Tikai meitene. Irma Grebzde

Sprīdītis 1992. gads, 142 lpp.
Latviešu grāmatu gadsimts: 1969. gads.

Bērnībā lasītu grāmatu lasīt ar tādu pašu prieku kā toreiz – tā ir reta, bet patiesa bauda. Tieši tā man gadījās ar Irmas Grebzdes “Tikai meitene”. Turklāt, tā aizrāvos ar stāstu, ka neko nepierakstīju, pēc tam aiznesu grāmatu uz bibliotēku un tikai tad attapos, ka nāksies paļauties vienīgi uz savu atmiņu.

Par ko tad es tā sapriecājos? Stāsts ir tik sirsnīgs un labestīgs, ka negribas no tā “izkāpt”. Pusaudze Aija pēc kara nokļūst Kanādā pie savas vienīgās radinieces, tur sadraudzējas ar vietējiem bērniem, iet skolā un vasarā strādā turīgu cilvēku lauku mājā, nopelnot savu pirmo algu. Lai gan Aija ir “tikai meitene”, tomēr paveic vairākus nozīmīgus darbus – paglabā kaimiņu onkuļa pulksteni no alkatīgiem radiem, savāc naudu draudzenes mātes ārstēšanai. Viņa pierāda, ka spēj paveikt to pašu un vēl vairāk kā puikas vai pieaugušie. Tajā pašā laikā Aija neko nedara savtīgos nolūkos, lai izrādītos. Viņa vienkārši rīkojas kā šķiet pareizi. Brīdī, kad viņa par visu vairāk vēlas, lai kāds viņu mīl un ar siltu roku noglāsta galvu, man pat sažņaudzās sirds. Tādas patiesas un vienkāršas emocijas strāvo no šīs grāmatas.

Stāstījums pirmajā personā, īsos, trāpīgos dzīves vērojumos, ļauj ieraudzīt pasauli ar pusaudža acīm. Notikumi un Aijas domas risinās saprātīgi un ar humoru. Varoņos neatrast raksturu dažādību, viņi gandrīz visi ir vienkārši labi cilvēki, tomēr tas netraucē. Autore ir radījusi vietu, kur cilvēki ir labestīgi, normāli, izpalīdzīgi, ar godaprātu. Ir jau tur arī pa kādam sliktajam darbam vai cilvēkam, bet jāatceras, ka šī ir bērniem domāta grāmata, tāpēc viss beidzas ātri un labi. Patīkami, ka Grebzde izvairījusies no moralizēšanas, ar ko nereti nākas sastapties bērnu grāmatās. Cik saprotu, grāmatā ir šis tas no autores pašas atmiņām.

“Tikai meitene” man ļoti atgādināja “Annu no Zaļajiem jumtiem” un bija patiesi žēl, ka grāmatiņa tik plāna. Es labprāt par Aijas dzīvi būtu lasījusi daudz vairāk.

Vērtējums: 5/5