Baltvācieši, boļševiki un citi piemirstie

Sākšu ar mazu atkāpi kā es iekritu sērijas “Latvijas vēstures mīti un versijas” nagos. Man bija plāns novembrī lasīt latviešu literatūru. Grāmatu klubā šo vēstures grāmatu sēriju aktīvi lasīja un nolēma novembrī uzaicināt ciemos Mārtiņu Mintauru – vienu no vēsturniekiem – un izdevniecības Aminori pārstāvi Initu Saulīti-Zanderi. Būtu kauns ierasties neko nezinot, tāpēc arī es paņēmu izlasīt vienu no sērijas grāmatām, kurā Māris Zanders sarunājas ar jau pieminēto Mārtiņu Mintauru. Grāmata izrādījās tik interesanta, ka uz karstām pēdām paņēmu izlasīt vēl 2 šīs sērijas grāmatas. Tās visas skar vienu laika periodu – Latvijas 19. gadsimtu un 20. gadsimta pirmo pusi un labi viena otru papildina. Tāpēc tagad par visām trim.

U.c. Ārpus kolektīvās atmiņas palikušie. Mārtiņš Mintaurs, Māris Zanders

Aminori 2023, 347 lpp. Latvijas vēstures mīti un versijas

Šajā grāmatā vēsturnieks Mārtiņš Mintaurs sarunājas ar žurnālistu Māri Zanderu par tēmām, cilvēkiem un faktiem laika posmā no 19. gs. līdz 2. pasaules karam, ko esam piemirsuši vai izvēlējušies piemirst tāda vai citāda iemesla dēļ. No grāmatu kluba tikšanās sapratu, ka saruna varēja būt vēl trīsreiz garāka.

Vidusskolā cītīgi mācījos vēsturi un man šis priekšmets patika, vēlāk tam esmu pievērsusi pārāk maz uzmanības, un varbūt tāpēc no abu kungu sarunas uzzināju daudz jauna un pārsteidzoša. Domāju arī, ka līdz šim vairāk esmu redzējusi un dzirdējusi to vienu – “pareizo” – vēstures versiju, bet realitāte bija sarežģītāka, raibāka un ne vienmēr ērta. Reizēm kaut kas notika vienkārši tāpat vai sagadīšanās pēc, reizēm tas bija gadiem briedis strāvojums un ietekme no ārpuses. Kaut vai jaunlatvieši. No literatūras stundām atceros, ka viņi it tā radās tukšā vietā, ne no kurienes. Par to arī Zanders jautā – kā tas var būt? Mintaurs izskaidro, ka nebija tukša vieta, tikai nav ērti atcerēties, ka baltvācieši būtībā veicināja mūsu kultūras un nacionālās pašapziņas veidošanos. Viņiem gan bija savi savtīgi mērķi un rezultāts sanāca ne tāds kā viņi cerēja. Otrs veicinošais spēks bija Krievijas impērijas pusē un arī to pirmajā brīdī var būt grūti pieņemt. To var labāk saprast izlasot “Latvieši, vācbaltieši un Krievija” un Augusta Deglava “Rīgu”.

Es varētu te minēt veselu sarakstu ar faktiem un notikumiem, kas mani pārsteidza, bet tas būs gari un iesaku pašiem izlasīt grāmatu. Te jārunā arī par vēsturisko atmiņu. Kāpēc mēs kaut ko atceramies, bet ko citu aizmirstam? Grāmatā tas tiek aprunāts un domāju, ka ir svarīgi atcerēties – vēsturnieki ne tikai pēta pagātni, viņi tajā “atrod” vēsturi, “sacerot” to atbilstoši savām interesēm vai sabiedrības pieprasījumam. Jāatceras arī, ka vēsture ir pretrunīga, dažādi uztverama un skaidrojama.

Ļoti, ļoti interesanta grāmata. Viegli lasīt, jo teksts nav sauss, tas veidots kā intervija, ir arī daudz vizuālā materiāla. Vienīgi man šķita par īsu, varēja vēl.

Vērtējums 5/5

Latvieši, vācbaltieši un Krievija. Polemiska saruna. Gints Apals, Māris Zanders

Aminori 2020, 158 lpp. Latvijas vēstures mīti un versijas

Pēc Mintaura grāmatas nolēmu turpināt ar tēmu, kas gan turpina, gan papildina “U.c.” iesākto sarunu par baltvāciešiem/vācbaltiešiem un arī par Krieviju. Gints Apals lieto “vācbaltieši”, Mintaurs – “baltvācieši” un domas dalās, kā būtu pareizi. Ja mani atmiņa neviļ, tad gadiem ir iegājies tā, ka latvieši lieto “baltvācieši”, savukārt šeit dzīvojušie un vēlāk izceļojušie vācieši lietoja “vācbaltieši”.

Divas trešdaļas no šīs grāmatas ir vēsturnieka Ginta Apala monologs, īsa saruna ir tikai pašās beigās. Mani mulsināja atsauču trūkums, bet saņēmu skaidrojumu no redaktores, ka, tā kā šī ir viena no pirmajām sērijas grāmatām, viņi vēl taustījās par vēlamo formātu, bet Apala teiktais balstoties citos viņa pētījumos un publikācijās.

Gints Apals raksta par neērtu tēmu – vācbaltiešu lomu mūsu nacionālās pašapziņas un kultūras attīstībā, dalību Brīvības cīņās, latviešu attieksmi pret viņiem, agrārreformu un kur šajā “ķīselī” pa vidu atrodas Krievija ar savām idejām. Nekāda skaistā un romantiskā aina neveidojas. Grāmatas beigas vispār ir kā pliķis sejā.

Protams, arī šo mēs varam uzskatīt par vēl vienu vēstures versiju. Lasot vietām atmiņā salīdzināju ar Mintaura teikto un pretrunas nemanīju. Abi vēsturnieki ir vienisprātis, ka vācbaltiešiem bija daudz lielāka nozīme mūsu tautas un valsts vēsturiskajos procesos nekā mums patīk atzīt. Jāpiezīmē, ka vācbaltiešiem (vismaz sākotnēji) nebija prātā neatkarīga Latvija, viņi nedomāja tādās kategorijās. Saspīlējums starp abām pusēm bija liels un par to grāmatā tiek diezgan daudz runāts un skaidrots.

Arī šajā grāmatā man bija daudz pārsteidzošu atklājumu, varētu rakstīt vēl un vēl. Atkal jau – grāmata varēja būt biezāka. Bonusā iesaku šo 2020. gada raidierakstu, kura lielākā daļa veltīta sarunai ar Gintu Apalu par grāmatas tēmu.

Vērtējums: 4/5

Ķēpīga tēma. Latvieši – boļševiku balsts? Jānis Šiliņš, Māris Zanders

Aminori 2020, 110 lpp. Latvijas vēstures mīti un versijas

Tālāk pavērsu skatienu austrumu virzienā, jo jau Apals diezgan aizskāra no tās puses nākušo komunistisko ideju ietekmi uz vācbaltiešu stāvokli Latvijā. Šī grāmata ir sarunas veidā un Šiliņš teikto balsta savās publikācijās (publicēto darbu saraksts atrodams grāmatas beigās). Te arī labi piemeklēts vizuālais materiāls, jo bijis vairāk pieejams, par vācbaltiešiem tas šķita drīzāk nejaušs.

Tēma tiešām ķēpīga, bet tagad mazliet labāk saprotu, kas tolaik notika, kāpēc mūsējie tā pieslējās lieliniekiem, kāpēc tik daudzi Krievijā bija labos amatos un čekā. Saprotu arī to, ka kreisumam ir dažādas nokrāsas un viss ir sarežģīti. Grāmatiņa plāna, bet negāja ātri. Varbūt tāpēc, ka nekā patīkama tekstā nav, jānopūlas saprast ideoloģiju un politiskie gājieni kā šahā. Atkal daudz pārsteidzošā. Piemēram, Jukums Vācietis – Padomju Krievijas bruņoto spēku virspavēlnieks, Pēteris Stučka, kurš stāvēja pie čekas šūpuļa un darīja vēl visu ko citu, ko es gribētu nosaukt par ļaunumu, un vēl citi personāži un notikumi.

Šiliņš mēģina visu sakarīgi izskaidrot, bet vispār tas laiks bija baigā putra un jautājumu gan lasītājiem, gan vēsturniekiem joprojām ir vairāk nekā atbilžu. Varbūt arī paliksim bez atbildēm, jo tās ir Krievijas slēgtajos arhīvos, bet saruna varēja būt garāka (sāku atkārtoties kā veca plate….).

Vērtējums: 4/5

Lasīju visas trīs grāmatas un domāju, ka reizēm atliek vien pabrīnīties kā mums, par spīti miljons šķēršļiem, svešām varām, iekšējiem kašķiem un visam pārējam, izdevās vienoties par virzienu un tikt pie savas valsts. Liela loma bija literātiem un citiem kultūras darbiniekiem, dažādiem izglītotiem cilvēkiem, kas reizēm nemaz labi nerunāja latviski, sociķiem, jaunlatviešiem, pirmajiem turīgajiem latviešu kapitālistiem un daudziem citiem.

Man ir plāns izlasīt visu sēriju. Tagad ir svaigi iznākusi grāmata par Ulmaņlaikiem, kas labi paturpinās šajās trīs grāmatās iesākto laika posmu un tēmas, tad varētu turpināt ar grāmatu par pielāgošanos padomju gados un beigās atkāpties senākā pagātnē par Livoniju un zviedru laikiem.

R.I.P. XVIII atskaite

Godīgi sakot, man pašai pārsteigums, ka izlasīju visu, ko biju ieplānojusi izlasīt. Neviens izvēlētais literārais darbs nebija šermuļus uzdzenošs, kas varbūt labi, citādi bail naktī iet uz labierīcībām. Viss vairāk grozījās ap tumšo fantāziju, mītiem un tēliem, kam mēs piedēvējam nāves, tumsas, briesmu, ļaunuma īpašības. Kopumā tāda eklektiska kolekcija, kas ļāva nenogurt no šī izaicinājuma. Turpinājumā īsumā par katru izlasīto grāmatu.

Meklējiet sievieti. Andris Kolbergs

Zvaigzne ABC 2023. gads, 480 lpp.

Pieļauju, ka daļa no jums skatījās pašmāju daudzsēriju filmu “Krimināllieta iesācējam”, kas uzņemta pēc šī romāna motīviem. Iespējams, ka tāpēc Zvaigzne ABC šo romānu izdevusi atkārtoti. Katrā ziņā, man filma bija tiešs pamudinājums izvēlēties šo Kolberga romānu, jo filma ļoti patika.

Teikšu tā – šoreiz filma labāka. Zinu, šokējoši. Varbūt tā neteiktu, ja vispirms lasītu grāmatu, bet filma bija spraigāka. Grāmatā Kolbergs ļoti pamatīgi stāsta par visu. Tas sākumā ir interesanti, daudz var uzzināt par čekas aģentu darbu un 1990. gadu sākumu, legālajiem zagļiem, izmeklētāju sūro ikdienu, bet uz beigām viņš ik pa laikam aizmaldās (pēkšņi rindkopas par jezuītiem, kaut kādas pārdomu pērles, terminu skaidrojumi u. tml.). Viņš burkšķ arī par politisko un ekonomisko situāciju, kas ir pamatoti un tomēr nelabi ož pēc autora personīgajiem uzskatiem, kas man šķita traucējoši. Nevaru izlemt, kuras beigas man patīk labāk – grāmatas vai filmas, abas savā veidā ticamas un labas.

Vērtējums: 3,5/5

The Last Pirate of New York: A Ghost Ship, a Killer, and the Birth of a Gangster Nation. Rich Cohen

Random House 2019, 256 lpp.

Šausmīgi garš nosaukums fascinējošam stāstam par Albertu Hiksu, kuru notiesāja kā Ņujorkas pēdējo pirātu (vai varbūt pirmo gangsteri?). Šķīru lapas kā aizraujošā trillerī, jo autoram ir stāstnieka talants. Varbūt viņš šo to piepušķoja, bet tas noteikti palīdzēja pilnvērtīgi uzburt Ņujorkas ielas, nabadzīgo kvartālu, ostu, noziegumu un visu pārējo.

Hiksa dzīve bija vienkārši traka un man bija jādomā par to, ka viņu nevarētu notiesāt, ja viņš nebūtu tik nepiesardzīgs savas pašpārliecinātības dēļ. Tajā laikā bija ļoti grūti pierādīt slepkavību, ja nebija līķu. Pūlis bija šokā par tik nekaunīgu noziegumu, bet viņi bija arī šokā, ka Hiks neatbilst vizuālam priekšstatam, kāds izskatās noziedznieks. Daļa sabiedrības viedokļa aizgāja tik tālu, ka sāka viņu uztvert kā elku un attaisnot viņa rīcību. Izskatīgs cilvēks taču nevar būt tik ļauns kā prese, policija un tiesa viņu mēģina pataisīt. Par šo bija tikpat interesanti lasīt kā Hiksa dzīvesstāstu pilnu ar slepkavībām, pirātismu un alkoholu. Ļoti daudz interesantu detaļu pastāstīts arī par 1860. gadu Ņujorku un Ameriku vispār, uzzināju daudz jauna. Vienīgā iebilde, ka autors savu lielo aizrautību ar gangsteriem tā drusku aiz matiem mēģina savilkt kopā ar Hiksa dzīvesstāstu un viņa potenciālo nākotnes ietekmi uz citiem bandītiem.

Vērtējums: 4,5/5

Skeleta Juhana gaitas. Trīnu Lāna

Liels un mazs 2022. gads, 60 lpp.

Rozā ir perfekta krāsa tumšā laika lasīšanas izaicinājumam, vai ne? Nu ja, es arī tā padomāju. Reti lasu bērnu grāmatas, bet šī mani ar vāka dizainu piesaistīja jau pirms gada, tad saklausījos labas atsauksmes un nolēmu, ka šis rudens ir īstais laiks iepazīties ar Juhanu.

Iespējams, ka Trīnu kāds jautāja “kāpēc?”, bet viņa atbildēja “kāpēc ne?!” un radīja asprātīgu un pieņemošu stāstu par pensionēta skeleta Juhana gaitām, kurš, noguris no darba skolā, vecumdienas pavada pie pensionēta pāra laukos. Dzīve tur izvēršas gana interesanta – gan jāpalīdz tētei un māmukam, viņus arī savu reizi mierinot, gan jāaizbiedē zagļi, jāiet pirtī un jādara vēl citas lietas. Ļoti atbilstošas Marjas Līsas Platsas ilustrācijas. Izlasīju grāmatu vienā elpas vilcienā un tagad gribētos dzirdēt to ezera dziedāšanu. Grāmata, kas var patikt gan lieliem, gan maziem.

Vērtējums: 4/5

Fabulous Monsters: Dracula, Alice, Superman, and Other Literary Friends. Alberto Manguel

Yale University Press 2020, 256 lpp.

Vēl viena grāmata ar garu nosaukumu. Šoreiz ne gluži vilšanās, pat nezinu, ko gaidīju, bet tas nebija tas, ko saņēmu. Varbūt tāpēc, ka nesapratu – kur solītie monstri, bet varbūt tāpēc, ka mūsu intelekta plauktiņi ir atšķirīgi, man vēl jāaug.

Šī bija intelektuāla lasāmviela, kur interesantas vietas mijās ar tādām, kurās autors mani pazaudēja, jo nespēju savilkt viņa apgalvojumus ar literāro tēlu. Tomēr interesanta iespēja paskatīties uz Alisi, Drakulu, Supermenu un citiem (arī nezināmiem) tēliem dziļāk, tā teikt – no kurienes tēlam vai literārajam darbam aug kājas, kā var interpretēt tēla rīcību un reizēm pat, kādu ietekmi tas atstājis vēsturē. Tāda pamatīga literārā analīze. Vienas no interesantākajām bija apceres par Donu Kihotu un tā autoru (politiski pielādēts jautājums, vai Servantess tiešām ir īstais autors), Hamleta māti Ģertrūdi (kas viņa ir un ko viņa domā; Hamlets domā par daudz un tā ir viņa problēma) un Emile (kāds, ko mēs uztvertu kā sociālu problēmu). Monstrīguma patiesībā maz, vairāk ir grotiskais, neglītais, slēptais, kas kārtējo reizi parāda – lielākie monstri ir reāli cilvēki nevis iedomu tēli.

Vērtējums: 3/5

Good Omens: The Nice and Accurate Prophecies of Agnes Nutter, Witch. Terry Pratchett, Neil Gaiman

Harper 2007, 384 lpp.

Vēl viens garš nosaukums, tiešām savādi. Zvēru, ka ne speciāli izvēlējos grāmatas ar gariem nosaukumiem. Kurš gan nezina “Good Omens”? Pēc sarunām sapratu, ja kāds nav lasījis, tad vismaz seriālu ir skatījies noteikti.

Šis bija asprātīgi, smieklīgi un pilnīgi dulli. Brīnišķīgs kopdarbs, kurā Geimens un Prečets starp pilnīgām muļķībām ievij sociālo kritiku, reliģijas un ētikas jautājumus. Atkal jau – lielākais ļaunums ir cilvēki paši. Krovlijs spriež, ka viņš mēģina izdomāt visādas sliktas lietas, bet nespēj pārspēt to, ko cilvēki paši sev nodara. Vispār daudz spožu epizožu. Krovlija un Azirafaela sadarbība, elles suns bija traki mīlīgs, epizode ar citplanētiešiem smieklīga, kā Krovlijs kopj savus telpaugus un tie ir pārbijušies, Apokalipses jātnieku (pardon, motociklistu, jo mūsdienas) un motociklistu bandas satikšanās, un tad vēl beigās lielā atklāsme.

Sākumā lēkāšana starp tēliem drusku bremzēja ielasīšanos, bet tas bija vajadzīgs, jo tēlu diezgan daudz un nozīmīgi. Jālasa uzmanīgi, lai nepalaistu garām nianses. Tiklīdz aptver, kas notiek, sāk palikt ļoti interesanti. Grāmatas otrajā pusē dažas vietas šķita tukšas pļāpas, ko mierīgi varēja izrediģēt, jo kad joku par daudz, vairs nešķiet tik smieklīgi. Tomēr kopumā – lieliski, brīnišķīgs, sarkastisks fantāzijas lidojums.

Vērtējums: 4,5/5

Kurzemes vilkaču nostāsti. Ralfs Kokins

Zvaigzne ABC 2007. gads, 150 lpp.

Uzreiz teikšu, ka no visām izaicinājuma grāmatām šī mani pārsteidza un saviļņoja visvairāk. Negaidīta pērle. Nosaukums vēsta, ka šie ir nostāsti un tas ir labi darīts, jo šie nav pilnībā izdomāti stāsti. Te kopā savijušās autora bērnības atmiņas, citu cilvēku stāstītais un mācītāja pārdomas. Kokins prot uzburt baiļu atmosfēru ar vārdiem. Vienlaikus viņš skaisti stāsta par mežu, apsver mītiskās un reālās pasaules uztveri. Kā teologs viņš pasauli uztver kā brīnumu un ļauj arī mums noticēt, ka ne viss ir un ne visam jābūt racionāli izskaidrojamam. “Melnsila stāstā” viņš apsver to, ka katrā no mums ir kādas neskaidras atmiņas un iedzimtas zināšanas par pirmlaiku mītiskajām būtnēm, par kaut ko sensenu, ko pat nemākam izskaidrot. Tikpat mistiski biedējošs un šos jautājumus cilājošs ir “Draņķozola stāsts”.

Kā tas vispār iet kopā – mācītājs un vilkači?! Mums nebūtu šo stāstu, ja Kokins jau no bērnības nezinātu, ka “pasaule nesastāv no mums redzamā un izskaidrojamā vien”, neuzaugtu Engures mežos ar visādiem stāstiem. Mani pārsteidza arī tas, ka Kurzemes vilkači nav nekādi parastie cilvēki, kas pilnmēness naktīs ar rituāla palīdzību pārvēršas. Tīri tehniski ņemot, ne visi nostāsti ir par vilkačiem, bet tie tik un tā ir labi. Vietām Kokins diezgan daudz reflektē par mūsdienu materiālismu un seklumu, arī par ticības lietām, piemēram, “Zvērenvalka stāstā”, bet īpatnējā kārtā tas nekļūst atgrūdoši, viņš neuzbāžas lasītājiem ar savu viedokli. Vismaz tāda bija mana sajūta.

Negaidīju neko tādu no šīs grāmatas.

Vērtējums: 4,5/5

The King in Yellow. Robert W. Chambers

Pushkin Press 2017, 160 lpp.

Kā pēdējo izlasīju vecmodīgu šausmu stāstu krājumu. Šeit atrodami četri ērmīgi un viegli neomulīgi stāsti, kuru vienojošais motīvs ir aizliegta luga “The King in Yellow”, kas lasītājus novedot līdz ārprātam. Tīri labi patika, tikai šķiet, ka autors nevarēja īsti izdomāt, kas tik šausmīgs ir tajā lugā. Pieteikums ar stāstu “The Reaper of Reputations” par diviem jukušajiem (bonusā vēl alternatīvā vēsture) ir ļoti labs, bet viss paliek mājienu līmenī par dzeltenām zīmēm un teksta milzīgo, ļaundabīgo iespaidu, kas izteikti sevi manifestē stāstā “The Yellow Sign” ar savādu sapni un biedējošu baznīcas sargu. Varbūt noslēpumaino ietekmi būtu vieglāk saprast, ja autors mazliet vairāk pastāstītu par lugu.

Pirmo reizi stāsti publicēti 1895. gadā un iedvesmojuši dižo Lavkraftu. Es par šo kulta klasiku un Čambersa kungu (1865 – 1933) nezināju neko. Tagad baltais plankums aizpildīts ar melnām zvaigznēm Karkosas debesīs.

Vērtējums: 3/5

Tas viss. Paldies par uzmanību.

Venēcijas skartie

Havjers Mariass (Javier Marías), Josifs Brodskis (Joseph Brodsky) un es – mēs esam tikai trīs no neskaitāmiem cilvēkiem, kuriem Venēcija ir tik ļoti iekritusi sirdī, ka tie atgriežas (ja vien var) atkal un atkal, vai pat apmetas tur uz dzīvi. Es tos saucu par Venēcijas skartajiem. Pirmo reizi šajā īpašajā pilsētā biju pirms 20 gadiem dažas stundas un vienmēr zināju, ka gribu atgriezties. Arī Havjeram Mariasam vajadzēja 20 gadus, lai atgrieztos. Iemesli gan mums katram savi, tomēr ceru, ka mana trešā reize Venēcijā būs krietni drīzāk. Josifs Brodskis atgriezās regulāri un pat pamanījās palikt tur mūžīgi Sanmikeles kapsētā. Braucu kapsētai garām uz un no Murano, bet šoreiz neizkāpu pastaigāt.

Lai ko es rakstītu par Venēciju, vai lai cik bilžu rādītu, es nevaru pilnībā pastāstīt un parādīt savus iespaidus. Tur īpašs ir viss, netraucēja pat cilvēku daudzums uz “tūristu” ielām, kas citkārt mēdz nogurdināt. Ja kādu neinteresē arhitektūra, vēsture, māksla, pati pilsēta, tad varbūt var Venēcijai izskriet cauri ķeksīša pēc, man nepietika ar trim dienām. Arī abiem minētajiem literātiem nekad nepietika. Bet kāpēc es viņus pieminu? Jo starp tām dažām lietām, ko atvedu no Venēcijas, ir divas grāmatas: Javier Marías “Venice, An Interior” un Joseph Brodsky “Watermark: An Essay on Venice”.

Mariasa grāmatu iesāku lasīt Venēcijā, pabeidzu lidmašīnā un Brodska eseju lasīju jau mājās saldsērīgās atmiņās. Tāpēc tās abas cieši sajaukušās ar maniem iespaidiem.

Apskatīju “obligātās” vietas – dodžu pili, Svētā Marka laukumu, Rialto tiltu, Murano, Burano un citas vietas, bet tikpat lielā mērā klīdu bez konkrēta mērķa pa šaurajām ieliņām, gar kanāliem, pāri neskaitāmiem tiltiem, gar lagūnu, izbraukājos ar vaporetti. Protams, arī Mariass un Brodskis klīda pa šīm ielām un kanāliem. Katram no mums Venēcija ir mazliet cita, jo atkarīgs no uztveres, gadalaika, uzturēšanās ilguma, interesēm. Neesmu redzējusi Venēciju tumsā vai vēlā rudenī-ziemā-agrā pavasarī. Mana Venēcija ir maija beigas un septembra beigas ar dienvidu gaismu un siltumu, ūdens, rožu un jasmīna smaržām. Ūdens pistāciju krāsā, Istrijas akmens baltais spožums, Burano mājiņas kā krāsainas ledenes, Murano daudzkrāsainais stikls, gaisīgas akmens “mežģīnes” ēku fasādēs, arbūza krāsas logu aizvērtņi un tik daudz citu vizuālu elementu, kam nemaz nezinu nosaukumus, vēl jāizglītojas. Pāri visam miers un laimes sajūta. Šķiet, ka laiks šeit rit savādāk.

Par īpašu laika un telpas izjūtu raksta arī abi kungi. Tīri teorētiski iziet cauri Venēcijai no rietumiem uz austrumiem (vai otrādi) varētu apmēram stundas laikā, bet šī pilsēta tā “nestrādā”. Venēcijā vari nogriezties šaurā šķērsielā, pāriet pāri kādam kanālam un būsi citā Venēcijā. Laiks apstājas, telpa izplešas, jūties bezgala tālu no pūļa turpat ap stūri, vai arī šķiet, ka nekad nenokļūsi vietā, kur gribi nokļūt, jo Venēcijā kaut kur aiziet taisni ir grūti, ja ne neiespējami. To skaisti aprakstījis Mariass, kurš pilsētā pavadīja ilgāku laiku (mēnešus, vairākkārt) un iepazina tās dažādos rajonus un mazliet arī pašus venēciešus – cilvēkus, kurus gandrīz neredz, kā pilsētas īpašais stāvoklis ir ietekmējis viņu pasaules uztveri. Man šķiet, ka “Venice, An Interior” viņš ir brīnišķīgi uztvēris un aprakstījis tās nianses un sajūtas, kas paliek apslēptas vai nepamanītas steidzīgam tūristam.

“Venice is a hypercity. […] it has no need of anything outside itself and that this same self-sufficiency is what creates that “endless imaginary fragmentation”: the narrow becomes wide, the near becomes far, the limited becomes infinite, the identical becomes distinct, the timeless becomes transient.”

Brodska Venēcija ir mazliet savādāka. Arī tikpat laikā un telpā pārpasaulīga, tomēr citāda, jo viņš Venēcijā ierodas ziemās. Tad krāsu ir krietni mazāk, drēgnāks, reizēm uznāk tāda migla, ka redzēt nevar neko, naktis ļoti tumšas, gandrīz bez apgaismojuma, reizēm kanāli pārplūst un tad jāvelk no skapja laukā gumijnieki. Viņš nekad nepaliek pietiekoši ilgi, lai sāktu iederēties, tam traucē arī trūcīgās itāļu valodas zināšanas, tomēr dzejnieka jūtīgums un vērīgums pamana nianses, kas citiem paslīd garām. “Watermark” viņš apcer kanālus un ielas, politiku un cilvēkus. Vēsture sajaukusies ar viņa personīgajiem iespaidiem un filozofiskām pārdomām. Viņš raksta kā pilsētas spoguļi (gan īstie, gan kanāli) un greznās fasādes mudina cilvēkus pievērst uzmanību savam izskatam, sapirkties greznu vai košu apģērbu, ko pēc tam nekur citur neuzvelk. Arī Mariass rakstīja, ka īstie venēcieši staigā sapucējušies, it kā vienmēr dotos uz viesībām. Kopumā “Watermark” bija mazliet par daudz filozofiska manai gaumei, tomēr skaista un varbūt ir jāizlasa divreiz, lai saprastu, ko Brodskis domā dažās vietās. Viņš tomēr ir dzejnieks.

Interesanti, ka Brodskis nebija augstās domās par Pegijas Gugenheimas un citu mākslas cienītāju savāktajām 20. gs. mākslas kolekcijām Venēcijā. Viņš raksta, ka modernā māksla ir nabadzīga, lēta, viendimensionāla un parāda, ka tādi esam kļuvuši arī mēs. Nezinu, varbūt tiešām modernā māksla (īpaši tā ap pasaules kariem un pēc tiem radītā) neiederas Venēcijā. Šeit laiks ir apstājies citā skaistuma izpratnē. Pegijas Gugenheimas mākslas kolekcija bija viens no maniem obligātās apskates objektiem un godīgi teikšu, ka lielāku iespaidu atstāja dārzs ar skulptūrām (tās arī ir daļa no kolekcijas, protams). Arī viņa bija viena no Venēcijas skartajiem un nodzīvoja pilsētā 30 gadus, šo laiku lieliski iemūžinot savā autobiogrāfijā (joprojām neesmu uzrakstījusi atsauksmi un patiesībā gribu to grāmatu pārlasīt, tik dziļu iespaidu tā atstāja).

Venēcija ir maģiska vieta un realitāti dažkārt var pamanīt tikai ar acs kaktiņu. Un es šeit nerunāju par tūristu pūļiem un visu tūristiem domāto, jo par tūristiem šeit tiek ļoti domāts. Es runāju par baržu-atkritumu izvedēju, laivu, kurā jauni, spēcīgi puiši ved pakas, kastes, būvmateriālus, tualetes papīru un visu citu ikdienai nepieciešamo, kungu, kas savā laivā izkārto atvestos dārzeņus, kundzi, kura cītīgi spodrina zvanu pogas pie ārdurvīm, žāvēties izkārto veļu, šauru eju starp mājām, kur uzvējo urīna smaka, pa kādam ķēmīgam grafiti (neiztikt bez tiem), dažiem ubagiem uz tūristu ielām, tumsnēja izskata vīru, kurš uzmācīgi tirgo skaistas rozes “i’m a poor man, one euro, lady, only one euro” un garo šoseju/tiltu, kas pāri lagūnai savieno Venēciju ar sauszemi. Dzelzceļa stacija, autobusu un tramvaja galapunkts kā nezāles pieķērušās Venēcijas malai, bet atliek tikai pāriet pāri pirmajam kanālam un esi tajā – īstajā – Venēcijā, sapņu valstībā.

Baidos, ka esmu aizrunājusies jau pārāk gari, tāpēc beigšu. Beigās vien dažas noderīgas piezīmes.

Grāmatas un grāmatnīcas:

Javier Marías “Venice, An Interior”, 2016, Penguin Books Ltd, 55 pages. 4 zvaigznes

Joseph Brodsky “Watermark: An Essay on Venice”, 2013, Penguin Books Ltd, 135 pages. 3,5 zvaigznes

Libreria Acqua Alta – runā, ka skaistākā Venēcijas grāmatnīca. Varbūt, bet cilvēku daudzuma dēļ sanāca tikai izspiesties cauri. Iesaku mēģināt atrast laiku, kad nav tāds tūristu pieplūdums.

Libreria Toletta – runā, ka ļoti laba un liela grāmatnīca ar plašu grāmatu izvēli. Es laikam palaidu garām kādu pagriezienu un to plašumu nemanīju, bet nopirku Brodski.

Muzeju veikalos ir grāmatas par Venēciju un vispār jaukas lietas.

Starp citu, no 6. līdz 18. jūnijam (vismaz šogad, nezinu kā citreiz) notiek Mestres grāmatu festivāls.

Transports, naktsmītne, ieejas biļetes:

airBaltic tiešais reiss uz/no Marko Polo, ļoti ērti.

Tramvajs Nr. 1 ir visērtākais un ātrākais veids pārvietoties starp Venēciju un Mestri, ja viesnīca Mestrē un tuvu tramvajam.

Hotel Guidi, 2 zvaigžņu viesnīca Mestrē, maza, tīra, viss vajadzīgais, laipna apkalpošana, laba cena, blakus autobusa pietura, 5 min. attālumā tramvaja pietura. Rezervēju Booking, maksāju uz vietas.

Venezia Unica – var nopirkt sabiedriskā transporta karti (iesaku parēķināt un nopirkt ūdenstransporta+autobusa+tramvaja transporta karti uz noteiktu laiku), transfēru uz/no lidostas (parastajā transporta kartē nav iekļauts), ieejas biļetes muzejos un baznīcās. Tikai uzmanīgi lasiet noteikumus.

Venēcija, tu biji tik laba pret mani.