Sirreālisms. Eimija Dempsija

Sirreālisms

Jāņa Rozes apgāds 2020. gads, 176 lpp.

Esmu jau rakstījusi, ka “Mākslas pamatu” sērija ir brīnišķīgs veids iepazīt mākslas vēsturi, dažādus mākslas virzienus un nozīmīgus mākslas darbus. “Sirreālisms” ir kārtējā šīs sērijas grāmata un sniedz ieskatu ļoti nozīmīgā 20. gadsimta mākslas virzienā, kas ir atstājis paliekošu nospiedumu uz jaunākiem mākslas veidiem.

Vairāku, pārsvarā ārēju, apstākļu ietekmē šo grāmatu lasīju ilgi un nogurdinoši. Nevar taču palasīt, ja esi aizmidzis. Topā “grāmatas aizmigšanai” “Sirreālisms” man būtu pirmajā vietā. Ar šo nebūt nevēlos noniecināt grāmatas kvalitāti. Saturiski Eimija Dempsija ir uzrakstījusi ļoti izzinošu un labu grāmatu. Informācija ir labi strukturēta, plaša, tomēr pietiekoši īsa un koncentrēta, ir daudz vizuālo darbu piemēru un tas viss nelielā formātā. Mīkstie vāki glāba manu degunu no traumas, kad atkal kārtējo reizi iemigu.

Autore izseko sirreālismam no tā “dzimšanas” 1924. gadā ar Andrē Bretona “Sirreālisma manifestu”, apskata dažādas mākslinieku grupas, virziena izplešanos pasaulē un iespiešanos fotogrāfijā un kino, līdz pat 1960. gadu beigām, kad Bretons mirst un sirreālisma kustība beidz pastāvēt. Viņa mazliet pieskaras arī sirreālisma atstātajam mantojumam, piemin citus mākslas stilus, kas attīstījās no šīs vērienīgās kustības. Interesanti, ka sirreālisms lielā mērā bija par mākslinieku savstarpēju sadarbošanos kopēju mākslas darbu radīšanā. Virziena ziedu laiki bija pirms 2. pasaules kara, pēcāk tas saņēma pārmetumus par pārāk optimistisku pasaules uztveri, daļa pievērsās misticismam. Ko mēs parasti zinām no sirreālisma? Šķiet, ka Dalī un Magrita reālistiskās, tomēr neiespējamās, gleznas, bet sirreālisma mākslinieku bija daudz vairāk, viņi strādāja dažādās tehnikās. Jauniegūtās zināšanas patīkami saplūst ar Pegijas Gugenheimas autobiogrāfiju, kurā daudzus “Sirreālismā” minētos uzvārdus var iepazīt kā cilvēkus, uzzināt par viņu gaitām, tā laika gaisotni, un kā Pegija vāca sirreālisma kolekciju un rīkoja izstādes.

Man nepatīk sirreālisms. Ja neskaita dažus retus izņēmumus, man tas šķiet nejēdzīgs, pat ākstīgs. Tomēr šis virziens ir būtiska mākslas vēstures daļa un man šķiet svarīgi to iepazīt. Piemēram, skatījos uz Frederika Kīslera skulptūru 1947. gada izstādē un nodomāju, ka tas nu gan ir vājš darbs, pāris lappuses tālāk teksts, ka kritiķi šo izstādi uzskatīja par virziena norieta sākumu. Tātad kaut kāda izpratne man ir radusies. Priecājos, ka Dempsijas darbs man šādu ieskatu deva un tagad labāk izprotu gan dažādās sirreālisma tehnikas, gan tā ietekmi uz citiem mākslas virzieniem. Ir labi pakustināt savas smadzeņu šūnas un tā ir galvenā atbilde, kāpēc lasu par mākslas veidu, kas man nepatīk. Par sirreālismu un citiem modernās mākslas veidiem ļoti noderīga ir arī Eimijas Dempsijas “Modernā māksla” no šīs pašas sērijas.

Vērtējums: 4/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Avots. Gābriels Skots

Gābriels Skots. Avots. Norvēģu literatūraIzdevniecība u.c. 2019., 152 lpp.

Vieni pašlaik literatūrā meklē pandēmijas vai apokalipses atspoguļojumu, citi lasa izklaidējošus romānus, daži nespēj lasīt nemaz, bet varbūt vēl citi grāmatās meklē mieru. Šiem pēdējiem varētu derēt “Avots”. 1918. gadā pirmo reizi publicētais norvēģu rakstnieka Gābriela Skota epistolārais romāns ir kā miera osta satrauktam prātam. Stāstījums par pieticīga norvēģu zvejnieka Markusa dzīvi ir apcerīgs un paļāvību iedvesošs.

Lai gan Markusam nekas daudz nepieder, viņam pieder kas īpašs – laba sirds un prasme būt mierā ar dzīvi. Tikai beigās viņam mazliet samisējas, bet tā jau dzīvē gadās. Viņš dzīvo savā būdiņā uz klints, iekopj dārzu, brauc zvejā un priecājas par debesīm un jūru. Tieši Markusa prieks un dabas skaistuma attēlojums ļauj lasītājam atvilkt elpu un ar gaišāku skatu paraudzīties apkārt.

Reizēm teksts aiziet filozofiski reliģiskā virzienā un autors, kurš ir mācītāja dēls, caur Markusa stāstu pauž protestantiskos uzskatus. Es personīgi nemīlu šādus tekstus, tomēr vienkāršā zvejnieka pasaules uztverē reliģijas un dabas misticisms iekļaujas organiski un saprotami. Skaidri jūtama arī autora kritika vēlmei pēc mantas vairošanas, kas reizēm jau balansē uz didaktisma robežas.

Interesanti, protams, arī palasīt par 20. gs. sākuma zvejnieku ciemata sadzīvi, zvejas paradumiem. Piemēram, tagad es zinu kā tolaik zvejoja zušus.

Vēl jāpiemin tīkamais grāmatas mākslinieciskais noformējums: ar audumu apvilkts vāks, lakoniskas ilustrācijas. Beigās ir Maijas Burimas pēcvārds, kas iepazīstina ar autoru un analizē viņa veikumu. Tas vispār ir retums mūsdienu izdotajās grāmatās.

Esmu lasījusi vairākas grāmatas par “mazā cilvēka” dzīvi, un “Avots” noteikti ir gaišākā no tām. Man šķiet, ka skaistākais šajā literārajā darbā ir spēka smelšanās no dabas un priecāšanās par ikdienas sīkumiem.

Vērtējums: 4/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Sievietes mākslinieces. Flāvija Fridžeri

mākslas grāmata, mākslas pamatiJāņa Rozes apgāds 2019. gads, 176 lpp.

2019. gads man pagāja diezgan izteiktā mākslas zīmē, tāpēc gribu gadu pabeigt ar interesantu mākslas grāmatu. Esmu iecienījusi konspektīvo un izglītojošo grāmatu sēriju “Mākslas pamati”, tāpēc ļoti sapriecājos par trim šīs sērijas jaunumiem. Par vienu no tiem – “Sievietes mākslinieces” – tūlīt pastāstīšu, pārējie vēl gaida lasīšanas rindā.

Teikšu godīgi, ka agrāk nebiju pievērsusi īpašu uzmanību tam, cik maz vēstures rakstos, izstādēs un grāmatās pieminētas sievietes mākslinieces. Es pievērsu uzmanību pašiem darbiem, mākslinieka rokrakstam. Tikai pēc “Stāsti par mākslas vēsturi” un pāris citu “Mākslas pamatu” izdevumu izlasīšanas, es sāku domāt: “hmm, kāpēc es par šādu mākslinieci lasu pirmo reizi, viņas darbi ir lieliski” un “bet kur ir citas mākslinieces, vai tad tiešām bija tikai trīs”. Trīs ir iedomāts skaitlis, bet, jā, tajās grāmatās viņu bija ļoti maz, vien dažas.

“Sievietes mākslinieces” ir vajadzīga un nozīmīga grāmata, jo aizpilda balto caurumu manās un daudzu citu cilvēku zināšanās par mākslas pasaules mazāk zināmo pusi. Protams, šī nav visaptveroša enciklopēdija (tādam statusam labāk der “Great Women Artists” – vairāk kā 400 mākslinieču 500 gadu laikā). Ir pieminētas tikai tās mākslinieces, kas ar saviem darbiem un uzskatiem sniegušas ievērojamu ieguldījumu tēlotājmākslas attīstībā, vai pat mainījušas mākslas uztveri. Likumsakarīgi, ka vizuālā māksla tiek izmantota kā feminisma rupors. Īpaši 20. un 21. gs. mākslinieču galvenā tēma ir feminisms, sievietes ķermeņa uztvere un personīgie pārdzīvojumi. Te gan man gribētos pačīkstēt, ka atlasītās mākslinieces un viņu darbi ir grāmatas autores izvēle un man tā avangarda un performanču bija par daudz. Iespējams, ka “aiz borta” palikušas talantīgas mākslinieces, kuras strādāja/strādā ne tik kliedzoši, ar mazāk aktuālām tēmām, bet vai tāpēc viņu pienesums ir maznozīmīgāks? Tomēr ir saprotama vēlme šokēt publiku, jo tikai tā bieži izdodas likt ieklausīties, domāt un ierosināt pārmaiņas kā to, piemēram, izdarīja “Guerrilla girls” vai Karolī Šnēmane.

Ja man ir jānosauc kādas savas favorītes, tad tās, protams, ir gleznotājas Rozalba Karjēra, Berta Morizo, Alise Nīla, Linete Jadoma-Boakje. Iespaidīgi darbi ir fotogrāfēm Džūlijai Mārgaretai Kameronai (19. gs.) un Grasjelai Iturbidei (mūslaiki). Domāju, ka arī jūs atradīsiet savai iecienītajai tēlotājmākslas jomai pārsteidzošu papildinājumu.

Flāvija Fridžeri grāmatā iekļāvusi vairāk nekā 50 mākslinieces, kas no 16. gs. līdz mūsu dienām darbojušās dažādos mākslas veidos sākot no glezniecības un beidzot ar performancēm. Katrai māksliniecei sniegts īss ieskats viņas dzīvē un daiļradē, minēti svarīgākie notikumi un pievienots nozīmīgākā mākslas darba attēls. Kā ķirsis uz tortes ir laika skala grāmatas beigās ar būtiskākajiem sieviešu sasniegumiem mākslā, zinātnē, politikā un sabiedrībā. Es nespēju beigt domāt, cik agrāk drosmīgām, neatlaidīgām, veiksmīgām un talantīgām bija jābūt šīm sievietēm, lai viņas nespētu ignorēt un ierobežot.

Vēl 1980. gados mākslinieces bija sašutušas, ka viņu darbi netiek pienācīgi atzīti. Runā, ka joprojām mākslinieku vīriešu darbi tiek pārdoti dārgāk, ir prestižāki. Kopš 2018. gada Nacionālajā galerijā Londonā pastāvīgajā ekspozīcijā ir 21 sievietes mākslinieces darbs. Nezinu, vai tas ir daudz, vai maz, bet tiek pieminēts kā nozīmīgs fakts. “The Art Newspaper” 2019. gada sākumā runāja (podkāstā) par pieaugošu tendenci atzīt un izgaismot pagājušo gadsimtu sievietes mākslinieces. Ledus ir salauzts.

Vērtējums: 4/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

 

1904. Melanholiskais valsis. Inga Žolude

Inga Žolude, Emīls Dārziņš, grāmata par mākssluDienas grāmata 2018. gads, 64 lpp.

Man gribas pārtraukt klusumu ar šo mazo, neparasto grāmatiņu, kurā starp vākiem slēpjas bagātīgs saturs. Nieka 60 lapās uzzināju patīkami daudz. Inga Žolude ir radījusi peoētisku, emocionāli sapņainu stāstu par Emīla Dārziņa dzīvi, domām un sajūtām ap “Melanholiskā valša” radīšanas laiku.

Protams, šī ir Žoludes versija par to, kā bijis, bet es noticēju, ka tikai gars, kurš klīda starp iedomu pasauli un realitāti, vienmēr šauboties, skaudri izjūtot dzīves nedienas un ilgojoties pēc tās īstās Marijas, varēja radīt tik trauslu un skaistu skaņdarbu. Stāstu, manuprāt, veiksmīgi papildina Oresta Silabrieža eseja par Emīlu Dārziņu. Man tā deva faktuālus pieturpunktus sapņainajam stāstam.

Diezgan organiski pie Dārziņa tēmas iederas arī Dainas Auziņas apcere par Ādolfa Zārdiņa daiļradi. Viņa darbs “Moderna sabiedrība” izmantots grāmatas noformējumā. Zārdiņs ir mazzināms mākslinieks, kurš dzīvoja ļoti noslēgti un, man šķiet, psiholoģiski cieta līdzīgi cienījamajam komponistam. Man patika šī divu mākslas jomu sasaiste.

Vērtējums: 4/5

Četri dzejnieki, četri dzejas krājumi

Vasarā maz lasot gan blogus, gan grāmatas, bet man te ir sakrājusies kaudzīte ar īsām atsauksmēm, tāpēc tomēr rakstīšu. Teksts nekur nepaliks – izlasīsiet šodien, rudenī vai pēc gada. Sākšu ar pašu švakāko un beigšu ar interesantāko no četriem dzejas krājumiem.

uz domu stāvās kraujasUz domu stāvās kraujas. Valdis Atāls

Dienas grāmata 2018. gads, 176 lpp.

Šķiet, ka lasīju labas atsauksmes par Valda Atāla prozu, bet šis dzejas un atziņu krājums sagādāja vilšanos. Ja pavisam īsi – krājums garlaicīgs, bet dažas rindas man patika. Tikpat labi varētu lasīt nesaprotamā valodā. Sākums ir gaudulīgs, tad paliek gaišāk. Īpatnēja vārdu izvēle un vārdu salikumi. Acīmredzot, šī grāmatiņa der tikai Atāla daiļrades cienītājiem, kas viņa dzejas rindas varētu zināt no kādām dziesmām.

Domāju, ka man jābeidz izvēlēties dziesminieku un aktieru-dziesminieku dzejas mēģinājumi, jo mums nav pa ceļam. Ieliku 2 zvaigznes, jo nav sūdīgāk par V. Vētru un R. Vazdiku.

Vērtējums: 2/5

tuvošanāsTuvošanās. Māris Salējs

Zvaigzne ABC 2018. gads, 64 lpp.

Es vairs neatceros šī krājuma dzeju un tas ir tik skumji, jo Māra Salēja “Kā pirms pērkona” man ļoti patika. Tuvojos, tuvojos, bet tā arī nepietuvojos. It kā tas pats Salējs, kas “Kā pirms pērkona”, dzejoļi labi, tomēr šoreiz sirds nenotrīsēja, nebija tā siltuma un skaistuma, ko iepazinu iepriekšējā krājumā. Kas tuvojas? Dzejnieka dzīves nogurums, kaut kā gals, nāve?

Poētiski, smalki un vietām trausli domu uzplaiksnījumi un pieskaršanās pasaulei. Nenoliedzami meistarīgi un to es spēju novērtēt, pat tad, kad sirds paliek vienaldzīga pret dzejas rindām.

Vērtējums: 3/5

tīmeklītisTīmeklītis. Jānis Rokpelnis

Neputns 2019. gads, 96 lpp.

Zinot, ka daudziem Rokpeļņa dzeja ir ļoti iecienīta, jūtos slikti, ka man nepatika tik ļoti kā gaidīju un viņa domu lidojums man pārsvarā palika nesaprasts. Varbūt vajadzēja sākt iepazīšanos ar kādu citu krājumu, nevis pašu jaunāko. Kārtējo reizi ir dzejnieks un dzejas krājums, kur novērtēju meistarību bez dziļākas rezonanses sevī.

Šīs dzejas balss šķiet dzīves nogurdināta, reflektējoša un pie dzīves turas vien smalkā tīmeklītī, ko draud pārraut vējš. Tomēr šim krājumam piemīt patīkams lakonisms un pašironija.

varētu droši pastaigāties pa spalu
bet nē
kaut kas mani uz asmens grūž

Pie Rokpeļņa es varētu atgriezties citā laikā.

Vērtējums: 3//5

dievs beidzDievs beidz. Dainis Deigelis

Valters Dakša 2018. gads, 56 lpp.

“Kāds jocīgs nosaukums, šo man vajag izlasīt” – tā es reiz nodomāju. Beidzot izlasīju un iepazinu jaunu, neparastu balsi latviešu dzejā.

Šī varētu būt dienasgrāmata dzejā, sarunas ar sevi, piezīmes, dialogs ar pasauli un monologs par pasauli. Dainim Deigelim ir sava, specifiska balss. Te notiek spēle ar ritmu, tekstu, pantiem (“Skumjas”, “TuBerKu(r)Lozes” u.c.). Dzejoļi ir gan sociāli asi, gan mazliet raupji romantiski. Deigelis raksta to, par ko citi bieži izvairās runāt (vienalga, vai tas būtu dzejā, presē vai savstarpējās sarunās pie kafijas tases). Pakrūtē iesit “Nevajadzēja tik daudz dzemdēt” un “Esmu pārāk ilgi dzīvojis uz klusēšanas ielas” rindas.

Vēl jāpiemin, ka “Dievs beidz” noformējums ir tikpat lecīgs kā saturs, jo dzejas rindas papildina savdabīgas kolāžas. Dzejas rindas, ko varētu rakstīt uz sienas blakus grafiti.

Vērtējums: 4/5