Mājas pasaules malā. Maikls Kaningems

 

Izdevis apgāds “Atēna” 2003.g, (lappušu skaits piemirsās, varētu būt ap 300). “Mājas pasaules malā” pārstāv ASV literatūru topā 80/80.

Laikam jau Maikls Kaningems ir vairāk slavens ar savu “Stundas”, bet mana izvēle krita uz šo darbu tīrās nejaušības dēļ.

Romāns vēsta par diviem bērnības draugiem Džonatanu un Bobiju, kuri atšķirīgi tomēr līdzīgi izjūt pasauli – viņi tajā neiederas. Pasaulē neiederas arī Klēra, kura šos puišus iemīl un izveidojas savdabīgs mīlas trīsstūris. Kopā viņi laimīgi dzīvo kā savulaik hipiji komūnā līdz brīdim, kad Klēra saprot, ka mātes loma viņai ir svarīgāka par puišiem un sevi pašu. Un viņa ir tā, kas pamet mājas, ko viņi tik ilgi centušies iemantot.

Darbs ir psiholoģiski sarežģīts, tomēr tas man nešķita smags kā kādā recenzijā lasīju. Romānam vērtību piešķir notikumu atstāstījumos no galveno varoņu viedokļa, līdz ar to mēs lasām atmiņas un domas nevis vienkāršu notikumu atstāstījumu.

Džonatans par sevi:

Biju spiests izturēties pret viņu ar maigumu, jo ienīdu viņu; jo man gribējās kliegt uz viņu par to, ka viņš ir tik parasts un nav spējis mainīt manu dzīvi. Arī es jutos nobijies; arī es gribēju iemīlēties.

Klēra par sevi:

Neizlēmīga, neorganizēta sieviete, kas izkritusi no jebkurām konvencionālām attiecībām. Vilkusi līdzi savu bērnību līdz četrdesmit gadu vecumam un vēl tālāk.

Bobijs par sevi:

“Tu gluži vienkārši dod citiem to, ko viņi grib. Vai ne?”

“Nezinu,” es atbildu.

Ir lietas, kuras es nespēju viņai pateikt, lietas, ko neprotu izstāstīt. Es piederu gan pie dzīvajiem, gan pie mirušajiem. Es dzīvoju ne tikai savā vietā, bet arī vēl dažu citu cilvēku vietā.

Visi mēs gribam mīlēt, gribam saprast sevi un iemantot vietu, ko saukt par mājām. Šo problēmu cenšas šķetināt Kaningems ar sabiedrības rāmjos ne gluži ietilpstošu cilvēku starpniecību. Starp citu, interesanta ir arī romāna papildus līnija par Džonatana vecākiem, īpaši māti, kura savas nepiepildītās ilgas pārvērš perfektā kulinārijas mākslā, 30 gadus domā par sava vīra pamešanu, tomēr seko tam uz tuksnesi. Interesanta ir arī nianse par hipiju kultūras un Vudstokas lielo ietekmi uz tā laika sabiedrību – Bobijs izaug vienu vienīgu vēlmi: nokļūt Vudstokā, lai gan īstenībā atmiņas par pasākumu ir uzpūstas daudz glaimojošākas par realitāti.

Vērtējums: 4/5. Priekš manis romāns varēja beigties dažas nodaļas ātrāk. Pēdējās nodaļas likās traucējošas, tā it kā autoram bija noteikts uzrakstīt tik un tik lapaspuses un tad viņš to arī uzcītīgi darīja.

Maikls Kaningems dzimis 1952.g., dzīvo Ņujorkā un apbalvots ar Pulicera prēmiju un PEN/Folknera balvu daiļliteratūrā. Gan “Stundas”, gan “Mājas pasaules malā”  ir piedzīvojušas Holivudas ekranizāciju.