Wintering. Katherine May

Wintering by Katherine MayRider 2020, 276 lpp. Grāmatas pilnais nosaukums: “Wintering: The Power of Rest and Retreat in Difficult Times”

Ziemas daudziem no mums ir grūtas dažādu iemeslu dēļ. Man ir grūti samierināties ar tumsu, slapjdraņķi un slidenām virsmām. Tas viss ierobežo pārvietošanos un nenāk par labu mentālai veselībai. Tāpēc diezgan likumsakarīgi izvēlējos šo grāmatu par ziemošanu – kā pārdzīvot šo laiku. Pati lasīju ziemā smagā periodā, kad ļoti vēlējos atpūtu, bet tā nebija iespējama. Grāmata sniedza daļēju mierinājumu, ka arī citiem ir grūti ziemā un ir tikai normāli vēlēties ieziemoties un to arī vajag darīt, ja ir tāda iespēja. Nav jākaunas par to, ka ļauj sev atpūsties, apstādini trako skrējienu, atsakies no kādām iespējām un pavadi dienas klusām mājās. Ziema ir laiks klusumam un mieram.

Autore caur savu pieredzi raksta gan par ziemas norisēm, gan par cilvēku fizisku un emocionālu ziemošanu. Viņa cenšas saprast ziemu sarunājoties ar tiem cilvēkiem, kuri ar to ir daudz ciešākā saskarē: somiem, norvēģiem un citiem, jo Anglijā tomēr ziemas nav tik skarbas, aukstas un garas. Caur šīm sarunām un ceļojumu uz ziemeļiem viņa cenšas saprast kā ziemeļu tautas gatavojas ziemai un sadzīvo ar to, tomēr tas viss ir diezgan virspusēji. Beigās viņa nonāk pie secinājuma, ka ziemu var iemīlēt un iemācīties to izbaudīt vai vismaz izdzīvot pēc iespējas patīkamāk. Ziemošana ir prasme, ko var iemācīties, tikai recepte katram var būt sava. Ziemošana var būt arī par emocionāli grūta dzīves brīža pārlaišanu un arī tas ir jāmāk, jāļauj sev atgūties mierīgākā ritmā, saudzīgi. Autore diezgan daudz runā par šo ziemošanas veidu balstoties savā pieredzē. Kā ziemeļvalsts iedzīvotāja es labi zinu ziemu, zinu, ko nozīmē šie tumšie, aukstie mēneši, bet par grūtsirdīgu dvēseles stāvokli, emocionālu vai fizisku “izkrišanu” no straujā dzīves ritmā, kur tev jābūt darbīgam, priecīgam un veiksmīgam, līdz šim nebiju domājusi kā par ziemošanu, bet tieši tā sanāk.

Grāmata ir sadalīta pa mēnešiem. Sākas ar oktobri un beidzas ar martu. Caur šo laika ritējumu autore domā par savām sajūtām, norisēm dabā un arī tradīcijām. Reizēm gribējās viņai teikt “nu ko tu čīksti, tu nemaz neesi īstu ziemu piedzīvojusi”, bet tas tomēr nav godīgi. Nav tā, ka viņas pieredze un grūtības ar šo gadalaiku būtu mazāk īstas par manām ciešanām no oktobra beigām līdz aprīlim. (Starp citu, šīs ziemas sākums bija vieglāks, jo veselu mēnesi turējās sniegs, kas nozīmēja gaišumu. Es arī mācos to ziemošanas prasmi.) Bija mierinoši lasīt daudzas domas, kur mūsu uzskati un rīcība saskanēja. Piemēram, tas, cik ļoti pietrūkst gaisma, vai kā mainās miega daudzums.

Šī nav tieša recepte kā pārdzīvot emocionāli grūtus laikus vai ziemu kā gadalaiku (un ko gan angliete mums par to var iemācīt?!), tomēr šī grāmata savā ziņā ir dziedinoša, mierpilna lasīšanas pieredze. Ziema reiz beidzas un arī grūti laiki reiz beidzas. “Wintering” lasīju pagājušajā ziemā, bet arī šoziem pārlasu pa kādai lapai.

Vērtējums: 4/5

Slēptie zīmējumi. Džeisons Rekulaks

Džeisons Rekulaks, šausmu literatūra, kriminālromānsHelios izdevniecība 2022. gads, 376 lpp.

Rudenīgā noskaņa un labās atsauksmes pamudināja izvēlēties šo grāmatu. Turklāt romāna anotācija ir biedējoši intriģējoša: bērns, kurš zīmē aizvien pārsteidzošākus zīmējumus un jauna auklīte, kura mēģina saprast, kas notiek. Ne katru dienu mazi bērni pēkšņi vienkāršu “sērkociņcilvēku” vietā sāk zīmēt pavisam reālistiskus un anatomiski precīzus gaismēnu zīmējumus, kas sižetiski vedina domāt par slepkavību.

Romāns ir sarakstīts vienkāršā valodā pirmajā personā tā it kā auklīte Melorija pati rakstītu “Slēptos zīmējumus”. Neesmu liela šī stila fane, bet šoreiz tāds paņēmiens šķita iederīgs. Klāt pievienoti daudzi zīmējumi. Tie mainās no maza bērna naivajiem ķeburiem līdz ļoti profesionāliem ogles zīmējumiem (pie grāmatas strādāja 2 ilustratori). Bez šaubām, šie zīmējumi ir romāna lielais trumpis un ļoti nozīmīga sastāvdaļa.

No grāmatas ir grūti atrauties, jo gan sižets, gan zīmējumi visu laiku dzen uz priekšu un gribas zināt, kas notiek. Tomēr nevaru līdz galam piekrist Rensoma Rigsa slavinošajiem vārdiem, ka šis romāns ir intelektuāli izaicinošs, velnišķīgi biedējošs un meistarīgi uzrakstīts, turklāt vēl labākais trilleris un kļūs par žanra klasiku. Domāju, ka Rigsam derētu lasīt vairāk un labākas grāmatas vai arī melot mazāk. “Slēptie zīmējumi” ir laba, bet ne tik slavinošu vārdu vērta grāmata. Bet varbūt šis gads ir notrulinājis manu baiļu sajūtu un esmu izlasījusi pārāk daudz, sāku piekasīties sīkumiem. Lai nu kā, lasot labi izklaidējos, man bija interesanti un tas ir galvenais, ko no šī darba gaidīju. Īsti šausmīgi nebija, bet tā paranormālā līnija tomēr forša. Autors labi savērpis intrigu. Lai gan šo to uzminēju laicīgi, tomēr galvenie pavērsieni mani pārsteidza.

Nevaru izlemt, vai mani apmierina beigas. Šķiet, ka gaidīju ko citu un uztrauc viens loģikas aspekts, kas manās acīs grauj visu uzbūvēto sižetu. Kopumā “Slēptie zīmējumi” ir spokaini patīkams romāns rudens tumšajiem vakariem, atliek vien pievērt acis uz loģikas caurumiem.

Vērtējums: 4/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Rīgas raganas. Linda Nemiera

Linda Nemiera, fantāzija, spoki, RīgaZvaigzne ABC 2021. gads, 416 lpp.

Teikšu godīgi, ka nebūtu šo grāmatu ņēmusi, ja vien māsa nepiedāvātu, jo, neskaitot retus izņēmumus, no latviešu fantāzijas un fantastikas lauciņa vairos. Citu lasītāju atsauksmes vedinājušas domāt, ka mani tur gaida tikai vilšanās. Bet “Rīgas raganas” ir pilnīgi kas cits. Neskatoties uz dažiem trūkumiem, esmu gatava šo grāmatu ieteikt arī citiem lasītājiem.

Linda Nemiera ir veiksmīgi izmantojusi iespaidīgo Rīgas arhitektūru un vēsturi, lai to plūstoši savītu kopā ar paranormālo un citiem fantāzijas elementiem, turklāt sazemējot ar mūsu realitātes elementiem tā, ka romānā notiekošais kļūst ārkārtīgi reālistisks. Es mierīgi varēju iedomāties galveno varoni Ievu Mellupi pieklibojot steidzamies pa Rīgas ielām aprunāties ar kārtējo mirušo vai kopā ar bezpajumtnieku Laimoni pētām namu fasādes. Ieva, Laimonis un Ievas ģimene ir labi izdevušies tēli, manuprāt. Kolorīti, bet ticami par spīti dažu īpašajām spējām. Ievas raksturs un humors ir brīnišķīgs, es labprāt uzcienātu viņu ar kafiju un parunātos. Cepums autorei par to, ka Ieva nav kārtējā tievā, veiksmīgā skaistule. Otrs cepums autorei par bezpajumtnieku Laimoni, ko viņa attēlo sirsnīgi un ar iejūtību. Dzīvs cilvēks. Trešais cepums par to ka autore ir strādājusi ar to vidi, kas mums apkārt. Nekādas nereālās Bārbijas, kuras satiek tikpat nereālos bagātos un satriecošos Kenus. Tēliem ir normāli latviešu vārdi, Ieva dzīvo mazā dzīvoklītī ar pustukšu ledusskapi, Laimonis guļ aiz atkritumu tvertnēm, Ievas radiem ir parastas profesijas un Ģertrūdes ielā iebrūk bruģis (atcerieties, bija tāds gadījums). Sākumā nosmaidīju par bērnišķīgo Zvaigznītes uzvārdu un sabijos, ka nekas labs mani negaida, bet tas tāds sīkums, ko ātri pārmāca aizraujošie notikumi.

Tomēr 5 zvaigznes ielikt nevaru un ne tāpēc, ka vienā epizodē Ieva potītes dēļ nevar lavīties uz pirkstgaliem, bet tad cik tur lapas tālāk to mierīgi dara, lai nepamodinātu tēvu. Atkal tāds sīkums. Problēma ir citur. 2/3 grāmatas bija tik laba, ka manas gaidas bija paceltas tiešām augstu un biju gatava dot visas zvaigznes, bet tad nāca beigas, kuras prasījās izvērstākas. Tās šķita sasteigtas un tādas, ka autorei pietrūcis fantāzijas lidojuma kā to visu sakarīgi nobeigt. Vai arī viņa domāja, ka romāns par biezu un laiks beigt, bet šoreiz vēl kādas 50 – 100 lapas nebūtu kaitējušas. Teiksim, gara saruna starp Ievu un viņas māti, kurā māte pastāsta par Rīgas raganām, būtu ļoti noderīga un dotu lielāku pamatojumu un skaidrojumu abu galveno raganu kašķim. Sarunas aizmetnis bija, nesaprotu, kāpēc šī saruna nenotika pilnībā. Līdz galam neizmantots arī Eižena Finka tēls. Veltīt viņam vairākas spilgtas epizodes, lai beigās viņš iedotu tikai pāris mistiskas norādes šķiet par maz. Atkal jau jautājums – kas notika? Pietrūka ideju, laika vai kāda cita problēma?

Tagad, kad esmu paburkšķējusi par romāna beigām, gribu teikt, ka kopumā šis ir ļoti jauks, aizraujošs romāns un man ļoti patika. Pieļauju, ka es tā nepiesietos beigām, ja romāns man patiktu mazāk. Gribēju, lai tas ir maksimāli labs. Ja “Rīgas raganas” nav lasītas, tad dariet to tagad tumšajos rudens un ziemas vakaros. Iespējams, ka pēc tam gribēsies paklaiņot pa Rīgas ielām tur, kur staigāja Ieva. Tumsa, migla un lietus būs tieši laikā noskaņas radīšanai.

Vērtējums: 4/5