Gogoļa disko. Paša Matsinovs

igauņu literatūraJāņa Rozes apgāds 2019. gads, 144 lpp.

Kurš gan ticēs, ka šo trakulīgo literāro darbu sarakstījis lēnīgs igaunis Pāvo Matsins. Autors ir riktīgs blatnoj-stiļaga, kurš palaidis savu iztēli iztrakoties, paturot to tomēr mistiskos krievu klasikas rāmjos. Kā pavēru vākus, tā nevarēju vairs apstāties. Pilnīgi nenormāls gabals. Tādu varētu redzēt sapņos, kad par daudz lasīti krievu klasiķi, skatītas filmas par Gogoli un miegā prāts piemet klāt vēl visādas figņas. Autors ļoti eleganti paspēlējies.

Sākumā šķita, ka lasu Čehovu vai Dostojevski (diemžēl Gogoļa darbus vēl nav sanācis lasīt) un darbība risinās vēsturiskajā Vīlandē. Kad pieminēja kases aparātu un datoru, sapratu, ka manā spriedumā ir pamatīga kļūda. Un tas bija tikai sākums, disko dancis uzņem tempu, kad karmaņņiks Konstantīns Opiatovičs atved uz naktslokālu “Romāns” Nikolaju Gogoli, kas kādā nesaprotamā veidā ir augšāmcēlies no miroņiem. Pamazām viss aiziet pa pieskari un noved līdz ellīgai kulminācijai un epilogam, kas ir kā mierīga ballītes atvadu dziesma, kad viesi pamazām atjēdzas un dodas mājās. Romāna beigas atstāja dziļi ironisku iespaidu. Jāsaka arī, ka lasot vispār nespēju iedomāties, kā tāds ķīselis varētu atrisināties.

Pats augšāmcēlies Gogolis ir diezgan pasīvs tēls, kas vairāk kalpo kā katalizators notikumiem. Biju gaidījusi, ka viņš spēlēs aktīvāku lomu. Toties aktīvi darbojas jau pieminētais godīgais zaglis Opiatovičs, bukinists-zamokinists-ezoteriķis Lasvaldis Pavasars, nelegālo mūzikas ierakstu veidotājs un tirgonis Ādolfs Izrailovičs Šefters ar savu draugu dziedātāju Arkašu un pāris citi kolorīti tipāži. Tieši šo neveiksminieku mēģinājumi noturēties virs ūdens šķita visinteresantākie.

Manuprāt, šoreiz autora stils ir svarīgāks par sižetu. Teksts ir rūpīgi pārdomāts, lietoti vārdi, kas piešķir īsto noskaņu. Autors ir ļoti centies radīt krievu klasikas stilu, papildinot to ar sulīgiem vārdu savirknējumiem, kas raksturo kādu personu vai notikumu. Klāt vēl piemet pa žargonvārdam, priekšmetam vai informācijas druskai, kam tur it kā attiecīgajos apstākļos nemaz nevajadzētu būt. Lasītājam vien atliek izbrīnā ieplest acis un mēģināt šo visu sagremot. Jāpiemin arī Maimas Grīnbergas ekselento tulkojumu, tas ir pelnījis atsevišķu zvaigzni. Savukārt grāmatas vāks ir kā ķirsītis uz putukrējuma.

Man patika šis literārais piedzīvojums un varu “Gogoļa disko” ieteikt tiem, kuri vēlas intelektuālu literatūru, bet visa nopietnā un “pareizā” ir apnikusi.

Vērtējums: 4/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Advertisements

Mākslinieki, dzīves ceļā satiktie. Uldis Zemzaris

latviešu mākslinieki, atmiņas par māksliniekiemVESTA-LK 2017. gads, 296 lpp.

Var tikai apbrīnot, kā gadās trāpīt uz īsto grāmatu īstajā brīdī. Tā es bibliotēkā “satiku” Ulda Zemzara atmiņas par savām un citu mākslinieku, ar kuriem viņš kopā mācījies, strādājis vai kā citādi bijis pazīstams, gaitām. Ja interesē māksla un mākslinieki, tad šī grāmata būs interesanta lasāmviela, jo autors raksta raiti, bet taktiski.

Uldis Zemzaris zināms kā produktīvs gleznotājs, kurš kopš 1957. gada arī šo to rakstījis – pārsvarā presei par māksliniekiem jubilāriem. Grāmatā viņš atceras savus mācību gadus J. Rozentāla mākslas skolā un Mākslas akadēmijā, to mācībspēkus un dažus kursabiedrus, vēlāk vairāk pievēršas citiem māksliniekiem. Grāmatas beigās ir daži jubileju raksti: par Ģedertu Eliasu, Jūliju Viļumaini un citiem.

Mācības J. Rozentāla mākslas skolā Zemzaris sāk pēc 2. pasaules kara. Tā ir steigā pārtaisīta daiļkrāsotāju skola, kur vēl pretīgi ož pēc līmes. Mācībspēki pārsvarā tādi, kas kaut kāda iemesla dēļ netiek mācīt Mākslas akadēmijā, vai kur citur. Arī Mākslas akadēmijā iet diezgan raibi, jo kādā brīdī nomaina gandrīz visus profesorus kā pastāvošās varas domāšanai neatbilstošus, piemēram, atbalstošus formālismu mākslā. Tas nekur nederēja, jo vienīgā īstā māksla bija sociālais reālisms, figurālisms. Jaunajiem māksliniekiem bija jāpakļaujas diktātam, ja gribēja pabeigt akadēmiju un vēlāk dabūt valsts pasūtījumus. Avangards, abstraktā māksla tika klusi čubināta pa pažobelēm, ne izstādīta. Interesanti, kā vieni diplomdarbos gleznoja cīņas, padomju varas uzvaras ainas, kamēr citi izvēlējās izlavierēt, gleznojot parastas darba ainas, piemēram, zvejniekus pie tīklu vilkšanas. Pielika gleznai “pareizo” nosaukumu un aiziet.

No atmiņām radās iespaids, – ja biji “pareizs”, kārtīgs mākslinieks, tad varēji labi dzīvot: Mākslinieku savienība piešķīra darbnīcu, varēja pildīt valsts pasūtījumus (labi maksāja) vai strādāt kombinātā “Māksla” (šito man grūti iedomāties – štancēja svarīgu personu portretus kā konservus?). Daudzi strādāja skolās, bet virsotne, protams, bija amats Mākslas akadēmijā, vai Mākslas savienības vadīšana. Ne visi spēja iekļauties. Bruno Celmiņš tika atstumts, Jānim Pauļukam arī negāja viegli. Ne visi gribēja palikt šaurajos padomju mākslas rāmjos.

Tajos gados dūšīgākie gleznotāji brīvdomātāji bija atklājuši, ka māksliniecisku atraisīšanos vislabāk var panākt akvarelējot, jo ūdenskrāsu tehnikai krāsu izplūšanas dēļ būtu visai neprātīgi izvirzīt tās pašas smagās tematiskās prasības, ko eļļas bildēm. Tādēļ akvarelistiem nepārmeta lielo tēmu trūkumu un figurālās nepilnības. Ūdenskrāsu iztecēšana izrādījās drošs alibi, lai iegūtu ideoloģiskās atlaides. Akvarelisti sasparojušies organizēja kopīgās republikāniskās izstādes un guva ar tām plašu popularitāti tautā.

Pats Zemzaris vairāk izvēlējās gleznot portretus, jo tad nebija tik daudz jādomā par sižeta atbilstību ideoloģijai. Tomēr ik pa laikam uztaisīja arī kādu valsts pasūtījumu. Māksliniekam ir jāēd. Gleznas pirka vai pasūtīja tie, kas varēja atļauties. Tās bieži vien tika dāvinātas, jo ko citu dāvināsi, kad veikalos plaukti tukši.

Gan jau autors šo un to noklusējis, bet es guvu labu ieskatu latviešu mākslā un nozīmīgos māksliniekos. Kā pazibēja jauns vārds, uzreiz internetā meklēju šī mākslinieka darbus. Tā ieguvu tekstam papildus informatīvo slāni.  Viss labi, tikai beigās pietrūka nobeiguma rindkopas, un daži pievienotie raksti par māksliniekiem ar nepatīkamu padomju patosa piegaršu, jo rakstīti tajā laikā. Tas tik tāds sīks darvas piliens un priecājos, ka šo grāmatu pamanīju.

Vērtējums: 4/5

 

Madaras Gruntmanes “Narkozes” un “Dzērājmeitiņa”

Turpinu lasīt dzeju un 2019. gadu sāku ar Madaras Gruntmanes dzejas krājumiem. Teikšu uzreiz, ka abi dzejas krājumi mani patīkami pārsteidza.

dzejas krājums dzejas krājums

“Narkozes” – Neputns, 2015. gads, 96 lpp.
“Dzērājmeitiņa” – Neputns, 2018. gads, 90 lpp.

“Narkozes” ir dzejnieces debijas krājums, bet es to nebūtu uzminējusi. Tas ir tik viengabalains kā stāsts, kuram īpašu kulmināciju piešķir dzejoļu cikls “Narkozes”. Savukārt, otrais krājums “Dzērājmeitiņa” ir kā šī paša stāsta turpinājums, tikai pēc dažiem gadiem. Ja “Narkožu” sākumā vēstītāja varētu būt jauna un iegūst pirmās rētas, tad “Dzērājmeitiņā” viņa jau ir dzīvē apskrambājusies un rūdījusies. Tomēr nevajag domāt, ka pirmajā krājumā valda jaunības romantika un naivums. Nekā tāda. Madaras Gruntmanes dzejā no naivuma un romantikas nav ne smakas. Viņa raksta skarbi, lakoniski, atklāti – neslēpjoties aiz puķēm un valodas mežģīnēm, pat rupji, vulgāri. Teiksim, par “Dzērājmeitiņu” īpaši tikumīgi cilvēki varētu pat iebilst, ka šo grāmatu skolā nedrīkst lasīt. “Narkozes” dzejoļi ir viegli saprotami, bet “Dzērājmeitiņā” brīžiem pavīd abstrakcijas, varbūt tie ir dzēruma sapņi.

Man šķita, ka es lasu dienasgrāmatas dzejā, bet diez vai ir būtiski, cik tur ir patiesības no dzejnieces dzīves. Katrā ziņā dzejoļi ir pārliecinoši, to autore saprot, ko raksta un kāpēc raksta. Aina veidojas interesanta un skumja: no mīlestības līdz abortam, no alkohola līdz bērna dzemdēsanai, un vīrieši gadās sliktie. Šī dzeja varētu būt pašterapija – izrakstīt sevi laukā, norakstīt slikto no sevis nost.

Es izliku sirdi uz lieveņa atdzist
Pārkarsusi
Tu uzmeti tai sūdu čupu
Un uzliki Leonardu Koenu fonā
Pats ciezdams
Velns viņu zina no kā
Sūdi sirdi sildīja un neļāva atdzist
Tu nospļāvies un iegāji dārzā pēc granātāboliem
Es kā mācēdama mēģināju notīrīties

/no krājuma “Narkozes”/

Lai gan īsti nevarēju veidot asociācijas starp sevi un šiem dzejoļiem, tomēr tas šoreiz izrādījās mazsvarīgi, jo Gruntmanes dzeja ir saprotama un līdzpārdzīvojama.

Vērtējums abiem krājumiem: 4/5

Īsās atsauksmes #16

Turpinu cīņu ar neuzrakstītajām atsauksmēm. Šīs vēl no 2014. gada.

Geišas atmiņas. Arturs Goldens – nu kā var viens ne-japānis tik labi uzrakstīt romānu par Japānu?! Viņš ļoti prasmīgi ieved lasītāju sarežģītajā un noslēpumainajā geišu pasaulē pirms 2. pasaules kara. Šī, protams, ir daiļliteratūra, bet domāju, ka autors pamatīgi izpētījis tēmu un man bija sajūta, ka lasu īstu dzīvesstāstu, lai gan jāpieļauj, ka varētu būt izpušķojumi un sagrozījumi lielāka efekta radīšanai. Vērtējums: 5/5

Geiša – mana dzīve. Mineko Ivasaki, Renda Brauna – šis ir reāls atmiņu stāsts un, protams, faktu ziņā interesants, bet Mineko personība pabojāja grāmatas baudīšanu. Starp citu, Mineko Ivasaki iesūdzēja Arturu Goldenu tiesā par viņas dzīvesstāsta izmantošanu romāna tapšanā un viņas identitātes atklāšanu intervijās. Vērtējums: 3/5

Degošais pilskalns, Krusts virs pilskalna. Laimonis Purs – neko īsti neatceros no pirmajām divām Laimoņa Pura vēsturiskā cikla grāmatām. Labi, ka ir pieraksti. Cikla pirmā grāmata stāsta par 15 gadus veco Gunvaldi un vēl pavisam jauno valdnieku Nameju. Dzīvot traucē vācieši un nodevēji no pašu vidus. Otrajā grāmatā visi ir vecāki un zemgaļi paraksta miera līgumu ar Bīskapiju. Vērtējums: 4/5 (pirmā grāmata), 3,5/5 (otrā grāmata)

Sound-Rage. A Primer of the Neurobiology and Psychology of a Little Known Anger Disorder. Judith T. Krauthamer – medicīnisks pētījums tieši par to, kas norādīts virsrakstā. Bija laiks, kad noteiktas skaņas mani pamatīgi “besīja” (tas vēl ir maigi teikts) un šī grāmata ļāva saprast, kas notiek un ko darīt. Nē, šī nav pašpalīdzības grāmata. Vērtējums: 5/5

Saga. Brian K. Vaughan, Fiona Staples, Volume 1, 2, 3 – superīgs komikss par pāri, kurš nedrīkstētu būt, tāltālu, dziļdziļu kosmosu kaut kad nākotnē. Superīgi uzzīmēts un superīgi izstāstīts. Vērtējums visām daļām: 5/5

Baltā nama augšstāvā. Dzīve prezidenta namā. J.B. Vests – kurš gan negribētu ieskatīties Baltā nama aizkulisēs? Bijušais Baltā nama pārziņa palīgs un kādu laiku arī pārzinis ļauj mums to izdarīt. Vests atklājas kā taktisks un patīkams stāstnieks, kurš ļoti interesanti stāsta par Rūzveltiem, Trūmeņiem, Eizenhaueriem, Kenedijiem, Džonsoniem un Niksoniem. Piemēram, Eizenhaueri dārzeņus audzēja savā fermā un gaļu pārveda no medībām, jo prezidentiem bija pašiem jāmaksā par ģimenes un savu viesu uzturu (varbūt tā ir arī tagad, nezinu). Pārziņa kabinetā bija signālu sistēma uz plāksnes virs darba galda, lai zinātu, kad kāds no prezidenta ģimenes vai viesiem izkustējies. Vērtējums: 5/5

Бронебойщик. Алекс Орлов (Бронебойщик #1) – ar šo romānu iepeldēju sev nezināmajos fantastiskā bojevika ūdeņos. Tāla nākotne pēc atomkara, divi varoņi – jaunietis Džeks, kurš sapņo par kaujas robotu, un jau pieredzējis bijušais algotnis Ferlins, kurš viņam palīdz. Džeks tiek līdz armijai, viņu aizsūta uz citu planētu un sākas jautrība. Krievu armijas komēdija, tikai kosmosā. Apmēram tā. Godīgi sakot, labi atpūtināju smadzenes, jo Orlovs ir jautrs un veikls stāstnieks. Vērtējums: 4/5

Ar šo noslēdzu 2014. gadu. Tas bija ražens gads – 95 izlasītas grāmatas.

Īsās atsauksmes #15

Vienreiz jāpieliek punkts tām daudzajām neuzrakstītajām grāmatu atsauksmēm, kas jau gadiem nospiež manu blogera sirdi! Agrāk biju cītīgāka un lasot veicu piezīmes kladēs, tomēr daudz kas ir zudis no manas atmiņas.

Zilā pils. Lūsija Moda Montgomerija – viena no manām visvisvismīļākajām grāmatām, kuru esmu pārlasījusi daudzas reizes gan latviski, gan angliski. Ja agrāk man šis stāsts vienkārši šķita jauki romantisks, tad tagad es vairāk novērtēju galveno varoņu drosmi dzīvot pēc savas gribas. Šī ir mana labsajūtas grāmata. Vērtējums: 5/5

Artura Konana Doila piedzīvojumi. Rasels Millers – man ļoti patīk stāsti par Šerloku Holmsu, tāpēc noteikti bija jāizlasa šī biogrāfija, kurā izmantots plašais rakstnieka arhīvs. Par šo grāmatu man ir piezīmes! Ironiskā kārtā Doils uzskatīja, ka Holmsa tēls iznīcinājis viņa kā nopietna literāta reputāciju. Kad viņš Holmsu “nogalināja”, lasītāji bija tik sašutuši, ka kāda dāma pat piedraudēja cienījamo rakstnieku iekaustīt ar somu. Vai zinājāt, ka Doilam bija maģistra grāds ķirurģijā, bet mūža otrajā pusē viņš pilnīgi lētticīgi nodevās spiritismam un sāka pat pravietot? Vispār ļoti interesanta un faktiem bagāta biogrāfija. Vērtējums: 4/5

Leviatāns. Boriss Akuņins (Detektīva Erasta Fandorina piedzīvojumi #3) – par šo atceros tikai to, ka darbība notiek uz kuģa, tātad ierobežotā telpā. Pēc vērtējuma spriežu, ka bija aizraujoši un laba intriga. Vispār man patīk šī Akuņina detektīvromānu sērija, kurā viņš spēlējas ar dažādiem žanra standartiem un klišejām. Vērtējums: 4,5/5

English Passengers. Matthew Kneale – šo literāro pērli pilnīgi nejauši uzgāju bibliotēkā un esmu jau ieteikusi vairākiem cilvēkiem. Brīnišķīgs vēsturiskais piedzīvojumu romāns ar antropoloģisku ievirzi. Bagātīga valoda, labs humors, turklāt autors ļauj varoņiem stāstīt, nevis dara to pats. Romānam ir divas paralēlas sižeta līnijas: kontrabandistu kuģa nedienas 1857. gadā un notikumi Tasmānijā sākot no 1820. gada. Lielu lomu nospēlē kuģa cūka. Lasiet, iesaku! Vērtējums: 5/5

Kad dievs bija trusis. Sāra Vinmane – lasīju un domāju, ka tieši tādu grāmatu jau sen meklēju un pēc izlasīšanas bija sajūta, ka kāds mani ir uzklausījis un samīļojis. Tik… cilvēcīgi, patiesi. It kā vienkāršs stāsts par priecīgiem un traģiskiem brīžiem Ellijas, viņas ģimenes un draugu dzīvē, rādot kā maza, jūtīga meitene izaug par sievieti. Gribu, bet baidos pārlasīt. Ja nu nebūs vairs tā pati sajūta? Vērtējums: 5/5

Through the Language Glass: How Words Colour your World. Guy Deutscher – skats uz sabiedrību un kultūru caur valodas prizmu. Viena no grāmatas tēmām – vai un kā dzimtā valoda ietekmē pasaules uztveri. Daudz tika apskatīta krāsu nosaukumu rašanās vai to neesamība valodās, valodu sarežģītība un vienkāršošanās. Pašlaik tik aktuālā kašķa ap “gender” sakarā varu teikt, ka grāmatā minēts sekojošais: sākotnēji “gender” nebija nekāda sakara ar “sex”. Dažās valodās dzimte (dzimums?) nav vispār, savukārt dažās Āfrikas, Austrālijas tautu valodās ir pat 10 – 13 dzimtes (vīriešu, sieviešu, dārzeņu, šķēpu utt.). Šo grāmatu varu ieteikt visiem tiem, kuri interesējas par lingvistiku. Vērtējums: 4/5

Ar šo esmu tikusi apmēram pusē 2014. gadam. Turpinājums sekos.