R.I.P. XVIII atskaite

Godīgi sakot, man pašai pārsteigums, ka izlasīju visu, ko biju ieplānojusi izlasīt. Neviens izvēlētais literārais darbs nebija šermuļus uzdzenošs, kas varbūt labi, citādi bail naktī iet uz labierīcībām. Viss vairāk grozījās ap tumšo fantāziju, mītiem un tēliem, kam mēs piedēvējam nāves, tumsas, briesmu, ļaunuma īpašības. Kopumā tāda eklektiska kolekcija, kas ļāva nenogurt no šī izaicinājuma. Turpinājumā īsumā par katru izlasīto grāmatu.

Meklējiet sievieti. Andris Kolbergs

Zvaigzne ABC 2023. gads, 480 lpp.

Pieļauju, ka daļa no jums skatījās pašmāju daudzsēriju filmu “Krimināllieta iesācējam”, kas uzņemta pēc šī romāna motīviem. Iespējams, ka tāpēc Zvaigzne ABC šo romānu izdevusi atkārtoti. Katrā ziņā, man filma bija tiešs pamudinājums izvēlēties šo Kolberga romānu, jo filma ļoti patika.

Teikšu tā – šoreiz filma labāka. Zinu, šokējoši. Varbūt tā neteiktu, ja vispirms lasītu grāmatu, bet filma bija spraigāka. Grāmatā Kolbergs ļoti pamatīgi stāsta par visu. Tas sākumā ir interesanti, daudz var uzzināt par čekas aģentu darbu un 1990. gadu sākumu, legālajiem zagļiem, izmeklētāju sūro ikdienu, bet uz beigām viņš ik pa laikam aizmaldās (pēkšņi rindkopas par jezuītiem, kaut kādas pārdomu pērles, terminu skaidrojumi u. tml.). Viņš burkšķ arī par politisko un ekonomisko situāciju, kas ir pamatoti un tomēr nelabi ož pēc autora personīgajiem uzskatiem, kas man šķita traucējoši. Nevaru izlemt, kuras beigas man patīk labāk – grāmatas vai filmas, abas savā veidā ticamas un labas.

Vērtējums: 3,5/5

The Last Pirate of New York: A Ghost Ship, a Killer, and the Birth of a Gangster Nation. Rich Cohen

Random House 2019, 256 lpp.

Šausmīgi garš nosaukums fascinējošam stāstam par Albertu Hiksu, kuru notiesāja kā Ņujorkas pēdējo pirātu (vai varbūt pirmo gangsteri?). Šķīru lapas kā aizraujošā trillerī, jo autoram ir stāstnieka talants. Varbūt viņš šo to piepušķoja, bet tas noteikti palīdzēja pilnvērtīgi uzburt Ņujorkas ielas, nabadzīgo kvartālu, ostu, noziegumu un visu pārējo.

Hiksa dzīve bija vienkārši traka un man bija jādomā par to, ka viņu nevarētu notiesāt, ja viņš nebūtu tik nepiesardzīgs savas pašpārliecinātības dēļ. Tajā laikā bija ļoti grūti pierādīt slepkavību, ja nebija līķu. Pūlis bija šokā par tik nekaunīgu noziegumu, bet viņi bija arī šokā, ka Hiks neatbilst vizuālam priekšstatam, kāds izskatās noziedznieks. Daļa sabiedrības viedokļa aizgāja tik tālu, ka sāka viņu uztvert kā elku un attaisnot viņa rīcību. Izskatīgs cilvēks taču nevar būt tik ļauns kā prese, policija un tiesa viņu mēģina pataisīt. Par šo bija tikpat interesanti lasīt kā Hiksa dzīvesstāstu pilnu ar slepkavībām, pirātismu un alkoholu. Ļoti daudz interesantu detaļu pastāstīts arī par 1860. gadu Ņujorku un Ameriku vispār, uzzināju daudz jauna. Vienīgā iebilde, ka autors savu lielo aizrautību ar gangsteriem tā drusku aiz matiem mēģina savilkt kopā ar Hiksa dzīvesstāstu un viņa potenciālo nākotnes ietekmi uz citiem bandītiem.

Vērtējums: 4,5/5

Skeleta Juhana gaitas. Trīnu Lāna

Liels un mazs 2022. gads, 60 lpp.

Rozā ir perfekta krāsa tumšā laika lasīšanas izaicinājumam, vai ne? Nu ja, es arī tā padomāju. Reti lasu bērnu grāmatas, bet šī mani ar vāka dizainu piesaistīja jau pirms gada, tad saklausījos labas atsauksmes un nolēmu, ka šis rudens ir īstais laiks iepazīties ar Juhanu.

Iespējams, ka Trīnu kāds jautāja “kāpēc?”, bet viņa atbildēja “kāpēc ne?!” un radīja asprātīgu un pieņemošu stāstu par pensionēta skeleta Juhana gaitām, kurš, noguris no darba skolā, vecumdienas pavada pie pensionēta pāra laukos. Dzīve tur izvēršas gana interesanta – gan jāpalīdz tētei un māmukam, viņus arī savu reizi mierinot, gan jāaizbiedē zagļi, jāiet pirtī un jādara vēl citas lietas. Ļoti atbilstošas Marjas Līsas Platsas ilustrācijas. Izlasīju grāmatu vienā elpas vilcienā un tagad gribētos dzirdēt to ezera dziedāšanu. Grāmata, kas var patikt gan lieliem, gan maziem.

Vērtējums: 4/5

Fabulous Monsters: Dracula, Alice, Superman, and Other Literary Friends. Alberto Manguel

Yale University Press 2020, 256 lpp.

Vēl viena grāmata ar garu nosaukumu. Šoreiz ne gluži vilšanās, pat nezinu, ko gaidīju, bet tas nebija tas, ko saņēmu. Varbūt tāpēc, ka nesapratu – kur solītie monstri, bet varbūt tāpēc, ka mūsu intelekta plauktiņi ir atšķirīgi, man vēl jāaug.

Šī bija intelektuāla lasāmviela, kur interesantas vietas mijās ar tādām, kurās autors mani pazaudēja, jo nespēju savilkt viņa apgalvojumus ar literāro tēlu. Tomēr interesanta iespēja paskatīties uz Alisi, Drakulu, Supermenu un citiem (arī nezināmiem) tēliem dziļāk, tā teikt – no kurienes tēlam vai literārajam darbam aug kājas, kā var interpretēt tēla rīcību un reizēm pat, kādu ietekmi tas atstājis vēsturē. Tāda pamatīga literārā analīze. Vienas no interesantākajām bija apceres par Donu Kihotu un tā autoru (politiski pielādēts jautājums, vai Servantess tiešām ir īstais autors), Hamleta māti Ģertrūdi (kas viņa ir un ko viņa domā; Hamlets domā par daudz un tā ir viņa problēma) un Emile (kāds, ko mēs uztvertu kā sociālu problēmu). Monstrīguma patiesībā maz, vairāk ir grotiskais, neglītais, slēptais, kas kārtējo reizi parāda – lielākie monstri ir reāli cilvēki nevis iedomu tēli.

Vērtējums: 3/5

Good Omens: The Nice and Accurate Prophecies of Agnes Nutter, Witch. Terry Pratchett, Neil Gaiman

Harper 2007, 384 lpp.

Vēl viens garš nosaukums, tiešām savādi. Zvēru, ka ne speciāli izvēlējos grāmatas ar gariem nosaukumiem. Kurš gan nezina “Good Omens”? Pēc sarunām sapratu, ja kāds nav lasījis, tad vismaz seriālu ir skatījies noteikti.

Šis bija asprātīgi, smieklīgi un pilnīgi dulli. Brīnišķīgs kopdarbs, kurā Geimens un Prečets starp pilnīgām muļķībām ievij sociālo kritiku, reliģijas un ētikas jautājumus. Atkal jau – lielākais ļaunums ir cilvēki paši. Krovlijs spriež, ka viņš mēģina izdomāt visādas sliktas lietas, bet nespēj pārspēt to, ko cilvēki paši sev nodara. Vispār daudz spožu epizožu. Krovlija un Azirafaela sadarbība, elles suns bija traki mīlīgs, epizode ar citplanētiešiem smieklīga, kā Krovlijs kopj savus telpaugus un tie ir pārbijušies, Apokalipses jātnieku (pardon, motociklistu, jo mūsdienas) un motociklistu bandas satikšanās, un tad vēl beigās lielā atklāsme.

Sākumā lēkāšana starp tēliem drusku bremzēja ielasīšanos, bet tas bija vajadzīgs, jo tēlu diezgan daudz un nozīmīgi. Jālasa uzmanīgi, lai nepalaistu garām nianses. Tiklīdz aptver, kas notiek, sāk palikt ļoti interesanti. Grāmatas otrajā pusē dažas vietas šķita tukšas pļāpas, ko mierīgi varēja izrediģēt, jo kad joku par daudz, vairs nešķiet tik smieklīgi. Tomēr kopumā – lieliski, brīnišķīgs, sarkastisks fantāzijas lidojums.

Vērtējums: 4,5/5

Kurzemes vilkaču nostāsti. Ralfs Kokins

Zvaigzne ABC 2007. gads, 150 lpp.

Uzreiz teikšu, ka no visām izaicinājuma grāmatām šī mani pārsteidza un saviļņoja visvairāk. Negaidīta pērle. Nosaukums vēsta, ka šie ir nostāsti un tas ir labi darīts, jo šie nav pilnībā izdomāti stāsti. Te kopā savijušās autora bērnības atmiņas, citu cilvēku stāstītais un mācītāja pārdomas. Kokins prot uzburt baiļu atmosfēru ar vārdiem. Vienlaikus viņš skaisti stāsta par mežu, apsver mītiskās un reālās pasaules uztveri. Kā teologs viņš pasauli uztver kā brīnumu un ļauj arī mums noticēt, ka ne viss ir un ne visam jābūt racionāli izskaidrojamam. “Melnsila stāstā” viņš apsver to, ka katrā no mums ir kādas neskaidras atmiņas un iedzimtas zināšanas par pirmlaiku mītiskajām būtnēm, par kaut ko sensenu, ko pat nemākam izskaidrot. Tikpat mistiski biedējošs un šos jautājumus cilājošs ir “Draņķozola stāsts”.

Kā tas vispār iet kopā – mācītājs un vilkači?! Mums nebūtu šo stāstu, ja Kokins jau no bērnības nezinātu, ka “pasaule nesastāv no mums redzamā un izskaidrojamā vien”, neuzaugtu Engures mežos ar visādiem stāstiem. Mani pārsteidza arī tas, ka Kurzemes vilkači nav nekādi parastie cilvēki, kas pilnmēness naktīs ar rituāla palīdzību pārvēršas. Tīri tehniski ņemot, ne visi nostāsti ir par vilkačiem, bet tie tik un tā ir labi. Vietām Kokins diezgan daudz reflektē par mūsdienu materiālismu un seklumu, arī par ticības lietām, piemēram, “Zvērenvalka stāstā”, bet īpatnējā kārtā tas nekļūst atgrūdoši, viņš neuzbāžas lasītājiem ar savu viedokli. Vismaz tāda bija mana sajūta.

Negaidīju neko tādu no šīs grāmatas.

Vērtējums: 4,5/5

The King in Yellow. Robert W. Chambers

Pushkin Press 2017, 160 lpp.

Kā pēdējo izlasīju vecmodīgu šausmu stāstu krājumu. Šeit atrodami četri ērmīgi un viegli neomulīgi stāsti, kuru vienojošais motīvs ir aizliegta luga “The King in Yellow”, kas lasītājus novedot līdz ārprātam. Tīri labi patika, tikai šķiet, ka autors nevarēja īsti izdomāt, kas tik šausmīgs ir tajā lugā. Pieteikums ar stāstu “The Reaper of Reputations” par diviem jukušajiem (bonusā vēl alternatīvā vēsture) ir ļoti labs, bet viss paliek mājienu līmenī par dzeltenām zīmēm un teksta milzīgo, ļaundabīgo iespaidu, kas izteikti sevi manifestē stāstā “The Yellow Sign” ar savādu sapni un biedējošu baznīcas sargu. Varbūt noslēpumaino ietekmi būtu vieglāk saprast, ja autors mazliet vairāk pastāstītu par lugu.

Pirmo reizi stāsti publicēti 1895. gadā un iedvesmojuši dižo Lavkraftu. Es par šo kulta klasiku un Čambersa kungu (1865 – 1933) nezināju neko. Tagad baltais plankums aizpildīts ar melnām zvaigznēm Karkosas debesīs.

Vērtējums: 3/5

Tas viss. Paldies par uzmanību.

Ar velo un kājām pa Latviju

Apvienošu vienā ierakstā divas tematiski līdzīgas grāmatas – abas stāsta par to kā cilvēki ceļo pa Latviju.

Sākums mūs atrod pats. Kārlis Kazāks

Zvaigzne ABC 2021. gads, 336 lpp.

Pieļauju, ka visi Kārļa Kazāka cienītāji zina par “Velomūziku” – vasaras piedzīvojumu, ko aizsāka neliels draugu pulciņš ar domu ceļot pa Latviju ar velosipēdiem un mainīt naktsmājas pret dziesmām. Tagad “Velomūzika” ir izaugusi par tradīciju daudzu vasaru garumā un iemūžināta ne tikai sociālo tīklu ierakstos, bildēs, cilvēku atmiņās un filmā, bet arī grāmatā.

Grāmatā pierakstīti 5000 km jeb 10 velobraucieni no 2012. gada līdz 2020. gadam. Tekstu papildina maršrutu kartes (cepumiņš par šo) un paša Kārļa ilustrācijas (ļoti mīlīgi). Daudzpusīgi talantīgs cilvēks. Būtībā šī ir ceļojumu dienasgrāmata autoram raksturīgajā izteiksmes stilā (kuri bijuši uz Kārļa koncertiem – sapratīs).

“Sākums mūs atrod pats” ir brīnišķīga oda Latvijas laukiem, vasarai, vietējiem cilvēkiem, draudzībai un velobraucieniem. Domāju, man jūs jābrīdina, ka, pirmkārt, var rasties spēcīga vēlme kāpt uz velo un doties ceļā, un, otrkārt, ja neesat “Velomūzikas” cienītājs, kādā brīdī var rasties sajūta, ka viss atkārtojas: brauc, ēd, atpūšas, uzdzied un tā dienu no dienas. Ja tas netraucē, var domās ceļot līdzi, apskatīt kultūrvēsturiskus objektus, pēdējiem spēkiem pievārēt granteni un mesties ezerā atveldzēties.

Ceļošana ar velo ir lēnāka ceļošana, kas ļauj apkārtnē pamanīt to, kam ar auto patrauktos garām un Kārlis ir vērīgs. “Sākums mūs atrod pats” man atklāja daudzas jaunas vietas un interesantus objektus, ko gribētos apmeklēt. Grāmatu lasīju ziemā un tā uzdzina spēcīgas ilgas pēc vasaras.

Vērtējums: 5/5 (esmu totāli neobjektīva, jo man patika “Velomūzikas” filma un tāpēc patika arī šī grāmata, un eju uz Kārļa Kazāka koncertiem, kad vien iespējams)

Es eju. Lauma Melnace

Latvijas Mediji 2022. gads, 206 lpp.

Bibliotēkas plauktā blakus kārtējām Santjago ceļa atmiņām ieraugot “Es eju” sapriecājos – beidzot kāds uzrakstījis par pārgājienu tepat Latvijā.

“Es eju” ir dziļi personisks stāsts par jaunas sievietes 12 dienu pārgājienu vienatnē no Ērgļiem līdz Kārsavai. Viņa iet, jo izjūt dziļu nepieciešamību to darīt. Tas ir vienlaikus fizisks pārbaudījums, mēģinājums sev un pasaulei pierādīt “es varu, es esmu laba/spējīga utt.” un sevis meklējumi, mēģinājums mazināt savu mazvērtības kompleksu. Iešana esot vienatnē ar sevi ļoti raisa domas un palīdz sakārtot prātu. To daudzkārt ir izjutuši citi gājēji un to izjūt arī Lauma, viņai izdodas rast jaunus spēkus sevī, atvadīties no pagātnes žņaugiem. Viņa izbauda arī dzimtenes dabu, reflektē par latviešu sākotnējo aizdomīgumu un vēlāko sirsnību. Kā jau tādos piedzīvojumos – gadās visādi. Epizodiski iezīmējas situācijas un pārdomas ar ko sievietei jāsaskaras, ejot vienai.

Žēl, ka tekstam nebija pievienota karte un dažas fotogrāfijas. Esmu liela kājāmiešanas fane, lai gan pārāk liela zaķpastala, lai vienatnē dotos garā pārgājienā. Tādā ziņā Laumu var apbrīnot. Viņa baidās (dažkārt tiešām pamatoti), bet iet. Tajā pašā laikā pārsteidza viņas bailes, čīkstēšana, naivums un nesagatavošanās, jo šis nav viņas pirmais pārgājiens. Šis un citas nianses (piemēram, celšanās desmitos no rīta karstā dienā, privātīpašuma ignorēšana) man neļauj izlasīto novērtēt augstāk.

Vērtējums: 2/5

Aptiekārs Melhiors un bendes meita. Indreks Hargla

Zvaigzne ABC 2022. gads, 380 lpp. Apteeker Melchior #3

Vēl nesen kaut kur izteicos, ka gribētos sagaidīt kārtējo aptiekāra Melhiora tulkojumu. Mans pārsteigums bija liels, kad novembra beigās ieraudzīju – ir iztulkots un jau pārdošanā. Skrēju pakaļ un ķēros pie lasīšanas. Šī bija patīkama atkaltikšanās ar apķērīgo aptiekāru, dažiem viņa draugiem un kolorīto viduslaiku Tallinas vidi. Rudens Tallinā iesākas nelāgi: gadatirgus laikā notiek slepkavības mēģinājums. Upuris izdzīvo, bet neko neatceras. Visi nesapratnē kasa galvas, arī Melhiors apjucis.

Apmēram līdz grāmatas vidum sižets virzās ļoti lēni. Tiek spriests, ko par atmiņas zudumiem raksta dominikāņiem pieejamās grāmatās, tiek iztaujāts nelaimīgais puisis un bendes meita, kura redzēja uzbrukumu, bet šķiet, ka autors vairāk aizrāvies ar vēlmi padalīties ar visiem faktiem, ko uzzinājis par to laiku politisko saspīlējumu, naudas maiņu, teoloģiskiem disputiem un tādā garā. Gandrīz sāku garlaikoties, jo vienīgā izklaide bija viduslaiku ārstniecības metodes. Toties ap grāmatas vidu sākas strauja darbība, kas neatlaiž lasītāju līdz pat pēdējai lapai un noved pie asprātīga atrisinājuma. Te beidzot ir mans mīļais Melhiors visā savā varenībā un traģiskumā.

Lai gan sākumā drusku piktojos par autora vēlmi tik pamatīgi stāstīt par to seno laiku dzīvi, tomēr tieši daudzās detaļas, ko uzzinu no šīs detektīvsērijas, man patīk un vilina. Kur gan vēl es tik viegli uzzinātu par pilsētnieku pirts paražām un noteikumiem, par pusaizliegtām kauliņu un kāršu spēlēm, bendes darbu, siļķu tirgu un daudz ko citu? “Man kā vēsturniecei” ļoti patīk. Protams, man patīk arī Melhiors un viņa godīguma un taisnīguma izjūta, kas gan netraucē būt viltīgam, kad tas vajadzīgs. Viņa dzimtas lāsts šķiet diezgan traks autora fantāzijas auglis. Interesanti, vai Harglam ir padomā tam kāds atrisinājums.

Starp visiem brutālajiem un vardarbīgajiem skandināvu detektīviem sērija par Melhioru ir patīkams izņēmums. Protams, slepkavo un diezgan brutāli, bet noskaņa ir savādāka. Gaidu un ceru, ka iztulkos un izdos arī ceturto daļu.

Vērtējums: 3,5/5