Biedrs bērns un lielie cilvēki. Lēlo Tungala

grāmata bērniem, igauņu literatūraLiels un mazs 2018. gads, 240 lpp. Seltsimees laps #1

Kad izdevniecība man piedāvāja izlasīt “Biedru bērnu”, piekritu, jo mani saista atmiņu tēlojumi un šķita, ka šo grāmatu var lasīt dažāda vecuma paaudzes. Tā arī ir, nederēs vienīgi pavisam maziem bērniem, jo te tomēr garāki teikumi, sarežģītāki vārdi. Tēma arī nav no vieglajām, lai gan dažkārt ir “smiekli caur asarām”: Lēlo mammu aizved melnie vīri un Lēlo cer, ka mamma drīz atgriezīsies, ja viņa būs labs bērns. Tikai būt labam bērnam nemaz nav tik viegli. Īpaši tādai apķērīgai, vērīgai meitenei, kurai patīk izdomāt jocīgas dziesmas.

Manuprāt, “Biedrs bērns” ir skumjš stāsts, kurā pieaugušo pasaules šausmas saplūst ar bērna fantāziju un rotaļām. Ar bērna acīm un muti atklājas padomju režīma absurds, nežēlība un vājprāts. Ja kādu grib sodīt, tad sameklēs kaut vismazāko, neticamāko ieganstu un taisnīgums ir tikai tukšs vārds, uz ko naivi cer Lēlo tēvs.

Šajās atmiņās mani izbrīnīja diezgan atklātā pretpadomiskā izrunāšanās radu starpā Lēlo klātbūtnē, skapī glabātais mundieris un citas lietas. Ja meitene nevietā izrunātos, tas varētu beigties pagalam traģiski. Arī Sofi Oksanenas “Staļina govīs” bija jūtams, ka igauņi uzvedās brīvāk, nekā radies iespaids par latviešiem tajā laikā.

Vienīgais šīs grāmatas mīnuss man bija daudzie dziesmu citāti, jo šīs dziesmas nezinu un pieļauju, ka daudzas arī bija tikai igauņiem zināmas. Lēlo dziesmas ir svarīgas, tā ir daļa no viņas pasaules uztveres, tāpēc grāmatā to ir tik daudz. Viņa saliek kopā igauņu joku dziesmas ar radio skandināto patosu un top kokteilis, kas ļoti spilgti parāda ačgārno pasauli.

Lēlo izaug par populāru dzejnieci un rakstnieci, pēc viņas bērnības atmiņām nesen arī Igaunijā uzņēma filmu. Man gribētos zināt, kā viņai klājās pēc šīs grāmatas beigām un ceru, ka latviski būs arī pārējās triloģijas daļas.

Vērtējums: 3,5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Advertisements

Maņuņa. Narinē Abgarjana

bērnības atmiņas, ArmēnijaJumava 2017. gads, 360 lpp., Манюня #1

“Maņuņa” ir Armēnijā dzimušas krievu rakstnieces autobiogrāfiskas atmiņas par bērnību provinces pilsētiņā Berdā padomju gados. Dzīve šeit lielā mērā rit pa savam, jo vietējie iedzīvotāji ir spītīgi un ietiepīgi, bet  vietējais stukačs visiem zināms. Deficīts šeit valda tāpat kā citur, tomēr vietējie ļoti daudz gatavo paši (gan ievārījumus, gan segas) un no autores atmiņām nemaz tā nedveš veikalu tukšie plaukti, kādi bija manāmi pie mums.

Autores atmiņu galvenie tēli ir viņa pati – Narinē, viņas temperamentīgā draudzene Maņuņa, šerpā Maņuņas vecmāmiņa Roza jeb Ba, Narinē māsa – kauslīgā Karīna, un meiteņu vecāki. Domāju, ka vecākiem no šitiem skuķiem bija sirmi mati. Gandrīz visa grāmata ir viens par otru trakāki nedarbu stāsti. Ieslēdzot karstā ūdens boileri (tas strādā uz gāzes), gandrīz uzspridzina Ba dzīvokli; ar tēva bisi no balkona šauj uz nīstamo skolotāju; Maņuņa samīlas pieaugušā vīrietī un nes viņam visādus štruntus; Ba izmazgā un noliek žāvēties aitas vilnu, meitenes pa vilnu izspēlējas kā pa mākoņiem un vēl piekaisa ar smiltīm. Pārsvarā jau, protams, viss sākas nevainīgi, ar labiem nodomiem, bet beidzas traki. Narinē un Maņuņai grāmatā ir 8 – 12 gadi, bet autore laika plūdumu neievēro konsekventi, un ap grāmatas vidu pie kārtējā nedarba nākas brīnīties, vai tiešām tajā vecumā viņas bija tik dumjas, jo iepriekšējā nodaļā viņām bija 11 gadu.

Starp palaidnībām pavīd Armēnijas sadzīves ainas un tas bija interesanti. Universālveikala rindu šturmēšana, milzumgarš saraksts ciemiņam no galvaspilsētas ar atvedamām mantām, skolēnu kora vešana uz koncertu ar kravas auto, jo nebraukt nedrīkst, bet autobuss saplīsis, vietējās tradīcijas un tādā garā. Šādi reālu atmiņu uzzibsnījumi vismaz man šķiet krietni interesantāki par oficiāliem vēstures rakstiem.

Grāmatai nebūtu nācis par sliktu nesaudzīgāks redaktors, kurš izgrieztu laukā soctīklu pļāpu stila rindkopas. Piemirsu kur, bet lasīju, ka šīs atmiņas autore sākotnēji publicējusi blogā. Tas izskaidro stilu.  Vispār jau “Maņuņa” ir sirsnīgs un jautrs atmiņu stāsts par saulainu bērnību, bet es esmu īgņa. Sākumā es smējos, bet uz beigām sāka apnikt nebeidzamā palaidnību straume.

Vērtējums: 3/5

 

Īsās atsauksmes #10

Šīs būs pārsvarā pavisam īsas atsauksmes. Kārtējo reizi gāju cauri savam grāmatplauktam, lai atbrīvotu vietu un atklāju dažas izlasītas grāmatas, par kurām neesmu uzrakstījusi. Tad papētīju izlasīto grāmatu sarakstu un atklāju vēl daudzas tādas sākot no 2011. gada. Tipiski man. Tad nu sākam.

Hush, Hush

Hush, Hush. Becca Fitzpatrick

Simon & Schuster BFYR 2009, 391 lpp. Hush, Hush #1

Šo jauniešu fantāzijas romānu pieminēju pie sērijām, kuras neturpināšu. Izlasīju 2011. gadā. Tipisks jauniešu fantāzijas mīlas stāsts ar naivu, neveiklu meiteni un noslēpumainu puisi. Šoreiz puiša lomā ir lecīgs, roķīgs kritušais eņģelis. Tur bija kaut kāds konflikts starp eņģeļiem, bet neko sīkāk vairs neatceros. Bija izklaidējoši. Daļa sižeta un dialogu šķita kā nosperti no “Krēslas”.

Vērtējums: 3/5

2011. gadā kārtējo reizi izlasīju Lūsijas Modas Montgomerijas “Zilo pili”, bet tā ir viena no manām mīļākajām grāmatām un pelnījusi manu sajūsmu vismaz 500 vārdu garumā, tāpēc par to būs atsevišķs raksts. Šo grāmatu vēlreiz izlasīju arī 2013. gadā. Vēl divi parādi no 2013. gada ir “Vējiem līdzi” un “Among Others”.

Among Others. Jo Walton

Among Others. Jo Walton

Tor Books 2011, 304 lpp.

Šis romāns man ļoti, ļoti patika. Tik ļoti, ka nevarēju saņemties neko uzrakstīt. Stāsts par vientuļu meiteni ar bagātu iztēli, kura mīl lasīt fantastikas/fantāzijas grāmatas. Ai, tur bija tik daudz kā vairākos slāņos. Pieaugšana, vientulība, sāpes, draudzība, nesaskaņas ar pieaugušajiem un vienaudžiem, grāmatas un fejas. Oda 1980. gadu fantastikas romāniem un grāmatu dziedinošajam spēkam.

Vērtējums: 5/5. Spīganai un Sibillai par šo romānu ir plašākas atsauksmes.

 

Vējiem līdzi. Margareta Mičela

Vējiem līdzi. Margareta Mičela

Liesma 1991. gads, 462+483 lpp.

Šī ir manas mammas grāmatu kaislība un droši vien daudzām mammām bija līdzīgi. Tagad viņas eksemplārs (romāns divās grāmatās) stāv manā plauktā. O, es pilnīgi saprotu daudzu sieviešu sajūsmu. Drosmīgā, neatlaidīgā, spridzīgā Skārleta O`Hāra ir apbrīnas vērta pat tad, kad sastrādā dažas muļķības. ASV dienvidi, kokvilnas plantācijas, pilsoņu karš un pāri visam mīlestība.

Vērtējums: 5/5. Lieliska ir arī 1939. gada filma “Gone with the Wind” ar Vivjenu Lī un Klārku Geiblu galvenajās lomās. Uzjautrinošs fakts – Vivjena nav varējusi ciest Klārku, viņam smirdējusi mute.

Ar 2014. gadu ir baigi slikti, esmu pamatīgi slinkojusi ar rakstīšanu. Par dažām gribu uzrakstīt plašāk, tāpēc par tām kaut kad vēlāk.

30071

The Walking Dead. Book 1 – 3. Robert Kirkman

Image Comics 2004 – 2007, 304+304+304 lpp. The Walking Dead #1 – 36

2014. gadā man bija zombiju fāze, tāpēc iekritu “The Walking Dead” komiksā. Paspēju izraut pirmos trīs krājumus, pirms sašķebināja. Komiksa melnbaltais izpildījums un arī zīmēšanas stils man patika, patika arī sižets, pamatīga spriedze, komplicēti varoņi, bet apnika zombiji. Cik gan ilgi var skatīties uz pretīga paskata, agresīviem staigājošiem miroņiem?

Vērtējums: 5/5. Vairāk gan neturpināšu.

 

12294652

My Life Next Door. Huntley Fitzpatrick 

Dial Books For Young Readers 2012, 394 lpp. My Life Next Door #1

Feins un viegls jauniešu contemporary romāns par attiecībām ģimenē un pirmo mīlestību. Pat nešķita pārāk klišejisks, vai vāji uzrakstīts. Ļoti piemērots vasarai.

Vērtējums: 5/5.

 
 
 
 
 
6936382

Anna and the French Kiss. Stephanie Perkins

Dutton Juvenile 2010, 372 lpp. Anna and the French Kiss #1

Vēl viens no tās vasaras romāniem, arī viegls, romantisks un par pirmo mīlestību. Beigās drusku par saldu. Īpašais – galvenā varone ir apmaiņas studente Parīzē.

Vērtējums: 4,5/5. Izskatās, ka sēriju neturpināšu, jo pārējās grāmatas ir par citiem varoņiem.

 
 
 
20929886

The Big Set. Ilze Powell

Self published 2014, 206 lpp. Elize Lapsene Series #1

Cik atceros, šis bija ASV dzīvojošas latvietes debijas romāns. Chick-lit visā tās spozmē. Salda košļene un nekas vairāk. Atgādināja “Sekss un lielpilsēta” fantāzijas. Galvenajai varonei muļķīgs uzvārds.

Vērtējums: 3/5. Otro daļu nelasīšu.

 
 
 
 
Rons Adners "Skaties plašāk"

Skaties plašāk. Rons Adners

Jumava 2013. gads, 272 lpp.

Bāc, es vairs neatceros, ko lasīju un ko domāju. Atceros tikai, ka šī bija par ekonomiku, biznesa izaugsmi, inovācijām utml. Lasot bija interesanti, šo to ļāva saprast un uzzināt.

Toreiz ieliku vērtējumu 3,5/5.

 
 
 
 
20910157

Yes Please. Amy Poehler

Dey St. 2014, 329 lpp.

Ignorēju amerikāņu komiķus un daudzos komēdijseriālus, tāpēc Eimijas vārds man neko neizteica, tomēr salasījos labas atsauksmes un nenožēloju. Šī bija ļoti forša autobiogrāfiska papļāpāšana par dzīvi, humoru, filmēšanos un visu pa vidam. Atšķirībā no Elenas Dedženeresas izmisīgā sarkasma, “Yes Please” man tiešām lika smieties un raisīja simpātijas pret autori.

Vērtējums: 4/5. Audiogrāmata esot vēl labāka, jo to Eimija lasa pati.

 
S. J.J. Abrams

S. J.J.Abrams, Doug Dorst

Mulholland Books 2013, 456 lpp.

Skaidrs, ka nepienāks tāds brīdis, kad spēšu pienācīgi izteikties par šo fantastisko, sarežģīto romānu tik neparastā izpildījumā (lasītāju piezīmes lappušu malās, papildus materiāli starp lappusēm). Romāns norāva man jumtu un dažas epizodes satricināja līdz dvēseles dziļumiem. Domāju, ka aizšūtās mutes man rādīsies murgos, tomēr tā nenotika. Šis ir romāns, kas palicis ar mani kā rēta.

Vērtējums: 5/5. Ejiet, palasiet Asmodeus sakarīgo atsauksmi.

 

Uz tik pacilājošas nots beigšu savu garo parādu atskaiti. Paldies tiem, kuri izturēja līdz beigām.

 

Es dzīvoju Mūsmājās. Mirdza Kļava

Es dzīvoju Mūsmājās. Mirdza KļavaLiesma 1977. gads, 152 lpp.

Grāmatu apmaiņas galds patiesībā ir maza ellīte, jo pie rokām mēdz pielipt grāmatas, kuras nemaz neietilpst lasīšanas tūkstošgades plānā, bet – žēl, kā atstāsi un varētu būt interesanti… Mirdzas Kļavas plānās grāmatiņas nonākšanai manā plauktā gan ir nopietns attaisnojums – saturs vēsta par autores bērnības daļu, ko viņa pavadīja Riekstiņos. Tajās pašās mājās, kuras Jānis Jaunsudrabiņš attēlojis “Baltā grāmatā”. Bez tam, kā zināms, manā sirsniņā atvēlēta īpaša vieta rakstnieku (un rakstnieču, ja gribam būt korekti un precīzi) bērnības atmiņām.

“Es dzīvoju Mūsmājās” ir ātri izlasāms atmiņu tēlojumu kopums ar tīri simpātiskām ilustrācijām. Viss sākas ar Dāboliņu ģimenes ienākšanu Riekstiņos par rentniekiem (ap 1929. gadu) un noslēdzas ar viņu pārcelšanos uz Rīgu pēc 5 – 6 gadiem. Viņi – tēvs, māte, mazā Mirdza (viņai grāmatas sākumā ir 5 vai 6 gadi), vienpadsmitgadīgā māsa Zenta un četrgadīgais Imants. Tēvam, kā jebkuram zemniekam, ir sapnis izpirkt mājas un tikt saimniekos. Viņi nav neko turīgi, Riekstiņu zeme noplicināta, bet pamazām iekārtojas un rocība aug. Sapnim gan nav lemts piepildīties, jo māju saimnieks pieprasa pārāk augstu rentes maksu, ražas gads neveiksmīgs un bērni jāsūta skolā.

Man šādās atmiņās visinteresantākais vienmēr ir kultūrvēsturiskais un sadzīves fons. Kā nebija naudas apaviem un tāpēc Mirdza visu ziemu pavadīja istabā, kā strādāja pat četrgadīgais Imants, kā notika zirgu pirkšana no čigāniem, kā Jaungada sagaidīšanas galds pēc mūsu standartiem būtu trūcīgs, bet viņiem – bagātīgs, kā skolā visi mācījās vienā telpā. Lopu bietes Neretas pusē sauca par burakiem. Zentas skolas nauda Jēkabpilī bija 120 latu. Tādi sīkumi.

Lai gan autore cenšas, lai tās būtu bērna atmiņas, tā tomēr ir pieauguša cilvēka balss un tā nav pārāk talantīga. Mirdzas Kļavas stils vairāk iederas avīžrakstos nevis literatūrā. Mazliet jāpasmaida par to, cik ļoti bieži viņa uzsver šo (mājas, apkārtne, skola) netiešo saikni ar Jaunsudrabiņu. Paliek sajūta, ka autore pārlieku cenšas gūt labumu no tā, ka dzīvojusi tajās pašās mājās, kur Jaunsudrabiņš. Varbūt, ka tolaik viņš tiešām bija tik slavens un novadnieki “skūpstīja zemi zem viņa kājām”. Varbūt, ka 1970. gados bija izdevīgi izmantot šīs atmiņas, lai gūtu sev labumu. Tāpat iespējams, ka šī brīža tukšais un uzpūstais slavenību kults ir padarījis mani cinisku.

Tāpat kā Zeiboltu Jēkaba “Liktenis”, šis darbs vedināja mani domāt, ka laiki mainās, bet cilvēki pa lielam paliek tādi paši. Tādā ziņā ir labi, ka Mirdza Kļava raksta tā kā raksta. Cakas, romantika un nostaļģija šiem autoriem īsti nepadodas un tas ļauj ieraudzīt, ka agrāk zāle tomēr nebija zaļāka, latvieši nebija eņģeļiem līdzīgas būtnes, kas dzīvoja svētbirzīs vai, rokās sadevušies, draudzīgi gāja pa laukiem dziedādami. Viss bija tāpat kā tagad – kāds godīgi un smagi strādāja, kāds cits pārtika no šī darba augļiem un savtīgi prasīja aizvien vairāk, kamēr vēl kāds slinkoja un dzēra. Normāli, parasti cilvēki.  “Es dzīvoju Mūsmājās” ir spilgta liecība, ka rausēji visos laikos vienādi un nekādi draugi visi latvieši nav bijuši.

Kopumā laiks, ko pavadīju lasot šo grāmatu, nav zemē nomests un grāmatiņa pat šķita par plānu. Vai romāns “Māra Rīgā” (1979), kurā izmantoti autobiogrāfiski materiāli, varētu būt par viņas bērnību un jaunību Rīgā?

Vērtējums: 3,5/5

Tikai meitene. Irma Grebzde

Tikai meitene. Irma GrebzdeSprīdītis 1992. gads, 142 lpp.
Latviešu grāmatu gadsimts: 1969. gads.

Bērnībā lasītu grāmatu lasīt ar tādu pašu prieku kā toreiz – tā ir reta, bet patiesa bauda. Tieši tā man gadījās ar Irmas Grebzdes “Tikai meitene”. Turklāt, tā aizrāvos ar stāstu, ka neko nepierakstīju, pēc tam aiznesu grāmatu uz bibliotēku un tikai tad attapos, ka nāksies paļauties vienīgi uz savu atmiņu.

Par ko tad es tā sapriecājos? Stāsts ir tik sirsnīgs un labestīgs, ka negribas no tā “izkāpt”. Pusaudze Aija pēc kara nokļūst Kanādā pie savas vienīgās radinieces, tur sadraudzējas ar vietējiem bērniem, iet skolā un vasarā strādā turīgu cilvēku lauku mājā, nopelnot savu pirmo algu. Lai gan Aija ir “tikai meitene”, tomēr paveic vairākus nozīmīgus darbus – paglabā kaimiņu onkuļa pulksteni no alkatīgiem radiem, savāc naudu draudzenes mātes ārstēšanai. Viņa pierāda, ka spēj paveikt to pašu un vēl vairāk kā puikas vai pieaugušie. Tajā pašā laikā Aija neko nedara savtīgos nolūkos, lai izrādītos. Viņa vienkārši rīkojas kā šķiet pareizi. Brīdī, kad viņa par visu vairāk vēlas, lai kāds viņu mīl un ar siltu roku noglāsta galvu, man pat sažņaudzās sirds. Tādas patiesas un vienkāršas emocijas strāvo no šīs grāmatas.

Stāstījums pirmajā personā, īsos, trāpīgos dzīves vērojumos, ļauj ieraudzīt pasauli ar pusaudža acīm. Notikumi un Aijas domas risinās saprātīgi un ar humoru. Varoņos neatrast raksturu dažādību, viņi gandrīz visi ir vienkārši labi cilvēki, tomēr tas netraucē. Autore ir radījusi vietu, kur cilvēki ir labestīgi, normāli, izpalīdzīgi, ar godaprātu. Ir jau tur arī pa kādam sliktajam darbam vai cilvēkam, bet jāatceras, ka šī ir bērniem domāta grāmata, tāpēc viss beidzas ātri un labi. Patīkami, ka Grebzde izvairījusies no moralizēšanas, ar ko nereti nākas sastapties bērnu grāmatās. Cik saprotu, grāmatā ir šis tas no autores pašas atmiņām.

“Tikai meitene” man ļoti atgādināja “Annu no Zaļajiem jumtiem” un bija patiesi žēl, ka grāmatiņa tik plāna. Es labprāt par Aijas dzīvi būtu lasījusi daudz vairāk.

Vērtējums: 5/5