Četri dzejnieki, četri dzejas krājumi

Vasarā maz lasot gan blogus, gan grāmatas, bet man te ir sakrājusies kaudzīte ar īsām atsauksmēm, tāpēc tomēr rakstīšu. Teksts nekur nepaliks – izlasīsiet šodien, rudenī vai pēc gada. Sākšu ar pašu švakāko un beigšu ar interesantāko no četriem dzejas krājumiem.

uz domu stāvās kraujasUz domu stāvās kraujas. Valdis Atāls

Dienas grāmata 2018. gads, 176 lpp.

Šķiet, ka lasīju labas atsauksmes par Valda Atāla prozu, bet šis dzejas un atziņu krājums sagādāja vilšanos. Ja pavisam īsi – krājums garlaicīgs, bet dažas rindas man patika. Tikpat labi varētu lasīt nesaprotamā valodā. Sākums ir gaudulīgs, tad paliek gaišāk. Īpatnēja vārdu izvēle un vārdu salikumi. Acīmredzot, šī grāmatiņa der tikai Atāla daiļrades cienītājiem, kas viņa dzejas rindas varētu zināt no kādām dziesmām.

Domāju, ka man jābeidz izvēlēties dziesminieku un aktieru-dziesminieku dzejas mēģinājumi, jo mums nav pa ceļam. Ieliku 2 zvaigznes, jo nav sūdīgāk par V. Vētru un R. Vazdiku.

Vērtējums: 2/5

tuvošanāsTuvošanās. Māris Salējs

Zvaigzne ABC 2018. gads, 64 lpp.

Es vairs neatceros šī krājuma dzeju un tas ir tik skumji, jo Māra Salēja “Kā pirms pērkona” man ļoti patika. Tuvojos, tuvojos, bet tā arī nepietuvojos. It kā tas pats Salējs, kas “Kā pirms pērkona”, dzejoļi labi, tomēr šoreiz sirds nenotrīsēja, nebija tā siltuma un skaistuma, ko iepazinu iepriekšējā krājumā. Kas tuvojas? Dzejnieka dzīves nogurums, kaut kā gals, nāve?

Poētiski, smalki un vietām trausli domu uzplaiksnījumi un pieskaršanās pasaulei. Nenoliedzami meistarīgi un to es spēju novērtēt, pat tad, kad sirds paliek vienaldzīga pret dzejas rindām.

Vērtējums: 3/5

tīmeklītisTīmeklītis. Jānis Rokpelnis

Neputns 2019. gads, 96 lpp.

Zinot, ka daudziem Rokpeļņa dzeja ir ļoti iecienīta, jūtos slikti, ka man nepatika tik ļoti kā gaidīju un viņa domu lidojums man pārsvarā palika nesaprasts. Varbūt vajadzēja sākt iepazīšanos ar kādu citu krājumu, nevis pašu jaunāko. Kārtējo reizi ir dzejnieks un dzejas krājums, kur novērtēju meistarību bez dziļākas rezonanses sevī.

Šīs dzejas balss šķiet dzīves nogurdināta, reflektējoša un pie dzīves turas vien smalkā tīmeklītī, ko draud pārraut vējš. Tomēr šim krājumam piemīt patīkams lakonisms un pašironija.

varētu droši pastaigāties pa spalu
bet nē
kaut kas mani uz asmens grūž

Pie Rokpeļņa es varētu atgriezties citā laikā.

Vērtējums: 3//5

dievs beidzDievs beidz. Dainis Deigelis

Valters Dakša 2018. gads, 56 lpp.

“Kāds jocīgs nosaukums, šo man vajag izlasīt” – tā es reiz nodomāju. Beidzot izlasīju un iepazinu jaunu, neparastu balsi latviešu dzejā.

Šī varētu būt dienasgrāmata dzejā, sarunas ar sevi, piezīmes, dialogs ar pasauli un monologs par pasauli. Dainim Deigelim ir sava, specifiska balss. Te notiek spēle ar ritmu, tekstu, pantiem (“Skumjas”, “TuBerKu(r)Lozes” u.c.). Dzejoļi ir gan sociāli asi, gan mazliet raupji romantiski. Deigelis raksta to, par ko citi bieži izvairās runāt (vienalga, vai tas būtu dzejā, presē vai savstarpējās sarunās pie kafijas tases). Pakrūtē iesit “Nevajadzēja tik daudz dzemdēt” un “Esmu pārāk ilgi dzīvojis uz klusēšanas ielas” rindas.

Vēl jāpiemin, ka “Dievs beidz” noformējums ir tikpat lecīgs kā saturs, jo dzejas rindas papildina savdabīgas kolāžas. Dzejas rindas, ko varētu rakstīt uz sienas blakus grafiti.

Vērtējums: 4/5

 

 

Advertisements

Trīs grāmatas par mākslu

Piedāvāju jūsu uzmanībai grāmatu komplektu, kas ļaus iepazīt mākslas vēsturi, labāk saprast aplūkoto mākslas darbu un orientēties modernās mākslas virzienos. Šīs trīs grāmatas ļoti jauki papildina viena otru, tāpēc apvienoju vienā rakstā.

mākslas vēsture, ilustrācijas, grāmata par māksluStāsti par mākslas vēsturi. Maikls Bērds

Jāņa Rozes apgāds 2016. gads, 336 lpp., Keitas Evansas ilustrācijas.

Grāmata, kas ar ilustrācijām un tekstu pati ir mākslas darbs. Vieglos, aizraujošos stāstos lasītājs tiek izvests cauri 40 000 gadu ilgajai mākslas vēsturei, ļaujot iepazīt mazu mirkli no slavenu mākslinieku dzīvēm un ievērojamu darbu tapšanas. Ēģiptes tēlnieki iemūžina valdnieku Ehnatonu un viņa ģimeni, pēc gadu simtiem Jans van Eiks uzglezno Džovanni Arnolfīni un viņa sievas portretu, drusku vēlāk Meksikā acteki savam Lielajam templim izgatavo greznas terakota Ērgļa bruņinieku statujas. Māksla attīstās visur pasaulē. Vēl pēc pārsimts gadiem un daudziem slaveniem darbiem pienāk fotogrāfijas, “kustīgo bildīšu” un modernās mākslas laiks.

Saturs ir sadalīts laika posmos ar kopīgām iezīmēm. Tas ļauj šos stāstus hronoloģiski piesiet pasaules vēsturei. Katram laika posmam arī dots īss pārskats: kas noticis pasaulē un mākslā tajā laikā. Ļoti patīkami, ka autors neaprobežojas ar Rietumu mākslu un aizved lasītāju arī uz Austrāliju, Āfriku un pārējām pasaules malām.

Fascinējoši sekot līdzi šim laika plūdumam. Autors, manuprāt, ļoti veiksmīgi izvēlējies notikumus mākslas vēsturē, pasniedzis tos vieglā formā, kas tomēr ļauj ieraudzīt dziļumu un kopsakarības, redzēt, kā māksla attīstījusies dažādu apstākļu iespaidā. Stāstos ir daudzi vēsturiski fakti, tomēr mākslinieku teiktais un domas dažkārt varētu būt autora situācijas interpretācija. Man šķita ticami, lasīt bija interesanti un izglītojoši, un nemaz negribējās, lai grāmata beigtos.

Vērtējums: 5/5

mākslas grāmata, mākslas pamatiKā aplūkot mākslas darbus. Sūzena Vudforda

Jāņa Rozes apgāds 2018. gads, 176. lpp.

Kad gūts ieskats mākslas vēsturē, tieši laikā būs grāmata, kas ļaus labāk saprast aplūkojamos mākslas darbus. Kas ir tas, kas izraisa patiku vai nepatiku? Ko mākslinieks gribējis pateikt? Ar kādiem līdzekļiem to panācis?

Šajā grāmatā tiek aplūkoti biežāk izmantotie sižeti, mākslinieciskās izpausmes dažādība mērķa sasniegšanai, tehniskas problēmas un paņēmieni to pārvarēšanai, pat apslēptas nozīmes. Teksts ir samērā viegli uztverams, to ilustrē daudzu mākslas darbu attēli.

Tekstā ir daudz interesantu sīkumu. Piemēram, uzskatāmi parādīta atšķirība starp viena mākslinieka skrupulozu, greznu karaļa portretu un cita mākslinieka mazāk greznu karaļa portretu, kas tomēr ar dažiem veikliem paņēmieniem radījis diženuma auru, ko pirmajā portretā nav izdevies panākt par spīti greznībai. Interesanti arī, kā mākslinieki ietekmējās no antīkās pasaules mītiem un milzīgais reliģiskas tematikas darbu daudzums, jo vairāk nekā 1000 gadu katoļu baznīca bija dāsnākais mākslas atbalstītājs.

Domāju, ka šī mākslas darbu analīze vairāk derēs klasiskās glezniecības izprašanai, lai gan autore pieskaras arī abstraktajai mākslai. Pētot un kopējot klasiķus, var daudz ko mācīties, tāpēc grāmata noderēs arī radītājiem, ne tikai skatītājiem. Man īpaši interesanti bija pētīt, kā mākslinieki konstruējuši savus darbus, lai panāktu vēlamo efektu.

Kopumā patīkami izglītojoši. Izlasot šo grāmatu, mākslas muzeja vai izstādes apmeklējums iegūst lielāku jēgu.

Vērtējums: 5/5

mākslas grāmata, mākslas pamatiModernā māksla. Eimija Dempsija

Jāņa Rozes apgāds 2018. gads, 176 lpp.

Ļaujiet man šo saukt par īsu, konspektīvu modernās mākslas virzienu enciklopēdiju. Ja kāds virziens iekrīt sirdī, pēc tam var pētīt dziļāk. Domāju, ka grāmatas uzbūve ir veiksmīga. Katram no 68 mākslas virzieniem dots īss stila apraksts, nozīmīga darba attēls, svarīgāko pārstāvju uzskaitījums un saraksts, kuros muzejos var apskatīt plašākas kolekcijas. Grāmatā apskatīta tikai Rietumu pasaules māksla (arī PSRS sociālistiskai reālisms un meksikāņu muralisms).

Pēc grāmatas izlasīšanas vairs nevaru teikt, ka neko nesaprotu no modernās mākslas, jo šis ir riktīgs triecienkurss dažādos stilos, kustībās un apvienībās. Turklāt izrādījās, ka arī mans mīļais impresionisms tiek pieskaitīts modernajai mākslai. Tagad zinu vairāk par moderno mākslu, bet neesmu pārliecināta, ka spētu atšķirt dažādos apbstrakciju stilus, vai dadaismu no neodadaisma, ja nezinātu mākslas darba radīšanas laiku. Izrādījās, ka ir diezgan daudz līdzīgu virzienu. Sapratu arī, ka gandrīz nekas no modernās mākslas man nepatīk, ja tā man jāuztver no grāmatu lapām. Izstādē ir vieglāk, tur raisās plašāka sajūtu gamma.

Beigās pietrūka kopsavilkuma. Man prasījās pārskats “čaiņikiem”, kas tad tagad modernās mākslas pasaulē notiek, vai ir kādi vadošie virzieni, jaunas tendences un tamlīdzīgi.

Vērtējums: 4/5

Visas trīs grāmatas no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Gogoļa disko. Paša Matsinovs

igauņu literatūraJāņa Rozes apgāds 2019. gads, 144 lpp.

Kurš gan ticēs, ka šo trakulīgo literāro darbu sarakstījis lēnīgs igaunis Pāvo Matsins. Autors ir riktīgs blatnoj-stiļaga, kurš palaidis savu iztēli iztrakoties, paturot to tomēr mistiskos krievu klasikas rāmjos. Kā pavēru vākus, tā nevarēju vairs apstāties. Pilnīgi nenormāls gabals. Tādu varētu redzēt sapņos, kad par daudz lasīti krievu klasiķi, skatītas filmas par Gogoli un miegā prāts piemet klāt vēl visādas figņas. Autors ļoti eleganti paspēlējies.

Sākumā šķita, ka lasu Čehovu vai Dostojevski (diemžēl Gogoļa darbus vēl nav sanācis lasīt) un darbība risinās vēsturiskajā Vīlandē. Kad pieminēja kases aparātu un datoru, sapratu, ka manā spriedumā ir pamatīga kļūda. Un tas bija tikai sākums, disko dancis uzņem tempu, kad karmaņņiks Konstantīns Opiatovičs atved uz naktslokālu “Romāns” Nikolaju Gogoli, kas kādā nesaprotamā veidā ir augšāmcēlies no miroņiem. Pamazām viss aiziet pa pieskari un noved līdz ellīgai kulminācijai un epilogam, kas ir kā mierīga ballītes atvadu dziesma, kad viesi pamazām atjēdzas un dodas mājās. Romāna beigas atstāja dziļi ironisku iespaidu. Jāsaka arī, ka lasot vispār nespēju iedomāties, kā tāds ķīselis varētu atrisināties.

Pats augšāmcēlies Gogolis ir diezgan pasīvs tēls, kas vairāk kalpo kā katalizators notikumiem. Biju gaidījusi, ka viņš spēlēs aktīvāku lomu. Toties aktīvi darbojas jau pieminētais godīgais zaglis Opiatovičs, bukinists-zamokinists-ezoteriķis Lasvaldis Pavasars, nelegālo mūzikas ierakstu veidotājs un tirgonis Ādolfs Izrailovičs Šefters ar savu draugu dziedātāju Arkašu un pāris citi kolorīti tipāži. Tieši šo neveiksminieku mēģinājumi noturēties virs ūdens šķita visinteresantākie.

Manuprāt, šoreiz autora stils ir svarīgāks par sižetu. Teksts ir rūpīgi pārdomāts, lietoti vārdi, kas piešķir īsto noskaņu. Autors ir ļoti centies radīt krievu klasikas stilu, papildinot to ar sulīgiem vārdu savirknējumiem, kas raksturo kādu personu vai notikumu. Klāt vēl piemet pa žargonvārdam, priekšmetam vai informācijas druskai, kam tur it kā attiecīgajos apstākļos nemaz nevajadzētu būt. Lasītājam vien atliek izbrīnā ieplest acis un mēģināt šo visu sagremot. Jāpiemin arī Maimas Grīnbergas ekselento tulkojumu, tas ir pelnījis atsevišķu zvaigzni. Savukārt grāmatas vāks ir kā ķirsītis uz putukrējuma.

Man patika šis literārais piedzīvojums un varu “Gogoļa disko” ieteikt tiem, kuri vēlas intelektuālu literatūru, bet visa nopietnā un “pareizā” ir apnikusi.

Vērtējums: 4/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Mākslinieki, dzīves ceļā satiktie. Uldis Zemzaris

latviešu mākslinieki, atmiņas par māksliniekiemVESTA-LK 2017. gads, 296 lpp.

Var tikai apbrīnot, kā gadās trāpīt uz īsto grāmatu īstajā brīdī. Tā es bibliotēkā “satiku” Ulda Zemzara atmiņas par savām un citu mākslinieku, ar kuriem viņš kopā mācījies, strādājis vai kā citādi bijis pazīstams, gaitām. Ja interesē māksla un mākslinieki, tad šī grāmata būs interesanta lasāmviela, jo autors raksta raiti, bet taktiski.

Uldis Zemzaris zināms kā produktīvs gleznotājs, kurš kopš 1957. gada arī šo to rakstījis – pārsvarā presei par māksliniekiem jubilāriem. Grāmatā viņš atceras savus mācību gadus J. Rozentāla mākslas skolā un Mākslas akadēmijā, to mācībspēkus un dažus kursabiedrus, vēlāk vairāk pievēršas citiem māksliniekiem. Grāmatas beigās ir daži jubileju raksti: par Ģedertu Eliasu, Jūliju Viļumaini un citiem.

Mācības J. Rozentāla mākslas skolā Zemzaris sāk pēc 2. pasaules kara. Tā ir steigā pārtaisīta daiļkrāsotāju skola, kur vēl pretīgi ož pēc līmes. Mācībspēki pārsvarā tādi, kas kaut kāda iemesla dēļ netiek mācīt Mākslas akadēmijā, vai kur citur. Arī Mākslas akadēmijā iet diezgan raibi, jo kādā brīdī nomaina gandrīz visus profesorus kā pastāvošās varas domāšanai neatbilstošus, piemēram, atbalstošus formālismu mākslā. Tas nekur nederēja, jo vienīgā īstā māksla bija sociālais reālisms, figurālisms. Jaunajiem māksliniekiem bija jāpakļaujas diktātam, ja gribēja pabeigt akadēmiju un vēlāk dabūt valsts pasūtījumus. Avangards, abstraktā māksla tika klusi čubināta pa pažobelēm, ne izstādīta. Interesanti, kā vieni diplomdarbos gleznoja cīņas, padomju varas uzvaras ainas, kamēr citi izvēlējās izlavierēt, gleznojot parastas darba ainas, piemēram, zvejniekus pie tīklu vilkšanas. Pielika gleznai “pareizo” nosaukumu un aiziet.

No atmiņām radās iespaids, – ja biji “pareizs”, kārtīgs mākslinieks, tad varēji labi dzīvot: Mākslinieku savienība piešķīra darbnīcu, varēja pildīt valsts pasūtījumus (labi maksāja) vai strādāt kombinātā “Māksla” (šito man grūti iedomāties – štancēja svarīgu personu portretus kā konservus?). Daudzi strādāja skolās, bet virsotne, protams, bija amats Mākslas akadēmijā, vai Mākslas savienības vadīšana. Ne visi spēja iekļauties. Bruno Celmiņš tika atstumts, Jānim Pauļukam arī negāja viegli. Ne visi gribēja palikt šaurajos padomju mākslas rāmjos.

Tajos gados dūšīgākie gleznotāji brīvdomātāji bija atklājuši, ka māksliniecisku atraisīšanos vislabāk var panākt akvarelējot, jo ūdenskrāsu tehnikai krāsu izplūšanas dēļ būtu visai neprātīgi izvirzīt tās pašas smagās tematiskās prasības, ko eļļas bildēm. Tādēļ akvarelistiem nepārmeta lielo tēmu trūkumu un figurālās nepilnības. Ūdenskrāsu iztecēšana izrādījās drošs alibi, lai iegūtu ideoloģiskās atlaides. Akvarelisti sasparojušies organizēja kopīgās republikāniskās izstādes un guva ar tām plašu popularitāti tautā.

Pats Zemzaris vairāk izvēlējās gleznot portretus, jo tad nebija tik daudz jādomā par sižeta atbilstību ideoloģijai. Tomēr ik pa laikam uztaisīja arī kādu valsts pasūtījumu. Māksliniekam ir jāēd. Gleznas pirka vai pasūtīja tie, kas varēja atļauties. Tās bieži vien tika dāvinātas, jo ko citu dāvināsi, kad veikalos plaukti tukši.

Gan jau autors šo un to noklusējis, bet es guvu labu ieskatu latviešu mākslā un nozīmīgos māksliniekos. Kā pazibēja jauns vārds, uzreiz internetā meklēju šī mākslinieka darbus. Tā ieguvu tekstam papildus informatīvo slāni.  Viss labi, tikai beigās pietrūka nobeiguma rindkopas, un daži pievienotie raksti par māksliniekiem ar nepatīkamu padomju patosa piegaršu, jo rakstīti tajā laikā. Tas tik tāds sīks darvas piliens un priecājos, ka šo grāmatu pamanīju.

Vērtējums: 4/5

 

Madaras Gruntmanes “Narkozes” un “Dzērājmeitiņa”

Turpinu lasīt dzeju un 2019. gadu sāku ar Madaras Gruntmanes dzejas krājumiem. Teikšu uzreiz, ka abi dzejas krājumi mani patīkami pārsteidza.

dzejas krājums dzejas krājums

“Narkozes” – Neputns, 2015. gads, 96 lpp.
“Dzērājmeitiņa” – Neputns, 2018. gads, 90 lpp.

“Narkozes” ir dzejnieces debijas krājums, bet es to nebūtu uzminējusi. Tas ir tik viengabalains kā stāsts, kuram īpašu kulmināciju piešķir dzejoļu cikls “Narkozes”. Savukārt, otrais krājums “Dzērājmeitiņa” ir kā šī paša stāsta turpinājums, tikai pēc dažiem gadiem. Ja “Narkožu” sākumā vēstītāja varētu būt jauna un iegūst pirmās rētas, tad “Dzērājmeitiņā” viņa jau ir dzīvē apskrambājusies un rūdījusies. Tomēr nevajag domāt, ka pirmajā krājumā valda jaunības romantika un naivums. Nekā tāda. Madaras Gruntmanes dzejā no naivuma un romantikas nav ne smakas. Viņa raksta skarbi, lakoniski, atklāti – neslēpjoties aiz puķēm un valodas mežģīnēm, pat rupji, vulgāri. Teiksim, par “Dzērājmeitiņu” īpaši tikumīgi cilvēki varētu pat iebilst, ka šo grāmatu skolā nedrīkst lasīt. “Narkozes” dzejoļi ir viegli saprotami, bet “Dzērājmeitiņā” brīžiem pavīd abstrakcijas, varbūt tie ir dzēruma sapņi.

Man šķita, ka es lasu dienasgrāmatas dzejā, bet diez vai ir būtiski, cik tur ir patiesības no dzejnieces dzīves. Katrā ziņā dzejoļi ir pārliecinoši, to autore saprot, ko raksta un kāpēc raksta. Aina veidojas interesanta un skumja: no mīlestības līdz abortam, no alkohola līdz bērna dzemdēsanai, un vīrieši gadās sliktie. Šī dzeja varētu būt pašterapija – izrakstīt sevi laukā, norakstīt slikto no sevis nost.

Es izliku sirdi uz lieveņa atdzist
Pārkarsusi
Tu uzmeti tai sūdu čupu
Un uzliki Leonardu Koenu fonā
Pats ciezdams
Velns viņu zina no kā
Sūdi sirdi sildīja un neļāva atdzist
Tu nospļāvies un iegāji dārzā pēc granātāboliem
Es kā mācēdama mēģināju notīrīties

/no krājuma “Narkozes”/

Lai gan īsti nevarēju veidot asociācijas starp sevi un šiem dzejoļiem, tomēr tas šoreiz izrādījās mazsvarīgi, jo Gruntmanes dzeja ir saprotama un līdzpārdzīvojama.

Vērtējums abiem krājumiem: 4/5