Pastkastīte nenosūtītām vēstulēm. Sandra Ratniece

Jāņa Rozes apgāds 2022. gads, 96 lpp.

Ar Sandras Ratnieces dzeju nebija sanācis iepriekš iepazīties, tāpēc ar prieku paņēmu lasīt viņas otro dzejas krājumu. Diemžēl manās sajūtās saturs palika tikpat neizteiksmīgs kā grāmatas vāks.

Krājums tematiski sadalīts 4 daļās un atšķirībā no citiem dzejas krājumiem, ko esmu lasījusi, šeit ir daudz dzejas ciklu. Šķistu, ka tas varētu veicināt krājuma viengabalainību, tomēr man tas šķita tematiski saraustīts: paklanīšanās trubadūrēm un jūgendstilam, dabas motīvi, personīgas atmiņu ainas un tad nodaļa, kur dzejoļus veido teksts no Otrā pasaules kara laika vēstulēm. Visam cauri vijas dramatisma nots. Var just, ka šīs tēmas ir dzejniecei personīgi nozīmīgas, bet mani atstāja diezgan vienaldzīgu. Tomēr ļoti patika daži dzejoļi ar niansētu dabas tēlojumu, skaudri precīzs bija 1970. gadu komunālā dzīvokļa dzejolis.

Trešo zvaigzni ar prātu ielieku par maz zināmu vārdu plašo lietojumu šajos dzejoļos, par īpatno tēlainību, ko rada šo vārdu krelles un cakas. “Mākulis”, “lodenās krūtis”, “lankainā pļavā”, “pelēksnās sienas”, “grumslas acīs” – tie ir tikai daži piemēri. Ar tiem vārdiem arī tā – sākumā patika, ka tie atrasti un lietoti, varbūt pat darināti jauni, bet vēlāk vienkārši noguru no sasprindzinājuma saprast jēgu. Dzeju jau tā ne vienmēr ir viegli uztvert un, ja vēl jālaužas cauri nemitīgai bezkomatu mazpazīstamu vārdu straumei, tad viss prieks pazūd. Iespējams, ka šis krājums vairāk priecēs literatūrzinātnē profesionāli darbojošos lasītājus, kā to var nojaust pēc grāmatas aizmugurē pievienotajām recenzijām.

“Pastkastīte nenosūtītām vēstulēm” var būt intelektuāli interesants izaicinājums, bet emocionāli – vismaz man – ne visai. Kvalitātes un ideju ziņā Sandras Ratnieces dzeja noteikti nav slikta un savu lasītāju atradīs.

Vērtējums: 3/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Trīs latviešu dzejas krājumi

Varbūt sanāks garāks raksts, bet gribu vienā reizē pastāstīt par trim samērā jauniem un kvalitatīviem dzejas krājumiem.

Poēma ar mammu. Andra Manfelde

Dienas Grāmata 2022, 104 lpp.

Kādu laiku nebija sanācis lasīt neko jaunu latviešu dzejā. Par šo rakstnieces Andras Manfeldes dzejoļu krājumu redzēju dažas labas atsauksmes, bet līdz galam mani pārliecināja anotācijā minētais par bērnību laukos, jo arī mana bērnība pagāja laukos. Ne vienmēr rožaini, tomēr ar laiku grūtais aizmirstas, atmiņas apsūbē ar zeltainu mirdzumu un tā vien gribas kaut uz brīdi atgriezties tajā laikā un vietā. No lasītā sapratu, ka Manfeldi vadīja līdzīga doma. “Poēma ar mammu” ir ļoti skaists, poētisks vēstījums. Viņas atmiņas un bērnība gan brīžiem bija skumjāka un smagāka par manējo, tomēr caur viņas dzeju es aizceļoju atpakaļ laikā un šķiet, ka viņai pašai arī izdevās “iekāpt laika mašīnā un nonākt Kalniešos”.

Mammas šeit ir maz. Viņa tepat ir, bet fonā, apkrāvusies ar nebeidzamiem darbiem tāpat kā pārējās sievietes. Vīriešu nav. Kaut kur jau ir vai bija, bet dzīves smagums uz sieviešu pleciem. Te ir gan priecīgas, gan skumjas atmiņas, bērnu spēles un pieaugušo problēmas, dabas ritums un darbs kā bezgalīgas biešu vagas (es tās vēl atceros!). Es lasīju un ļāvos, lai caur mani plūst divejādas atmiņas – savas un svešas, bet atpazīstamas.

Pieļauju, ka “Poēma ar mammu” visspēcīgāk rezonēs lasītājiem ar līdzīgām atmiņām, tomēr tas nav obligāti. Citiem tas var būt skaists un arī smeldzīgs ieskats ne pārāk senā pagātnē. Tas ir rakstnieces un viņas ģimenes stāsts, tomēr tās ir arī lielas mūsu tautas daļas atmiņas. Krājums ir tik viengabalains, ka to var uztvert kā garstāstu dzejā. Tas bija pārsteidzoši. Ja latviešu literatūrā reizi gadā (pieņemsim) iznāk kaut kas patiešām labs, skaists, aizkustinošs un svaigs, tad šogad tā ir “Poēma ar mammu”.

Vērtējums: 5/5

Pilsētā mirstošas saules ēnā. Dainis Deigelis

Jāņa Rozes apgāds 2020, 96 lpp

Varbūt man bija pārāk augstas gaidas pēc “Dievs beidz”, bet šis krājums neuzrunāja. Ar prātu saprotu, ka dzeja laba, Deigelim ir savs izteikts stils un izvēlēts interesants skatu punkts, bet sirdī gandrīz viss atstāja vienaldzīgu, kaut kas pietrūka. Laikam meklēju kaut ko, kur varētu teikt “jā, es arī tā jūtos”, bet šoreiz nebija.

Pilsētas dzeja man neviļus mudināja vilkt paralēles ar Čaku. Ceru, ka viņš par to negriezīsies kapā otrādi. Protams, Deigelis nav Čaks, viņš ir viņš pats ar samērā skarbu, neizskaistinātu, atkailinātu, vārdos diezgan skopu, bet precīzu pilsētas un cilvēku tēlojumu. Varbūt tam nav nekādas jēgas, bet kā tēlaini vizuāls elements man “mirstošās saules ēnā” šķiet kaut kas neparasts un skaists. Vizuāls tāpēc, ka es iedomājos futūristisku skatu, varbūt Zemes pēdējās dienas.

Arī šajā krājumā ieskanas dumpinieciska balss, tomēr ne tik spilgti kā “Dievs beidz”. Sajūta, ka notikusi samierināšanās, vai beidzies jaunības maksimālisms? Šoreiz arī sociālā kritika ir pieklusinātāka.

Vērtējums: 3/5

Tas pats izmisums, tikai ar puķēm. Inga Pizāne

Jāņa Rozes apgāds 2022, 60 lpp.

Krājuma lasīšanas laikā es biju samērā pretējā noskaņojuma pusē Ingas izmisumam, tāpēc šis dzejas krājums mani tā neuzrunāja kā viņas iepriekšējie darbi. Tas gan netraucēja izbaudīt trauslās dzejas rindas, kas kā smalkas leduspuķu mežģīnes uz loga stikla noklājušas grāmatas lapas. Dzeltenā krāsa mudina domāt par ko saulainu un priecīgu, bet šis laikam domāts kā “smaidu, lai gan gribas raudāt”. Vai varbūt dzeltenais simbolizē to, ka izmisums nav galējs? Arī dzejoļos izmisums nav jūtams kā smagums vai bezcerība, drīzāk sāpes un skumjas, bet vienmēr ar cerību, ar nepadošanos.

Inga kā vienmēr raksta ļoti personīgi par to, kas viņai svarīgs, mazliet ironizē par to, ka visiem tāpat nebūs labi, lai ko viņa rakstītu. Dzejoļos arī ienācis karš un man patika kā Inga par to raksta (liekas briesmīgi tā teikt; daudz vairāk man patiktu, ja par karu nebūtu jāraksta vispār). Visvairāk uzrunāja “Ko es zinu…” dzejoļi par radiniekiem. Tagad, atsauksmes vajadzībām pāršķirstot un palasot pa rindai šur un tur, jūtu kā krājums sāk mani vairāk uzrunāt. Varbūt tāpēc, ka rudens.

Vērtējums: 3/5

Siena, ko nosiltināt. Inga Pizāne

Jāņa Rozes apgāds 2019. gads, 64 lpp.

Kopš Ingas pirmā dzejoļu krājuma pagājuši kādi gadi un baidījos, ka viena no mums būs mainījusies un viņas dzeja mani vairs neuzrunās kā agrāk. Pārmaiņas nedaudz ir, bet mums joprojām saskan. Centos dzejoļus dozēt, bet tāpat izlasījās ļoti ātri.

Man šķiet, ka tāpat kā gaiss, Ingas dzeja vienkārši ir. Tā necenšas kaut ko pierādīt, mainīt vai pieprasīt. Tā elpo, dzīvo, jūt un klusām ievibrē lasītāja dvēseles stīgas. Šoreiz mazliet apcerīgāk un smeldzīgāk. Šo noskaņu papildina lakoniskās, melnbaltās Līgas Kitchen ilustrācijas.

Nav gluži pareizi teikt, ka “Siena, ko nosiltināt” ir par šķiršanos, tomēr tāds apakštonis ir sajūtams. Pāri visam arī šajā krājumā ir sevis un to otru silto roku meklējumi. Jau atkal liriski trausli un skaisti par mīlestību. Šķiet, ka tiek izdzīvots vesels gads no rudens skumjām, jo “jau gadu es eju projām no tevis”, līdz nākamajam rudenim, kad “es tevī varētu ieskūpstīties uz dzīvi”. Pa vidu ir mamma – miera, mīlestības un atmiņu osta, kur patverties, un viņas jaunības džemperis (pavisam reāls, gan jau būsiet redzējuši).

Patīkami, ka Inga ir tik īsta un drosmīga atkailināt savu iekšējo pasauli bez lieka trokšņa un skaļiem vārdiem. Tādi klusi, dziļi ūdeņi. Nianšu māksliniece. Es jau gaidu trešo dzejas krājumu.

Vērtējums: 4,5/5