Īsās atsauksmes #17

Regulāras sazvanīšanās sapulces jaunajā darbā ir krietni uztrenējušas manu klausīšanās spēju, tāpēc šogad vairāk pievēršos audiogrāmatām. Vienīgi ievēroju, ka noklausītais man sliktāk paliek atmiņā nekā izlasītais, tāpēc jāsteidz pierakstīt.

35542133._SX318_Советский секс. Теория и практика. Денис Драгунский

Вимбо 2017. gads, 3h 38min. Lasa autors pats.

Šī noteikti nav kvalitatīva literatūra, bet izklaidei paklausīties var. Grāmatu klubā bija seksa tēma un iepazīties ar padomju gadu seksuālo dzīvi šķita intriģējoši. Kā zināms, tolaik “seksa nebija” un tad nu autors apspēlē, kas tur bija un kas nebija. Izsargāšanās līdzekļi bija, bet tos pirka maz, jo kauns prasīt aptiekā. Sekss arī bija, bet tam bieži traucēja sadzīviski apstākļi, īpaši komunālajos dzīvokļos. Piemēram, jauns pāris četros no rīta aizlavās uz virtuvi nodoties mīlas priekiem, bet tur jau priekšā pāra vecāki tieši ar tādu pašu mērķi. Diezgan praktiska un pragmatiska visa tā padarīšana, romantikas maz.

Pārsvarā viņš stāsta par 1970. gadiem un tad vēl arī ar higiēnu bija tā švakāk, jo dažkārt nebija kur nomazgāties. Turklāt presē rakstīja, ka dušā mazgāties vēlams ne biežāk kā reizi nedēļā, jo uzbudina nervu sistēmu. Var nojaust, ka daži “fakti” un piemēri ietiecas 1990. gados, bet vispār autors ar laiku operē brīvi un šī noteikti nav pat populārzinātniskā grāmata, drīzāk atmiņu un dzirdētu vai lasītu stāstiņu savārstījums. Grāmatas pirmā daļa veltīta “faktiem”, otrā daļa ir “stāsti iz dzīves”. Nesapratu – īsti vai izdomāti, bet vietām diezgan humorīgi.

Vērtējums: 2/5

Kilmeny of the Orchard. L.M. MontgomeryKilmeny of the Orchard. L.M. Montgomery

Klausījos LoyalBooks.com brīvprātīgo ierunātu versiju, apmēram 3,5h. Oriģinālais darbs pirmo reizi izdots 1910. gadā.

Man Montgomerijas darbi saistās ar siltumu, komfortu un labestību, un ļauj man justies labi. Pat traģiski notikumi nešķiet tik traģiski viņas izpildījumā, labais uzvar un visi dzīvo laimīgi. Tāds ir arī viņas mazāk zināmais romāns “Kilmeny of the Orchard”. Bezgala salds un nereāls pēc mūsdienu mērauklas, bet tik mīlīgs un patīkams. Cilvēki ir labi, mīlestība tīra un cēla, viss laimīgi atrisinās. Sižets pasakai līdzīgs: bagāta rūpnieka dēls atbrauc uz Prinča Edvarda salu aizstāt savu sasirgušo draugu skolotāja amatā, aizaugušā ābeļdārzā ierauga skaistu, mēmu sievieti un iemīlas. Tālāk, protams, neliela drāma, sens ģimenes noslēpums, bet īsta mīlestība vienmēr uzvar – kā mēs zinām. Atliek vien maigi nopūsties, ka tas bija cits gadsimts, citi tikumi un citi likumi.

Vērtējums: 3,5/5

The Colors of SpaceThe Colors of Space. Marion Zimmer Bradley

Klausījos LoyalBooks.com brīvprātīgo ierunātu versiju, apmēram 5,5h. Oriģinālais darbs pirmo reizi izdots 1963. gadā.

No romantikas devos dziļā kosmosa ceļojumā. Ļoti viegli klausāma grāmata, sižeta ziņā vienkārša, notikumi risinās strauji. Stāstam ir interesants vēstījums par to, kāpēc augsti attīstītā Lhari rase slēpj no cilvēkiem kosmosa ceļošanas tehnoloģiju. Sižets apmēram šāds: galvenais varonis Bārts iefiltrējas uz Lhari kuģa ar nolūku izzināt noslēpumu kā iespējams ceļot ātrāk par gaismas ātrumu. Viņš un citi cilvēki drusku tā kā ienīst Lhari un uzskata viņus par sliktajiem tieši tāpēc, ka viņi neatklāj savas zināšanas. Seko visādi piedzīvojumi un gan Bārtam, gan Lhari nākas pārvērtēt savus uzskatus vieniem par otru. Man patika šis pavērsiens un ētiskā dilemma. Patika arī tas, ka nebija tāds izteikts ļaunums, pārāk sakāpināta spriedze, kā tas ir mūsdienu romānos. Šī tomēr vairāk ir no tām grāmatām, kas ļauj izklaidēties un justies labi. Iespējams, ka var šķist naivs stāsts mūsdienu izpratnē, bet man ļoti patika stāstā iestrādātais morālais kompass un utopiskā cerība, ka visi var draudzīgi sadzīvot (arī cilvēki, ja pacenšas).

Vērtējums: 4/5

autGreenlights. Matthew McConaughey

Random House Audio 2020, 6h, 46min. Ierunājis autors pats.

Alright, alright, alright. Nav tā, ka es būtu baigā Metjū fane, patiesībā neesmu redzējusi lielāko daļu viņa filmu, bet es nenormāli raudāju pēc “Interstellar” un domāju, ka tas ir pilnīgi legāls iemesls, kāpēc man viņa autobiogrāfija bija jānoklausās. Teikšu uzreiz, ka kopumā man ļoti patika. Ļoti iesaku klausīties, jo Metjū ir fantastiski labi ierunājis (būtu brīnums, ja tā nebūtu). Vienīgi, manuprāt, audio veidā slikti nolasās tie “bumperstickers”, “prescription time” un kas nu tur vēl viņam bija kā gudrās dzīves atziņas. Tās es patiesībā lielu daļu nesapratu un laidu gar ausīm, jo tomēr es un Metjū – mēs esam no dažādām pasaulēm. Viss pārējais – lieliski! Viņš ir ļoti labs stāstnieks ar interesantu dzīves pieredzi.

Man patika tā doma par zaļo un sarkano gaismu dzīvē un, ja no Metjū var kaut ko mācīties, tad tas ir kā neatlaidīgi iet uz savu mērķi un izmantot iespējas, nekad nepadoties. Reiz viņš vairāk nekā gadu (piedošanu, ja te mani atmiņa pieviļ par laika periodu) bija bez darba, jo kategoriski atteica visiem projektiem. Viņš gribēja no romantiskām komēdijām pāriet uz citu lomu spēlēšanu, bet viņam piedāvāja tikai tādas. Viņš spītīgi turējās pie sava mērķa un panāca savu – principā salauza Holivudu. Vispār daudz interesanta, klausīties šo grāmatu bija kā tikties ar asprātīgu, gudru draugu, kuru slava un panākumi nav padarījuši iedomīgu.

Vērtējums: 4/5

The Phoenix Project: A Novel About IT, DevOps, and Helping Your Business Win. Gene Kim, Kevin Behr, George Spafford

Audible Audio 2015, 345 pages, 14h 46min

Kā jau rāda garais grāmatas nosaukums – šis ir diezgan šauras un specifiskas tēmas darbs. Diez vai to var nojaust, bet ļoti interesants romāns, kas vienlaicīgi māca, cik svarīgi ir sadarboties dažādiem IT departamentiem, cik nozīmīga loma un cik ļoti IT ir iesaistīts visos uzņēmuma procesos, ja uzņēmums vēlas biznesa izaugsmi. Lai šo informāciju pasniegtu, autori izdomājuši uzņēmumu, kurš tirgo auto detaļas un smagi atpaliek no konkurentiem, jo nespēj laicīgi palaist nozīmīgu IT projektu. Uzņēmumam ir strauji jāmaina tas, kā strādā IT, kā uzprogrammētais nonāk no programmētājiem līdz gala lietotājam, un vispār jāmaina domāšana par procesu. Ļoti aizraujoši, bet ja neesat jomai tuvu stāvošs cilvēks, tad gan diez vai jēga lasīt.

Vērtējums: 5/5

Sērgas laikā. Paolo Džordāno

sērgas laikā Jāņa Rozes apgāds 2020. gads, 48 lpp.

Es “Sērgas laikā” izlasīju tikai 2020. gada beigās, tā simboliski noslēdzot šo trako gadu. Bija interesanti salīdzināt, ko Džordāno domā pandēmijas sākumā un ko domāju es, kad zināms un piedzīvots jau daudz vairāk.

Autora racionālā, matemātiskā pieeja vīrusa izplatībai, cilvēku uzvedībai sniedza zināmu mierinājumu un ļāva mazliet savādāk padomāt par notiekošo. Viņš pieskaras cilvēka dabai pretoties ierobežojumiem, (ne) ticībai, viedokļiem, un kāpēc nākotnē līdzīgas pandēmijas atkārtosies biežāk. Džordāno saka, ka mums vajadzētu mācīties no vīrusiem: steigšus mainīties, pielāgoties. Mēs smagi zaudēsim, ja to nedarīsim.

“Sērgas laikā” mazās esejas rakstītas februāra beigās – marta sākumā un rekordātrā tempā iztulkotas (pateicoties Dacei Meierei), un izdotas pie mums. Tolaik inficēšanās gadījumu skaits pārsniedza 85 tūkstošus, mirušo skaits tuvojās 3 tūkstošiem. Ja neskaita skaitļus, viss pārējais joprojām ir sāpīgi aktuāls.

“Tātad kā patiešām var apturēt infekciju?”

“Ar vakcīnu.”

“Un ja vakcīnas nav?”

“Ar vēl lielāku pacietību.”

Lasīju viņa pārdomas un sapratu, ka mēs zinām krietni vairāk par vīrusu, ir izstrādāta vakcīna un sākta vakcinācija, bet daudzviet un daudzi savās bailēs, uzskatos un darbībās ir tādi paši kā 2020. gada sākumā, tāds pats haoss. Tie, kas piesargājās un saprata gada sākumā, tie piesargājas un saprot arī gada beigās, pārējie turpina uzskatīt, ka “tā jau tikai gripa” (it kā gripa būtu jauka pastaiga parkā) un tā tālāk.

Zinu, ka citi šo mazo grāmatiņu steidza lasīt, kad tā iznāca gada pirmajā pusē. Man tad negribējās, pietika ar satraucošajām ziņām. Tagad es labprāt vēl palasītu, ko Paolo Džordāno domā par šo pandēmiju.

Vērtējums: 4/5

Tu nevari dabūt visu, ko gribi. Vladis Spāre

Vladis Spāre

Zvaigzne ABC 2015. gads, 399 lpp.

Vladis Spāre manā uzmanības lokā nonāca pateicoties kādai “Piedzīvot lappuses” podkāsta sarunai. Pēc tam bija nejauša laimīga sagadīšanās nocenoto grāmatu stendā. Tagad grāmata aizceļojusi pie māsas, bet man ir zināmas aizdomas, ka viņai varētu nepatikt, jo, būsim godīgi, šis tomēr ir diezgan specifisks romāns. Labā nozīmē specifisks un tomēr. Krematorija un haltūras – šis vien ir ko vērts.

“Tu nevari dabūt visu, ko gribi” ir absurds, melnā humora pilns gabals par vienu vasaru Pepiņa, Sofijas, Villija un Betijas dzīvē. Pepiņš ir neveiksmīgs mākslinieks, Sofija strādā masāžas salonā, Villijs – krematorijā, bet Betija ir dzejniece. Viņi visi ir “mazie cilvēki”, kuri mēģina kaut kā nopelnīt. Varbūt vienīgi Betija nē. Betiju vairāk uztrauc kaķa līķis ledusskapī, pazudušais brūtgāns un pašas dzeja. Pepiņu un Villiju lielā mērā interesē dzīves filozofiskā puse, kamēr Sofija gan grib izrauties, tikt kādā labākā vietā. Kolorīta grupa ar tikpat kolorītiem piedzīvojumiem un dialogiem. Reizēm šķiet – nu nenotiek dzīvē šitādas muļķības! Tad palasi ziņas, interneta komentārus un saproti, ka notiek gan, tādi tēli ir pilnībā iespējami, turklāt vēl ļoti saprātīgi salīdzinājumā ar internetā lasīto.

Varbūt es pārāk maz lasu latviešu literatūru, bet Spāres romāns šķita kā svaiga gaisa malks starp pārnopietno un skumjo vēstures aprakstīšanu, kas tik plaši manāma mūsu literatūrā. Reizēm gribas ko mazāk nopietnu. Uz romāna beigām gan uzvēdīja eksistenciālas skumjas par neveiksmīgo dzīvi, bet autors laikus attapās un pievērsās Villija panākumiem kremēšanas haltūrās. Savukārt romāna sākumā drusku par daudz krita acīs spilgtie valodas izpušķojumi, līdz sižets pārņēma savā varā, bet tā ir mana personīgā nepatika pret pārlieku teksta izcakināšanu, kam piekasos arī citos literārajos darbos.

Jāsaka, ka uz beigām es saguru no visiem piedzīvojumiem un bieži vien absurdajām sarunām, jo likās, ka jau ir par daudz un mūsu straujā dzīve prasa ātrāk sasniegt rezultātu. Kopumā gan pārsteidzoši patīkams lasāmgabals, kas ļāva krietni izsmieties (varbūt labāk nelasīt sabiedriskajā transportā).

Vērtējums: 4/5

Simboli mākslā. Metjū Vilsons

Mākslas pamati

Jāņa Rozes apgāds, 2020. gads, 176 lpp.

Pastāstīšu jums mazliet par jaunāko “Mākslas pamatu” sērijas grāmatu, kas aizved lasītāju simbolu pasaulē. Mākslā simboli tikuši plaši pielietoti cauri gadsimtiem un zināšanas par tiem ļauj dziļāk uztvert mākslinieka vēstījumu.

Simboli ir mums visapkārt un apzināti vai neapzināti mēs tos regulāri patērējam. Kronis ir tikai kronis, bet reizē tas ir arī varas un slavas simbols. Dažkārt priekšmetu vai parādību slēptā nozīmē laika gaitā ir zudusi no mūsu zināšanām, vai arī nozīme ir mainījusies. Tāpat tautām mēdz būt atšķirīga simbolu izpratne. Labs piemērs tam ir suns. Eiropā senāk un tagad sunim tiek piedēvētas labas un vērtīgas īpašības, suņi tika augstu vērtēti. Savukārt, Austrumos suņi bija (un dažviet ir) zemākas šķiras, bezvērtīgi radījumi. Tas vienmēr atspoguļojies arī mākslā.

Grāmatā “Simboli mākslā” aplūkoti vairāk kā 50 izplatītākie vizuālie simboli sadalīti pa tēmām: debesis un zeme, augi, putni, dzīvnieki, ķermeņi, priekšmeti. Daudzi no tiem ir ar reliģisku ievirzi un ne vienmēr to nozīme ir viegli nolasāma. Savukārt citus mēs ļoti labi zinām.

Man šķita interesanti lasīt, kā lietu un zīmju nozīme ir mainījusies tiem ceļojot no kultūras kultūrā. Ir arī tādi spēcīgi simboli, kuru nozīme ir līdzīga dažādās kultūrās un dažādos laikos. Viens no tādiem simboliem ir palmas zars, kas vēstī par uzvaru pār nāvi.

Šķiet, ka dažkārt tikai zināšanas par simboliem ļauj saprast mākslas darba nozīmi. Citos gadījumos tie izgaismo vēl vienu “slāni”. Piemēram, Viljama Holmena Hanta “Pamodusies sirdsapziņa” vai Viljama Hogārta “Greiemu bērni” gleznām man tagad ir zināms vēl viena – simbolos – ieslēptā nozīme. Reizēm gan tā mākslas darbu interpretācija šķiet aiz matiem pavilkta, it īpaši, ja nav rakstisku liecību par to, ko mākslinieks domājis. Varbūt mākslinieks ir vienkārši to priekšmetu gleznojis, jo tas paticis vai iederējies, vai vienkārši bijis pa rokai, vai speciāli izspēlējis joku, bet mākslas vēsturnieki meklē dziļo domu. Gara acīm iedomājos kā tāds mākslinieks savā kapā ķiķina par viņiem.

Reliģiskie simboli (to ir daudz) nav mana mīļākā tēma, tomēr kopumā man grāmata šķita saistoša un sniedza vērtīgu informāciju. Zinot par “ziedu valodu”, nodaļa par augiem varēja būt plašāka, bet saprotams, ka grāmatā atlasīti tikai nozīmīgākie vai zināmākie simboli. Tagad varu teikt, ka vēl viens baltais plankums mākslas vēsturē ir drusku aizpildītāks.

Vērtējums: 4/5

Grāmata no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

The Black Book. Orhan Pamuk

Orhan PamukFaber and Faber 2015, 465 pages.

Kādu dienu man uznāca milzīga vēlme izlasīt vēl kādu Orhana Pamuka romānu. Plauktā viens stāvēja, ko nopirku Viļņā, bet ar laipna cilvēka gādību ātri tiku pie “The Black Book” un ķēros pie ļoti lēnas lasīšanas. Lēni gāja divu iemeslu dēļ. Pirmais pavisam prozaisks: maz laika lasīšanai. Otrais iemesls jau krietni interesantāks: romāna teksts ir ļoti blīvs. Man pat šķiet, ka smadzenēm varētu būt pārslodze, mēģinot šo grāmatu izlasīt ātrā tempā, teksts varētu apnikt un rasties nepatika pret lēno notikumu gaitu, urķēšanos atmiņās, simbolos, vēsturē un politikā.

Ar “The Black Book” – vienu no viņa pirmajiem romāniem – Pamuks tika starptautiski pamanīts un novērtēts. Romāna struktūru veido divas sižeta līnijas, kas vijas ap juristu Galipu, kuru pamet sieva Rūja, neko īsti nepaskaidrojot, un viņa sievas pusbrāli, populāru avīzes feļetonistu Celalu, kurš arī kaut kur nozudis. (Atvainojos, ja es nepareizi latviskoju turku personvārdus). Ir nodaļa no Galipa skatu punkta, kurai seko nodaļa ar Celala avīzes sleju, kas kaut kādā veidā sasaucas ar iepriekšējo vai nākamo Galipa nodaļu. Galips cenšas abus nozudušos cilvēkus atrast, mēģinot Celala avīžrakstos atrast pavedienu noslēpuma atrisināšanai.

Jo dziļāk iegrimu tekstā, jo vairāk šis šķita stāsts iekš stāsta, kurš ir iekš cita stāsta, kurš, savukārt, ir vēl iekš cita stāsta. Ir tik daudz samudžinātu pavedienu un domu, ka visu grūti uztvert. Pieļauju, ka politiskā saspringuma slānis man palika neizprasts, jo vienkārši pietrūkst zināšanu par turku politisko virtuvi, lai saprastu, kas tur notiek un kāds Celala rakstiem sakars ar sacelšanos kaut kad pirms 1990. gada. Viņa avīžu slejas bieži šķiet alegorijas par kaut ko, pasaku pārstāsti vai kas tamlīdzīgs. Vieglāk uztveramie bija tādi piezemētāki gabali par ikdienu, vai arī leģendas un nostāsti par Stambulu.

Pilsēta romānā šķita ļoti klātesoša, gandrīz kā galvenais tēls. Man gribētos zināt, vai tiešām eksistē pazemē esošs manekenu muzejs, ko Pamuks tik krāšņi apraksta. Gan Celals, gan Galips stundām klīst pa Stambulas ielām un meklē zīmes, kas viņus aizvedīs kaut kur. Taisnību sakot, šī zīmju meklēšana, simbolu interpretācija, beigās arī vārdu saskatīšana cilvēku sejās manī modināja pamatīgas aizdomas, ka abi kungi ir vienkārši nojūgušies. Viņi tik ļoti grib ieraudzīt kaut ko sev vēlamu, ka tas šķiet pagalam slimīgi. Īsta apsēstība. Tāpat kā Galipa apsēstība ar Celalu un Celala apsēstība ar vēlmi kļūt par kādu citu, kas pārņem arī Galipu. Pieļauju, ka romāna centrālais jautājums ir, vai vispār ir iespējams kļūt par sevi, ko nozīmē būt par sevi?

Uzmanīgi lasot, var gūt zināmu ieskatu turku mentalitātē un vēsturē, var mazliet “nogaršot” daudzslāņaino Stambulu. “The Black Book” ir domāta pacietīgam lasītājam, tādam, kurš ir ar mieru sapīties autora teikumu mudžekļos, apsēstībā šķirstīt avīžu izgriezumus un vecas fotogrāfijas, nokāpt Stambulas pazemē un filozofēt par sev nepazīstamu dzīvi. Ja gribat sākt lasīt Pamuku, tad varbūt nevajag sākt ar šo romānu. “Sniegs” man šķita krietni vieglāk uztverams.

Vērtējums: 4/5