīļā, gaišumiņš – Katrīna…

Pirmā sieva jau sen bija aizsūtīta uz klosteri, jo to viņš uzskatīja par dumju, vairāk nastu nekā atbalstu.

Lai cik labs un aizraujošs ir romāns, to nedrīkst uztvert kā vēsturisku patiesību vai Pētera biogrāfiju. Tolstojs kā jau raksnieks ir atainojis tos faktus, kas viņam bija noderīgi romānā…

Pēteris un Katrīna. Katrīna pēc Pētera nāves valdīja pār Krieviju līdz savai nāvei.

 

Ja nepietiek ar Tolstoja romānu…kā man (Janus grāmatnīcā). Vērtējums: 5/5