Mīla. Benjamiņa. Laima Muktupāvela

Mīla. Benjamiņa. Laima MuktupāvelaIzdevis apgāds “Daugava” ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu 2005.g., 456 lpp. Visvairāk lasītā grāmata bibliotēkās oriģinālprozas kategorijā 2006.gadā.

Šī ir Laimas Muktupāvelas (1962.) ceturtā grāmata, kurā viņa iemiesojusies Latvijas pirmās brīvvalsts miljonāres Emīlijas Benjamiņas tēlā. Romāna pamatā ir autores dziļa un pamatīga arhīva dokumentu un citu materiālu izpēte. Tiek atklāta gan Emīlijas intīmā, gan ārēji spožā pasaule ar aizraujošu un atklātu vēstījumu.

Emīlija Benjamiņa (1881. – 1941.) bija pirmā latviešu izdevēja sieviete, kura izveidoja populārāko laikrakstu “Jaunākās Ziņas” un pēc tam žurnālu “Atpūta”. Ar savu darbu, neatlaidību, aso prātu, spītību sakrāja miljonus un par savu dzīvi radīja skaistu mītu.

– Necel nu sava deguna tik augstu!

– Zīda zeķēs staigāšu, zīda blūzē!

– Kas šitai vainas?

Markizeta? No kokvilnas?

Emīlijai piemita tiem laikiem sievietei gandrīz nepieņemama drosme, pat nekaunība un milzīga paļaušanās uz saviem spēkiem.

Pili nepērk katru dienu. Ceļš uz pili ir ilgs, un man tas nav bijis rozēm kaisīts. No kāpostiem un štovjiem piesmaržināta pašaura dzīvoklīša, no lāpītām zeķēm un citādas knapināšanās, paveicot it kā neiespējamo.

Viņa ar vīru Antonu Benjamiņu nopirka Fābu namu, vēlāk slaveno Benjamiņu namu Rīgas centrā. Tagad tajā iekārtota viesnīca Europa Royale Riga. Lepnums viņu pacēla, bet lepnums viņu arī iznīcināja un kārtējo reizi varam pārliecināties, ka bagātība vēl nenozīmē laimi.

Caur Emīlijas dzīvi iespējams iepazīt tā laika augstāko sabiedrību, notikumus. Īpaši interesants šķita šis fragments:

Viņas ir mazliet vīlušās, ka vārdi par čaklo latvju meitu tikumu ir tikai vārdi. Ka skarbā realitāte ir pavisam citāda. Savus bērnus sūtām skolās, bet izslavētās lauksaimniecības augšupejas attīstīšanā jāpieņem viesstrādnieki. Mazliet par to esmu pat gandarīta, jo citādi es nespēju viņām aizbāzt muti par vadoņa reālpolitiku laukos.

Ne viss šai grāmatā jāuztver par vēsturisku patiesību, piemēram Emīlija nebija blakus savai māsai dzemdībās Berlīnē (raksts), tomēr autore ir centusies atrast pietiekoši daudz faktus, kas veido stabilu vēsturiskās patiesības pamatu un neļauj fantāzijai aiziet pa aplamu ceļu.

Palasot intervijas ar Laimu, kļūst skaidrs, ka viņa vienīgā varēja uzrakstīt šādu grāmatu par Benjamiņu – tik dzīvu, tik atklātu, vīrišķīgu un sievišķīgu reizē. Sarunas gandrīz varēja saklausīt un notikumus sajust.

Vērtējums: 5/5. Ļoti labs vēsturiskais/biogrāfiskais/oriģinālliteratūras romāns.

7 thoughts on “Mīla. Benjamiņa. Laima Muktupāvela

  1. interesanti būtu zināt kā Tu vērtē repšes ‘brāli’. ar to repšes darbu lv literatūrā nostiprinājās viedoklis (caur megacīņām), ka var jau būt tas vēsturiskais pamats, bet to nekādā gadījumā nedrīkst dēvēt par biogrāfisku, dokumentālu prozu. jo a priori stāstnieks nevar būt patiess un viņam nevar ticēt.

    Like

  2. Par Repšes brāli neinteresējos.
    Labu brīdi domāju, kādā kategorijā lai šo Muktupāvelas grāmatu ielieku. Dokumentālā proza tā nav noteikti. Beigās esmu nonākusi pie domas, ka tas ir daļēji vēsturiskais (tomēr vairāk skata viena cilvēka nevis laikmeta/sabiedrības dzīvi), daļēji biogrāfiskais (stāsta par kādu reāli dzīvojušu personu, stāstījumam izmanto vēsturiskus faktus) un daļēji vienkārši oriģinālliteratūra. Bibliotēkās tā ir kategorijā “latviešu oriģinālliteratūra”, nestrīdēšos pretī. Kādā plauktiņā tu liktu?

    Like

  3. Rakstniecei brīnumainā kārtā izdevās atdzīvināt uz mūžīgiem laikiem nebūtībā aizgājušās tālaika gaisotnes īpatnības. Latvija, 20 gadsimta pirmā puse – tieši tā tas viss bija. Zinu, atceros, jo, kaut esmu dzimusi 1928 gadā, Benjāmiņas laikabiedri bija ap mani, ar mani…
    Visu cieņu rakstniecei, apbrīnoju viņas izcilo Dieva doto talantu!

    Like

  4. Esmu vīlusies:( grāmata nabadzīga! Izteiksmes līdzekļi skopi un primitīvi, ne vides tēlainu aprakstu, ne interesantu dialogu. PRIMITīVI! un vēl vai nav jārediģē frāzes par pxxx?! galu galā es lasu DAIļLITERATūRU nevis pornožurnālu. Līdz latviešu klasiķiem šai kundzei augt un augt ne A.Liepas, ne A.Nesaules līmeni nesasniegt!!! Varbūt ir vērts nodarboties ar savu pamatprofesiju?!

    Like

  5. Jaa, nez vai pati autore gribeetu lai peec 50 gadiem vinu kaads apvaino slepkaviibaa, perversijaa, paranoiskaa feminismaa, emocionaala neliidzsvarotiibaa un rakstura vaajumaa, izmantojot vienu vieniigu pieraadiijumu – savu izteeli. Faktu lapeles beigaas tikai apstirprina, ka nekas no taa, kas uzrakstiits, nav patiesiiba. Un tas pat neizklausaas iisti, man ticamības moments zuda jau pirmajā nodaļā.
    Muktupaaveli jau iepazinu šampinjonu derībā, un, godīg’ sakot – tās grāmatas liriskais “es” ir vienkāšī reinkarnējies Emīlijā. Tas vēl jo vairāk liek pārleicināties par to, ka viņas iedomātā Benjamina, nekad nebūtu sasniegusi to, ko sasniedza realitāte šī sieviete.

    Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s