Nolēmu sevi kulturāli izglītot, tāpēc devos paklausīties dzeju. Šogad Dzejas dienu noslēdzošais pasākums Valmieras integrētajā bibliotēkā pulcēja gan jaunos, gan vecos dzejniekus. Pasākumu vadīja Andris Akmentiņš un tas izvērtās negaidīti jautrs. Humors dzirkstīja Akmentiņa un Vika dzejā. Pārējie bija nopietnāki, viens pat komiski nopietns. Man ļoti patika jaunās dzejnieces ar savu sniegumu: Inga Pizāne un Agnese Rutkēviča. Diemžēl mana spēja atcerēties sarežģītus vārdus un uzvārdus ar pirmo reizi ir katastrofāla, tāpēc nepateikšu kā sauca vēl vienu no jaunajām, bet viņai bija ļoti labi dzejoļi: tādi skarbi un drusku nikni savā precīzajā dzīves attēlojumā, bet ne pārāk depresīvi.
Dzejas klausīšanās uzvedināja uz dzejas lasīšanu. Pasākumā piedalījās arī Daina Sirmā, viņas pirmais dzejoļu krājums “Kailsals” bija labi nostrādāts un interesants, tāpēc paņēmu “Dievaines”. Pēc tam sagribējās ko vieglāku, ātrā izvēle plauktā bija švaka un starp diviem aktieriem – Vari Vētru un Raimondu Vazdiku – izvēlējos Vētru. Īsumā – sūdīga izvēle.
Dievaines. Daina Sirmā
Pētergailis 2017. gads, 79 lpp.
Dainas Sirmās trešais dzejoļu krājums veltīts veļu laikam. Dzimtas saknes, vēsture, mirušie, pamestas mājas, aizauguši ceļi, atmiņās saglabātie radi, draugi, kaimiņi un svešinieki. Tik daudzi, cik spēka atcerēties. Dažos dzejoļos arī mītiskie, fantāziju radītie tēli pie Nāves jūras un Jūdejas tuksnesī. Vairāki dzejoļi veltīti Valmieras dedzināšanai 1944. gada septembrī.
Šo dzejas krājumu sāku lasīt rīta krēslā un pie rīta kafijas pabeidzu. “Dievaines” piestāv rudenim. Ne tam košajam rudens sākumam, bet lietum, vējam, miglai un tumsai, jo krājuma vienojošais temats ir aizgājušo atcere. Jau otro reizi pārliecinos, ka Daina Sirmā ir ļoti latviska dzejniece, kuras dzejā cieši saaužas latviski pagāniskais ar kristīgām notīm, viss, kas bijis pagātnē un veido tagadni.
Personīgi man viņas pirmais dzejas krājums patika labāk, šis ir smagāks, turklāt jūtams arī kas grūtāk atkožams, eksperimentāls, tas savādais virziens, kurā viņa izteikti iet ar dzejas ciklu par skolotāju Eiženiju, kura iemīlas savā skolniekā (vēl nepublicēti, šos dzejoļus varēja dzirdēt dzejnieces izpildījumā Dzejas dienu pasākumā).
Vērtējums: 3/5
Tu esi skaista visos niekos, sīkumos! Varis Vētra
Bilžu birojs 2013. gads, 95 lpp.
Kaut kā iedomājos, ka šī varētu būt skaista dzeja par mīlestību. Krājumā apkopotie 86 dzejoļi esot ar prozas un dramaturģijas elementiem. Piekrītu, tā tiešām ir. Un te man nākas domāt, vai jebkuru tekstu, kas sakārtots īsās rindās, var saukt par dzeju?
Liela daļa krājuma ir kā saruna starp vīrieti un sievieti. Tēmas: attiecību līkloči, mīlestība, savstarpējā cieņa, sarunāšanās. Būtu jābūt skaisti un dvēseles stīgas aizķeroši, bet nekā.
Varis Vētra manā atmiņā paliks kā dziedošais aktieris. Otrā zvaigzne vērtējumā vienkārši aiz cieņas par centību un sirsnību. Var just, ka viņš mīl sievieti.
Vērtējums: 2/5
*****
Iesakiet vēl dzejas krājumus, esmu atpalikusi Goodreads izaicinājumā. 😀
Marii grāmatplaukts 
Piekrītu, man arī ļoti patika Dainas Sirmās iepriekšējais dzejas krājums. “Kailsals” bija lielisks, uzrunājošs, spēcīgs.
No citiem samērā nesen izdotajiem dzejas krājumiem, kas patika, varu minēt:
Elīna Līce “Redzu” un Sergejs Timofejevs “Реплика / Replika” (ļoti patika sen izdots autora arī bilingvālais krājums “Gandrīz fotogrāfija”). Kā arī, pērn ap Dzejas dienu laiku lapoju kādu apjomīgu dzejas izdevumu, no kura vairāki darbi ļoti uzrunāja – Jāns Kaplinskis (igauņu) “Balts papīrs un laiks”.
PatīkPatīk
Paldies par ieteikumiem! Elīna Līce man vispār nezināma, tiem kungiem vismaz uzvārdi redzēti. 🙂
Biju pārsteigta, ka Dainai Sirmai jau trešais dzejoļu krājums. Ļoti ražīgi. Atliek izlasīt otro. Varbūt esi lasījusi?
PatīkPatīk
Pagaidām esmu lasījusi tikai “Kailsalu”. Ar dzeju ir tā, ka to baudu mazāk, bet spēcīgāk, ja kaut kas uzrunā un patīk. Arī kopumā lasu ne daudz, bet dažreiz vairāk iedziļinoties. Nesteidzīgāk.
PatīkPatīk
Atbalsojums: Latvijas blogāres apskats #145 (24.09.-30.09.). – BALTAIS RUNCIS