Jumava 2017. gads, 360 lpp., Манюня #1
“Maņuņa” ir Armēnijā dzimušas krievu rakstnieces autobiogrāfiskas atmiņas par bērnību provinces pilsētiņā Berdā padomju gados. Dzīve šeit lielā mērā rit pa savam, jo vietējie iedzīvotāji ir spītīgi un ietiepīgi, bet vietējais stukačs visiem zināms. Deficīts šeit valda tāpat kā citur, tomēr vietējie ļoti daudz gatavo paši (gan ievārījumus, gan segas) un no autores atmiņām nemaz tā nedveš veikalu tukšie plaukti, kādi bija manāmi pie mums.
Autores atmiņu galvenie tēli ir viņa pati – Narinē, viņas temperamentīgā draudzene Maņuņa, šerpā Maņuņas vecmāmiņa Roza jeb Ba, Narinē māsa – kauslīgā Karīna, un meiteņu vecāki. Domāju, ka vecākiem no šitiem skuķiem bija sirmi mati. Gandrīz visa grāmata ir viens par otru trakāki nedarbu stāsti. Ieslēdzot karstā ūdens boileri (tas strādā uz gāzes), gandrīz uzspridzina Ba dzīvokli; ar tēva bisi no balkona šauj uz nīstamo skolotāju; Maņuņa samīlas pieaugušā vīrietī un nes viņam visādus štruntus; Ba izmazgā un noliek žāvēties aitas vilnu, meitenes pa vilnu izspēlējas kā pa mākoņiem un vēl piekaisa ar smiltīm. Pārsvarā jau, protams, viss sākas nevainīgi, ar labiem nodomiem, bet beidzas traki. Narinē un Maņuņai grāmatā ir 8 – 12 gadi, bet autore laika plūdumu neievēro konsekventi, un ap grāmatas vidu pie kārtējā nedarba nākas brīnīties, vai tiešām tajā vecumā viņas bija tik dumjas, jo iepriekšējā nodaļā viņām bija 11 gadu.
Starp palaidnībām pavīd Armēnijas sadzīves ainas un tas bija interesanti. Universālveikala rindu šturmēšana, milzumgarš saraksts ciemiņam no galvaspilsētas ar atvedamām mantām, skolēnu kora vešana uz koncertu ar kravas auto, jo nebraukt nedrīkst, bet autobuss saplīsis, vietējās tradīcijas un tādā garā. Šādi reālu atmiņu uzzibsnījumi vismaz man šķiet krietni interesantāki par oficiāliem vēstures rakstiem.
Grāmatai nebūtu nācis par sliktu nesaudzīgāks redaktors, kurš izgrieztu laukā soctīklu pļāpu stila rindkopas. Piemirsu kur, bet lasīju, ka šīs atmiņas autore sākotnēji publicējusi blogā. Tas izskaidro stilu. Vispār jau “Maņuņa” ir sirsnīgs un jautrs atmiņu stāsts par saulainu bērnību, bet es esmu īgņa. Sākumā es smējos, bet uz beigām sāka apnikt nebeidzamā palaidnību straume.
Vērtējums: 3/5
Marii grāmatplaukts 
🙂 šitais bij foršs. Nujā, skaidrs, ka blēņu koncentrācija uz kvadrātmetru ir liela. Tie parastie, ikdienišķie notikumi, kas faktiski veido dzīvi, ir izlaisti, jo tie jau tā atmiņā neaizķeras. Un šo to ikdienišķu un parastu arī bērnībā uztver spilgtāk, nekā tas ir, un, atceroties par to pieaugušā vecumā, varbūt gribas aprakstīt vēl spilgtāk. Tas kora brauciens… atceros, mums pionieru vecumā vajadzēja braukt talkā uz kolhozu. No rīta ļoti ilgi neatbrauca pakaļ, kamēr ieradās viena smagā mašīna. Jautri dziedādami, braucām kravas kastē. Varbūt viņiem arī autobuss bija saplīsis…
PatīkPatīk
Domāju, ka kā bloga raksti, kurus publicē ik pa laikam un līdz ar to arī sanāk lasīt ar starplaikiem, šis teksts strādā ļoti labi. Katrā ziņā autorei izdevies visu pasniegt caur bērnu acīm, atmetot pieauguša cilvēka pieredzi un domāšanu.
PatīkPatīk