intīmi.. par grāmatām. Andrejs Panteļējevs

Andrejs Panteļējevs, esejas par grāmatāmZvaigzne ABC, 2021. gads, 176 lpp.

Šķiet, ka pirmo reizi Andreja Panteļējeva vārdu saistībā ar grāmatām pamanīju pēc viņa intervijas Jāņa Rozes “Ziņnesim”. Instagramā vai Tviterī bija izceltas dažas viņa domas par lasīšanu, kas mani uzrunāja. Vēlāk nāca paziņojums par viņa eseju krājumu. Viss tā likumsakarīgi salikās: ieraudzīju, nopirku, izlasīju.

Tikai lasot uzzināju, ka grāmatā apkopotas viņa pārdomas par 70 izlasītām grāmatām, kas iepriekš publicētas Facebook grupā “Izcilas grāmatas”. Sen tajā grupā vairs neesmu, tāpēc par šo niansi nezināju. Tas, ka tie ir Facebook posti, atstāj zināmu ietekmi. Būtu gribējies, lai redaktore vietām piekoriģē sakārtojumu, citādi sanāk savādi: Panteļējevs raksta, ka pēc vairākiem moderniem darbiem izlasījis klasiku, bet tas nesaskan ar to, ko lasītājs saņēmis iepriekšējās lappusēs viņa grāmatā. Nobrukusi hronoloģija, kas mani drusku kaitināja. Tāpat arī dažas citas piezīmes šķiet liekas, jo tām ir jēga tikai iepriekš minētās grupas ietvaros.

Atmetot malā šīs tehniskās nianses, visādi citādi “intīmi.. par grāmatām” ir jauks un interesants ieskats erudīta lasītāja pārdomās. Turklāt viņam ir plaša lasīšanas gaume. Latvieši, ārzemnieki, jaunas un vecas grāmatas, sieviešu literatūra, klasika, fantastika un tā tālāk. Dažkārt viņš par izlasīto grāmatu raksta plašāk, citreiz apcer tikai kādu faktu vai ideju, kas viņu aizķērusi. Pārsvarā viņš ir ļoti maigs savā vērtējumā un nekritizē, tikai dažviet tā caur puķēm izlaužas vāji nojaušama kritika. Grūti teikt, vai tas tā speciāli – neteikt neko sliktu, – vai arī viņam viss patīk un nav tendence kritizēt.

Ja patīk grāmatas par grāmatām, tad domāju, ka patiks arī “intīmi.. par grāmatām”. Ātri izlasāma vienā dienā vai pāris vakaros, tā man ļāva iepazīt diezgan daudzus literāros darbus, ko pati visdrīzāk nelasīšu, un atstāja mazuma piegaršu. Starp citu, grāmatai gaumīgs vizuālais noformējums.

Vērtējums: 3/5

Karaoke un spartietes mīlestība

Kad esmu saintriģējusi ar virsrakstu, varu pastāstīt, ka novembrī piedalījos #lasilatviešus akcijā ar divu dzejas grāmatu izlasīšanu. Katru reizi bibliotēkā apskatu jaunāko/pēdējo gadu dzejas krājumu plauktu un  tā veiksmīgi tiku pie Ronalda Brieža “Karaoke” (šķiet, ka 2008. gads bija tikko!) un Ivetas Ratinīkas “tikko & tikai”. Ar Ratinīku man šī bija pirmā satikšanās, bet Ronaldam Briedim ne tik sen lasīju un izbaudīju “Zāles pret nemirstību”. Par dzejas krājumiem pastāstīšu tādā kārtībā kā izlasīju.

dzeja. latviešu dzeja, dzejnieks, dzejas krājumsKaraoke. Ronalds Briedis

Neputns 2008. gads, 88 lpp.

“Karaoke” ir otrais Ronalda Brieža dzejas krājums un var lepoties ar gudru anotāciju. Es to novienkāršošu un teikšu, ko saskatīju. Manuprāt, šī ir dzeja par veco un jauno vērtību sadursmi, morālo normu maiņu. Laiku, kurā garīgās vērtības asi nostājas pret materiālajām, viss ir sajucis un sajaucies, un cilvēks apjucis, mazliet dusmīgi meklē savu vietu. Katedrāļu vietā ceļ lielveikalus, kurp doties svētdienās, un Jēzus Kristus smej no svētbildes un rāda ar pirkstu uz paģībušām večiņām. Es nezinu, cik personīga Briedim ir viņa dzeja, bet es sajutu skumjas par to, ka inteliģencei un dzejai vairs nav liela loma.

Un tu paliec viens pats stāvam
Izkritis pat sev no prāta
Neaizmirsti beigās paņemt
Dzejoli no bankomāta.

Diemžēl “Karaoke” mani neuzrunāja. Acīmredzot, šī krājuma tēma man galīgi nav aktuāla, jo nespēju saprast un “iztulkot” dzejnieka domas daudzos dzejoļos. Arī reliģijas tēmas mani nesaista. Dzeja laba, tomēr es priecājos, ka pirmo izlasīju “Zāles pret nemirstību” un zinu, ka viņš man var arī patikt.

Vērtējums: 2,5/5

dzeja, dzejas krājums, jauna dzejatikko & tikai. Iveta Ratinīka

Zvaigzne ABC 2018. gads, 96 lpp.

Ak, šis bija skaisti. Drīkst vairāk neko neteikt? Sievišķīgi, bet ne cukuroti, jūtams spēcīgas sievietes gars. Vēl patīkami tas, ka šī ir dzeja bez agresijas un dusmām, ar dabas klātbūtni, labā valodā, par dzīvi un par mīlestību. Dzejas klusinātajā noskaņā ļoti labi iederās Rolanda Krutova veidotais grāmatas mākslinieciskais noformējums. Es to izbaudīju gandrīz tikpat lielā mērā kā dzeju.

 

klusēt ar ādu.
klusēt ar ādas nepieskaršanos taustiņiem.
klusēt ar acu neatvēršanu..
klusēt ar neelpošanu.
klusēt.

Virsrakstā pieminētā spartiete ir no šī krājuma, un man žēl, ka nepierakstīju tās rindas. Daudzus dzejoļus lasīju divreiz, jo vienkārši patika. Daži dzejoļi palika nesaprasti, tomēr kopumā bija skaisti un gribējās atzīmēt citējamas vietas. Pieļauju, ka “tikko & tikai” patiks tiem, kam patika I. Pizānes “tu neesi sniegs“.

Vērtējums: 4,5/5

Saprast mākslu. Sešas tēmas. Dana Arnolda

mākslas grāmataZvaigzne ABC 2018. gads, 192 lpp.

Danas Arnoldas grāmata par mākslu ir patīkams un kvalitatīvs pārsteigums uz plašā daiļliteratūras un pseidozinātnisku izdevumu fona. Britu profesore viegli saprotamā veidā aplūko 6 tēmas, kas svarīgas gan mākslas darbu radīšanā, gan to interpretācijā.

“Saprast mākslu” neatrast ierasto mākslas stilu vai mākslinieku biogrāfiju pārstāstu. Grāmata ir samērā vispārīgs, tomēr diezgan plašs mākslas procesu pārskats ārpus laika hronoloģijas, jo autores pētītās tēmas ir aktuālas visos laikmetos un kultūrās. Manuprāt, šī grāmata ir kā ievads, kas pēc tam ļauj “iet dziļumā” un pētīt sīkāk Vorhola daiļradi, romiešu no grieķiem kopētās statujas, vai varas simbolu atainojumu valdnieku un citu ietekmīgu personu portretos.

Sešās tēmās, ar rūpīgi atlasītiem mākslas darbu piemēriem un mākslinieku domu citātiem, Dana Arnolda stāsta kā ieraudzīt mākslas darba ideju un saprast to, ko redzam. Mākslas darbu vieglāk saprast, ja zināms tā radīšanas konteksts: pasūtītājs, radīšanas apstākļi, paša mākslinieka uzskati u.tml.. Man šķiet, ka šo informāciju būtiski zināt modernās mākslas aplūkošanā, bet, protams, ne vienmēr jāzina konteksts, lai izbaudītu mākslas darbu.

Tātad, apskatītās tēmas ir skatīšanās, materiāli, prāts, pielūgsme, vara, sekss. Lai gan māksla cilvēkus iespaido līdzīgi kā pirms 300 gadiem, tā tagad, vienu un to pašu objektu dažādi cilvēki var uztvert dažādi. Lielā mērā mākslas darbam vērtību piešķir tieši skatītājs. Savukārt mākslinieks ikdienišķus materiālus ar savu ideju var pārvērst mākslā. Izmantotajiem materiāliem vispār ir liela ietekme mākslas darbu tapšanā un autore par to raksta ar spilgtiem piemēriem. Viņa diskutē arī par saprāta un iztēles mijiedarbību (šī bija vienīgā nodaļa, kur man gribējās skaidrāku domu lidojumu un vēl pāris piemērus). Piemēram, Kants uzskatīja, ka skaistuma sajūtu rada nevis pats objekts, bet tas, kā šis objekts tiek attēlots mākslas darbā. Ļoti interesantas bija nodaļas par pielūgsmes, varas un seksa atainojumu mākslā, jo mākslinieki vēstures gaitā ļoti daudz pēc pasūtītāju pieprasījuma vai pašu iniciatīvas ir radījuši mākslas darbus tieši ar šādu ievirzi. Ikonas, valdnieku portreti un statujas, sieviešu akti tika radīti, lai pastiprinātu pasūtītāja statusu un ietekmi, nodotu vēstījumu, vai priecētu acis ar erotisko mākslu. Tāpat minētās tēmas tikušas un tiek izmantotas kā protesta formas un “neērtu” tematu atspoguļošanai.

Par šo visu autore runā saprotami un konspektīvi (citādi grāmata būtu vismaz trīsreiz biezāka). Iespējams, ka lielāki mākslas speciālisti šo visu jau zina, tomēr grāmata varētu ļaut savādākā aspektā paskatīties uz zināmo. Savukārt iesācējiem “Saprast mākslu” būs vērtīga lasāmviela, kas sniegs pamatzināšanas un tik vajadzīgo “fonu” domāšanai. Vai pēc vienas grāmatas izlasīšanas var saprast mākslu? Domāju, ka nē, bet Arnoldas grāmata ir solis ceļā uz to.

Vērtējums: 4/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

 

Lielā Burvība. Elizabete Gilberta

elizabete gilbertaZvaigzne ABC 2017. gads, 304 lpp.

Domāju, daudziem Elizabetes Gilbertas vārds saistās ar “Ēd, lūdzies, mīli”, kas kādai daļai izrādījās īstā grāmata īstajā brīdī. Man tāda ir viņas jaunākā latviski tulkotā “Lielā Burvība”, kas cilvēkam bez akadēmiskas izglītības kādā radošā jomā atsien rokas un iedrošina darboties.

Gilberta caur savu pieredzi, ko veido viņas nepiekāpīgā vēlme būt rakstniecei, sniedz padomus un dalās atklāsmēs par to, kas ir radošums, kā tam ļauties, kur smelties drosmi un kāpēc katram ir tiesības būt radošam. Īsumā – ja gribi rakstīt, raksti, ja gribi gleznot, glezno, ja gribi veidot māla sniegpārsliņas, veido māla sniegpārsliņas un nedomā daudz, ko par to saka citi. Kādam vienmēr būs, ko teikt, kāds vienmēr gribēs nosodīt. Ļauties radošām izpausmēm nozīmē dzīvot laimīgāku, apmierinātāku dzīvi. Viņa uzsver, ka akadēmiskās zināšanas, protams, ir labi, bet to neesamība nekādā gadījumā nav šķērslis, ja kaut ko vēlies darīt. Svarīga ir prakse un aizrautība. Nekad arī nav par vēlu.

Šīs grāmatas padomus uztveru tik personīgi, jo jau gandrīz gadu ļaujos savai vēlmei zīmēt. Pie daļas no Gilbertas atziņām jau biju pati nonākusi, tomēr vienmēr ir patīkami atrast kādu, kurš domā līdzīgi. Otra daļa man bija kā draudzīgs uzsitiens uz pleca, labvēlīgs galvas mājiens: “jā, ej un dari”.  Grāmatā atzīmēju daudzas vietas un tās pārlasīšu šaubu brīžos.

Man nav sanācis autori iepazīt citos viņas tekstos, bet šajā viņai patīk lietot skaļus vārdus un reizēm balansēt uz bērnišķīgas mistikas robežas, bet viņai tāda domāšana palīdz, lasītājam atliek vien pieņemt vai pieciest. Manā prātā latviskoti uzmundrinoši pašpalīdzības teksti dažkārt skan samāksloti, bet tam es “Lielajā Burvībā” ātri tiku pāri, jo šoreiz man saturs bija krietni būtiskāks par pārējo.

Kopumā man grāmata patika, šķita vērtīga pašreizējā dzīves situācijā. Ja arī jūs meklējat uzmundrinājumu  un pamudinājumu darboties radoši, tad šī grāmata ir domāta jums.

Vērtējums: 3,5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Jaunais uzvārds. Elena Ferrante

Ferrantes romāns, Neapoles ciklsZvaigzne ABC 2017. gads, 480 lpp. The Neapolitan Novels #2, L`amica geniale #2

Ar Neapoles cikla otro daļu Ferrante ieved mūs dziļāk “Brīnišķīgās draudzenes” iepazīto cilvēku dzīvēs. Bērnība beigusies un rožainie jaunības sapņi sabrūk nepielūdzamās realitātes priekšā – saraut saites, kas vieno Neapoles trūcīgā kvartāla iedzīvotājus, var tikai pametot Neapoli vai vismaz tiekot pēc iespējas tālāk no kvartāla. Elenas izraušanās ceļš no kvartāla ar izglītības palīdzību turpinās diezgan līgani, toties Lilas izplānotā nodrošinātā dzīve dažādu iemeslu un apstākļu dēļ apmet trakulīgu kūleni un sabrūk.

Vienu romāna daļu abas draudzenes Lila un Lenū nemaz netiekas un nekomunicē. Tā ir Lenū izvēle un es par to priecājos, jo Lilas ietekme brīžiem ir ļoti toksiska un viņas rīcība krīt uz nerviem. Nevar noliegt, ka tieši draudzenes iespaidā Lenu izvēlas mācības un tās nepamet, tomēr dažkārt viņai ir labāk bez Lilas skandāliem un spēlītēm.

Diez vai spēšu precīzi formulēt Neapoles cikla maģiju un panākumu atslēgu, bet man ir minējums. Ferrantes stāsta spēks slēpjas ārkārtīgi detalizētajā, samudžināti pretrunīgu varoņu emociju tēlojumā un dzīves neizskaistināšanā. Brīžiem tā Lenū rakņāšanās savās un Lilas sajūtās un domās pat nogurdina, bet autore šādā veidā panākusi ļoti pilnasinīgus tēlus. Portretētie cilvēki nevis jāmēģina iztēloties, bet sev jāatgādina, ka tie tikai daļēji varētu būt reāli (ja pieņemam, ka šis ir daļēji autobiogrāfisks darbs). Tomēr ne jau šī emociju detalizācija ir galvenais, bet tas, ka Ferrante uz papīra uzlikusi visas tās pretrunīgās jūtas un domas, kuras mēs jūtam un domājam, bet neatļaujamies izpaust skaļi, dažkārt nemaz nesaprotam un pat kaunāmies sev atzīties.

Teikšu godīgi, ka ap grāmatas vidu man abas draudzenes un autores sīkumainība bija apnikusi, un apsvēru atlikušo tekstu izlaist, lai uzreiz izlasītu beigas. Bija brīdis, kad sižets iebuksēja, viss tika malts uz riņķi. Tad, par laimi, Lenū pārtrauca komunicēt ar Lilu un sižets sāka virzīties uz priekšu ātrāk, pārlecot pāri notikumiem pa mēnešiem un gadiem. Pabeidzot grāmatu sapratu, ka vidusdaļā sīki aprakstītie notikumi bija vajadzīgi, lai saprastu visu tālāk notiekošo.

Attiecībā uz darbības vidi mani pārsteidza, cik ļoti itāļu jaunieši 1950. – 1960. gados ņēmās ar politiskajām idejām. Tāpat ļoti liels bija kontrasts starp trūcīgo un turīgo cilvēku sadzīves apstākļiem. Kamēr vieniem vesela mājas bibliotēka, citi pat lasīt nemāk. Visas tās jaunās meitenes tik ļoti steidz apprecēties, bet pēc precībām vienas bēdas un asaras, dzīve jau cauri. Es nesalīdzinu ar to, kā ir tagad, tikai konstatēju dažas tā laika iezīmes.

Pirmais, ko iedomājos pēc grāmatas izlasīšanas: cik savādi sagriežas likteņi. Jā, man ne viss patīk Ferrantes rakstītajā, bet nevaru atrauties, teksts ir tik reāls, viss tik īsts un nemākslots. Ļoti interesē kā turpināsies abu draudzeņu dzīves, kas aizvien vairāk attālinās un kontrastē, tajā pašā laikā viņas joprojām smeļas spēku viena otrā.

Vērtējums: 4/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.