Trīs latviešu dzejas krājumi

Varbūt sanāks garāks raksts, bet gribu vienā reizē pastāstīt par trim samērā jauniem un kvalitatīviem dzejas krājumiem.

dzejas krājums, latviešu dzejaPoēma ar mammu. Andra Manfelde

Dienas Grāmata 2022, 104 lpp.

Kādu laiku nebija sanācis lasīt neko jaunu latviešu dzejā. Par šo rakstnieces Andras Manfeldes dzejoļu krājumu redzēju dažas labas atsauksmes, bet līdz galam mani pārliecināja anotācijā minētais par bērnību laukos, jo arī mana bērnība pagāja laukos. Ne vienmēr rožaini, tomēr ar laiku grūtais aizmirstas, atmiņas apsūbē ar zeltainu mirdzumu un tā vien gribas kaut uz brīdi atgriezties tajā laikā un vietā. No lasītā sapratu, ka Manfeldi vadīja līdzīga doma. “Poēma ar mammu” ir ļoti skaists, poētisks vēstījums. Viņas atmiņas un bērnība gan brīžiem bija skumjāka un smagāka par manējo, tomēr caur viņas dzeju es aizceļoju atpakaļ laikā un šķiet, ka viņai pašai arī izdevās “iekāpt laika mašīnā un nonākt Kalniešos”.

Mammas šeit ir maz. Viņa tepat ir, bet fonā, apkrāvusies ar nebeidzamiem darbiem tāpat kā pārējās sievietes. Vīriešu nav. Kaut kur jau ir vai bija, bet dzīves smagums uz sieviešu pleciem. Te ir gan priecīgas, gan skumjas atmiņas, bērnu spēles un pieaugušo problēmas, dabas ritums un darbs kā bezgalīgas biešu vagas (es tās vēl atceros!). Es lasīju un ļāvos, lai caur mani plūst divejādas atmiņas – savas un svešas, bet atpazīstamas.

Pieļauju, ka “Poēma ar mammu” visspēcīgāk rezonēs lasītājiem ar līdzīgām atmiņām, tomēr tas nav obligāti. Citiem tas var būt skaists un arī smeldzīgs ieskats ne pārāk senā pagātnē. Tas ir rakstnieces un viņas ģimenes stāsts, tomēr tās ir arī lielas mūsu tautas daļas atmiņas. Krājums ir tik viengabalains, ka to var uztvert kā garstāstu dzejā. Tas bija pārsteidzoši. Ja latviešu literatūrā reizi gadā (pieņemsim) iznāk kaut kas patiešām labs, skaists, aizkustinošs un svaigs, tad šogad tā ir “Poēma ar mammu”.

Vērtējums: 5/5

dzejas krājums, latviešu dzejaPilsētā mirstošas saules ēnā. Dainis Deigelis

Jāņa Rozes apgāds 2020, 96 lpp

Varbūt man bija pārāk augstas gaidas pēc “Dievs beidz”, bet šis krājums neuzrunāja. Ar prātu saprotu, ka dzeja laba, Deigelim ir savs izteikts stils un izvēlēts interesants skatu punkts, bet sirdī gandrīz viss atstāja vienaldzīgu, kaut kas pietrūka. Laikam meklēju kaut ko, kur varētu teikt “jā, es arī tā jūtos”, bet šoreiz nebija.

Pilsētas dzeja man neviļus mudināja vilkt paralēles ar Čaku. Ceru, ka viņš par to negriezīsies kapā otrādi. Protams, Deigelis nav Čaks, viņš ir viņš pats ar samērā skarbu, neizskaistinātu, atkailinātu, vārdos diezgan skopu, bet precīzu pilsētas un cilvēku tēlojumu. Varbūt tam nav nekādas jēgas, bet kā tēlaini vizuāls elements man “mirstošās saules ēnā” šķiet kaut kas neparasts un skaists. Vizuāls tāpēc, ka es iedomājos futūristisku skatu, varbūt Zemes pēdējās dienas.

Arī šajā krājumā ieskanas dumpinieciska balss, tomēr ne tik spilgti kā “Dievs beidz”. Sajūta, ka notikusi samierināšanās, vai beidzies jaunības maksimālisms? Šoreiz arī sociālā kritika ir pieklusinātāka.

Vērtējums: 3/5

dzejas krājums, latviešu dzejaTas pats izmisums, tikai ar puķēm. Inga Pizāne

Jāņa Rozes apgāds 2022, 60 lpp.

Krājuma lasīšanas laikā es biju samērā pretējā noskaņojuma pusē Ingas izmisumam, tāpēc šis dzejas krājums mani tā neuzrunāja kā viņas iepriekšējie darbi. Tas gan netraucēja izbaudīt trauslās dzejas rindas, kas kā smalkas leduspuķu mežģīnes uz loga stikla noklājušas grāmatas lapas. Dzeltenā krāsa mudina domāt par ko saulainu un priecīgu, bet šis laikam domāts kā “smaidu, lai gan gribas raudāt”. Vai varbūt dzeltenais simbolizē to, ka izmisums nav galējs? Arī dzejoļos izmisums nav jūtams kā smagums vai bezcerība, drīzāk sāpes un skumjas, bet vienmēr ar cerību, ar nepadošanos.

Inga kā vienmēr raksta ļoti personīgi par to, kas viņai svarīgs, mazliet ironizē par to, ka visiem tāpat nebūs labi, lai ko viņa rakstītu. Dzejoļos arī ienācis karš un man patika kā Inga par to raksta (liekas briesmīgi tā teikt; daudz vairāk man patiktu, ja par karu nebūtu jāraksta vispār). Visvairāk uzrunāja “Ko es zinu…” dzejoļi par radiniekiem. Tagad, atsauksmes vajadzībām pāršķirstot un palasot pa rindai šur un tur, jūtu kā krājums sāk mani vairāk uzrunāt. Varbūt tāpēc, ka rudens.

Vērtējums: 3/5

Siena, ko nosiltināt. Inga Pizāne


Siena, ko nosiltināt

Jāņa Rozes apgāds 2019. gads, 64 lpp.

Kopš Ingas pirmā dzejoļu krājuma pagājuši kādi gadi un baidījos, ka viena no mums būs mainījusies un viņas dzeja mani vairs neuzrunās kā agrāk. Pārmaiņas nedaudz ir, bet mums joprojām saskan. Centos dzejoļus dozēt, bet tāpat izlasījās ļoti ātri.

Man šķiet, ka tāpat kā gaiss, Ingas dzeja vienkārši ir. Tā necenšas kaut ko pierādīt, mainīt vai pieprasīt. Tā elpo, dzīvo, jūt un klusām ievibrē lasītāja dvēseles stīgas. Šoreiz mazliet apcerīgāk un smeldzīgāk. Šo noskaņu papildina lakoniskās, melnbaltās Līgas Kitchen ilustrācijas.

Nav gluži pareizi teikt, ka “Siena, ko nosiltināt” ir par šķiršanos, tomēr tāds apakštonis ir sajūtams. Pāri visam arī šajā krājumā ir sevis un to otru silto roku meklējumi. Jau atkal liriski trausli un skaisti par mīlestību. Šķiet, ka tiek izdzīvots vesels gads no rudens skumjām, jo “jau gadu es eju projām no tevis”, līdz nākamajam rudenim, kad “es tevī varētu ieskūpstīties uz dzīvi”. Pa vidu ir mamma – miera, mīlestības un atmiņu osta, kur patverties, un viņas jaunības džemperis (pavisam reāls, gan jau būsiet redzējuši).

Patīkami, ka Inga ir tik īsta un drosmīga atkailināt savu iekšējo pasauli bez lieka trokšņa un skaļiem vārdiem. Tādi klusi, dziļi ūdeņi. Nianšu māksliniece. Es jau gaidu trešo dzejas krājumu.

Vērtējums: 4,5/5

Četri dzejnieki, četri dzejas krājumi

Vasarā maz lasot gan blogus, gan grāmatas, bet man te ir sakrājusies kaudzīte ar īsām atsauksmēm, tāpēc tomēr rakstīšu. Teksts nekur nepaliks – izlasīsiet šodien, rudenī vai pēc gada. Sākšu ar pašu švakāko un beigšu ar interesantāko no četriem dzejas krājumiem.

uz domu stāvās kraujasUz domu stāvās kraujas. Valdis Atāls

Dienas grāmata 2018. gads, 176 lpp.

Šķiet, ka lasīju labas atsauksmes par Valda Atāla prozu, bet šis dzejas un atziņu krājums sagādāja vilšanos. Ja pavisam īsi – krājums garlaicīgs, bet dažas rindas man patika. Tikpat labi varētu lasīt nesaprotamā valodā. Sākums ir gaudulīgs, tad paliek gaišāk. Īpatnēja vārdu izvēle un vārdu salikumi. Acīmredzot, šī grāmatiņa der tikai Atāla daiļrades cienītājiem, kas viņa dzejas rindas varētu zināt no kādām dziesmām.

Domāju, ka man jābeidz izvēlēties dziesminieku un aktieru-dziesminieku dzejas mēģinājumi, jo mums nav pa ceļam. Ieliku 2 zvaigznes, jo nav sūdīgāk par V. Vētru un R. Vazdiku.

Vērtējums: 2/5

tuvošanāsTuvošanās. Māris Salējs

Zvaigzne ABC 2018. gads, 64 lpp.

Es vairs neatceros šī krājuma dzeju un tas ir tik skumji, jo Māra Salēja “Kā pirms pērkona” man ļoti patika. Tuvojos, tuvojos, bet tā arī nepietuvojos. It kā tas pats Salējs, kas “Kā pirms pērkona”, dzejoļi labi, tomēr šoreiz sirds nenotrīsēja, nebija tā siltuma un skaistuma, ko iepazinu iepriekšējā krājumā. Kas tuvojas? Dzejnieka dzīves nogurums, kaut kā gals, nāve?

Poētiski, smalki un vietām trausli domu uzplaiksnījumi un pieskaršanās pasaulei. Nenoliedzami meistarīgi un to es spēju novērtēt, pat tad, kad sirds paliek vienaldzīga pret dzejas rindām.

Vērtējums: 3/5

tīmeklītisTīmeklītis. Jānis Rokpelnis

Neputns 2019. gads, 96 lpp.

Zinot, ka daudziem Rokpeļņa dzeja ir ļoti iecienīta, jūtos slikti, ka man nepatika tik ļoti kā gaidīju un viņa domu lidojums man pārsvarā palika nesaprasts. Varbūt vajadzēja sākt iepazīšanos ar kādu citu krājumu, nevis pašu jaunāko. Kārtējo reizi ir dzejnieks un dzejas krājums, kur novērtēju meistarību bez dziļākas rezonanses sevī.

Šīs dzejas balss šķiet dzīves nogurdināta, reflektējoša un pie dzīves turas vien smalkā tīmeklītī, ko draud pārraut vējš. Tomēr šim krājumam piemīt patīkams lakonisms un pašironija.

varētu droši pastaigāties pa spalu
bet nē
kaut kas mani uz asmens grūž

Pie Rokpeļņa es varētu atgriezties citā laikā.

Vērtējums: 3//5

dievs beidzDievs beidz. Dainis Deigelis

Valters Dakša 2018. gads, 56 lpp.

“Kāds jocīgs nosaukums, šo man vajag izlasīt” – tā es reiz nodomāju. Beidzot izlasīju un iepazinu jaunu, neparastu balsi latviešu dzejā.

Šī varētu būt dienasgrāmata dzejā, sarunas ar sevi, piezīmes, dialogs ar pasauli un monologs par pasauli. Dainim Deigelim ir sava, specifiska balss. Te notiek spēle ar ritmu, tekstu, pantiem (“Skumjas”, “TuBerKu(r)Lozes” u.c.). Dzejoļi ir gan sociāli asi, gan mazliet raupji romantiski. Deigelis raksta to, par ko citi bieži izvairās runāt (vienalga, vai tas būtu dzejā, presē vai savstarpējās sarunās pie kafijas tases). Pakrūtē iesit “Nevajadzēja tik daudz dzemdēt” un “Esmu pārāk ilgi dzīvojis uz klusēšanas ielas” rindas.

Vēl jāpiemin, ka “Dievs beidz” noformējums ir tikpat lecīgs kā saturs, jo dzejas rindas papildina savdabīgas kolāžas. Dzejas rindas, ko varētu rakstīt uz sienas blakus grafiti.

Vērtējums: 4/5